Kazhes pierakstu burtnīca

Trīspadsmitā, vērtējot stingri, būtu atzīstama par mūsu ceļojuma pēdējo dienu. Vismaz tā bija pēdējā diena, kurā mēs no mašīnas kāpām laukā arī citu iemeslu dēļ, nekā lai nokārtotu dabiskās ēšanas un atvieglošanās vajadzības.

Šī diena mums pagāja alu zīmē – bija paredzēts apskatīt divas slavenākās Slovākijas alas – Demanovas ledus alu un Demanovas brīvības alu. No rīta izbraucām it kā diezgan savlaicīgi, bet tāpat nokavējām uz pirmo tūri ledus alā. Tas bija diezgan apbēdinoši, jo mēs ieradāmies 15 minūtes pēc pirmās tūres sākuma un 75 minūtes pirms otrās tūres. Lai nebūtu garlaicīgi, pieeja alai atrodas stipri augstu virs autostāvvietas, tā ka savas 15 minūtes līdz ieejai jāiet, cik ātri lai tu arī nesoļotu. Gaidīšana bija diezgan apnicīga, bet izvēles jau nebija. Cilvēku bari toties bija vienkārši maniakāli – atceroties, kā mēs ar Lienču Pāl-Volgy alās bijām grupā no četriem tūristiem, šejienes vairāk kā 50 cilvēki likās ļoti nepatīkama pārmaiņa.

Rīts Blatņicā (tā saucās šis ciemats) mūs pārsteidza diezgan negaidītā veidā – miestā bija sabraucis milzīgs daudzums ceļa strādnieku, kas bija nolējuši vairumu miesta ielu ar kaut kādu urīnam līdzīgu šķidrumu. Kāpēc viņi tā darīja, nav zināms, bet ir zināms cits – pēcpusdienā, kad atgriezāmies ciematā, gandrīz visā ciematā bija uzlikts jauns asfalts un strādnieki bija prom, līdz ar to var spriest, ka neatkarīgi no viņu smaku ieradumiem strādāja viņi ļoti operatīvi.

ka ārpus galvaspilsētas viņiem ceļi ir daudz labāki nekā tajā iekšā (gluži otrādi nekā pie mums). Otrkārt, ne visur Slovākijā izskatās kā pēckara zonā (lai arī pamatīga nosliece visur sabūvēt ļoti neestētiskas rūpnīcas viņiem ir gan).

Pēc nakts mūsu ceļojuma pretīgākajā naktsguļas vietā mēs bijām ļoti priecīgi par vēl vienu dienu pirms iepazīšanās ar Slovākiju tuvāk. Ja tāda ir viņu galvaspilsēta, ko gaidīt provincē?

Atstājuši tantes māju (noslēpuši maisiņā viņas iedotu ābolu strūdeli un paņēmuši viņas Normundam dāvātu džemperi), devāmies apskatīt to brīnumu, ko sauc par Minimundus – ēku modeļu parku. Kad izrādījās, ka par ieeju parkā no studenta tiek prasīti 11 eiro, izlēmām iekšā tajā neiet. Formāli var teikt, ka Minimundus esam redzējuši – vismaz Eifeļa torņa un Berlīnes televīzijas torņa modeļu virsotnes mēs varējām pāri sētai apskatīt. Līdz ar to, būdami sašutuši par šādu attieksmi, arī Klāgenfurtei kā pilsētai izlēmām laiku neveltīt, bet devāmies uzreiz tālāk – uz Grācu.

Ceļojuma septītā diena atkal lielākoties aizritēja automašīnā. No rīta kārtīgi ieturējām brokastis viesnīcā (ja jau par tām maksājam vismaz piecus eiro no cilvēka, tad jāpaēd arī pieklājīgi!), tad sākām pamatīgi līkumotu braucienu pa Austrijas alpu ceļiem. Jāatzīst, ka pēc Bavārijas jaunu pārsteigumu tie vairs nesagādāja, bet vismaz kaut kādas pārmaiņas ieviesa. No rīta vēl izgājām mazā pastaigā pirms viena maksas ceļa posma (pie reizes ar dzeramo ūdeni uzpildījām pāris mūsu minerālūdens pudeles), bet tam sekoja “puke-puke” stila brauciens. Ne tādā ziņā, ka nebūtu skaisti – bija, bet tādā ziņā, ka līkumi bieži bija gandrīz 360 grādus asi un stipri nogurdinoši veselībai.

Pēdējā dienā Vācijā jau pie pašas Austrijas robežas devāmies apskatīt vienu no Vācijas slavenākajiem ezeriem – Königssee (nejaukt ar pilsētu Königsee šī ezera tuvumā!). Königssee jeb Karaļa ezers ir slavens vairāku iemeslu dēļ:

Ceļojuma piektās dienas moto bija: pavadīt iespējami vairāk laika automašīnā. Atšķirībā no citām dienām tajā nedevāmies nevienā ilgākā pastaigā, toties nobraucām lielu daudzumu kilometru un paspējām kārtīgi izbaudīt līkumotos kalnu ceļus.

