Kazhes pierakstu burtnīca

"Bedazzled" daudziem (vai vismaz dažiem) mūsdienās varētu būt zināma kā 2000.gada amerikāņu komēdija ar Brendanu Freizeru galvenajā lomā, kur kāds pagalam neveiksmīgs vīrietis pārdod sievietei-Sātanam savu dvēseli, apmaiņā saņemot septiņu vēlēšanos piepildīšanos. Šī filma faktiski bija diezgan muļķīga sex-comedy, lai arī ne gluži katastrofāli slikta. Taču pirms dažām dienām uzzināju, ka ir vēl viena šāda nosaukuma filma - oriģinālā Bedazzled, kas tapusi Anglijā, kuru režisējis Stenlijs Donens, kas vislabāk zināms kā "Singin` in the Rain" režisors, un kurā piedalās lieliskais angļu komiķu duets - Pīters Kuks un Dadlijs Mūrs.

Viktora Peļevina debijas romāns "Omons Ra" ar garantiju ir arī viens no viņa labākajiem darbiem, tur pat nebūtu vajadzības kaut ko lieki piebilst.

Izlēmu apskatīties, kā izskatās kopsavilkums mūzikas daudzumiem, ko esmu klausījies ar palaistu last.fm sekotāju. Un ko var secināt? Ka esmu vienkārši maniakāli daudz klausījies The Cure - šai grupai esmu veltījis vairāk uzmanības nekā 2., 3. un 4.vietas īpašniekiem kopā. Vēl var secināt, ka es katru ierakstu, par kuru rakstu savā faktoīdā, noklausos pamatīgu skaitu reižu, bet par to nevajadzētu brīnīties. Tiesa ir arī tāda lieta, ka lielu daļu laika, cik saprotu, man last.fm vispār nav bijis palaists, līdz ar to grūti spriest, kādi būtu šie dati, ja tajos parādītos VISS, ko es patiešām esmu klausījies. Un tomēr interesanti redzēt, ka The Cure ir mana mīļākā grupa.

Lucikly this isn`t one of Eric`s 1980s synthesizer infested records but a sincere blues album from the mid seventies when he was still relying on his guitar and not of Phil Collins` money scenting abilities.

Sākšu ar sviestu - esmu pazaudējis bibliotēkas lasītāja karti. Gluži traģēdija tā, protams, nav, bet nepatīkami ir. Vajadzēs tagad jaunu taisīt. Patiesību sakot, "Tuneli" jau paņēmu pēc kartes pazaudēšanas (lai arī tajā brīdī faktiski domāju, ka karti vienkārši esmu aizmirsis mājās).

"Lopkautuve numur 5" ir otrā no sešām pēc Kurta Vonnegūta darbu motīviem tapušajām filmām, ko esmu noskatījies. "Čempionu brokastis" manā izpratnē nebija sliktas, bet ne vairāk (lai gan tur pie vainas varētu būt arī tas, ka romāns tām aizmugurē ne tuvu nebija tik izcils kā Lopkautuves gadījumā).

No visiem sešiem Monty Python dalībniekiem vienīgi Greims Čepmens, kurš viņu kopīgajās filmās atveidoja centrālās lomas - karali Artūru un Braienu, pēc trupas izjukšanas neko īpašu nesasniedza - ne viņš iekaroja Holivudu, ne sāka pats uzņemt filmas, ne kļuva par dokumentālu raidījumu vadītāju, tā vietā veltot savas dzīves atlikušos gadus alkoholam un tabakai. "Yellowbeard" ir droši vien ievērojamākā no viņa pēc-paitonu filmām, lai arī stingri ņemot īpaši ievērojama tā nav.

Divas dienas nogulēju mājās muguras sāpju dēļ. It kā nekā tāda fenomenāla man nekaiš, bet ir diezgan riebīgi, ja tu nevari nosēdēt, tik ļoti sāp visdažādākās muguras vietas. Ārstes prāt nekā vairāk par standarta apsaldēšanos man piemeties nebija, lai arī pašam sajūtas bija tādas ne visai. Patiesībā trešdien gandrīz jau biju sataisījies iet uz darbu, taču no rīta gribēju iekraut mašīnā ziemas riepas, pieliecos un...

"Pleasure at Her Majesty`s" ir nosaukums, kas tika dots pirmajam lielajam angļu komiķu labdarības pasākumam Amnesty International organizēto pasākumu ietvaros. Šajā pasākumā piedalījās pieci no sešiem Monty Python dalībniekiem (bez Erika Aidla), visi trīs The Goodies, Pīters Kuks, Neil Innes no "Bonzo Dog Doo-Dah Band" (un The Rutles), Alans Benets un citi. Šis pasākums kļuva par ievadu daudziem citiem un lielā mērā tas kalpoja par ciltstēvu arī analoģiska stila rokmūzikas koncertiem, kurus tik ļoti iemīļoja Bobs Geldofs un Bono.

Filmu "Mans Fīrers - patiešām patiesākā patiesība par Ādolfu Hitleru" man noskatīties ieteica kāds kolēģis, sakot, ka tā esot pagalam laba. Atļaušos viņam šajā gadījumā nepiekrist (neapšaubot, ka arī viņa point of view noteikti ir savs pamats). Manā izpratnē tā nav laba filma, un ne tāpēc ka man būtu kādi iebildumi pret komēdijām par Hitleru. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka nedrīkstētu smieties par Hitleru, holokaustu, koncentrācijas nometnēm Sibīrijā, otro pasaules karu, ebrejiem, Jēzu, dziesmu svētkiem vai par vienalga ko citu. Manis pēc cilvēks var smieties kaut vai par savu nokļūšanu komā, kā to dara grupas "Anal Cunt" dziedātājs. Bet...