Kazhes pierakstu burtnīca

Es neesmu žurnālists, es neesmu sportists, es neesmu vēsturnieks. Bet es esmu fanātiķis. Un nu tas guvis pirmo apliecinājumu:

Skatoties, vai latgaļu avīzes 30.gados rakstīja kaut ko par futbolu (nerakstīja), tīri nejauši ievēroju rakstu "Miris žīdu spiegs". Es, protams, nezinu, ko par Dreifusa lietu var izlasīt vienā no Grūtupa grāmatām (neesmu lasījis), bet vismaz gan Wikipedia, gan Conservapaedia apgalvo, ka viņš bija nepamatoti apsūdzēts un vispār Dreifusa lieta skaitās absolūti klasisks negodprātīgas tiesas procedūras gadījums.

Skatoties Simpsonus, izlēmu būt godīgs un iet cauri visām sezonām sākot ar pirmo - sistēmai ir jābūt, un turklāt tikai šādi sistemātiski iespējams novērtēt, kādos brīžos seriāls piedzīvojis progresu un kādos - pagrimumu.

"Trash" droši vien ir tas albūms, ar kuru vairumam cilvēku (vismaz tādiem, kas kaut nedaudz par to ir dzirdējuši) mūsdienās asociējas vārdi "Alice Cooper". Kā nekā tas ir ieraksts, kurā atrodama leģendārā "Poison", kas šo čūsku veci padarīja par MTV mīluli. Bet, protams, tas nenozīmē, ka "Trash" būtu Kūpera labākais albūms vai kaut viens no labākajiem.

Izvēloties skatīties filmu no Izraēlas, es noteikti biju paredzējis, ka tā nedrīkst būt nekāda drāma par Holokaustu vai psiholoģisks gabals par Izraēlas-Palestīnas, Izraēlas-Arābu pasaules un tamlīdzīgām problēmām. Nē, es gribēju skatīties kārtīgu komēdiju, un tādu es arī dabūju.

Turpinu sniegt interesantus izvilkumus no pirmskara Kuldīgas laikrakstiem. Šoreiz - 1928.gada 21.septembra raksts pirms Saeimas vēlēšanām ar nosaukumu "Par ko nedrīkst balsot un par ko jābalso" laikrakstā "Kuldīgas Vēstnesis".

(1928.gadā)

Romāna "Trīs bērni un es" grāmatas aizmugurējā vāka tekstā pieminēts, ka tas ir sava veida turpinājums "Trīs vīriem laivā". Un es uz tā uzķēros, par spīti tam, ka pat "Trīs vīri uz vellapēda" nav ne desmito daļu tik labi kā leģendārais romāns par trīs vīriem un suni. Un "Trīs bērni" labākajā gadījumā ir uz pusi tik labi kā vellapēdu romāns, kas kopumā nozīmē tikai vienu - šis romāns ir absolūti nožēlojams.

Sava otrā un pēdējā solo albūma ierakstīšanā skaitās, ka Niks Meisons ir piedalījies vairāk nekā tas bija viņa pirmā albūma gadījumā - atšķirībā no Fictitious Sports šoreiz viņš papildu bungu spēlei (kura uz skaņu gan šķiet, ka diezgan bieži faktiski ir drum machines programmēšana) ir piedalījies arī dziesmu sacerēšanā, un vispār šis nav īsts viņa solo projekts, bet kopdarbs ar Rick Fenn no 10CC, bet tas mani šajā gadījumā neuztrauc.

Es nevaru izskaidrot, kas tur ir pie vainas, bet Rodžera Teilora otrais solo albūms man nez kāpēc patīk ievērojami labāk nekā pirmais. Visa loģika liecina par to, ka astoņdesmito gadu vidū tapis ieraksts, kurā Teilors pats pat reti kad bungo, tā vietā uzticoties bungu mašīnām un kurā viņš vēl vairāk pievērsies sociālajām tēmām, nevarētu būt labs. Neviens taču neapgalvos, ka kāds Queen dalībnieks varētu kaut ko sajēgt no politikas. Tieši otrādi - viņš būtu perfektākais cilvēks, kas no tā neko nevarētu sajēgt, bet kaut kāda iemesla dēļ man pret šo ierakstu alerģija neveidojas. Varbūt tāpēc ka es uzreiz pieņemu, ka ieklausīties Teilora vārdos nevajag, daudz labāk ir ieklausīties viņa dziesmu formā, nekā to saturā.