Kazhes pierakstu burtnīca

Šaubu, vajag vai nevajag iegādāties "Aģentūru", man nebija nemaz. Protams, kaut kādā mērā es esmu JRT fanu puika, bet ne tikai tāpēc. Šajos dīvainajos apstākļos teātra atbalstīšana man šķiet esam tāds kā pienākums - esmu jau par šo tēmu izteicies, bet atkārtošu atkal un atkal: vēlos, lai tajā brīdī, kad kultūras iestādes atkal varēs vērt vaļā savas durvis, mēs neattaptos pasaulē, kur tev ir izvēle starp muzikālām komēdijām un nemuzikālām komēdijām. Līdz ar to man nebija obligāti jāgaida, ka Hermanis būs kavā atradis spēcīgākas kārtis kā Tarkovskim. Jā, protams, daudz lētāk ir uz mēnesi abonēt Netflix un tur tev būs plaša izvēle, Holivudas aktieri un liels budžets, bet ne par to ir šis stāsts - jo ne jau Raienu Goslingu es gribu redzēt nākamgad un aiznākamgad uz teātra skatuves. Un šī laikam būs tā reize, kad es neteikšu, ka šie jautājumi ir jārisina valstij un ka nav normāli šādu "pienākumu" - atbalstīt teātra māksliniekus - uzvelt cilvēkam parastajam. Es esmu tas, kurš ir sajūsmā par Gunu Zariņu, nevis Jānis Reirs - tāpēc tā ir tieši mana probēma. Labi, gana šādu atkāpju, pāreju pie seriāla.

Anete Kolba bija ievērojama vācu literāte, pacifiste, kura līdz ar Hitlera nākšanu pie varas emigrēja no Vācijas, bet 1941. gadā aizbēga uz Ņujorku. "Eksemplārs" bija viņas pirmais romāns, izdots vēl pirms Pirmā pasaules kara, proti, pilnīgi citādā pasaulē, nekā tā kļuva pāris gadus vēlāk.

Adalberta Štiftera romāns "Atvasara" varētu pretendēt uz manas pēdējo gadu smagākās lasāmvielas statusu. Manuprāt, bija vēl vasara, kad es iesāku cīņu ar to, un tikai pašās novembra pēdējās dienās pāršķīru šī romāna pēdējo lappusi. Zinot to, ka parasti reti kura grāmata man prasa vairāk kā nedēļu laika, jāsecina, ka šī nav pati vieglākā lasāmviela. Protams, viens no būtiskajiem faktoriem ir tās apjoms. Atbilstoši Amazon.de datiem, šajā grāmatā ir 784 lappuses, Kindle versijā tik precīzi, protams, nepateiksi, bet tas ir tiešām viens apjomīgs romāns. Taču ne jau lappušu skaits vien nosaka to, cik daudz laika nepieciešams, lai kādu grāmatu "izrautu cauri". Murakami arī raksta biezas grāmatas, bet tas man nekad viņa darbu baudīšanai nav šķērslis. "Atvasaras" lielākā sāpe (man) ir tās lēnums komplektā ar sentimentālo noskaņu. Nav tā, ka man vajag, lai visu laiku būtu dinamika, spriedze un tā tālāk, bet kaut vai saruna, kurā grāmatas stāstītājs iepazīstas ar savu "vecāko draugu" un nezin cik lappušu garumā viņi analizē to, vai šodien lietus šajā konkrētajā reģionā būs vai nebūs, spēj mani darīt traku. Un mīlestības sižeta līnija - ak Dievs, cik tā ir banāla, cik tie personāži ir romantiski kaitinoši. Jā, es saprotu, ka šis romāns ir lielisks paraugs sava laikmeta "bildungsroman" tipam, ka Štifters bija ievērojams humānists un grāmatas varoņu vēstījumā viņš licis ļoti daudz aktuālu domu, bet... sižeta kvalitāte šajā grāmatā ir tikai maķenīt labāka kā sentimentālos dāmu romānos, visi varoņi ir taisīti pēc viena ģīmja un līdzības un viņi tikai muld, muld un muld.

Vispār jau Osips Mandelštams primāri bija dzejnieks, bet šī konkrētā grāmata ir pieskaitāma prozai, lai arī ļoti dzejiskai prozai. Grāmata, kura apjomā nebūt nav liela, sastāv no trim savā būtībā ļoti atšķirīgām daļām. Rakstīts tas viss ir, šķiet, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, bet vismaz konkrētais izdevums tapis 1991. gadā. Ja ņem vērā, ka Mandelštamu 1933. gadā arestēja par dzejoli, kurā viņš visai skaidrā formā vērsās pret Staļinu, nav brīnums, ka viņa daiļrades statuss padomijā ilgstoši nebija pats legālākais un bieži viņa darbu izdevumi nenotika. Ja pareizi saprotu, tad šajā izdevumā pilns teksts ir tikai pirmajam stāstam - "Ēģiptes marka", kamēr gan "Feodosija", gan "Laika troksnis" te publicēti tikai fragmentāri (bet tā pārliecinoši saprast to nevar). Mēģināšu kaut kādā mērā (cik nu tas man izdosies) raksturot, kādas ir katras šīs grāmatas daļas būtiskākās iezīmes.

