Kazhes pierakstu burtnīca

Ksavjē Dolana filma "Tas ir tikai pasaules gals" ilgi gaidīja savu noskatīšanās laiku. Dolans man vienmēr ir šķitis interesants, bet kaut kā sanāca, ka saņēmāmies to skatīties laikā, kad pasaules gala piesaukšana nav gluži nevietā. Protams, Dolans nav tas režisors, kas varētu uzņemt vērienīgu asa sižeta filmu par pandēmiju un tās sekām, tā vietā šī filma ir par viena cilvēka pasaules galu.

Gadas grāmatas, par kurām ir tik ļoti grūti rakstīt, ka gandrīz vai gribētos to vispār nedarīt. Un šī ir viena no tām grāmatām. Eli Vīzela grāmata "Nakts" skaitās viens no globāli nozīmīgākajiem rakstiskajiem vēstījumiem par holokausta tēma. Tās autors pārdzīvoja Aušvici un Būhenvaldi, pieredzēja ļoti daudz kā tāda, ko droši vien ikviens izvēlētos nepiedzīvot. Un par to arī ir šī grāmata.

Tas laikam ir tikai dabiski - kad visa soctīklu vide to vien dara, kā runā par jauno anša albumu, ka arī man radās vēlme to noklausīties. Manas attiecības ar repu gan galīgi nav tuvas - arī pirms Covid laikmeta reti kad tam pienācu tuvāk par diviem metriem. Taču uzskatu sevi par relatīvi atvērtu jaunām vēsmām un tāpēc, ja jau cilvēki sajūsminās, gribēju saprast: vai tur ir kaut kas arī man?

Manas zināšanas Eiropas varoņeposu jautājumā ir diezgan minimālas. Cik baisi lai tas arī nebūtu, šķiet, ka vienīgais eps, kuru esmu lasījis, ir "Lāčplēsis". Grūti arī iztēloties, ka pārskatāmā nākotnē šī situācija varētu mainīties - tas galīgi nav viens no tiem literatūras veidiem, par ko jūtu sevišķu interesi. Līdz ar to pirms Kvadrifrona audioizrādes klausīšanās galīgi nezināju, ko no tās gaidīt (lai saglabātu iespējami atvērtu skatu uz lietām, arī anotācijas lasījis nebiju, bet kas tieši bija pirms dažiem mēnešiem lasītajā recenzijā iekš Ir, vienkārši biju pilnībā aizmirsis).

Latvijas mākslinieks Guna Poga izdevis savu pirmo grāmatu, kurā humora pilnā veidā dalās ar savu pieredzi, kļūstot par Vecāku numur 1. Precizējums, par to vecāku numur viens, kurš nodarbojas ar laktācija. Te gan jāpiebilst, ka šī grāmata nav dzimumneitrāla, ilustrācijās skaidri parādot, ka šis vecāks numur viens ir apveltīts ar dzimumpazīmēm, kas raksturīgas zīdītāju mātītēm. Progresīvi domājošam lasītājam šāda pieeja varētu nešķīst pareiza, līdz ar to jāatzīst, ka savā domāšanā mākslinieks ir iestrēdzis divdesmitā gadsimta patriarhālajā sabiedrībā. Vienīgais attaisnojums, ko tam varu rast, mākslinieks pats ievadā teic, ka kādreiz uz šo varēs raudzīties ar domu: "tad,lūk, tāda sendienās bija bērnkopība". Protams, tas gan pilnībā neattaisno mākslinieku par to, ka visos savos zīmējumos viņš gan vecāku, gan bērnu attēlo kā piederīgus kaukāziešu rasei un jau piesauktā vecāka dzimupiederība arī neliecina māksliniekam par labu.

Zināmā mērā tas man ir pārsteigums, bet izrādās, ka Svilpotāji ir jau trešā Corneliu Porumboiu režisētā filma, ko esmu noskatījies. Tiesa, iepriekšējās divas skatījos pirms aptuveni desmit gadiem, proti, iespaidi nav paši svaigākie. Taču, kā izrādās, vismaz ar vienu no šīm filmām Porumboju jaunākais veikums ir kaut kādā mērā saistīts. Arī filmā "Police, Adjective" galvenais varonis bija policists vārdā (uzvārdā?) Kristī, filmā bija iesaistītas narkotikas un jautājumi par policistu ētiku. Interesantā kārtā gan šīs filmas galvenā varoņa atveidotājs Vlads Ivanovs vecajā filmā nebija vis Kristī, bet viņa priekšnieks. Un arī patiesībā noskaņas un pieejas ziņā šīs filmas ir gaužām atšķirīgas.

