Kazhes pierakstu burtnīca

Nupat deklarējis, ka kādam laikam man pietiks lasīšanas vācu valodā, pieķēros tāpat vācu autores rakstītai grāmatai, bet šoreiz - latviešu valodā. Neesmu pārliecinājies, vai Petras Hammesfāras romāns "Grēciniece" ir pieejams tiešsaistē Gētes institūta bibliotēkā, taču pārmaiņas pēc ir patīkami kaut ko izlasīt arī papīra formātā un vēl dzimtajā valodā. Turklāt, ņemsim vērā, ka "Grēciniece" nav pati patīkamākā literatūra, kurai pievērsties.

Kad beidzu skatīties BoJack Horseman, uzreiz bija jautājums: kas tālāk? Pašā Bodžekā vispār jau bija atbilde: "There's always more show", taču tā īsti nederēja šajā konkrētajā situācijā kā recepte. Un tomēr - izrādījās, ka BoDžeka māksliniece un producente Liza Hanavolta ir izveidojusi pati savu animācijas seriālu pieaugšajiem "Tuca & Bertie", un te nu es esmu nonācis.

Anna Zēgerse skaitās viena no nozīmīgākajām divdesmitā gadsimta vācu rakstniecēm, un "Septītais krusts" ir viņas ievērojamākais darbs. Romāns vēsta par septiņiem bēgļiem no nacistu koncentrācijas nometnes (precizēšu - nometnes, kurā ieslodzīti "parasti" režīma pretinieki, proti, šis nav stāsts par ebrejiem) un to, kā visai ātri seši no viņiem pārvēršas par krustiem, bet septītais tomēr nē.

Nezinu, kā tas man bija piemirsies, ka Rasa Bugavičute-Pēce ir ne vien dramaturģe, bet arī grāmatas "Puika, kurš redzēja tumsā" autore, taču patiesībā viņas pirmā publicētā gramata ir tieši šī, jau no kuras nosaukuma tu uzreiz saproti, ka tās mērķauditorija ir bērni. Taču, kā jau jebkurās bērniem domātās grāmatās, mans principiālākais jautājums ir - cik labi tā ir piemērota vecākiem, kuriem šī grāmata ir jālasa bērnam priekšā?

Pirms doties uz Dirty Deal Teatro izrādi "Netikumīgie", pārmērīgi aizrāvies ar noskaidrošanu, kas īsti ir gaidāms šajā izrādē, nebiju. Svarīgākos faktus apskatījies biju un ar to man šķita gana - izrāde apbalvota Spēlmaņu naktī kā labākais darbs pusaudžiem (patiesībā - tā saņēma arī balvu par gada sasniegumu oriģināldramaturģijā, bet to nebiju piefiksējis) un tās nosaukums veltīts bēdīgi slavenajiem "tikumības" grozījumiem izglītības likumā.

Kopienas bērns ir slavenākais austriešu klasiķes Marijas fon Ebneres-Ešenbahas darbs, šai autorei tiekot raksturotai kā vienai no nozīmīgākajām personībām 19. gadsimta vācvalodīgajā psiholoģiskajā literatūrā. Pēc manas visai apšaubāmās pieredzes lasot "Aus Franzensbad" biju gatavs, ka arī šis darbs turpinās manas tradicionālās sāpes ar austriešu literatūru, tomēr tik traki gluži neizrādījās.

Tas nu ir noticis, un emocijas ir drīzāk skumjas - esmu noskatījies visas sešas "BoJack Horseman" sezonas, un vairāk to nebūs. Labā ziņa - nav jau aizliegts tās skatīties atkal no sākuma!

Šo konkrēto darbu patiesībā es izlasīju drīzāk nejauši nekā plānoti, jo tas bija iekļauts vienā grāmatā ar citu darbu, kura lasīšana ietilpa manā interešu sarakstā (romānu "Das Gemeinekind"). "Aus Franzensbad", kas ir epistolārās formas prozas darbs, ir viens no agrīnajiem ievērojamās austriešu rakstnieces Marijas fon Ebneres-Ešenbahas literārajiem veikumiem, kuram par pamatu ir autores viesošanās Fracensbādes kūrortā (ja nu kas, mūsdienās tā ir pilsēta Čehijā, saukta Františkovi Lazņe, jeb tā pati "Franča peldvieta", tikai čehu valodā).

Manas lielākās pretenzijas, kas saistās ar Marijas Šrāderes filmu "Es esmu tavs cilvēks", ir par to, ka filmā neskan Leonarda Koena "I'm Your Man". Protams, es nojaušu, ka filmas budžetam tā varētu par labu nenākt, un arī saturiski, protams, tā nebūtu nepieciešama, taču nav arī īsti legāli tā spēlēties ar manām jūtām - dot mājienus par Koenu, bet pašu Koenu nepiedāvāt.

Vikijas Baumas slavenākais darbs - romāns "Cilvēki viesnīcā" ir vairāk vai mazāk piederīgs tai pašai ērai, kuru tik krāšņi aprakstījis Frānsiss Skots Ficdžeralds, tikai Vācijas gadījumā to sauc nevis par Džeza laikmetu, bet gan par "zelta divdesmitajiem" - periodu Veimāras republikā, kad vēl nebija iestājusies globālā ekonomikas krīze un arī vīrs ar dīvainajām ūsām bija tikai margināls īpatnis, nevis Vadonis. Te būtu vieta savdabīgam novērojam: nekad un nekur neesmu novērojis, ka kāds būtu ar nostaļģiju aprakstījis Latvijas neatkarības pirmo desmitgadi, kad Ulmanis bija tikai viens no daudzajiem politiķiem (un arī Latvijā tobrīd krīze, protams, vēl nebija pienākusi). Bet ne par to, protams, ir šis stāsts.