Pirmais, ko nepieciešams pastāstīt par interneta vides izrādi "Irānas konference", ir apstāklis, ka Edijs tās skatīšanās laikā esot aizmidzis astotajā minūtē. Lai arī Edijs ir izslavēts ar savu aizmigšanas talantu, astotā minūte varētu būt viņa personīgais rekords. Šis apstāklis gan neliedza iestudējumam saņemt Spēlmaņu nakts balvu kā gada notikums digitālajā vidē. Līdz ar to šo izrādi skatījāmies, ņemot vērā divus pieejamos informācijas avotus: ka izrāde ir laba un vērtīga, un ka tās laikā var viegli aizmigt. Jāatzīst, ka arī mūsu pieredze kaut kādā mērā saskanēja ar šiem abiem raksturojumiem.

Līdz ar tehnoloģijām nāk jauni veidi, kā iepazīt veco. "Ojāra soļi" šajā gadījumā ir mūsdienīgs veids, kā tuvoties droši vien galvenajam Pārdaugavas dzejniekam. Daugavas labajam krastam ir Čaks, mums - Vācietis, vismaz ciktāl tas attiecas uz pilsētas apdzejošanu. Protams, Vācieti laikmeta ziņā pareizāk būtu pretnostatīt Ziedonim, kā nekā viņi bija vienaudži, taču kā Kreisā krasta patriots primāri Vācieti vēlos redzēt kā Rīgas anti-Čaku.

Filmas nosaukuma latviskojums vēsta "Islandes amazone", oriģinālā tas vēsta "Sieviete dodas karā", un lietas būtību šī detaļa patiešām nemaina. Filma vēsta par vienu par savu taisnību ļoti pārliecinātu sievieti, kura mēģina apturēt Ķīnas investoru ienākšanu metalurģijas rūpnīcā Islandē. Jāatzīst, ka Latvijā šāda parādība ir ļoti labi zināma, un arī es laikam jau esmu pieskaitāms tiem Ceha labprāt izsmejamajiem antiņiem, kuri saka: "Būtu baigi forši, ja šo radioaktīvo atkritumu izgāztuvi ierīkotu kaut kur citur, nevis pie manām namdurvīm." Vienlaikus, protams, naudu vajag visiem, ekonomika jāstiprina un tā tālāk. Ja viss būtu tik vienkārši kā izvēle starp labo un slikto, tad par šiem jautājumiem vispār varētu nerunāt.

Pēc Viljama Boida romāna "Restless" izlasīšanas uzzināju, ka ir arī BBC miniseriāls, kurā tas ekranizēts. Formāts "miniseriāls" man noteikti šķiet pieņemams, tālab izlēmu, ka var jau to arī noskatīties. Patiesībā tikpat labi to varētu saukt par vienu garu filmu divās daļās, jo šis "seriāls" sastāv no divām pusotru stundu garām sērijām. Tā kā grāmatu esmu nupat lasījis, tad ļoti labi varu salīdzināt atšķirības starp šiem darbiem, un arī zinu, ka nebūtu īsti korekti teikt, ka Boida darbs te ticis neautentiski pārveidots, jo arī pats romāna autors piedalījās ekranizācijas tapšanā, bet atšķirības starp šiem abiem "Restless" variantiem, protams, ir.

Šis Viljama Boida romāns ir izteikts spiegu literatūras paraugs, bet ar savu odziņu. Proti, tā tematika galīgi nav nodreijāta - britu spiegi Amerikā (British Security coordination) Otrā pasaules kara pirmajos gados, pirms amerikāņu iesaistīšanās karā. Šī ir vēstures lappuse, par kuru biju itin maz dzirdējis, bet patiesībā tur tiešām ir daudz interesanta. Proti, pēc tam, kad oficiāli bija sācies karš starp Nacistisko Vāciju un Lielbritāniju, bet ASV izvēlējās iet neitralitātes ceļu, amerikāņu un angļu specdienesti nekādi oficiāli sadarboties nevarēja, lai arī amerikāņu prezidents Frenklins Rūzvelts personīgi atbalstīja ASV iesaistīšanos karā, bet viņam trūka jebkāda atbalsta sabiedrībā. Līdz ar to britiem bija nepieciešami savi aģenti štatos, lai uzturētu savai valstij labvēlīgāku tēlu sabiedriskajā domā un cenšoties apkarot amerikāņos domu, ka varbūt tie nacisti nemaz nav tik peļami, jo angļi lieliski apzinājās, ka amerikāņu iesaistīšanās varētu kļūt par izšķirošu faktoru šajā karā.

Sofija Kovaļevska bez pārspīlējumiem bija viena no nozīmīgākajām deviņpadsmitā gadsimta sievietēm. Pirmā sieviete - matemātikas zinātņu doktore, pirmā profesore Ziemeļeiropā, nozīmīgu darbu autore matemātiskajā analīzē, diferenciālvienādojumos un mehānikā, raksturota kā "izcilākā zinātniece pirms divdesmitā gadsimta". Un, kā izrādās, arī gana saistoša literāra darba autore, proti, viņas autogrāfija par bērnības gadiem, angliski saukta "A Russian Childhood", krieviski "Воспоминания детства", bet franču valodā, kurā to lasīju - "Souvenirs d'enfance". Manās rokās nonākušajā izdevumā (tas publicēts deviņpadsmitā gadsimta beigās) Kovaļevskas bērnības atmiņas turpina viņas draudzenes - zviedru rakstnieces Annas Šarlotes Lefleres stāstījums par savu pazīšanos ar Sofiju Kovaļevsku un matemātiķes dzīvi jau kā pieagušai sievietei. Noskaņas un vēstījuma formas ziņā šie darbi ir ļoti atšķirīgi, bet viens otru labi papildina.