Kazhes pierakstu burtnīca

Daudzi gadi pagājuši kopš pēdējo reizi biju Ziemassvētku pārgājienā. Arī šogad līdz pēdējam brīdim nekas neliecināja, ka kaut kas varētu mainīties, līdz Marina man 24. datuma pēcpusdienā ieteica pavaicāt Ilzei, vai šogad kāds pārgājiens notiek, varbūt es tajā varu piedalīties (saņemot man solīto brīvsoļa laiku). Atbilde - jā, rītdien un parīt būsim slēpošanas pārgājienā - pirmajā brīdī man lika samulst, vai tas nav par ātru un vai es tam esmu gatavs, bet visai ātri lēmums bija: Jā! Ir jāiet (jāslēpo)!

Ja tev pēkšņi kādu dienu rodas vēlme noskatīties Lienes Lindes filmu "Septiņas neveiklas seksa reizes", kas 2017. gadā saņēmusi Lielo Kristapu kā labākā studentu filma, tev ir vērts zināt vairākas būtiskas lietas, par ko, iespējams, būtu vērts bijis aizdomāties arī man pirms ierosināju Marinai to skatīties.

Tizlenes ir viena no tām pašmāju filmām, par kurām, atbilstoši maniem novērojumiem, raksta vai nu labo vai neko. Salasījies daudz labā, iespējams, es no filmas gaidīju kaut ko tādu, ko tā man nesniedza, tāpēc varbūt pareizāk būtu bijis rakstīt neko, taču tas jau nebūtu es, ja palaistu garām iespēju par kaut ko pasūdzēties. Jāatzīmē, ka apjūsmošanas ziņā filmas tuvākais ekvivalents ir "Kriminālās ekselences fonds" - arī visnotaļ stilīga filma, par kuru viss Internets kūsāja tādā sajūsmā, ka tai bija grūti vismaz daļēji nekļūt par vilšanos manās acīs - jo kad tu esi sagatavots savas dzīves izcilākajai maltītei, vienkārši garšīgs ēdiens tevi īsti nespēs iepriecināt. Turklāt atšķirībā no KEF, "Tizlenes" ir spējušas iepriecināt ne tikai skatītāju parasto, bet arī kino ekspertus - ne jau velti filma tikusi pie 10 Lielā Kristapa nominācijām.

Kamēr es biju devies Ziemassvētku pārgājienā, Marina deva Esterei iespēju noskatīties multfilmu, kuras Lego komplekts ir Esteres krājumā jau labu laiku. Beidzot šķita, ka varbūt Esterei vairs nebūs pārmērīgi bail un viņa patiešām būs gatava šo multeni skatīties. Reāli izrādījās - ne gluži, proti, lielāko daļu laika viņa bija slēpusies un ekrāna virzienā neskatījusies, bet vismaz viņa bija pietiekami iepazinusies ar multfilmas sižetu, lai nākamajā dienā to noskatītos jau pilnvērtīgāk abu vecāku klātbūtnē. Līdz beigām gan viņa tāpat neizturēja - daļēji tālab, ka bija bail, daļēji - tāpēc ka apnika, bet vismaz kaut kāds progress ir. Un tad otrajā reizē arī es biju skatītāju vidū, un arī varēju izveidot personīgo viedokli par to, kas šajā animācijas filmā ir labs.

Pat īsti nezinu, kas bija tas aspekts, kas mani bija pamudinājis Karla Sagana grāmatu "Ēdenes pūķi" ievietot tajā plauktā, kurā nonāca grāmatas kategorijā "pat bez lasīšanas skaidrs, ka nav vērts saglabāt". Iespējams, tīri autora vārds/uzvārds komplektā ar grāmatas nosaukumu man bija radījis sajūtu, ka šis darbs ir bestsellers kādā ziepju operām pietuvinātā lauciņā. Tiesa, būtu es apskatījis arī grāmatas vāku, šāda sajūta man diez vai būtu radusies, jo uz tā redzami dinozauru tipa radījumi komplektā ar cilvēkveidīgām būtnēm, nevis "Hameleonu rotaļu" aktieri. Proti, ar "Ēdenes pūķiem" autors ir domājis reptīļus senvēsturē un nevis kādā luksusa rajonā mītošus nežēlīgus un nežēlīgi skaistus cilvēkus.

