Kazhes pierakstu burtnīca

Nacionālais teātris turpina Baltajā kubā rādīt teātri, kas pandēmijas apstākļos radīts pandēmijas apstākļiem. Šajā reizē - Valters Sīlis (režija) un Arturs Krūzkops piedāvā Artūra Dīča tekstu "Mīlestība pandēmijas laikā", kas manā skatījumā ir vienlaikus gan labāks, gan sliktāks darbs kā Ināras sluckas "Paaudze X", kurai vēl gaidāmi turpinājumi, kamēr šis stāsts par mīlestību vismaz man šķiet esam noslēdzies.

Iepazinies ar to, ko par "Materia Botanica" teikuši cilvēki, kuriem attiecības ar literatūru ir nopietnākā fāzē nekā tās ir man, esmu uzzinājis, ka tas ir paša lasītāja ziņā - uzskatīt to par "Siltās zemes" turpinājumu vai nē. Un patiesi, lai arī Inga Žolude desmit gadus vēlāk it kā turpina stāstu par Danielu, Vū, Nelliju, Līvu, Andrē, Kiru un Albēru, kurā grāmatas varoņi raksta dienasgrāmatas un mēģina saprast, kuram no viņiem vajadzētu ar kuru gulēt, "Materia Botanica" daudzējādi ir ļoti atšķirīga no iepriekšējās grāmatas, kuras otrā daļa it kā ir, kas gandrīz vai varētu atļaut teikt, ka Žolude ir paņēmusi kaut kādu "Siltas zemes" koda pamatu, uztaisījusi tam "fork" (runājot Git lietotāju leksikā) un attīstījusi produktu citādāk, nekā to bija darījis sākotnējais autors (proti, pati Žolude pirms desmit gadiem).

Unions desmit spēlētāju sastāvā notur neizšķirtu pret Vandereru. RFK pieveic somu viesus.

Vieglatlēti sacenšas Rīgā un Liepājā. Olimpija uzvar Liepājas LNJS

RFK un Olimpijas cīņa uzvarētāju nenoskaidro. Marss atklāj riteņbraukšanas sezonu.

Strādnieku futbolisti uzvar un zaudē. Čehoslovākijas prezidents nav gatavs skriet maratonu.

Neinformatīvi futbola spēļu pārskati un liekvārdīgas anotācijas. Hugo Vītola trauma izrādījusies nopietna.

Strādniekiem nevajag pilsoņu sporta nedēļu. Uniona aizsardzība nenotur Club Francais uzbrukumus.

Club Francais spēle pret Union pārcelta. Atklāj Liepājas sporta nedēļu. Anna Daukša ir simpātiska.

Duglass Koplends, kā izrādās, radīja terminu "Generation X", kurš kļuvis par kanonisku, lai raksturotu to cilvēkus, kas nākuši pēc "baby boomers" un pirms "millenials". Lieki teikt, ka šie paaudžu termini patiesībā ir neko dižu neizsakoši, jo tā saucamās paaudzes ir mākslīgi definētas, viņu īpašības tiek piekoriģētas atkarībā no konkrētā vēstījuma vajadzībām un vērtējuma, un pat stingras definīcijas tam, kad vienas paaudzes ēra sākusies un beigusies, nav. Protams, ir viens izņēmums - Viktora Peļevina "Generation П" ir pilnīgi īsta, tur nav nekādu mākslīgu sociālu konstruktu. Ar Koplenda romānu, kas kļuvis par pamatu Nacionālā teātra projekta "Baltais kubs" pirmajam veikumam, pagaidām iepazīties tuvāk neplānoju, bet vismaz kaut kādu teorētisku zināšanu fonu laikam te vajag gan.