Filmas par mūziku neapšaubāmi ir viens no tiem kino žanriem, pret kuriem mana attieksme reizēm mēdz būt nepamatoti iecietīga, it īpaši ja tās ir filmas par labu mūziku. Un tāpat man ir raksturīgs būt iecietīgam pret britu komēdijām. Līdz ar to ticēt man, ja slavēšu šo filmu, tev it kā nebūtu nekāda pamata.

Ar 1973. gadā iznākušo albūmu "Sweet Freedom" britu otrā viļņa progrokeriem "Uriah Heep" beidzot bija izdevies iekustināt milzīgo kalnu. Mūzikas kritiķi, kas iepriekš par grupu bija izteikušies vīpsnājoši un Kenu Hensliju uzskatījuši tikai par piektās šķiras Roberta Fripa imitatoru, bet Deividu Baironu - par neizteiksmīgu kviecēju. "Sweet Freedom" beidzot pierādīja, ka tajā lauciņā, kur tādas grupas kā "Yes", "Genesis" un "Gentle Giant" bija spērušas pirmos nevarīgos soļus, "Uriah Heep" sasniedza iepriekš neredzētas virsotnes. Ar tādām klasiskām episkām kompozīcijām kā "If I Had the Time", "Pilgrim" un "Dreamer" kādreizējie progresīvā roka neglītie pīlēni bija pārvērtušies par visbaltākajiem gulbjiem un radījuši vienu no izcilākajām sava mūzikas žanra pērlēm, par kurām cilvēce runās vēl gadu simtiem un gluži iespējams, ka tāpat kā mūsdienās tiek slavēti un godināti Mozarts un Bēthovens, kādreiz tiks augstākajā godā celti Deivids Bairons un Kens Henslijs, tikai ar tādu piebildi, ka atšķirībā no Mocarta un Bēthovena, kas darbojās šķirti, divdesmitā gadsimta divi ģeniālākie mūziķi savu lielo meistardarbu - fenomenāli izcilo un grandiozo plati "Sweet Freedom" radīja kopdarbā, turklāt viņiem šajā darbā palīdzēja trīs gandrīz tikpat spožas personības - Miks Bokss, Gerijs Teins un, protams, bundzinieks Lī Kersleiks. Tā kā sešdesmitie gadi mūsdienās ir uzskatāmi par bītlu un Vjetnamas kara ēru, tā septiņdesmitie ir iezīmējušies "Sweet Freedom" pārsteidzoši laikmetīgo skaņu dekāde.

Esmu beidzot izdomājis, ar kādu biznesu man nodarboties - turpmāk es uzpirkšu paletes un pelnīšu lielo kāpostu!

Jau kuro reizi pēdējo dažu dienu laikā atskanēja mobilā telefona zvans. Kopš brīža, kad biju uzņēmies vākt informāciju par kādreizējo kolhozu vadītāju likteni A rajonā, un mana vēstule bija publicēta vietējā Interneta lapā, šie zvani bija gandrīz nebeidzami.

"Shove it" ir pirmais albūms, kuru Rodžers Medouss Teilors (Queen bundzinieks, ja nezināji) izdeva zem zīmola "The Cross". Faktiski gan šis ir viņa solo albūms un vēlākie grupas "The Cross" dalībnieki tā ierakstā nemaz nepiedalījās, toties šeit vismaz nedaudz piedalījās citi "Queen" dalībnieki - Fredijs Merkūrijs dzied "Heaven for Everyone", bet Braiens Mejs plosa ģitāru roķīgajā "Love Lies Bleeding".

Fransuā Ozona filmu viena no galvenajām iezīmēm ir to provokatīvā daba. Forma tam visam var būt dažāda - no viegli rotaļīgas tādas kā "8 sievietēs" līdz stipri skandalozajām "Ūdens pilēm uz karstiem akmeņiem" (filma, kas radīja lielisko 1188 kultūrcitātu), bet neviena viņa filma nav tāda, par ko tu varētu pateikt - nu, jā, filma kā filma.

Šorīt sanāca atklāt velo sezonu, īsti plānojis to nebiju, bet apstākļi tā sagadījās, ka nācās vien ripināties. Protams, būtu varējis vēlēties, lai manā pirmajā gada velobraukšanas dienā nebūtu sals, bet kopumā nebija tik traki kā varēja gaidīt. Viens gan ir skaidrs - man steidzami jāiegādājas speciāla jaka, kurā braukt ar velosipēdu, braukt mētelī tomēr nav īpaši ērti.

Interesanti, ka ar Braiena Meja ierakstiem ir viena populāra neskaidrība - līdzās Queen ģitāristam Brian May savulaik darbojās arī austrāliešu filmu mūzikas autors Brian May, kas bieži ir novedis pie tā, ka viens vai otrs tā otrā Meja ieraksts tiek uzskatīts par pirmā garadarbu (protams, ne jau īstās profesionāļu aprindās, bet arī Allmusic Guide ar šo lietu grēko). Taču tieši šis ir tas ieraksts, kurā skaņu celiņu stipri nezināmai filmai patiešām ir veidojis tas Braiens Mejs, kas čirkainais Red Special ģitāras īpašnieks. Nav gan tā, ka to klausoties tu varētu nojaust, ka tas ir tieši šis Mejs, jo šis skaņu celiņš nav rokmūzikas stilā ieturēts, un Red Special šeit tu diez vai saklausīsi. Tāpat kā tu pārāk bieži nedzirdēsi Meju dziedam, jo gandrīz visas šī ieraksta kompozīcijas ir instrumentālas (kopā to ir vesela 21).

"Eduart" ist der Ansatz Griechenlands in meinem Projekt - mit Filmen ringsum die Welt. Eigentlich gibt es kein besonderes Grund, warum ich über diesen Film auf Deutsch schreibe. Vielleicht, weil ich nicht viel Gebrauch für Deutsch in täglichem Leben habe, und keine Lust habe, die Sprache komplett zu vergessen. Außerdem bin ich ziemlich überzeugt, daß die Zahl der Leser dieser Beschreibung nicht davon ab hängen wird, in welcher Sprache ich schreibe. Griechische Filme interessieren so wie so niemanden, desto brauch ich nicht über die Probleme der Leser mein Kopf brechen.

Teodora Dreizera romāns "Stoiķis", kuru autors īsti nepaspēja pabeigt paša nāves dēļ (faktiski viņš nebija paspējis uzrakstīt romāna noslēdzošo monologu), ir viens no amerikāņu literatūras romāniem, kurš īpaši populārs bijis tieši mūsu platuma (vai garuma?) grādos - proti, padomju zemēs. Kāpēc tā? Tāpēc ka visā savā "Alku" triloģijā Dreizers pievērsies galvenokārt vienai tēmai - kapitālistiskā imperiālisma atmaskošanai.