Darbā šodien tika risināts jautājums: vai var būt, ka cilvēks, būdams pilnīgi psihiski vesels, izlemj kļūt par anorektiķi. Iespējams, šī tēma nav diez ko nopietna, bet ir piektdiena.

Ar "Kasandras sapni" Vudijs Alens radīja jau savu trešo pēc kārtas filmu Lielbritānijā. Ar ko viņam apnikusi dzimtā Amerika - nezinu, bet tas ir fakts, ka pēdējā laikā viņš pasācis filmēt eiropiešu filmas. Lai arī - ne viņš viens. Kā nekā Frenks Ozs "Death at a funeral" filmēja Eiropā ar britu aktieriem. Un aktierus Alens ir dabūjis gana labus - Jūenu Makgregoru, Kolinu Ferelu un Tomu Vilkinsonu, bet filmas skaņu celiņu veidojis pats Filips Glāss.

Jaunā Amerikas Bolivudas filma "27 Dresses" ir viena no tām lentēm, kuras romantiskās komēdijas žanram ir devušas tā slikto slavu un turpina šo faktiski pilnīgi normālo kino mākslas novirzienu padarīt par arvien lielāku un bezcerīgāku kaku.

Lai arī King Crimson reizēm dēvē par izcilāko progresīvā roka grupu, tomēr patiesībā galvenokārt šo titulu grupa izpelnījusies tikai viena sava ieraksta dēļ - pateicoties "In the Court of the Crimson King" epohālajām kompozīcijām, kuras patiešām spēj aizraut elpu ar savu grandiozo diženumu (spēcīgi vārdi, vai ne?).

"Mazais cilvēkbērns" ir viens no brāļu Strugacku darbiem, kas ietilpst tā sauktajā Pusdienas sērijā. Kā jau minēju iepriekš, es neko daudz no viņiem lasījis neesmu, un šis darbs ir tikai otrais viņu veikums, ko esmu izlasījis. Sižets te ir tāds, ka nākotnes cilvēki devušies uz kādu planētu, kuru paredzēts padarīt par apdzīvojamu, lai tur izmitinātu kaut kādu cilvēkiem draudzīgu civilizāciju, kuras pašas planēta Saules tuvojošās nāves dēļ ir tuvu savam galam. Taču izrādās, ka uz šīs it kā tukšās planētas tomēr ir dzīvība - divpadsmitgadīga puikas, kas patiesībā pēc izcelšanās ir zemietis veidā. Šis puika ir Mazais (jeb Kosmosa Mauglis, kā viņu dēvē angliskajā romāna nosaukumā), kuru uzaudzinājuši šīs planētas pastāvīgie iemītnieki, kas paši gan romānā nepārādās, bet par kuriem top skaidrs, ka visticamākais viņi nav humanoīdi, bet vai nu mikro vai makro būtnes, proti, izmērā pilnīgi nesalīdzināmi ar cilvēku un viņu tehnoloģijas ir simtiem un tūkstošiem reižu attīstītākas par cilvēkiem pieejamajām.

Patiesībā jau gluži massacre nesanāca, bet zāģi no Tapeks Nomas vakar paņēmu gan un bišķi pa dārzu ar to padarbojos. Ievērojamākie elementi:

Cik ļoti lai es arī nepriecātos par Matching Mole pirmo albūmu, šīs grupas otrais ieraksts mani nekad nav spējis pārliecināt par savu dzīvotspēju un ievērojamību. Tiesa, tas arī neskaitās sevišķi ievērojams, līdz ar to varbūt pat nevajadzētu brīnīties. Salīdzinoši ar grupas debijas albūmu, šis ir stipri grūtāk uztverams un pavisam atkāpies no popmūzikas kanoniem, diezgan dziļi iesoļojot avangardiskas džeza ietekmētas mūzikas lauciņā. Ko tas nozīmē konkrētajā kontekstā? Tipisks piemērs ir albūma pirmā dziesma, kurā Vaiets fenomenāli lēnā un stieptā manierē dzied frāzi: "We can... drink our... politics... away... Starting in the middle of the day". Man personīgi šī dziesma rada ko līdzīgu galvas sāpēm.

Izlēmu mazliet izvērst iepriekš apskatīto tēmu par to, cik lieli sasniegumi Latvijas futbolā bijuši dažādu pilsētu komandām. Paņēmu griezumu pa desmitgadēm, lai novērtētu, kā mainījušies pilsētu spēku samēri laika gaitā (metode punktu piešķiršanai iepriekšējā). Par sākumu ņemu četrdesmitos gadus, jo divdesmitajos-trīsdesmitajos ne-Rīgas komandu līdzdalība aprobežojās gandrīz tikai un vienīgi ar Liepāju.

"10 items or less" ir tipiska mazbudžeta indie filma, kurā ir sava tiesa gan no "Clerks", gan no visdažādākajām "road" filmām. Zīmīga šī filma ir ar to, ka tajā piedalās stipri augsta profila aktieri. Ar šo profilu pirmām kārtām saprotam, protams, Morganu Frīmenu. Jā - Frīmens pārmaiņas pēc starp daudzajiem lielajiem mega projektiem, vai tas būtu "Evan Almighty", "Lucky Number Slevin" vai "Gone Baby Gone" - proti, filmām, kas tiecas vai nu pēc tava maciņa vai kinoakadēmijas balvām, piedalījies šajā absolūtā mazbudžeta lentē, kas filmēta nieka divas nedēļas un vēlāk izrādīta nieka 16 kinoteātros. Vēl šeit piedalās (tiesa - ļoti sīkā lomā) jaunās paaudzes zvaigzne Džona Hils - viens no tā sauktās Džūda Apatova komandas, "Superbad" galvenā zvaigzne. Galveno sieviešu lomas atveidotāju Paz Vegu daudzi droši vien pazīs kā "Spanglish" zvaigzni, taču šo filmu man kaut kā nav gadījies noskatīties. Tas laikam arī viss, bet šādai filmai - nav slikti.

Brāļi Osmondi droši vien nav pati stilīgākā grupa popmūzikas vēsturē un galvenokārt tā ir ievērojama kā absolūti Jackson Five atdarinātāji baltās auditorijas vajadzībām, taču tā kā viens viņu albūms manā krājumā ir, tad nākas vien man to tagad klausīties.