Kazhes pierakstu burtnīca

Šodien ir 2008.gada 15.februāris, jau vairāk kā divi mēneši kopš Rīgas sargi parādījās kinoteātros. Filmas oficiālajā mājaslapā rigassargi.lv joprojām redzams draudzīgais teksts "Tiekamies šeit pavisam drīz!" IMDb gan ir parādījušies kadri no filmas - tas, protams, ir stilīgi, vienīgi tie izskatās tik kokaini un teatrāli, ka man vismaz tie izskatās izteikti parodiski. Bet galvenais jautājums ir un paliek nemainīgs - kad gaidāms filmas DVD? Nekādu ziņu pagaidām nav, vienīgais, ko par Rīgas sargu DVD var atrast Delfu arhīvos, ir šis raksts, kurā solīts, ka 200 DVD kopijas saņems Rīgas Dome, vienīgi raksts tapis jau 2004.gadā - kad no filmas nebija vēl ne smakas, tā ka diez vai tas kaut ko liecina.

Pirms pievērsties šī albūma apstāstīšanai, sniegšu pāris mani pašu pārsteigušus faktus no Džonija Keša biogrāfijas. Pirmkārt, vai tu zini, kāds bija viņa īstais vārds? J.R.Cash. Pirmā un vidējā vārda vietā - iniciāļi. Pilnā nopietnībā, turklāt tolaik Amerikā tā esot bijusi salīdzinoši populāra prakse. Gandrīz kā McLovin "Technically I don`t have a first name" no Superbad. Protams, tas izklausās normālāk nekā vārdi, ko saviem bērniem iedevis, piemēram Roger Taylor no Queen: Felix Luther, Rory Eleanor, Rufus Tiger, Tiger Lily un Lola Daisy May. Otrs fakts - šajā albūmā Kešs apgalvo, ka viņš ir pats indiāņu izcelsmes, bet nekāda faktiska apstiprinājuma šādai viņa izcelsmei nav.

Uzreiz skaidroju: manā uztverē šis albūms ir Richard Wright no Pink Floyd solo ieraksts, tāpēc tas vispār nokļuvis manā krājumā. Tas ka formāli tas tapis kā duets ar Deivu Harisu no aizdomīgas popularitātes New Wave grupas "Fashion" un ka skaitās, ka albūmu izpilda grupa "Zee", mani nekādi neietekmē.

Vispār jau es sevi par Ričarda Baha cienītāju droši vien nenosaukšu - lai gan "Kaija vārdā Džonatans Livingstons", protams, skaitās baigā kulta grāmata, bet es par to nekādā baigākajā sajūsmā nebiju (hmm - dīvaini kāpēc par to nav ieraksta manā lapā? vai tad es to būtu lasījis vēl pirms šīs sadaļas sākuma? ai, vienalga). Jebkurā gadījumā "Ilūzijas jeb stāsts par Mesiju, kurš negribēja būt Mesija" ir ļoti līdzīgs romāns "Kaijai", tikai šoreiz kaijas vietā ir cilvēks vārdā Dons Šimoda, kas galvenajam varonim (Ričardam Baham) māca pārvarēt dzīves iluzioro dabu un kļūt par brīnumbdari. Vai pareizāk sakot viņš viņam māca saprast to, ka eksistē miljardiem pasauļu, kurā katrs cilvēks ir galvenais varonis un kurās viss pārējais ir tikai simulācija (vai tamlīdzīgi) - varbūt arī pats galvenais varonis ir tikai simulācija. Vispār idejiski te var saskatīt paralēles ar Peļevina "Čapajevu un Tukšumu", vienīgi Peļevina rakstības maniere man kaut kā patīk labāk nekā tas ir ar Bahu, viņš šķiet kaut kāds tāds pārāk vienkāršs un atgremots. Idejiski it kā viss būtu ok, bet veids, kā viņš to pasniedz, mani mazliet kaitina sava naivisma dēļ (tas gan nenozīmē, ka es nevaru saskatīt skaistumu arī naivisma mākslā, literatūrā utt., bet Baha naivisms kaut kā mani nesaista). Peļevina izteiksmes līdzekļi neapšaubāmi ir daudz spēcīgāki nekā tie ir Baham, turklāt Baha gadījumā mani kaut kā visu laiku neatstāj sajūta, ka viņa grāmatas ir kaut kāda sektantisma literatūra, bet sektanti man nesimpatizē. Kad vakar viens tāds man piesitās klāt un sāka soļot blakus, pavēstot, ka viņš esot uz Latviju atbraucis reliģijas dēļ, es neko labāku nemācēju atbildēt kā to, ka es principa pēc ar reliģiskajiem nesarunājos. Un tā ir patiesība - nepatīk man cilvēki, kas man uzmācas, vai tie būtu mormoņi vai ielu tirgoņi vai vienkārši "zazivalas".

Šis jautājums, protams, ir vecs kā pati pasaule un ne jau es uz to atradīšu atbildi (lai gan - kāpēc nē?). Bet tas man neliedz pārstāstīt filozofa Nika Bestrēma argumentus tam, ka mēs tīri teorētiski varētu dzīvot virtuālā realitātē.

Jāatzīst, ka savam projektam "Filmās apkārt pasaulei" rumāņu filmu izvēlējos ne gluži godīgā veidā, proti, es lieliski zināju, ka ir pieejama viena populārākā un atzinīgāk novērtēta šīs valsts filma, bet man to pagalam negribējās skatīties. Runa, protams, ir par "4 mēnešiem, 3 nedēļām un 2 dienām", bet skatīties kaut kādu biedējoši drūmu filmu par abortu, pēc kuras esot nepieciešams ilgs laiks, lai atgūtos, tas nebūt nav tāds kino baudīšanas veids, kādu esmu sevišķi iecienījis. Turklāt "12:08 austrumos no Bukarestes" tāpat ir pietiekami prestiža filma ar labu Rotten Tomatoes vērtējumu, kas arī saņēmusi "Zelta Kameru" Kannās par labāko debiju režisūrā.

Bija laiks, kad man šķita, ka "Happiness?" varētu būt Teilora labākais solo albūms, jo tajā viņš tik daudz dzied par svarīgām politiskām un sociālām tēmām. Tagad man šķiet, ka šī paša iemesla dēļ tas nekādi nevarētu būt viņa labākais albūms. Es, protams, saprotu, ka pasaulē ir daudz problēmu un ka tāds mūziķis kā Rodžers Teilors nevar neizteikt savu viedokli, taču diemžēl viņa izpratne par problēmām un tas, kā viņš to pasniedz, varbūt spēj kaut kādā veidā piesaistīt tīņa uzmanību, bet citādi tas viss ir pārāk vienkāršots, pārāk banalizēts un pārāk klišejiskots.

Lasot šo romānu, kādā brīdī secināju, ka patiesībā to kaut kad iepriekš jau biju lasījis, bet acīmredzami pietiekami sen, lai ļoti vāji atcerētos tā saturu, tā ka priekšzināšanas mani šajā romānā īpaši netraucēja.

Ja es atzīšos, ka filmu par vīrieša attiecībām ar gumijas sievieti gaidīju jau kādus pāris mēnešus, droši vien es riskēšu tikt uzskatīts par mazliet slimu. Bet tieši tāds ir šis gadījums.