Šī daudzsēriju mākslas filma (6 + 1 sērija), kuru nezinu, vai gribu saukt par seriālu, ir galvenais iemesls, kāpēc pirmo reizi paņēmu "Tet+" abonementu. Nekāds dižais sasniegums tas droši vien nav, bet tāpat nav šaubu, ka "Emīliju" vajadzēja noskatīties.

Vai tev ir pazīstama tā sajūta, ka viss jau ir pieredzēts, visur jau ir būts, viss jau ir redzēts? Ja tā ir, tev varētu derēt izaicinājums "Rīgas ielas"! Pie nosacījuma, ka tevi uzrunā šādi apšaubāmi saukļi un ja tu vismaz reizēm uzturies Rīgā.

Aleksandrs Hercens ir rakstnieks un domātājs, kuru mēdz dēvēt par krievu sociālisma tēvu. Te ļaušos piebilst, ka viņš pats nedarīja neko tādu, kā dēļ būtu peļams un nicināms - ja arī ilgtermiņā var teikt, ka viņš bija viens no tiem stūrakmeņiem, uz kuru bāzes Krievijā uzplauka boļševisms (ko 1870. gadā mirušais Hercens, protams, nepiedzīvoja), nesaskatu iespēju viņu tajā vainot. Tas, par ko rakstīja Hercens - aristokrātijas patvaļa un izlaidība, zemniecības nožēlojamais stāvoklis, bija pilnīgi reālas problēmas un rakstīšana par tām, mēģinot kaut kā mainīt gan sabiedrisko domu, gan arī reālos dzīves apstākļus, noteikti nebija kaut kas peļams, ne jau Hercens izdomāja Ļeņinu, Staļinu un pārējo bandu, kas asins izliešanas jautājumos izrādījās vēl daudz enerģiskāki par Caru un viņa vasaļiem. Kā lai arī nebūtu, visā tā rezultātā Hercens bija godā arī visu padomju laiku, par spīti tam, ka ne viss tas, par ko viņš rakstīja perfekti atbilda attiecīgajai ideoloģijai. Kā lai arī nebūtu, "Kas vainīgs?" ir viņa slavenākais darbs, kas kopā ar Černiševska "Ko darīt?" lielā mērā veidoja 19. gadsimta Krievijas sociālkritisko domu.

Turpinu iepazīt Umberto Eko darbus ārpus viņa darbības daiļliteratūrā, manas mammas krājumā bija vairākas šāda tipa viņa grāmatas (iespējams, kāda pat manis paša dāvināta), tai skaitā šī, kuras tēma aktualitāti tikai ieguvusi laikā kopš 2006. gada, kad tā izdota. Patiesībā šo grāmatu veido eseju un runu apkopojums par periodu starp 2001. un 2005. gadu. Proti, sākot ar 11. septembri un ietverot Afganistānas un Irākas karus, kā arī pirmo Silvio Berluskoni valdīšanas periodu. Kā jau tas raksturīgi Eko, grāmatā ir itin daudz atsauču arī uz senākiem laika periodiem, veidojot tiltus starp tiem un viņa aprakstīto laikmetu.

Pāris gadu nebija būts Liepājā un līdz ar to - Liepājas teātrī. Nedēļas nogalē, kurā vēju pilsētā viesojās Tutas ziemassvētku koncerts, ar kuru izlēmām iepriecināt Esteri, teātrī nebija daudz variantu: Ziemassvētku koncerts vai "1 000 000" labu lietu. Par teātru svētku koncertiem nefanoju, tālab gājām uz miljons lietām. Kā jau tas šobrīd mūsu ģimenē ierasts, vienu vakaru izrādi skatījās Marina, otru - es. Un šī būs tā reize, kad lielā mērā var teikt, ka bijām uz dažādām izrādēm, jo redzējām dažādus aktierus, un šo izrādi ietekmē arī tas, kāda konkrētajā reizē trāpījusies publika un jo īpaši - tie skatītāji, kuriem aktieris uztic kādu no lomām. Man šķiet, ka laimīgo lozi izvilku es.