Kazhes pierakstu burtnīca

Ģirts Koknēvičs, kas ir šīs grāmatas autors, ir darbojies arī mūzikā, Ingus Baušķenieka studijā ierakstīti divi grupas "Dodo" albumi. Viens no tiem šobrīd skan man fonā, rakstot šo aprakstu. Jāatzīst, līdz šim brīdim ar grupas daiļradi pazīstams neesmu bijis, taču manu draugu lokā grupa zināma gan - tās atbalstītāju vidū Bandcampā ir gan Raitis (tas jau pašsaprotami), gan Edijs. Arī par Koknēviču kā tekstu autoru nezināju neko, līdz dzirdēju "Radio mazo lasītavu", kur bija vēstīts par "Puškina ielas buru skolu", un te nu mēs esam nonākuši.

Uz Ķelni no Diseldorfas var aizbraukt ar vismaz trim dažādiem vilcienu veidiem: S-Bahn (piepilsētās vilciens), Regionalbahn (parastie starppilsētu vilcieni) un ICE (ātrvilcieni). Pēdējais ir būtiski dārgāks, kamēr pirmais - tikpat būtiski lēnāks, līdz ar to izvēlējāmies reģionālo vilcienu. No pagājušā gada brauciena Frankfurte - Štutgarte man bija radies iespaids, ka Vācijā diezgan daudzi vilcieni kavējas, bet realitātē izrādījās pat daudz sliktāk, nekā biju iztēlojies. Tiesa, brauciens uz Ķelni mums patiesībā izdevās gandrīz ideāls - no Diseldorfas vilciens izbrauca ar divu minūšu kavēšanos, bet Ķelnē ieradās desmit minūtes vēlāk par grafiku. Protams, ja ņem vērā, ka vilciena paredzamais braukšanas laiks bija 31 minūte, procentuāli tās desmit minūtes kavēšanas ir itin daudz, taču turpmākajos braucienos par šādu minimālu kavēšanu varētu vien sapņot.

Brīvdienu izbrauciens divatā ar Andreju, to, kurš tagad liepājnieks, bija mana iniciatīva. Doma bija vienkārša - piektdienas vakarā aizlidot uz Diseldorfu, sestdien aiziet uz futbolu un svētdien atgriezties mājās. Vienkārši un skaidri. Kāpēc uz Diseldorfu? Protams, ka tālab, ka tā ir pilsēta, no kuras nāk ne tikai futbola klubs "Fortuna", bet arī grupa "Die Toten Hosen", kura pat savulaik finansiāli palīdzēja "Fortunai" tās īpaši smagos laikos. Šobrīd "Fortuna" spēlē Vācijas otrajā Bundeslīgā, kas ir itin labs līmenis un skaitās arī viens no atmosfēras ziņā labākajiem turnīriem Eiropā (pilni stadioni un vairums publikas tur ir aktīvie līdzjutēji, nevis tūristi, kas atbraukuši apskatīties uz slavenībām). Nekādu detalizētāku plānu šim pasākumam nebija, rezervēju kaut kādu Airbnb un sākām gaidīt, kad pārdošanā parādīsies futbola biļetes. Proti, aviobiļetes jau bija, bet futbola vēl nebija. Tai taču nevajadzētu kļūt par problēmu, pareizi?

Dziļi ieelpoju un mēģinu sākt rakstīt. Marģera Vestermaņa magnum opus - izdevums "Cilvēcība tomēr nebija mirusi" - nav tāda grāmata, par kuru vari tā vienkārši piesēsties un uzrakstīt kaut kādus savus pārspriedumus par tēmu, ko gan es būtu rakstījis citādāk, kāds ir mans viedoklis par grāmatas noformējumu un vispār - kādam lasītājam tā paredzēta. Ui, nē, šī ir sarežģīta un, protams, smaga lasāmviela, un arī rakstīt par to nav viegli. Turklāt svarīgi uzsvērt - autors kopā ar redaktori Jolantu Trelli nav gājis pa "sitīsim uz jūtām" ceļu, proti, te nav nekādas mākslīgas emociju raisīšanas lasītājā - lai gan materiāls, protams, ir tāds, ka varētu. Bet - tas nav arī matemātiski sauss traģēdijas pārskats, kur upuri pārvēršas tikai par skaitļiem dažādās tabulu ailītēs. Labi, mēģināšu kaut kā tuvoties grāmatas būtībai.

