Pagājušajā sestdienā notika laikraksta "Restorānvagons" valdes sēde, kurā dienas kārtībā bija viens būtisks jautājums - jaunā galvenā redaktora vēlēšanas. "Restorānvagona" galvenā redaktora amats varbūt nav gluži tik vilinošs kā Latvijas Basketbola savienības prezidenta postenis vai pat Latvijas futbola izlases galvenā trenera amats, tomēr vismaz kaut kādu pačotu arī tas dod. Līdzšinējais galvenais redaktors Eižens Paksis janvāra sākumā bija paziņojis, ka viņš vēlētos vairāk pievērsties studijām un beidzot ar ceturto piegājienu piebeigt Kultūras akadēmijas otro kursu, tāpēc soctīklos tika izziņots konkurss uz Pakša iesildīto krēslu.

Jaunais gads, kurš atnesa vai neatnesa arī jaunu desmitgadi, Vilcieniņu meistarībā ieradās ar nebijušu risinājumu - pāru Āzijas spēli, tradicionāliem pretiniekiem reizēm spēlējot pāros. Turklāt, lai būtu spraigāk, "sapāroti" tika pretpolu spēlētāji, proti, pirmā vieta spēlēja pārī ar divpadsmito, bet sestā - ar septīto. Tiesa, šādā režīmā tika spēlēta tikai viena no divām spēlēm, otru kārtas maču aizvadot Ziemeļvalstīs.

Pirmās soctīklos parādījušās atsauksmes par Ingas Tropas debiju režijā uz JRT skatuves bija tik iznīcinošas, ka sāku jau nožēlot biļešu iegādāšanos uz šo trīsarpus stundas garo iestudējumu. Kā teikt, zināms taču, ka saprātīgi cilvēki vispirms sagaida dažas profesionāļu recenzijas un, ja tās neapgalvo, ka izrāde ir lielāks fiasko kā "Revidents" Nacionālajā teātrī, tikai tad iesaistās spraigajā cīņā par JRT biļetēm. Tālab uz teātri gāju ar diezgan smagu prātu un gatavību tur aizvadīt bezcerīgu vakaru. Tagad, pēc izrādes noskatīšanās, varu teikt, ka visticamākais tiem cilvēkiem, kuriem šī izrāde nepatika, labāk vajadzēja veikt mājasdarbu un savlaicīgi saprast, ka tā nav viņiem paredzēta izrāde.

Starptautisks dižpārdoklis ar vairāk nekā 1.6 miljoniem pārdotu grāmatas eksemplāru Braiena Treisija "Apēd šo vardi! 21 lielisks veids, kā beigt prokrastinēt un padarīt vairāk īsākā laikā" ir tieši tāda grāmata, kādu var sagaidīt, izlasot tās nosaukumu vien. Īsti nezinu, kas mani motivēja to vispār lasīt, jo viss šajā grāmatā tā vien kliedza: "Es tev iemācīšu vienīgo patiesību, kas strādā 100% cilvēku un dod 500% uzlabojumu peļņā un privātajā dzīvē" vai kaut ko tamlīdzīgu. Un zināms, ka lielākoties šāda pieeja man šķiet totāli garām.

Pirms mazliet vairāk nekā gada Penguin Cafē pirmo reizi uzstājās Cēsīs. Toreiz koncertā biju, tas man ļoti patika un apraksta nobeigumā apgalvoju: "Ļoti labs koncerts, ja būs iespēja uz kādu viņu uzstāšanos aizgādāt arī Marinu, tas noteikti tiks darīts." Pērn rudenī tika izziņots, ka 2020.gada janvārī Pingvīnu kafejnīca atkal piestās Vidzemes koncertzālē, un tad nu bija jātur solījums un jābrauc atkal.

Leģenda par Kasparu Hauzeru ir viens no īpatnējākajiem deviņpadsimtā gadsimta stāstiem, līdz ar to grāmatplauktā ieraudzīta grāmata par viņu man šķita ļoti piemērota lasāmviela. Par Jākobu Vasermanu, kas uzrakstījis šo grāmatu, gan neko dzirdējis nebiju, bet izrādās tieši viņš ar šo savu romānu padarīja stāstu par Kasparu Hauzeru un viņa dzīvi populāru visā Vācijā. Neslēpšu gan, ka mani šī grāmata galīgi nepārliecināja par tās autora literāro dotību plašumu.

