Kazhes pierakstu burtnīca

"Rozes dzīve" ir kārtējā biogrāfiskā filma par kādu mūziķi. Šādu filmu pēdējos gados ir tik daudz, ka tās visas pat pārskaitīt nav vienkāršs uzdevums. Turklāt jāatzīst, ka gandrīz visas tās ir viena otrai stipri līdzīgas - rāda tipiskus "rags to riches" stāstus par ne visu saprastiem pietiekoši savdabīgiem mūziķiem, kuru dzīvēs bijis daudz nedienu un kurus nevar vērtēt pēc vienkāršajiem kritērijiem. No man zināmajām filmām droši vien pirmā šāda veida biopic veida lente ir "The Doors", bet patiesību sakot nav svarīgi, kas ir pirmā un kas pēdējā. Vienīgais patiešām atšķirīgais mūziķa biogrāfiskais kino bija redzams iekš "I`m not there", kura patiešām izcēlās uz citu filmu fona. "Rozes dzīve" - neizceļas.

Ķersimies uzreiz vērsim pie ragiem: 90% šajā filmā sniegtās faktoloģiskās informācijas ir buļļa kaku vērtībā. Un vienlaikus filma atstāja pozitīvu iespaidu un tai ir labs vēstījums (ja tu tādu vēlies saskatīt).

Pirms likt uz sava audio atskaņotāja skanēt šo "Supertramp" albūmu, vispirms noskaidro savu atbildi uz sekojošu jautājumu: kāda ir tava attieksme pret sevišķi augstā falsetā spiedzošiem vīriešiem - dziedātājiem? Tādiem kā Bee Gees, Tomass Anderss no Modern Talking un tā tālāk. Ja tev šāda dziedāšanas maniere izraisa neglābjamus stinguma krampjus vai vēlmi novemt galdu, tad varbūt tev nevajadzētu pievērsties šī ieraksta dziļākai pētīšanai. Turpretī, ja tu esi rūdīts "Saturday night fever" fans, kas nekad nešķiras no savam platformenēm un principā neatzīst bikses, pēc kurām nevar noteikt tavu "riekstu" izmēru, tad tev noteikti vajadzētu šim ierakstam dot iespēju sevi pavedināt.

Sākšu ar atrunu - man ne visai patīk Džordžs Klūnijs. Šādu frāzi varētu izteikt arī Lienča, bet neko nevaru darīt, tā ir tiesa. Man nepatīk, ka viņa varoņi gandrīz visās filmās ir ļoti līdzīgi viens otram, man kopumā ne pārāk patīk viņa aktiera profils (tādā ziņā kā izvēlētās filmas) un man viņš pārāk asociējas ar Džeimsu Bondu, kuru viņš gan nekad nav atveidojis, bet kaut kas no tāda Rodžera Mūra viņā stabili ir. No otras puses - ir loģiski, ka arī mūsdienās, kad šausmīgi pieprasīti ir neklasiska izskata aktieri - visādi smukulīši no Džonija Depa, Leo di Kaprio un tamlīdzīgo kategorijas, jābūt arī saviem populārajiem maskulīnā stila aktieriem - tādiem, kuri būtu varējuši piedalīties arī piecdesmito gadu Holivudas filmās, un Klūnijs ir viens no šādiem aktieriem.

Jau iepriekš esmu paudis savu sajūsmu par to, kādas "alternatīvas" grāmatas reizēm iznāk latviešu tulkojumos, bet jāatzīst, ka padomju laikos tulkotā ārzemju literatūra ar garantiju sit pušu jebko, kas tiek tulkots mūsdienās. Tiesa, šis Luisa Romero romāns, iespējams, savulaik patiešām bija puslīdz populārs - tas pat tika saņēmis prestižo (no finansiālā viedokļa) spāņu "Planeta" prēmiju kā labākais gada spāņu romāns. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mūsdienās šim romānam būtu augsta vērtība (ja kas - lasīju to krieviskā tulkojumā).

Lienča jau rakstīja, ka sestdien bijām Valmierā, bet es šim braucienam pievērsīšos no cita aspekta, proti tam, kāpēc mēs vispār Valmierā nokļuvām.

Es tagad tā arī nevaru saprast - kāda ir oficiālā situācija ar "Hey Stoopid" - vai tas ir labāks vai sliktāks par "Trash" oficiālajā Elisa albūmu vērtējumā? Allmusic slavē Trash, Wikipedia saka, ka daudzi fani "Hey Stoopid" atzīst par labāku, Marks Prindls sauc šo par vienu no sliktākajiem AC albūmiem, George Starostin to uzskata par daudz labāku kā "Trash".

Kā zināms, latviešu Eirovīzijas dziesmu autori parasti neizceļas ar ģeniāliem dziesmu tekstiem un regulāri pieļauj tādas skaistas gramatiskas pērles kā "Every mother, every children", bet man ir risinājums - atteikties no mēģinājuma radīt sakarīgu tekstu kopumā, bet vienkārši sarindot veselu kaudzi vārdu un dziedāt to iespējami aizkustinošā veidā. Vidēji statistiskais Eirovīzijas balsotājs no bijušās Dienvidslāvijas tāpat angļu valodu īpaši nezina, iebaro viņam zināmos vārdus, nedomājot par to, vai tiem ir kāda jēga un viss būs čikiniekā. Piemēram, viens pants šādā dziesmā varētu būt šāds:

Šodien ir 2008.gada 15.februāris, jau vairāk kā divi mēneši kopš Rīgas sargi parādījās kinoteātros. Filmas oficiālajā mājaslapā rigassargi.lv joprojām redzams draudzīgais teksts "Tiekamies šeit pavisam drīz!" IMDb gan ir parādījušies kadri no filmas - tas, protams, ir stilīgi, vienīgi tie izskatās tik kokaini un teatrāli, ka man vismaz tie izskatās izteikti parodiski. Bet galvenais jautājums ir un paliek nemainīgs - kad gaidāms filmas DVD? Nekādu ziņu pagaidām nav, vienīgais, ko par Rīgas sargu DVD var atrast Delfu arhīvos, ir šis raksts, kurā solīts, ka 200 DVD kopijas saņems Rīgas Dome, vienīgi raksts tapis jau 2004.gadā - kad no filmas nebija vēl ne smakas, tā ka diez vai tas kaut ko liecina.

Pirms pievērsties šī albūma apstāstīšanai, sniegšu pāris mani pašu pārsteigušus faktus no Džonija Keša biogrāfijas. Pirmkārt, vai tu zini, kāds bija viņa īstais vārds? J.R.Cash. Pirmā un vidējā vārda vietā - iniciāļi. Pilnā nopietnībā, turklāt tolaik Amerikā tā esot bijusi salīdzinoši populāra prakse. Gandrīz kā McLovin "Technically I don`t have a first name" no Superbad. Protams, tas izklausās normālāk nekā vārdi, ko saviem bērniem iedevis, piemēram Roger Taylor no Queen: Felix Luther, Rory Eleanor, Rufus Tiger, Tiger Lily un Lola Daisy May. Otrs fakts - šajā albūmā Kešs apgalvo, ka viņš ir pats indiāņu izcelsmes, bet nekāda faktiska apstiprinājuma šādai viņa izcelsmei nav.