Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā dienā Vācijā jau pie pašas Austrijas robežas devāmies apskatīt vienu no Vācijas slavenākajiem ezeriem – Königssee (nejaukt ar pilsētu Königsee šī ezera tuvumā!). Königssee jeb Karaļa ezers ir slavens vairāku iemeslu dēļ:

Vairāki man labi zināmi cilvēki par šo filmu ir teikuši, ka tā ir obligāti jānoskatās. Kādu laiku nevarējām saņemties tai pieķerties, bet vakar beidzot šo savu pienākumu pret tēvzemi izpildījām un arī es tagad varu teikt lepnā balsī: Es esmu noskatījies "Zeitgeist".

Ceļojuma piektās dienas moto bija: pavadīt iespējami vairāk laika automašīnā. Atšķirībā no citām dienām tajā nedevāmies nevienā ilgākā pastaigā, toties nobraucām lielu daudzumu kilometru un paspējām kārtīgi izbaudīt līkumotos kalnu ceļus.

No visām hardcore pankroka grupām, kuras man ir gadījies klausīties, tikai Mirušie Kenediji ir spējuši mani pārliecināt, ka viņu mūzika ir tā vērta, lai es tai veltītu vairāk nekā tikai paviršu uzmanību? Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņi lieliski māk apvienot agresīvu ātro panku, lipīgas melodijas, nežēlīgu satīru par šīs pasaules varenajiem un brīžiem šausminošu poētiku.

Kārtīgi izgulējušies lieliskajā Rozvadovā (šī bija pirmā nakts, kur mums katram pārim bija sava istabiņa, lai arī mūsu istabā nebija tualetes un dušas, tāpēc mēs tomēr daļēji bijām arī viņu numura iemītnieki), sagatavojāmies pirmo reizi mūsu ceļojumā iebraukt kārtīgā rietumvalstī.

Trešās dienas centrālais plāna punkts bija Prāga – pilsēta, kurā trīs no mums četriem jau bija bijuši iepriekš. Normis un es – divas reizes, Liene – vienu. Pazīstot šo pilsētu, viena lieta šķita baisa – pārvietoties pa to ar Defu. Lai nu ko Prāgai nevarētu pārmest, tā būtu nepietiekama satiksmes intensitāte. Tomēr Nora ar savu rumaku galā tika gluži labi un, kā izskatījās, no satiksmes šajā nopietnajā pilsētā īpaši nebaidījās. Problēmas gan radīja parkinga atrašana, jo pirmdienā kaut kur novietot mašīnu nav vienkāršs uzdevums, turklāt daudzas pazemes stāvvietas mums nebija pieejamas Defendera pamatīgā augstuma dēļ. Beigās atradām stāvvietu zem kāda tilta (par 20Kč jeb 50 santīmiem stundā), kas mums par pārsteigumu izrādījās ļoti tuvu no centra.

Gaļas Gabals Meat Loaf jau nu gan ir viens pamatīgs naudas kāsējs - nezinu citus mūziķus, kuri ik pēc desmit gadiem (vai vairāk) izdotu kārtējo turpinājumu savam slavenākajam ierakstam, kurš patiesībā gan nav nekāds turpinājums, bet vienkārši mēģina kārtējo reizi iekāpt jau izstaigātā upē.

Džūdu Apatovu daudzi uzskata par mūsdienu Holivudas komēdiju mesiju, kas atbrīvos komēdiju žanru no daudzām tā negatīvākajām iezīmēm un pacels to jaunos, iepriekš nepieredzētos intelekta līmeņos. Pēc manām domām, šādas cerības ir mazliet pārspīlētas. Es saprotu, ka es izklausos pēc galīga "nekūla" veča, sakot, ka man Apatovs nav nekāds varonis. No filmām, kurās viņš bijis iesaistīts, esmu redzējis sekojošas:

Kaut kā absolūti nevaru atcerēties esam lasījis šo Vonnegūta romānu, lai arī pēc idejas it kā es to varētu būt lasījis pirms kādiem 5-6 gadiem. Dīvaini. Attiecībā uz Vonnegūtu šis princips lielākoties tā nedarbojas, lai arī pie vainas varētu būt mana pārāk vieglprātīgā un straujā lasīšanas maniere angļu valodā, kas tolaik noteikti neatbilda manām valodas zināšanām.

Pēc pirmās dienas nogurdinošās braukšanas (ap 1050 nobrauktu kilometru) gulēju ļoti labi, bet ne pārāk ilgi, jo vispār par gulētāju sevi nenosauktu. No rīta izlēmām apskatīt Vroclavu un tad beidzot atstāt Polijas draudzīgās (ne pārāk) āres. Pilsēta izrādījās negaidīti glīta un agrajā svētdienas stundā, kad tajā vēl nebija daudz cilvēku, šķita kā patīkams pārsteigums visumā garlaicīgajā un nepievilcīgajā Polijā. Iespējams, ka šeit lomu spēlē pilsētas tuvums daudz “interesantākajai” Čehijai un tālums no mūsu pašu kaimiņiem lietuviešiem. Normunds gan centās pilsētas apmeklējumu izvērst iespējami īsu, jo bija izsalcis un vairāk vēlējās ieturēties nekā apskatīt akmens bloku valstību, tomēr vismaz Lienča un es paspējām gan sabildēties pie pilsētas ievērojamākajiem objektiem (lai arī mums, protams, nav zināms, kas tie tādi par objektiem bija), gan apbrīnot vairākus ēku kopojumus, kas stipri līdzinājās Vecrīgas trīs brāļiem, tikai šeit šo brāļu skaits lielākoties bija sākot ar desmit – laikam jau poļiem tās ģimenes ir lielākas.