Pagājušogad mēs paviesojāmies Edinburgā, kur cita starpā apmeklējām arī Grejfrajeras Bobija pieminekli un kapavietu. Protams, jau pēc paviesošanās šajā objektā izlasīju, ka leģenda par uzticīgo suni visticamākais ir ļoti tāla no patiesības, bet tas droši vien nav sevišķi svarīgi. Kādu laiku par šo suni nebiju vispār domājis, līdz nejauši ieraudzīju grāmatu plauktā šo sējumu un izlēmu dot tam iespēju.

Ansamblis Manta pēdējos dažus gadus uzstājas visai neregulāri. Arī es koncertus neapmeklēju bieži, līdz ar to var teikt, ka šajā jautājumā mums ir saskaņa. Iepriekšējo reizi viņus redzēju spēlējam pirms mazliet vairāk nekā gada, un tajā pašā vietā - bārā Republika. Tagad, 2020.gada februāra nogalē, tikāmies atkal.

Viktora Suvorova spožākie slavas laiki bija pagājušās tūkstošgades pēdējās desmitgades, pateicoties diviem darbiem - "Akvārijs" un "Ledlauzis". Taču arī turpmākajās desmitgadēs viņš rakstīja un joprojām raksta, noteikti saglabājot sev kaut kādu stabilu auditoriju un vairs droši vien neraisot sevišķu interesi pat Putiniskās Krievijas ideoloģiskajiem cīnītājiem, jo Suvorovs gluži vienkārši vairs nav gana dzirdams, lai par viņu būtu vērts satraukties.

Par rakstnieku Jāni Liepiņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Normālos apstākļos diez vai es būtu sācis lasīt šo viņa stāstu krājumu, kuram par sliktu runā virkne faktoru. Pirmkārt, kaut kāds mazzināms padomju laika rakstnieks - kāpēc lai tas man būtu interesanti? Otrkārt, es vispār nejūsmoju par stāstu krājumiem (lai gan šis vismaz ir vienots, nevis izlase, no kurām principiāli bēgu). Treškārt, grāmatas noformējums ar zirgu uz vāka galīgi mani nepārliecina (labi, tas vismaz ir stilizēts zīmēts zirgs, un tomēr - neesmu zirgu cilvēks). Bet tā nu ir sanācis, ka šobrīd esmu izolācijā kā gripas vīrusa pārnēsātājs un no vecāku mājas grāmatplauktā redzamajām nelasītajām grāmatām (man bija fotoreportāža) izvēle krita par labu šim "Zaļajam mutulim", daļēji ar domu, ka vismaz grāmata nav bieza un pēc izlasīšanas varēšu ar mierīgu sirdi no tās atbrīvoties.

Es pievarējis Stāvā maršruta lasīšanu, un tagad varu dalīties nu jau savos galīgajos iespaidos par šo darbu, kuru droši vien var saukt par triloģiju, turklāt patiesībā itin nozīmīgs ir arī tās epilogs, kuru pati Jevgēnija Ginzburga uzrakstīt nepaspēja, taču sava mūža lielo darbu viņa tomēr bija pabeigusi, līdz ar to šajā ziņā viņa varēja aiziet mierīgi, lai gan... kā vispār var "aiziet" mierīgi?

Nevaru īsti saprast, vai Stāvā maršruta otrā daļa ir smagāka vai vieglāka lasāmviela kā pirmā. No vienas puses, tajā daudz biežāk nekā pirmajā daļā, parādās kādi cerības stariņi, jo varone nav vairs iesprostota pāris kvadrātmetros, dzīvē ir daudz pārmaiņu un reizēm "uzpeld" arī cilvēki, kuri, par spīti šausmīgajiem apstākļiem, kuros viņi ir nonākuši, nav zaudējuši cilvēcību. No otras puses - šajā daļā ļoti daudzas reizes autore lakoniski un gandrīz vai sausi, apraksta, kas ar konkrēto sastapto cilvēku notiks tālāk. Un tas, lielākoties, protams, ir kaut kas ļoti drīzs un letāls.

