Kazhes pierakstu burtnīca

Šajos sarežģītajos laikos jebkura pasākuma apmeklējums ir sarežģīts dažādu iemeslu dēļ, viens no būtiskākajiem ir - vai pasākums vispār notiks. Aizvadītajā sestdienā biju izvilcis tukšo lozi ieplānotās "Degunradžu" skatīšanās Dailē vietā, tāpēc uz karstām pēdām izvēlējos kaut ko, kas vēl nebija atcelts, proti, Edgara Mākena kameroperas "Kontakts" atskaņošanu (iestudējumu? izrādi? nezinu, kāds te pareizais termins) Ģertrūdes ielas teātrī.

Katarīna Hermane ar šo grāmatu nodrošina itin labu apkopojumu, kas varētu man palīdzēt nākotnē lasāmās vācvaodīgās literatūras izvēlē, proti, viņa apraksta (savuprāt, bet man ar to pietiek, jo personīgā viedokļa jau man nav) nozīmīgākās vācu rakstnieces, kuras savus darbus radījušas laikā, kad sievietes loma literatūrā tradicionāli bija labākajā gadījumā mūza, bet sliktākajā - ķēkša un/vai rakstnieka seksuālo vajadzību apmierinātāja. "Senākā" autore, kas šeit parādās, ir Luīze Adelgunde Viktorija Gotšeda, kas dzimusi 1713. gadā un piedalījusies vācu teātra reformas tapšanā (viņas vīram radās novatoriskā doma, ka vācvalodīgs teātris varētu būt kas vairāk par ceļojošiem komediantiem, kas izrāda joku spēles, kurām pat nav īsti dramatiskā materiāla apakšā, galvenokārt izlīdzoties ar vulgāriem fiziskiem jociņiem), bet aiziet grāmata līdz pat divdesmitā gadsimta sākumā dzimušām rakstniecēm. Uzskaitīšu dažus atslēgas pieturas punktus, kuriem pats varētu mēģināt sekot.

Tas droši vien nav pārsteidzoši, ka šī nav pirmā Islandes filma par aitām, kuru šī valsts virzījusi "Oskaram" kā labāko filmu svešvalodā. Ja tu dzīvo Islandē, aitas ir viena no nebūt ne tik daudzajām tēmām, kas tevi var nodarbināt. Īsti citu zīdītāju kā aitas un zirgi Islandē nav, un skaitliski aitu tur laikam ir pat vairāk nekā cilvēku. Šobrīd vēl nav zināms, vai "Jērs" tiks arī līdz nominācijai, bet vismaz sarakstā ar 15 atlasītajām filmām tas ir iekļauts. Filma bija redzama arī Riga IFF ietvaros, bet noskatījāmies to vien tagad, un šobrīd esmu gatavs sniegt savus iespaidus par šo kinolenti.

Bērniem domātas grāmatas, nudien, mēdz būt visdažādākās, un izpratne par to, kāds saturs ir un kāds nav bērnu psihei piemērots, pamatīgi variē dažādās kultūrās un laikos. Spilgtākais piemērs, ko tev piesaukt, protams, ir tas, par ko Andersena skumjā un traģiskā "Mazā nāriņa" pārvērtās Disneja studijas interpretācijā. Ulfa Starka stāsts "Proti svilpot, Juhanna" arī ir viens no tiem darbiem, kuri savā oriģinālversijā diez vai ir savietojami ar Holivudas izpratni par to, kāds saturs ir bērniem piemērots.

Bezsirdīgā Amanda ir pēdējais austrumvācu autora Jureka Bekera romāns, kas turklāt izdevumu piedzīvoja jau laikos, kad nekādas Austrumvācijas vairs nebija. Savulaik, kad Gētes institūta bibliotēku regulāri apmeklēju klātienē, biju iepazinis vairākus šī autora darbus un tagad, digitālajā laikmetā, šķita interesanti atkal satikties ar viņa prozu.

"Mazo Stjuartu" esmu lasījis pats savā bērnībā, bet nesen nolasīju to priekšā arī Esterei. Droši vien būtisks atslēgas elements ir tajā, ka par šo grāmatu no tās sākotnējās lasīšanas reizes man nav pašas siltākās atmiņas. Iespējams, tādēļ, ka biju jau pārāk liels, kad to iepazinu. Latviešu valodā grāmata tika izdota 1993. gadā, aptuveni tad to arī iepazinu, būdams 10 gadus vecs, kas, manuprāt, ir par daudz šim konkrētajam darbam. Tagad, lasot to priekšā Esterei, pārliecinājos, ka viņas vecumā tas šķiet gana saistošs, kamēr man pret to ir vēl vairāk iebildumu, nekā tos atceros no savas bērnības laikiem.

Klasiķa Jāņa Streiča režisētā filma "Cilvēka bērns" manās acīs vairākās ziņās ir īpašs darbs. Sākšu ar to, ka tā uz ekrāniem iznāca 1991. gadā - laikā, kad viss šajā pusē juka un bruka, un noteikti nebija optimālākais laiks ne kino tapšanai, ne kino rādīšanai, līdz ar to tā ir viens no izteiktākajiem piemēriem filmai, kuru vēl nevar uzskatīt par simtprocentīgu neatkarīgās Latvijas produktu, bet arī vairs ne padomju ražojumu. Otrkārt, filma ir latgaliešu valodā, kas noteikti arī tobrīd bija gana drosmīgs solis. Treškārt, lai arī tā attēlo dzīvi neatkarīgajā (proti, pirmskara) Latvijā, tajā nav īsti ne kaut kā nopēluma, ne slavināšanas. Patiesībā vien atsevišķas detaļas filmā definē tās darbības laiku, un to es arī uzskatu par filmas plusu.

Turpinājumā "Hohmai", kura bija drīzāk stāstu krājums (vai - konceptalbums) nekā romāns Svens Kuzmins lasītājiem devis savu nākamo mītiskajai Hohmas pilsētai veltītu darbu - romānu ar nosaukumu "Dizažio". Pozitīvais, ko varu teikt - šis romāns nav sava priekšgājēja kopija. Negatīvais - priekšgājējs man patika labāk. Un tomēr - izvērsīšu šo domu garākos teikumos.

Pēc ilgāka pārtraukuma pabeidzu skatīties "Bojack Horseman" piekto sezonu. Pauze bija ne tādēļ, ka pazuda interese, bet visādu citu darāmu lietu izraisīta - prioritātes, prioritātes.

Kalendāro gadu teātrī sākām (uz maiņām, kā jau allaž) ar "Šekspīru" Liepājas teātrī. Šī Elmāra Seņkova iestudētā izrāde pirms pāris gadiem savāca pamatīgu krājumu ar balvām Spēlmaņu naktī, un jau kādu laiku bija manā "vajadzētu noskatīties" sarakstā. Kad sakrita izrādes laiki (sestdiena un svētdiena) un mūsu iespējas attiecīgajā nedēļas nogalē nonākt Liepājā, nebija divu domu - jābrauc. Tradicionālā veidā pirmā uz izrādi gāja Marina, lai varētu man ziņot, vai šajā reizē labāk nākt ar ziediem vai kaut ko citu aktierim vai aktrisei pasniedzamu, tāpēc vēl pirms sava gājiena jau šo to par izrādi zināju, būdams vairāk apgādājies ar informāciju nekā tikai recenzijās lasītais.