Kārtīgi izgulējušies lieliskajā Rozvadovā (šī bija pirmā nakts, kur mums katram pārim bija sava istabiņa, lai arī mūsu istabā nebija tualetes un dušas, tāpēc mēs tomēr daļēji bijām arī viņu numura iemītnieki), sagatavojāmies pirmo reizi mūsu ceļojumā iebraukt kārtīgā rietumvalstī.

Trešās dienas centrālais plāna punkts bija Prāga – pilsēta, kurā trīs no mums četriem jau bija bijuši iepriekš. Normis un es – divas reizes, Liene – vienu. Pazīstot šo pilsētu, viena lieta šķita baisa – pārvietoties pa to ar Defu. Lai nu ko Prāgai nevarētu pārmest, tā būtu nepietiekama satiksmes intensitāte. Tomēr Nora ar savu rumaku galā tika gluži labi un, kā izskatījās, no satiksmes šajā nopietnajā pilsētā īpaši nebaidījās. Problēmas gan radīja parkinga atrašana, jo pirmdienā kaut kur novietot mašīnu nav vienkāršs uzdevums, turklāt daudzas pazemes stāvvietas mums nebija pieejamas Defendera pamatīgā augstuma dēļ. Beigās atradām stāvvietu zem kāda tilta (par 20Kč jeb 50 santīmiem stundā), kas mums par pārsteigumu izrādījās ļoti tuvu no centra.

Pēc pirmās dienas nogurdinošās braukšanas (ap 1050 nobrauktu kilometru) gulēju ļoti labi, bet ne pārāk ilgi, jo vispār par gulētāju sevi nenosauktu. No rīta izlēmām apskatīt Vroclavu un tad beidzot atstāt Polijas draudzīgās (ne pārāk) āres. Pilsēta izrādījās negaidīti glīta un agrajā svētdienas stundā, kad tajā vēl nebija daudz cilvēku, šķita kā patīkams pārsteigums visumā garlaicīgajā un nepievilcīgajā Polijā. Iespējams, ka šeit lomu spēlē pilsētas tuvums daudz “interesantākajai” Čehijai un tālums no mūsu pašu kaimiņiem lietuviešiem. Normunds gan centās pilsētas apmeklējumu izvērst iespējami īsu, jo bija izsalcis un vairāk vēlējās ieturēties nekā apskatīt akmens bloku valstību, tomēr vismaz Lienča un es paspējām gan sabildēties pie pilsētas ievērojamākajiem objektiem (lai arī mums, protams, nav zināms, kas tie tādi par objektiem bija), gan apbrīnot vairākus ēku kopojumus, kas stipri līdzinājās Vecrīgas trīs brāļiem, tikai šeit šo brāļu skaits lielākoties bija sākot ar desmit – laikam jau poļiem tās ģimenes ir lielākas.

Mūsu bija četri – Normunds un Nora (jeb NorNor) un Raimonds un Liene (jeb Žakes). Mūsu misija bija divās nedēļās gūt iespējami daudz pozitīvu emociju no ceļojuma pa Čehoslovākiju un Lielvāciju (t.i., - Čehiju, Slovākiju, Vāciju un Austriju). Izvēlētais līdzeklis – auto ceļojums, izmantojot NorNor piederošu Landrover Defender džipu. Starta laiks: 2007.gada 15.septembris 4:00 (no rīta). Finiša laiks: kā nu sagadīsies. Tālāk sekojošais apraksts vēstīs par to, kāds nu mūsu brauciens izvērtās.

Oficiāli pasludinu, ka aptuveni divas nedēļas šajā saitā jaunu rakstu nebūs sakarā ar došanos uz pseido-siltajām zemēm. Iespējams, ka oficiālais pasludinājums tiks pārkāpts, ja būs daudz pieejama interneta un maz ko darīt, bet centīšos to nepieļaut. Pēc atgriešanās - tonnas ceļojumu aprakstu, kādas stulbas bildes, maģistrantūras studiju apraksti un tā tālāk. Veiksmīgu mums ceļavēju!

Ir doma, ka tā rezultātā varētu veidot kādu multimediālu materiālu. Ar "multimed.mat." nedomāju patiesībā neko fenomenālu - vienkārši, ka varētu šo to safilmēt un samontēt, lai veidotos tāds kā brauciena kodols + ja brauciens padosies gana "prikolīgs" domāju veidot tādu kā tā apraksta grāmatu (neesmu naivs cerībā to iesmērēt kādai izdevniecībai, bet PDF book neviens jau izveidot neliedz) - ar bildēm, dalībnieku komentāriem. Apmēram tā kā attēlā. Tikai varbūt mazliet sakarīgāk.

Uztaisīju pirmo variantu septembra otrajā pusē plānotā brauciena uz Čehiju-Vāciju-Austriju-Slovākiju posmam Slovākijā.