Manas spējas skatīties seriālus nekad nav bijušas satriecoši augstas un arī šobrīd nav tā, ka es pēkšņi varētu un gribētu tiem atvēlēt daudz laika. Turklāt ir zināms, ka šajā jomā mani arī nav īpaši viegli pārliecināt, ka kaut kas ir obligāti jāskatās. Par "Silicon Valley" es biju labus vārdus dzirdējis vairāku gadu garumā, jo (prognozējami) daudziem maniem kolēģiem šī tēma ir ļoti labi pazīstama un arī es itin labi atbilstu tā mērķauditorijai. Tomēr apstāklis, kas beidzot mani pārliecināja dot šim seriālam iespēju, bija ļoti netieša rekomendācija - pērnā gada nogalē izlasīju Disrupted un uzzināju, ka grāmatas autors ir rakstījis arī šim seriālam. Un, tā kā es augsti cienu un pat mīlu nesaudzīgu cinismu, šķita - jāapskatās, kas tad īsti ir izslavētais seriāls par Silīcija ieleju. Neplānots bonuss bija tāds, ka aizvadītajā rudenī seriāls noslēdzies, un man galīgi nepatīk skatīties kaut ko tādu, kas vēl ir procesā un kam ir visas iespējas ar laiku pārvērsties par pilnīgu sūdu. Protams, cita lieta, ka sākot skatīties arī jau noslēgušos seriālu, tev nevar būt pārliecības, ka sākot ar trešo sezonu tas nekļūs par bezzobaibu situāciju komēdiju, kur katram varonim ir kāda "firmas frāze" kā: "Tā tas ir uztaisīts!" vai "Ньет!"

Jautājums par to, kādas ir robežas starp personīgo pārliecību, ētikas principiem un biznesa interesēm, ir viens no tiem, par kuriem esmu domājis gana daudz. Vienlaikus Valters Sīlis par šiem jautājumiem noteikti aizdomājas biežāk, ne velti viņš ir konsekventākais politiskā teātra veidotājs Latvijā, un par šo tēmu ir arī "Finlandizācija". Kādam (mani ieskaitot) šajā konkrētajā situācijā labā ziņa ir tāda, ka izrādei pamatā nav Sīļa kopdarbs ar Jāni Balodi, bet gan somu autora Jukas Jokelas luga, kas nozīmē, ka sava vēstījuma radīšanai Sīlim tomēr bija jārēķinās ar "no ārpuses" nākušu tekstu.

Tas, protams, ir paša autora definīcijas jautājums, bet manās acīs Janas Egles grāmata "Svešie" ir romāns un nevis stāstu krājums. Protams, tas ir romāns, kuru veido laikā un telpā ne vienmēr sakļaujošies stāsti, bet, sekojot precedenta principam, ja par romānu sauc Gunas Rozes Sadursmi un Svena Kuzmina Hohmu, tad arī "Svešie" pilnīgi noteikti ir romāns.

Pēdējā pusotra gada laikā esmu itin bieži iegriezies gan Latvijas Valsts vēstures arhīva lasītavā, gan šobrīd kārtējo reizi nestrādājošajā vietnē Raduraksti. Tematika, kuras dēļ tur esmu viesojies, ir bijusi dažāda - mājas vēsturisko projektu meklējumi, dzimtas koka pētījums, bet pēdējā laikā galvenokārt - pirmskara Latvijas futbola neskaidru jautājumu noskaidrošana. Šī procesa ietvaros itin daudz esmu saskāries ar dažādiem sarežģījumiem, kas liecina - visā sistēmā ir ļoti daudz vietas izaugsmei. Aprakstīšu virkni nejēdzību, kuras ir sasāpējušas šī laika gaitā. Vispirms gan atruna - man nav pretenziju pret arhīva darbiniekiem, jo viņi tikai pilda priekšrakstus - problēmas pilnīgi noteikti saskatu no vadības puses, kurai vajadzētu vadīt pārmaiņas, jo ne jau lasītavas darbiniece ņems un pati izlems, ka no rītdienas mēs kaut ko darīsim citādāk. Aprakstīšu saskarsmes ar arhīvu procesu soli pa solim.