Šī ir viena no tām reizēm, kad esmu tēmējis mazliet par augstu. Daniela Bulanžē romāns, kura nosaukums latviski būtu "Ēna" ir pārāk komplicēta proza, lai tādu lasītu cilvēks ar manām franču valodas zināšanām. Bieži pie vainas nav pat nespēja uztvert vārdus, bet gan drīzāk kopsakaru, ko tie veido. Šis romāns ir ar metaprozas elementiem - tas vēsta par to, kā pilsētā vārdā Šeit kāds vīrs uzvārdā Slepkavība raksta romānu un cilvēkiem viņam apkārt. Romāns ir daļēji par romānu, daļēji par cilvēkiem - daļēji skaistas poētiskas frāzes, kuru uztveršanai nepieciešamas daudz dziļākas valodas zināšanas. Nojaušu, ka pat vāciski man to lasīt būtu grūti, kur nu vēl franču mēlē.

Vecmāmiņu valsti biju gribējis noskatīties vēl pirms sākās visas šī gada jautrības, bet kaut kā nekādi "nesagāja". Tad sākās Covid sāga, Kvadrifrona viesizrādes pa provinci izbeidzās, un kādu laiku vispār šis jautājums nebija aktuāls. Brīdī, kad pirku biļeti uz šo izrādi, situācija valstī vēl bija visai mierīga, kad to skatījos - jau ne tik ļoti, tomēr tāpat prieks, ka vismaz kaut kādā veidā Latvijas teātriem ir izdevies šo sezonu uzsākt (kā būs ap tās turpinājumu, pagaidām bail pat domāt, tāpēc par to šajā brīdī nedomāšu). Arī Hanzas peronā iepriekš bijis nebiju, līdz ar to vēl viena jauna pieredze.

Andrievs Niedra ir viena no pretrunīgākajām personām Latvijas vēsturē, taču tikai retais apzinās, ka šāds pretrunīgums pastāv. Man ir žēl, ka neesmu redzējis DDT izrādi "Andrievs Niedra" (nezinu, vai tā vēl nākotnē kaut kad tiks izrādīta), un līdz šim arī manas zināšanas par šo vēsturisko personu aprobežojās ar standarta komplektu "tautas nodevējs", "biedrojās ar vāciešiem", "cīnījās pret demokrātisko Latviju". Līdz ar to var teikt ka viņa visnotaļ apjomīgo memuāru, kas skar laika periodu no 1917. līdz 1919. gadam, izlasīšana ļāva man iegūt arī mazliet citu skatījumu uz šo Latvijas vēstures periodu nekā tas, ko, piemēram, māca skolās.

Lepnumu un aizspriedumus man izdevās noskatīties no trešās reizes. Pirmais piegājiens bija paredzēts pāris dienas pēc pirmizrādes, marta vidū. Tobrīd noskaņojums valstī un galvā bija tāds, ka vēl dienu pirms ārkārtas stāvokļa izziņošanas biju izlēmis - kā lai arī nebūtu, uz teātri neiešu, izbaudīt tāpat nesanāks. Taču ārkārtas stāvoklis iestājās, teātri tika apturēti un arī biļetes iesaldētas. Atkārtoti izrāde notika augusta vidū, salīdzinoši ļoti mierīgā laikā. Būtu labprāt gājis, bet netiku - bija jau citi plāni atvaļinājuma dēļ (gada lielākais "ceļojums" uz četrām dienām Latgalē). Gājēji uz izrādi atradās, bet es sev iegādājos jaunu biļeti nu jau uz oktobra vidu. Tagad, protams, skaitļi ir vēl mazāk iepriecinoši nekā tie bija martā, bet arī apziņā ir notikušas kaut kādas pārmaiņas un ir skaidrs, ka līdz laimīgajām beigām savās četrās sienās tāpat nenosēdēsi. Kas zina, varbūt patiesi reiz dziedāja Šubrovskis: "Tā tagad būs vienmēr", un tad jau nav šti izvēles - var nākties komforta zonu pamest, turklāt kultūras pasākumi ir jāatbalsta, lai būtu mazāka varbūtība, ka jaunajā, skaistajā pasaulē (ja tāda, protams, pienāks), vienīgā pieejamā kultūra būs šāda: