Kazhes pierakstu burtnīca

No Bitolas uz Salonikiem iet divas šosejas - jaunā, kas ir taisnāka, un vecā, kas ir skaistāka. Izvēlamies braukt pa vecāko, lai apskatītu pāris ūdenskritumus, nopeldētos ezerā (šoreiz pie peldes tieku ne vien es, bet arī Iveta) un - man uz rokas uzķēzītu bruņurupucis. Tā kā esam jau visu laiku sevi dēvējuši par stulbajiem maķedoniešiem (tāds mūsu automašīnai numurs), aplasām iespējami vairāk šīs valsts slēpņu, lai būtu Latvijas līderi Maķedonijas slēpņošanā, kas gan nav sevišķi grūts uzdevums. Un tad jau esam iebraukuši Grieķijā.

Paēduši viesnīcā brokastis (mēs taču tur tādas domājams ēdām? neko neatceros!), dodamies uz Tiranas centru. Pilsēta ir jāapskata, tur nav divu domu. Šī pilsēta nenoliedzami ir kolorīta, lai gan to diez vai varētu nosaukt par klasiski eiropeiski skaistu, ar Vīni - nekā kopīga. Pilsētas centrā atrodams itin auteniska paskata DzOTs, lai atgādinātu par kādreizējo komunistisko valsts vadītāju paranoju un apsēstību ar aizsargposteņu būvi, un kaut kāds dīvains piramīdas veida grausts, par kura sienām kāpelē vietējie bērneļi. Vispār jāsaka - patīkama pilsēta, ne tādā ziņā kā skaista un droša, bet tāda vieta, kurā ir gana daudz neierasta, kas vienmēr ir pluss, jo īpaši mūsdienu šabloniskajā pasaulē.

Kosovas stāvoklis starptautiskajā politikā ir visai neskaidrs - to kā neatkarīgu valsti ir atzinušas 108 no 193 ANO dalībvalstīm, bet līdz pilnai starptautiskai atzīšanai tai vēl ejams tāls ceļš. Kā nekā Geocaching statistikā Kosovas slēpņi skaitās pie Serbijas un, domājams, jebkurš serbs tev labprāt sados pa seju, ja tu viņam parādīsi viņa valsts karti, kurā Kosova neietilpst. Tiesa, nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē Kosova varētu nonākt atkal Serbijas paspārnē.

Melnkalnē mums bija divi iespējamie maršruti, par kuriem ilgāku laiku domājām - kuru izvēlēties. Šajā izteikti nelielajā valstiņā (kāda piektā daļa Latvijas) ir plašs gan dabas, gan cilvēku radītu objektu piedāvājums. Viens variants bija braukt gar piekrasti un apskatīt gleznainās (un, kā varēja prognozēt - tūristu pārbāztās) pilsētiņas un jūru, otrs - doties pa iekšzemi, kur atrodas kalni (kā bez tiem valstī, kurai pat nosaukumā ir Kalns) un upju kanjoni. Domājams, citos apstākļos mūsu izvēle būtu kritusi par labu kalniem, bet drēgnā un lietainā laikā, kad reizēm bija pagrūti rast sevī motivāciju vispār kāpt ārā no auto, drošākais variants šķita piekraste - ko mums arī nenācās nožēlot.

Tepat blakus Mostarai - aptuveni 15 kilometru attālumā - atrodas mazpilsēta Blagaja, kurā Bunas upes krastos jau kopš 16.gadsimta darbojas Blagajas tekija jeb dervišu klosteris. Derviši, cik saprotu, islāmā ir ļaudis, kas piekopj īpaši askētisku dzīvesveidu, pārtiek no ziedojumiem un tikai lūdz Dievu (mūku viens no skarbākajiem variantiem, kas neparedz baznīcas vīna gatavošanu). Ar visu man raksturīgo pieticību un vienkāršību, pievērsties dervišu dzīvesveidam īpaši nevēlējos, kas gan neliedza mums kā tūristiem šo tekiju apskatīt. Kaut vai tāpēc, ka tā atrodas upes krastā zem pamatīgas klints un man vismaz bija sajūta, ka dzīvošanai tur tiešām ir nepieciešama ļoti stipra ticība augstākajam spēkam, jo varbūtība, ka kādu dienu no augšas nokritīs pamatīgākais klints gabals un tekiju saplacinās, nemaz nav tik maza.

