Divpadsmit ieraksti pēc kārtas manā blogā ir bijuši ceļojuma atstāstījumi pa dienām. Divas dienas vēl nav aprakstītas. Pagaidām - neliela Monty Python atkāpe (kā nu bez tās)?

Dead Kennedys otrais albūms turpina šīs grupas tradīcijas skaidrot to, kādā veidā tevi kā vienkāršo cilvēku nevienkāršie cilvēki piekāš. Skanējums šim ierakstam gan ir pilnīgi savādāks nekā "Fresh Fruit for Rotting Vegetables". Ļoti haotisks, ne pārāk baudāms (kā esot apgalvojis Jello Biafra - tā tas esot darīts speciāli, lai albūms būtu kaitinošāks).

Šī diena mums pagāja alu zīmē – bija paredzēts apskatīt divas slavenākās Slovākijas alas – Demanovas ledus alu un Demanovas brīvības alu. No rīta izbraucām it kā diezgan savlaicīgi, bet tāpat nokavējām uz pirmo tūri ledus alā. Tas bija diezgan apbēdinoši, jo mēs ieradāmies 15 minūtes pēc pirmās tūres sākuma un 75 minūtes pirms otrās tūres. Lai nebūtu garlaicīgi, pieeja alai atrodas stipri augstu virs autostāvvietas, tā ka savas 15 minūtes līdz ieejai jāiet, cik ātri lai tu arī nesoļotu. Gaidīšana bija diezgan apnicīga, bet izvēles jau nebija. Cilvēku bari toties bija vienkārši maniakāli – atceroties, kā mēs ar Lienču Pāl-Volgy alās bijām grupā no četriem tūristiem, šejienes vairāk nekā 50 cilvēki likās ļoti nepatīkama pārmaiņa.

Rīts Blatņicā (tā saucās šis ciemats) mūs pārsteidza diezgan negaidītā veidā – miestā bija sabraucis milzīgs daudzums ceļa strādnieku, kas bija nolējuši vairumu miesta ielu ar kaut kādu urīnam līdzīgu šķidrumu. Kāpēc viņi tā darīja, nav zināms, bet ir zināms cits – pēcpusdienā, kad atgriezāmies ciematā, gandrīz visā ciematā bija uzlikts jauns asfalts un strādnieki bija prom, līdz ar to var spriest, ka neatkarīgi no viņu smaku ieradumiem strādāja viņi ļoti operatīvi.

ka ārpus galvaspilsētas viņiem ceļi ir daudz labāki nekā tajā iekšā (gluži otrādi nekā pie mums). Otrkārt, ne visur Slovākijā izskatās kā pēckara zonā (lai arī pamatīga nosliece visur sabūvēt ļoti neestētiskas rūpnīcas viņiem ir gan).

Bieži nācies dzirdēt, ka Šrekiādes trešā daļa tiek dēvēta par "Shrek the Turd", kas latviešu valodā būtu tulkojams kā "Šreks - kaka". Un es nevaru darīt neko citu kā vien piekrist tiem "biežiem", kas šādi uzskata. Trešais Šreks pilnīgi un noteikti ir kaka. Tik liela kaka, ka es pat neizteikšu komplimentus par to, ka šajā filmā piedalās veseli divi bijušie montī paitoni - Džonam Klīzam (karalim vardei) pievienojies Eriks Aidls (Merlins). Tur nav ko komplimentēt, jo viņu lomas nav diži asprātīgas un atmiņā paliekošas.

Atceros, ka dabūjis šo albūmu biju pamatīgi vīlies - Squirrel Nut Zippers nebūt neatbilda tam, ko es tolaik sapratu ar vārdiem "alternatīvais roks", kura kategorijā šo ierakstu biju ieguvis. Arī šodien es to nekādi nenosauktu par alternatīvo roku, bet tas nemazina baudījumu, ko spēju gūt no šīs amerikāņu grupas debijas ieraksta.

Kadzuo Išiguro es bez mazākajām šaubām varu atzīt par vienu no mūsdienu literatūras pīlāriem, kura daiļradē perfekti savijies japāņa miers un angļa miers. Katrs viņa romāns ir notikums. Katrs viņa romāns ir unikāls. Tāpat kā Umberto Eko (un tikai kā Umberto Eko) viņš spēj rakstīt visdažādākajos žanros un vienlaikus nezaudēt ne kripatiņu savas identitātes. Turklāt atšķirībā no Eko viņš ir tāds rakstnieks, kura darbi ir paredzēti daudziem un nevis tikai "fanātiķiem".

Pēc nakts mūsu ceļojuma pretīgākajā naktsguļas vietā mēs bijām ļoti priecīgi par vēl vienu dienu pirms iepazīšanās ar Slovākiju tuvāk. Ja tāda ir viņu galvaspilsēta, ko gaidīt provincē?

Atstājuši tantes māju (noslēpuši maisiņā viņas iedotu ābolu strūdeli un paņēmuši viņas Normundam dāvātu džemperi), devāmies apskatīt to brīnumu, ko sauc par Minimundus – ēku modeļu parku. Kad izrādījās, ka par ieeju parkā no studenta tiek prasīti 11 eiro, izlēmām iekšā tajā neiet. Formāli var teikt, ka Minimundus esam redzējuši – vismaz Eifeļa torņa un Berlīnes televīzijas torņa modeļu virsotnes mēs varējām pāri sētai apskatīt. Līdz ar to, būdami sašutuši par šādu attieksmi, arī Klāgenfurtei kā pilsētai izlēmām laiku neveltīt, bet devāmies uzreiz tālāk – uz Grācu.