Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā laikā tā intensīvāk esmu pievērsies ziemeļvalstu literatūras iepazīšanai, kas man ir nesusi gan patīkamākus mirkļus, gan mazāk patīkamus. Pie pirmajiem būtu pieskaitāms Svens Oge Madsens, kas vispār ir mans pēdējā mēneša iecienītākais rakstnieks (varētu saukt arī ilgāku termiņu). Eisteins Lenns noteikti ietilps otrajā kategorijā. Šis viņa romāns, manuprāt, ir diezgan nekārtīgs. To ir grūti lasīt un grūti uztvert, bet atšķirībā no jau pieminētā Madsena šī sarežģītība rada haotiska rakstījuma sajūtu un nevis veikli savērpta tīkla iespaidu. Līdz ar to šķiet, ka Lennam vienkārši nav izdevies uzrakstīt romānu tā, lai tas būtu interesants. Romānā it kā nav īpaši daudz personāžu - sprinteris (pusmūžā) Bērds, viņa māsa Sofija, viņas vīrs Simmens, Bērda un Simmena draugs Leons - punduris džeza pianists, Linda - Leona kādreizējā mīļākā, kas iepriekš bijusi prostitūta, Ulsens - kādreiz viņš bija Leona priekšnieks mehāniķu darbnīcā, kur tika pārstrādāti zagti autiņi, tad viņš kļuva bagāts un tika ietupināts cietumā. Tagad Sofija ir aizbēgusi no Simmena uz Spāniju, kur sastapusi tipu, ar kuru kādreiz kopā mācījusies un kura vārdu es nespēju atcerēties. Leons ir Alžīrā - savā bērnības zemē, kur viņš mēģina vai nu kaut ko sevī atrast vai arī nē. Bērdam kļūst slikti ar sirdi skrienot. Un vispār viņiem visiem ir garlaicīgi. To varētu nosaukt par tādu kā buržuāzijas valdzinošo šarmu, ja te būtu kāda miņa no kāda šarma vai no kāda valdzinošuma. Faktiski te ir miņa tikai no bezgalīgas miega sajūtas, kas mani personīgi dara traku. Nekas nenotiek, šķiet, ka nekam arī nevajadzētu notikt, bet romāns tikai turpinās un turpinās un man kļūst arvien garlaicīgāk, tik garlaicīgi, ka "atrisinājums" (ja šāds vārds te vispār būtu lietojams) manī izraisa tikai vienu emociju - atvieglojumu, ka beidzot šī grāmata ir galā.

Vērtējot filmas, mūziku, grāmatas un vēl dies viņu zina ko, esmu saskāries, ka fiziski nespēju neko novērtēt uz desmit. Un ne tāpēc, ka esmu baisi kritisks, bet vērtējums 10 man šķiet pārāk radikāls. Tas nozīmē, ka nekā pārāka vairs nebūs, ka neko dižāku es dzīvē vairs nedzirdēšu/neredzēšu/neizlasīšu. Ja es atzītu, ka, piemēram, "Krusttēvs" ir filma uz desmitnieku, tad es varētu visu atlikušo dzīvi skatīties tikai "Krusttēvu", jo neviena cita filma par to tāpat labāka nebūs, maksimums, ko es varētu cerēt, būtu kaut kas tādā pašā labumā. (tas gan, protams, mazliet izskatās pēc "Spinal Tap", kuriem pastiprinātājiem maksimālais skaļums bija 11 un nevis 10, lai "būtu skaļāk")

Kurš gan šodien nav rakstījis par to, ka Skaipā iemeties labs vīruss, kas izpaužas tā, ka tu saņem kaut kādu porno spama piedāvājumu, uzklikšķini un inficējies pats, sākot to spamu izplatīt tālāk? Droši vien visi ir rakstījuši. Taču tas neliedz manā darbavietā tagad šim vīrusam sirot uz nebēdu, tai skaitā vairāki desmiti kompānijas klientu ir tikuši pie šī spama. Un situācija ir tipiska - lielākie mēsli ir Internet Explorer lietotājiem. Get a better browser!

Pagājušo piektdien saskāros ar situāciju, ka angliskajā Wikipedia manis izveidots raksts tika nominēts "for speedy deletion" kā nepietiekami nozīmīgs materiāls. Tad nu nācās cīnīties par raksta tiesībām uz dzīvību.

