Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmatas par Latvijas sportu noteikti ietilpst manā interešu lokā. Nav gan gluži tā, ka es mērķtiecīgi censtos ar katru šādu izdevumu iepazīties, bet ja tāds nonāk manās rokās, iespēju to izlasīt garām nelaižu. Izdevumu "Latvijas teniss" atradu dzīvoklī Liepājā, kura apmetāmies uz trīs naktīm (tā kā vispār dzīvoklī bija tikai četras grāmatas, nebija grūti citu vidū to ievērot), un tad nu būros tam cauri. Daļēji šobrīd varu teikt, ka lasīju ar profesionālu aci - domājot par paša grāmatu plāniem un to, ko no katras lasītās grāmatas var ņemt kā pozitīvo piemēru un ko - ne tik ļoti.

Varbūt ne gluži pareizā secībā, bet esam pabeiguši iepazīties ar visām (līdz šai dienai) izdotajām Laura Gundara grāmatām par Spindzeli un Vali. Grāmata "Vaļa balss" šajā ciklā ir otrā un, manuprāt, labākā grāmata.

Jurijs Galičs, īstajā vārdā Georgijs Gončarenko, vairāk interesants šķiet kā cilvēks un mazāk - kā šīs konkrētās grāmatas autors. Aristokrātu dzimtas pārstāvis Gončarenko bija dzimis Varšavā, sekmīgi veidojis karjeru Krievijas impērijas, kādu brīdi - Ukrainas, un tad - baltgvardu armijā, karjeras laikā uzdienējis līdz ģenerālmajora pakāpei (neizlikšos gan, ka man būtu sevišķa izpratne un interese par militārajām pakāpēm). Pēc boļševiku uzvaras Krievijā (un arī Ukrainā) viņam izdevās bēgt, un tā visa rezultātā viņš 1923. gadā nonāca neatkarīgajā Latvijā, kļuva par Latvijas pilsoni, rakstīja vietējā lielākajā krievu laikrakstā "Сегодня". Prognozējami pēc Latvijas okupācijas kā bijušajam "baltās" kustības pārstāvim viņam labi negāja, 1940. gada decembrī, divas dienas pēc izsaukšanas uz NKVD, savā dzīvoklī pakāries. Pirmo grāmatu (dzejas krājumu) izdevis vēl 1907. gadā, bet kā literāts visvairāk izpaudies savā dzīves periodā Latvijā, grāmatās arī gana daudz atsaucies uz Rīgu un Latviju.

Herta Millere ir vācu rakstniece, kura sava mūža pirmos 35 gadus pavadīja Rumānijā, lielākoties - Nikolajes Čaušesku psihopātiskā režīma apstākļos. Rakstnieces karjeru pa īstam viņai izdevās izveidot vien pēc nonākšanas Rietumvācijā 1987. gadā, bet 2009. gadā viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā par "literāro daiļradi, kura atklāja dzīves skarbumu Rumānijā Nikolajes Čaušesku diktatūras laikā".

Tas droši vien ir liels noziegums, ka Laura Gundara grāmatu sēriju par Spindzeli un viņas vectēvu Vali nelasām gluži pareizā secībā - trešās grāmatas laiks pienāca pirms otrās, bet tā nu Estere izvēlējās, un bērna izvēles ir jāciena (ja neskaita situācijas, kad nav). Diez vai tas šajā gadījumā ir patiešām sevišķi būtiski, jo nekas tik kritisks starp grāmatām nenotiek, lai pēkšņi vairs nevarētu saprast notiekošo (arī Esteres vecumā), piemēram, ja otrās grāmatas laikā būtu izšķīrušies Spindzeles vecāki un tagad viņa vectēvu satiktu tikai mēneša otrajās piektdienās augošā mēnesī. Nē, nekas tamlīdzīgs te nav noticis un nezinu, kāpēc par to vispār ieminējos.

Esmu ticis pāris pusei BoJack Horseman stāstam, un tagad sanāk mazliet iepauzēt pirms tā turpinājuma, jo pārāk daudz sakrājies citu lietu, ar kurām jātiek galā vispirms, tā kā es neesmu kā šī seriāla galvenais varonis un vismaz kaut kādā mērā māku rūpēties par prioritātēm šajā dzīvē.

Nezinu, vai es būtu ņēmies lasīt "Avota laiku", ja par to tik lielu sajūsmu soctīklos nebūtu paudis viens no pašmāju Interneta nozīmīgākajiem influenceriem Toms Lūsis. Tā kā Toms nav no tiem cilvēkiem, kas parasti aktīvi dalās ar ieteicamo literatūru, tad man šķita, ka ja jau šis "dzīvē parasts lūzeris" (citējot kādu sabiedrībā savulaik populāru personāžu, diemžēl nevaru atcerēties, kuru tieši) saka - šī ir lieliska grāmata, vajadzētu arī man tai dot iespēju.

Esteres bibliotēkā ienācies jaunākais populārā igauņu autora Andrusa Kivirehka stāstu krājums. Kā allaž - Guntara Godiņa tulkojumā, kā allaž - "Liels un mazs" izdevumā un kā allaž - ar Edmunda Jansona ilustrācijām. Šajā reizē uzsvars tieši uz "kā allaž", jo grāmata seko tai pašai formulai kā divas iepriekšējās: "Kaka un pavasaris" un "Karnevāls un kartupeļu salāti", kā nekā pat nosaukums seko tai pašai formulai kā divām iepriekšējām.

Būtiskākais secinājums pēc "BoJack Horseman" trešās sezonas noskatīšanās: ne tikai pats seriāla galvenais varonis, bet arī es kā skatītājs nemitīgi mēģinu rast argumentus tam, ka "sirds dziļumos, par spīti visiem sastrādātajiem sūdiem, Bodžeks ir labs čalis, tikai dzīve viņu ir pamatīgi sačakarējusi". Bet vai tā patiesībā tiešām ir? Arvien vairāk nākas atzīt, ka tu tomēr esi visi tie sūdi, kurus tu sastrādā, pat ja savā būtībā tu apzinies, ka tā darīt nevajadzētu, savas izvēles nožēlo un pastāvīgi dzīvo pašpārmetumos.

Jau vismaz divdesmit gadus esmu cītīgs Haruki Murakami grāmatu lasītājs. Ne visas no tām mani ir aizgrābušas līdz sirds dziļumiem, bet teju katrā ir kaut kas tāds, kā dēļ to ir vērts lasīt. "Nogalēt Komandoru" šajā ziņā nav izņēmums, lai arī grāmatai ir acīmredzami trūkumi.