Šī romāna nosaukums latviešu valodā - "Partiarha rudens" - man primāri saistās ar teātra festivālu, kura ietvaros, manuprāt, nekad nevienu izrādi neesmu redzējis. Bet vārds bieži dzirdēts. Vispār jau biju domājis lasīt kaut ko citu no Garsijas Markesa darbiem, bet bibliotēkā uz vietas, turklāt kā jaunieguvums, bija tieši šis romāns. Tad nu ķēros pie tā. Uzreiz jāsaka - viegli negāja.

Par Ingas Gailes lugu "Sliktā māte" vispirms es uzzināju no radio - tā vispār es itin bieži iepazīstu kādas grāmatas, kas nesen izdotas latviešu valodā. Par Asju Lācis iepriekš neko daudz nezināju, kaut kur pa ausu galam vārds bija dzirdēts, bet ne vairāk. Jā, par Maskavas teātri "Skatuve", kurā viņa bija darbojusies un no kura teju visi "latviešu operācijas" ietvaros tika nošauti, dzirdēts ir vairāk, taču no tur iesaistītajiem cilvēkiem vienīgais vārds, ko atcerējos, ir Marija Leiko. Par vīriešiem, kuru dzīvē Asjai bija reizēm pat izšķiroša loma, tāpat sanācis dzirdēt vairāk: Jūlijs Lācis, Bernhards Reihs, Valters Benjamins. Bet, kā bijis, bijis.

Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad kādu grāmatu lasu, jo par to ir dzirdēts Rozulas skolas Literārajā kafejnīcā. Te gan specifika tāda, ka dzirdēts par vairākkārt, proti, viens izreklamēja un citi turpināja reklamēt. Tik daudz vēl runāts vien par "Bērnudienām komunālijā", bet tur drusku cits gadījums, vairāk mārketingā balstīts. Lai gan - kaut kas kopīgs šīm grāmatām ir.

Šis apraksts ir iesākts 13. augustā, dienu pēc Keiva koncerta, bet dažādu iemeslu dēļ (galvenokārt, protams, slinkuma) pabeidzu to vien 27. novembrī, proti - tik ļoti vēlāk, ka tas jau ir uzskatāms par retro aprakstu, un vispār - sen jau iegādātas biļetes uz Keiva un the Bad Seeds uzstāšanos 2026. gada vasarā Viļņā. Labi, ka vismaz līdz tam brīdim šis teksts būs gatavs (cerams).

Pirmā lieta, ko pateikšu par izrādi "Viss bumbās", būs pietiekama, lai saprastu manu viedokli par to. Tajā pat vakarā pēc izrādes noskatīšanās iegādājos biļetes uz to savam tētim un... sev pašam atkārtotam apmeklējumam. Un, kad nākamajā dienā izlēmu, ka jāpaaicina arī māsa un viņa piekrita, bet izrādījās, ka izvēlētais datums jau izpirkts, paņēmu vēl trīs biļetes citā dienā, nešauboties, ka pirmajam datumam atradīšu pielietojumu. Ar to vajadzētu pietikt, lai saprastu, ka izrāde man patika.

Mūsdienu Latvijas futbolā katras sezonas noslēgumā nozīmīgs pasākums ir pārspēles starp Virslīgas un 1. līgas komandām, lai noteiktu nākamās sezonas Virslīgas sastāvu. 2025. gadā šīs spēles noslēdzās ar dramatiskiem notikumiem laukumā un ārpus tā, savstarpējiem apvainojumiem, rādīšanu ar pirkstu un runām par to, kā Latvijā ir ar futbola un ne tikai futbola kultūru. Apskatīšos: kā tad bija pirmskara Latvijā? Latvijas meistarsacīkstes pirmās neatkarības periodā risinājās no 1921. līdz 1940. gadam. 1921. gada turnīru nepabeidza, 1937. gadā notika pāreja uz formātu rudens-pavasaris, līdz ar to Latvijas meistaru noskaidroja 18 reizes. Kaut kāda komandu pāreja starp līgām notika gandrīz katru gadu, taču mūsdienām pietuvinātais variants izmantots neregulāri.