Dīvainais Els Jankovičs pamatoti (vai nepamatoti) tiek uzskatīts par ietekmīgāko mūziķi tā sauktajā parodiju biznesā, tobiš, pazīstamu dziesmu izsmiešanā un padarīšanā par smieklīgām dziesmām. Jāatzīst, ka viņa trešais albūms "Dare to be stupid" diez ko fenomenāli neko neizsmej un visvairāk balstās uz parodēto dziesmu melodijām, kas liek Veirda ne īpaši labi padarītajam darbam izklausīties labāk.

Special notice: the following text will be written in English as I already have written the summary of this novel for the English version of Wikipedia and I`m too lazy to write the same thing once again. The descriptive and evaluative part logically aren`t from Wikipedia but are written entirely for the purposes of my site.

Esmu konstatējis, ka dienās, kad dienas sākumā sarakstu sev tāsklistu (un to dienas garumā papildinu) izdaru nesalīdzināmi vairāk, nekā dienās, kad šādu sarakstu nesastādu. Vienmēr jau ir kaut kādi darbiņi, kurus principā izdarīt vajadzētu, bet tu nekādi nesaņemies to izdarīt, bet tāds saraksts it kā uzliek par pienākumu visu savu saturu izpildīt, tāpēc tu arī centies tā punktus pēc iespējas operatīvi izsvītrot, lai dienas beigās varētu ar prieku skatīties, cik daudz laba esi padarījis.

Tā diena ir beidzot pienākusi - šodien es pēdējo reizi (vismaz tuvāko trīs gadu laikā) klausos kādu The Cure albūmu ar mērķi pateikt par to kaut ko daudz maz informatīvu. Tie man ir patiesi svētki, jo reti man ir nācies kādam izpildītājam sekot tik ilgstoši, kā tas ir gadījies šoreiz (iepriekš bija The Beatles un Chumbawamba, par kuriem es fanoju, un Bobs Dilans, par kuru iefanojos ilgstoši klausoties). Bet "The Cure" man nelika mainīt skeptisko viedokli, kas par šo grupu man bija radies jau pirms laba laika. Turklāt dīvainākais ir tas, ka "The Head On The Door" patiesībā nav slikts izejas punkts - tas joprojām mani nepiesaista vairāk par grupas debijas albūmu, bet tas ir pietiekami dejojams un popsīgs, lai neliktu man domāt par šīs dzīves neglābjami skumjo raksturu. Protams, gluži dzīvespriecīgs the Cure ieraksts pēc definīcijas būt nevar, bet es labprātāk izvēlos "In Between Days" drūmi dejojošo noskaņojumu vai lipīgo "Kyoto Song" (patiešām labs!) un nevis jebko no "Pornography" albūma. Protams, The Cure vienmēr izklausās pēc sevis, lai ko viņi arī nedarītu un pat tāds astoņdesmito gadu pops kā "Six Different Ways" vai "Push" ir tāpat ļoti viegli atšifrējami kā šīs konkrētās grupas kompozīcijas, taču šajā ierakstā viņi nemēģina izklausīties pārmērīgi Kjūriski (cik nu tas ir iespējams) un pirmo reizi ilgākā laikā ir salīdzinoši uztverami.

Vispār es esmu pamatīgs saldējuma cienītājs, bet izlasījis šo te rakstu un apskatījis rakstā pieminēto tabulu (apzinos, ka raksts ir kaut kādā parodijā par latviešu valodu un tabula vēl jo vairāk), iespējams, tagad pirms saldējuma pirkšanas sākšu pārdomāt, vai man patiešām šī ķīmija ir tik ļoti nepieciešama.

"Dārzkopja gads" ir precīzi tāda grāmata, kā varētu gaidīt no tās nosaukuma - tā stāsta par to, kas gada laikā ir jādara dārzkopim. Tomēr te der būt piesardzīgam - šī grāmata nav paredzēta kā mācību līdzeklis dārzkopības iesācējiem, jo tā ir humoristisks miniatūru krājums. Tas tā, lai neiebrauktu auzās kā es ar "Sējas kalendāriem". Varu pastāstīt par Sējas kalendāriem - reiz man gadījās intervēt latviešu interneta dzejnieku Ontūnu Mazpisānu (kas pa šo laiku paspējis pārdēvēties par Mazpusānu - lai mazāk skandalozi skanētu). Un šis stāstīja, ka viņš padomju laikos bijis iesaistīts milzīgu tirāžu guvušajos Jāņa Jirgensona "Sējas kalendāros". Es tad nu padomāju - kas tas par man nezināmu pagrīdes disidentu izdevumu, bet izrādījās, ka "Sējas kalendāri" bija gluži vienkārši "sējas kalendāri", kuros rakstīts, kad sēt auzas, bet kad - pelavas. Pelavas gan laiakm nesēj.