Varu tev oficiāli pavēstīt: es esmu iemīlējies Vesā Andersonā! Protams, ar to nedomāju, ka viņš man šķistu fiziski pievilcīgs (neesmu redzējis viņa fotogrāfiju) vai ka mani tagad interesētu uzzināt dažādus sīkumus par viņa biogrāfiju. Vēlos pateikt tik vien to, ka viņš ir lielisks režisors, kura filmām ir neatkārtojams un savdabīgs šarms.

Pagāja apmēram trīs mēneši kopš sāku spēlēt "Sam and Max" pirmo sezonu, līdz tiku līdz tās noslēgumam. It kā tur ir tikai sešas "sērijas", bet katra nākamā prasīja vairāk laika. Ne tādā ziņā, ka tā būtu grūtāk, bet tādā, ka apnika.

Pagājuši apmēram trīs mēneši, kopš mūsmājās parādījās DancePad ietaise. Jāatzīst, ka (kā arī reālistiski spriežot biju prognozējis), augstu popularitātes līmeni šajos mēnešos tai saglabāt nav izdevies - pēdējā laikā droši vien tā tiek likta lietā vidēji 1-2 reizes nedēļā. Interesanti, kā ir citiem DancePad īpašniekiem - atšķirīga situācija no mūsējās vai līdzīga?

Jāatzīst, ka no visām lielajām progresīvā roka grupām, kuras man nācies tā vairāk klausīties, tieši ELP man pagaidām ir vismazāk mīļā (lai gan Yes sava vokālista ne gluži viegli baudāmā tembra dēļ viņiem sastāda nopietnu konkurenci). It kā visas sastāvdaļas, lai ELP būtu izcila grupa, viņiem bija. Proti, Gregs Leiks kā bijušais King Crimson dziedātājs bija jau sevi apliecinājis kā vienu no spēcīgākajām progresīvā roka balsīm. Kīts Emersons kopā ar "The Nice" faktiski bija progroka pamatlicējs, bet Karls Palmers, sitot bungas smagā roka grupā "Atomic Rooster" arī bija iemantojis sava instrumenta virtoza slavu (lai arī neesmu pārliecināts, ka "sitējus" mēdz saukt par virtuoziem).

Manas attiecības ar ZF literatūru nav tik tuvas, lai jebkuru šim žanram piederīgu darbu es būtu gatavs lasīt uzreiz un bez kritiskām domām. Un jo īpaši piesardzīga ir mana attieksme pret padomju zinātnisko fantastiku, droši vien tāpēc, ka sociālisma literatūrai tomēr ir pārmērīgi izteikta aizraušanās ar ideoloģijas iepīšanu tā sāktajā daiļliteratūrā. Un ar zinātnisko fantastiku visbiežāk vēl parādās otra problēma - to pārstāvošās grāmatas nereti ir diezgan naivas gan no mākslinieciskā, gan no tehnoloģiskā viedokļa. Attiecībā uz pēdējo gan pastāv neizbēgama dilemma - vai nu tu kā fantasts mēģini prognozēt nākotnes tehnoloģiskos brīnumus (kas parasti diez ko precīzi neizdodas), iztēlojoties, kā varētu attīstīties tagad tehnoloģijas, vai arī tu piedāvā pilnīgi fantastisku darbības vidi, kurā lasītājs nevarēs iekliegties - hā, te nu gan autors nošāvis buku, var just, ka viņš īstenībā no tehnikas neko nesaprot.

Uzsākot blogu, tu uzņemies atbildību par to. Protams, tas nav tā kā, piemēram paņemot kaķēnu, atbildība tev ir tikai pret sevi un nevis pret citiem. Un tomēr - blogs tā ir apņemšanās. Apņemšanās iz stila - es šeit rakstīšu. Un tāpat kā tas ir ar apņemšanos katru rītu pusstundu skriet pa vietējo mežiņu, tam visam ir jēga tikai tad, ja tu pieej šai lietai puslīdz nopietni.

Vispār jau šis video pirms dažām nedēļām bija atrodams tribine.lv, bet izlikšos, ka neesmu to tur redzējis. Turklāt Crack Spackle ir tāds spēks, ka tas ir nepieciešams ikvienam, pat tribine.lv nelasošam cilvēkam.

Ar "Beovulfu" Roberts Zemekis turpina izmantot to dīvaino robežu starp datorgrafiku un aktierspēli, ko viņš aizsāka "Polārajā ekspresī" - proti, faktiski tas, ko tu redzi, ir datorizēta versija aktieriem, kaut kā tā. Līdz ar to vizuāli "Beovulfs" visvairāk līdzinās labi nostrādātām mūsdienu datorspēlēm, teiksim tāds varētu būt piektais "Broken Sword" (ar piezīmi, ka Broken Sword būtu kļuvis par tādu slasher-spēli). Aktierus, protams, atpazīt nav grūti (Andželīna Džolī ir Andželīna Džolī, arī ja viņai ir augstpapēžu pēdas un dzīva milzīga bize, kas atgādina astoņķāja kāju.

Kas to būtu domājis? Es šodien jau atkal klausos "Uriah Heep". Nē, tas ir praktiski neiedomājami. Interesanti, vai kādā brīdī es pēkšņi kļūšu par sektantisku viņu pielūdzēju?

Otrā Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola sērijas grāmata, ko man nācās izlasīt, jāatzīst, ka pagaidām vēl par tādu vērtību kā "Latvijas futbola vēsture" nav kļuvusi. Tāpēc ka tā pamatā stāsta vai nu to, kas bijis jau pirmajā grāmatā, vai to, kas noticis pavisam nesen - proti, par Latvijas izlases panākumiem Eiro 04 kvalifikācijā un pašā turnīrā. Pēc gadiem 20, protams, būs cita lieta, bet pagaidām, kad tādi uzvārdi kā Verpakovskis, Zemļinskis, Prohoronekovs, Laizāns utt. visiem kaut cik futbolā ieinteresētiem tāpat ir zināmi, šāda grāmata tīri kā lasāmviela sevišķi vērtīga nav.