Jevgēnijas Ginzburgas Stāvais maršruts ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšanai vajag nobriest, jo tā galīgi nav viegla lasāmviela, bet to noteikti ir vērts izlasīt, lai saprastu ne vien pagātni, bet arī tagadni. Grāmatu veido trīs daļas, katra no tām veltīta atšķirīgām autores pārciesto represiju periodam un, lai arī pirmais "Stāvā maršruta" izdevums PSRS (1989.g. Rīgā) to dīvainā kārtā ir sašķēlis divos sējumos, kur pirmā grāmata beidzas otrās daļas vidū, es uzskatu par pareizāku savu aprakstu dalīt atbilstoši autores noteiktajam sadalījumam, turklāt jāņem vērā, ka grāmatas daļas netika rakstītas vienlaicīgi - kamēr pirmo daļu Ginzburga pabeidza 1967.gadā, otrā tapa 1975.-1977. gados un vai trešā vispār bija pilnīgi pabeigta, neesmu sapratis, katrā ziņā 1977.gadā Ginzburga nomira.

Man pašam sev droši vien vajadzētu uzdot jautājumu - uz ko tieši es cerēu, sākot lasīt Pētera Pētersona rakstu apkopojumu "Darbības māksla". Protams, Pētersons bija leģendārs cilvēks Latvijas teātra pasaulē - režisējis Dailē Ziedoņa "Motociklu" un Jaunatnes teātrī "Spēlē, spēlmani", viņa dzejas teātris pat iekļauts Latvijas kultūras kanonā (diezgan skumji gan ir tas, ka neviens viņa iestudējums nav iemūžināts kinolentē, līdz ar to nākamajām paaudzēm, manējo ieskaitot, par Pētersona iestudējumu diženumu nav iespējams spriest, bet tikai uzticēties autoritātēm) un līdzās dramaturģijai un režijai viņš nodevās arī teātra (un reizēm arī kino) kritikas rakstīšanai, taču es itin maz zinu par grāmatā fiksēto laikmetu Latvijas teātrī un jebkurā šādā vērtējošā grāmatā no padomju laikiem ir jārēķinās ar savu devu ideoloģiskas kakas, bet šajā konkrētajā grāmatā tādas ir stipri daudz.

Vācu rakstniece Dolorosa jeb īstajā vārdā Marija Eihhorna atbilstoši Wikipedia bija ievērojama kā erotisku dzejoļu un sadomazohistisku tendenču ietekmētas prozas autore. Lieki teikt, ka šāda anotācija lika man dot viņas daiļradei iespēju, ieraugot viņas vārdu Gutenberg publiskajā grāmatu plauktā. Vēl jo vairāk, na ņem vērā, ka konkrētā grāmata, ko izvēlējos lasīt, saucas "Stiprie. Atlētu romāns". Kā gan lai es atsakos no zadomazohistiskas grāmatas par atlētiem? Atļaušos gan piebilst, ka šāds romāna nosaukums man nedeva nekādu pārliecību par grāmatas saistību ar sportu - esmu pazīstams ar vācu pirmsskolnieku anekdoti par to, kā tētis dēlam iegādājas grāmatu it kā par boksu ar nosaukumu "Faust" (dūre).

Pēc Vladislava Nastavševa jaunākā iestudējuma, ar kuru viņš atgriežas teātrī, kuru vairums, domājams, joprojām sauc par Krievu drāmu, noskatīšanās pamata izjūta, kas mani pārņēma bija neizpratne: vai man te kaut ko vajadzēja saprast? Tā nav neiedomājama parādība, ka kāds mākslas darbs izrādās man pārāk sarežģīts un es nesaprotu pat ne pusi no tā, ko tu gribēji man teikt. Taču šajā reizē es nesapratu pat ne tik daudz, vai tur vispār bija kaut kas tāds, ko man vajadzēja saprast vai arī tas bija vienkāršs beztolkšovs.