Kazhes pierakstu burtnīca

Šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla apmeklējumu sāku ar Pasaules gaļu. Kā teikt, nekā īpaši svarīgāka par šo notikumu nav, droši vien pat Olimpisko spēļu laikā LTV savās ziņās atrastu laiku, lai pieminētu pasaules gala iestāšanos. Savukārt par mums var teikt, ka kopš aizpērn uzzinājām par šāda festivāla norisi, nekas nespēj mūs atturēt no brauciena uz Valmieru augusta sākumā.

Iepazīstot Līvānu mājaslapu, biju sev par pārsteigumu atklājis, ka Līvānos iespējams nokļūt ne tikai, šķērsojot Daugavu pa tiltu Jēkabpilī, bet arī ar pārceltuves palīdzību. Patiesībā Līvānu tuvumā ir pat veselas divas pārceltuves, bet mēs izvēlējāmies to no tām, kas tevi ieved pašā Līvānu pilsētā, proti, Dignājas pārceltuvi. Zasas dzirnavu kempingā gan saimnieks, gan viens no viesiem vāciešiem bija atzinuši, ka tā esot foršs autentisks veids upes šķērsošanai, tad nu mēs to arī izmēģinājām.

Mana lielā atvaļinājuma ievadā bijām iecerējuši izbraukāt visas tās Latvijas pilsētas, kurās līdz šim nebija bijusi Estere (ir mums šāds plāns - izrādīt bērniem dzimto zemi vecumā, kad vēl konkrētas atmiņas neveidojas, proti, skaidrs, ka primāri to darām sevis un nevis bērnu dēļ), un tā kā šādas pilsētas bija atlikušas deviņas, tapa rogaininga kontrolpunktu izvietojumam līdzīgs maršruts formā: Rīga - Aknīste - Līvāni - Viļāni - Kārsava - Viļaka - Balvi - Lubāna - Cesvaine - Ape - Rīga. Gluži perfekti to izpildīt neizdevās, bet par to - vēlāk.

Ar Vladimira Sologuba vārdu iepazinos pirms diviem gadiem, kad izlasīju viņa slavenāko daiļliteratūras darbu - garstāstu “Tarantass”, bet tagad pienāca kārta Sologuba memuāriem, kuri daudzējādā ziņā uzskatāmi par paliekošāku vērtību par viņa veikumu kā nedokumentālās literatūras autoram. Šī līdz ar to būtu reize, kur sekmīgi ir nostrādājusi mana visai nejaušību pilnā izvēle grāmatu lasīšanā no plaukta izceļot kaut ko negaidīti saistošu un vērtīgu.

Pēc ilgāka pārtraukuma beidzot atkal sanāca piedalīties vairāk vai mazāk normāla formāta rogainingā - pasākumā, kas formāli bija Rīgas rogainings, lai gan realitātē lielāko daļu laika tajā sanāca pavadīt ārpus Rīgas pilsētas administratīvajām robežām (vismaz tā man šķiet). Startēju šajā pasākumā komandā ar kolēģiem Maksimu un Robertu, kas ne pirmo reizi bija mani ceļabiedri šādā pasākumā, vienlaikus bija te arī šādas tādas atšķirības no iepriekšējiem piegājieniem.

Nezinu, kā tas nākas, ka no angliskā nosaukuma “A quiet place” latviskajā tulkojumā tas pārtapis par “Klusā pasaule”, bet lietas būtību tas droši vien nemaina. Šī pirms dažiem gadiem daudz dažādu balvu saņēmusī šausmu filma ar kaut ko bija piesaistījusi Marinas uzmanību, tad nu arī es piekritu, ka var jau reizi mēnesī vienu filmu noskatīties.

Vispār jau es saprotu, ka Jura Zvirgzdiņa “Have a nice day. Gandrīz mīlas stāsts” ir darbs gados jaunai auditorijai, kādai sevi nekādi nevaru pieskaitīt. Tomēr no pēdējā laikā Radioteātrī izskanējušā satura nekas cits mani vairāk uzrunāt nespēja, līdz ar to pagājušās nedēļas garā skrējiena laikā izvēlējos klausīties tieši šo saturu.

Šajā esejā ievērojams latviešu trimdas domātājs Roberts Mūks apskata rietumu pasaules filozofu centienus tuvoties tam, ko austrumos pazīst kā nirvānu un samsāru. Par grāmatas galvenajiem stūrakmeņiem var uzskatīt Karla Junga un Džeimsa Hīlmana rakstīto. Tāpat nozīmīgi, lai arī tie sāk otrā plāna varoņi, te ir Heidegers un Korbēns. Tikām Freidam un viņa visur saskatītajai seksualitātei Mūks oponē. Un tam visam vēl klāt nāk latviskā dzīvesziņa.

Šīs izrādes apmeklējums bija kā atgriešanās pusotru gadu pagātnē - kopš pērnā gada sākuma nebija būts teātrī ar pilnu skatītāju zāli, kur turklāt vēl skatītāji nav maskās. Pirmās minūtes (proti, pirms izrāde bija sākusies), sajūtas bija mazliet dīvainas, bet cilvēks ļoti ātri pierod gan pie normālā, gan pie nenormālā, un pēc neilga brīža jau šķita, ka tieši šāds teātris ir bijis vienmēr un vienmēr tāds būs.

Prospēra Merimē īsais romāns / novele "Kolomba" ir stāsts par korsikāņu atriebību, un lai arī tā saturs ir gana slepkavniecisks, Merimē ar šo grāmatu deva ievērojamu pienesumu Korsikas kā tūrisma mērķa popularizācijā. Zeme, kurā asinis ir karstas un godu pieņemts atriebt, nevarēja nevilināt deviņpadsmitā gadsimta francūžus un citāda veida eiropiešus. Arī grāmatas viena no varonēm - jaunā angliete Lidija Nevila - Korsikā nonāk tās reputācijas vilinātā. Tiesa, ja grāmatas ievads liek domāt, ka tā vēstīs par Lidiju un viņas tēvu pulkvedi Nevilu, tas izrādās maldinošs iespaids, viņi te vairāk ir tālab, lai iepazīstinātu ar īstajiem grāmatas varoņiem. Proti, jaunā sieviete Kolomba della Rabia vēlas, lai viņas brālis leitnants Orso atriebj viņu tēva slepkavību, ko pastrādājis dzimtas ienaidnieks advokāts Baričini. Pats Orso nav sevišķi tendēts uz atriebībām, viņš jau kā karavīrs tāpat ir gana daudz šai dzīvē pieredzējis, taču viss, protams, nav tik vienkārši. Beigu beigās sanāk, ka dzimtas gods tiek glābts (proti, atriebība ir notikusi), bet Orso nav uzskatāms par vainīgu noziegumā, proti, viss saliekas kopā gana labi.