Aktuālās dienas maršruts mums nebija kilometru ziņā pārbagāts - no Sarajevas vajadzēja tik vien kā aizbraukt līdz Mostarai tajā pašā Bosnijā. Pa taisno - kādi 150 kilometri. Skaidrs, ka gluži pa taisno nebraucām, bet arī bez diži lieliem līkumiem. Kā nekā Bosnijā tev nav gluži neierobežotas iespējas vazāties pa brīvajiem maršrutiem, tāpēc nākas vien uzvesties godīgi un saprātīgi.

Kusturicas apmeklējuma diena bija, manuprāt, lietus ziņā bagātākā mūsu ceļojumā - lija teju nepārtraukti, un tas bija itin nomācoši, kā man nākas atzīt, tas noteikti mazliet koriģēja mūsu plānus, liekot vairāk sēdēt iekštelpās un mazāk - izbaudīt dabas skatus.

Ir noticis brīnums! Vēl ne gads nav pagājis, bet "Balkānu bamšļa kokteilis" ir atgriezies! Kas zina, varbūt es šo ceļojuma aprakstu finišēšu vēl pirms Septiņu armiju kaujas, kurā reptiloīdi beidzot tiks sakauti par visiem lāgiem. Tālab, kamēr zobeni vēl kalvē - aši uz Balkāniem!

No rīta devāmies apskatīt Sofiju (vispirms ieēduši brokastis un atvadījušies no Eņģeļa). Jāatzīst, ka manā iztēlē šī pilsēta bija grandiozāka, nekā tā izrādījās dabā. Patiesībā pat nezinu, kas tieši man lika domāt, ka Bulgārijas galvaspilcēta ir viena no šī reģiona pērlēm. Vai tiešām asociācijas ar Svētās Sofijas katedrāli, kura, kā zināms, atrodas Stambulā? Mazliet manu entuziasmu iepriekšējā vakarā gan bija mazinājis Eņģelis, pavēstot, ka Sofija ir neglīta salīdzinājumā ar Bukaresti, kura pati esot neglīta salīdzinājumā ar Budapeštu. Taču šo apgalvojumu sevišķi par pilnu nebiju ņēmis, kaut vai tāpēc, ka Budapešta ir ļoti skaista pilsēta. Varbūt tad arī divus līmeņus zemāka pilsēta tomēr izrādīsies laba?

Skopjes lidostā atrast "Sixt" kantori, kur mums bija pasūtīta mašīna, galīgi nebija grūti. Maķedonijas Aleksandram par godu nosauktā lidosta galīgi neatbilst sava varenā priekšteča vārdam - tā ir laucinieciska un provinciāla. Rezervētā automašīna mums bija kaut kas neliels un ne pārāk pretenciozs - pēc kategorijas ekvivalenta VW Golf. Kā izrādījās, šī automašīna ne tikai bija ekvivalenta golfiņam, bet arī bija golfiņš.

Visam bija jāsākas lidostā Rīga, kur ceturtdienas pēcpusdienā bija gaidāma mana tikšanās ar Ivetu un CNZ. Starta vietā ieradāmies katrs savā tempā. CNZ - ļoti savlaicīgi, pārējie - ne tik ļoti. Proti, aptuveni stundu pirms orientējošā izlidošanas laika es vēl stāvēju pieturā un gaidīju autobusu, bet Iveta ap to pa šu laiku kāpa taksometrā. Arī es nezaudēju paniku un apturēju garām braucošu taksi, tādējādi palielinādams iespēju, ka ceļojums nebeigsies jau tepat Rīgā. Man gadījās ļoti runīgs taksists, kuraprāt manam tēlam (hūte, bārda un lielā mugursoma) drīzāk atbilstu ceļošana ar stopiem, nevis īrētu auto. Atdevu taksistam savu pēdējo skaidro naudu (jo ceļojumos tādu parasti līdzi neņemu) un steidzu uz bagāžas nodošanas rindu. Iveta ieradās par apaļu minūti vēlāk nekā es, apliecinot to, ka man bija gadījies labāks taksists (kā gan citādi!).

Balkānu pussala ir viena no tām Eiropas daļām, kas mani valdzinājušas jau izsenis. Emira Kusturicas filmas, čigānu mūzika, globālas nozīmes vēsturiski notikumi, mūsdienu kara drāmas - par šo apvidu dzirdēts ir tik daudz, bet ir grūti nošķirt leģendas no faktiem un mītus no kotletēm. Tālab šajā pavasarī viens no maniem nozīmīgākajiem mērķiem bija gūt kaut nelielu ieskatu šajās zemēs paša acīm.