Nākas atzīties, ka es zinātniskās fantastikas lauciņā par izglītotu cilvēku sevi nosaukt nevaru - kā nekā "Pikniks ceļa malā" ir pirmais brāļu Strugacku darbs, ko esmu izlasījis. Un viens ir skaidrs - tas noteikti nebūs pēdējais, jo šis garstāsts-īsromāns ir neapšaubāmi viens no klasiskākajiem Sci/fi veikumiem, kas savā stilā un formā varētu būt radniecīgs arī Filipa K. Dika fantāzijām, lai arī pastāv būtiskas atšķirības starp Strugacku un Dika romānu konstruēšanas paradumiem.

Kad mans irāņu vēstuļu draugs pastāstīja, ka viņš pērkot dzīvokli Tehrānā par 46 tūkstošiem dolāru, pirmā emocija man bija skaudība par to, cik pie viņiem NĪ ir lēti, ko viņam arī atklāju, bet tagad uzzināju, ka patiesībā tur no lētuma tomēr tika daudz nav. Proti, lētajos pilsētas rajonos un draņķīgajās mājās patiešām cenas nav dramatiskas, bet jaunajos projektos cena par kvadrātmetru tāpat esot ap 3-4 tūkstošiem ASV dolāru un par lētumu runāt neesot nekāda pamata. Viņam pašam gan esot paveicies pirkt dzīvokli no laba cilvēka, bet tāpat viņam tas nav nedz jaunā mājā, nedz kaut kas satriecoši kvalitatīvs. Tā ka apskaust irāņus lētu dzīvokļu dēļ laikam nebūtu vērts.

"Relics" patiesībā nav īsts Pink Floyd albūms, bet gan agrīno dziesmu izlase, līdz ar to man nemaz par to šeit rakstīt nevajadzētu. Taču tā kā ievērojama daļa šo dziesmu netika iekļautas grupas studijas albūmos, tad savs pamats par to rakstīt man, protams, ir.

"Melnā grāmata" ir Nīderlandes pienesums manā projektā "Ar filmām apkārt pasaulei". Taisnību sakot, tuvākajās nedēļās šo filmu kā Nīderlandes pārstāvi laikam gan aizstās viena cita Paul Vērhovena filma - "Turkish Delight", kas tikusi atzīta par pagājušā gadsimta holandiešu filmu (un līdz ar to varētu kalpot kā labāks attiecīgās valsts kino pārstāvis).

Bedres asfaltā Kuldīgas ielā (t.i., ielā, kur dzīvoju) ar katru dienu kļūst arvien burvīgākas - platākas, dziļākas un grūtāk apbraucamas. Patiesībā es brīnos, kā tāda bedrainība vispār ir iespējama. Nu jau ir sasniegta situācija, ka bez īpašas nepieciešamības virzienā uz Vīlipa ielu no mājas nebraucu, jo līdz Slokas ielai posms tomēr ir daudz maz ciešamāks un mazāk saistīts ar iespēju atsist kādu daļu mašīnas apakšā. Pamazām sāku domāt par vēstules rakstīšanu uz Rīgas Domi (nez - kam tieši ko tādu adresēt) ar sūdzību, ka šāds ceļa segums būtu kauns un negods jebkurai zaņķiskai mazpilsētai. Pietiek atcerēties, kā mēs sīkā Slovākijas ciematiņā redzējām, kā vienas dienas pirmajā cēlienā operatīvi tika uzklāts jauns asfalts visās ciemata centrālajās ielās, kā pārņem skaudība.

"Meddle" klasiski tiek uzskatīts par pirmo Pink Floyd albūmu bez Sida Bareta, kas ir patiešām liels, tāds, kuru ikvienam vajadzētu klausīties un apbrīnot.

Lielu daļu šī romāna izlasīju šorīt, stāvot rindā pie PMLP durvīm. Nezinu, vai tas ir būtisks faktors, bet tomēr vismaz kaut kāds labums šādai rindā stāvēšanai ir - tajā var labi palasīt, tur nav vārdam vietas.

"Shopgirl" ir viena no filmām, kuras lejuplādēju mānijas "noskaties visas Džeisona Švarcmena filmas" ietvaros. Filma vēsta par kādu jaunu sievieti, kas strādā Ņujorkā piektajā avēnijā veikalā par cimdu pārdevēju. Viņas dzīve nav sevišķi piepildīta, un tajā vienīgo gaismu ienes viņas aizraušanās ar zīmēšanu un kaķis. Taču tad gandrīz vienlaikus viņas dzīvē ienāk divi vīrieši - gadus 30 par viņu vecākais miljonārs Rejs Porters un dīkdienis - viņas vienaudzis Džeremijs.

Līdz nesenam laikam biju pilnīgi pārliecināts, ka vārdu "ebrejs" latviešu valodā ieviesa padomju laikos, bet pirms tam tika tika izmantots gandrīz tikai un vienīgi vārds "žīds". Bet caurskatot pirmskara (1937.gada) Jelgavas avīzi, ievēroju, ka tur Hakoah futbola komanda tiek saukta par EBREJU komandu. Tā kā biju par to pārsteigts, mazliet pagūglēju un uzgāju šādu pasāžu Republika.lv intervijā ar profesoru Leo Dribinu:

Tā kā PMLP šorīt darbu sāk 8:30, par labu ierašanās laiku pie tās durvīm atzinu 7:30, pieņemot, ka uz to laiku pārmērīga rinda saveidojusies vēl nebūs. Un patiesi - priekšā vien 7 cilvēki, kas laikam ir labs rezultāts, zinot, ka ierodoties vēlāk, rindā var nogaidīt arī četras un vairākas stundas. Protams, rīts šodien nebija īpaši patīkams - vēss un mitrs, bet tā būtu mazākā problēma. Būdams tālredzīgs, biju paņēmis grāmatu, ko gaidot lasīt (nesaprotu, kā var izturēt šādā rindā vairākas stundas bez jebkāda laika kavēkļa). Ap astoņiem un desmit tika atvērtas pirmās durvis, lai ātrākie nācēji tiktu priekšnamā (tā vēl nav uzgaidāmā telpa). Vēl desmit minūtes vēlāk rinda jau ieplūda īstajā gaidīšanas telpā. Nu jau cilvēku bija īsteni pamatīgs bars, tā ka mani visu laiku māca bažas, vai vienā brīdī rinda nepajuks un man garām neaizspruks desmitiem cilvēku. 8:35 pirmie trīs tika ielaisti iekšā. Man vēl kādu laiciņu nācās uzgaidīt, bet ap 9:00 biju veco pasi iesniedzis (un saņēmis atpakaļ), nofotografējies, vairākas reizes parakstījies un tagad līdz 7.maijam varu par pasu padarīšanu nelikties ne zinis.