Sēklis

Pat neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kino, taču pagājušajā nedēļā man bija izsniegta brīva sestdiena (ar Marinu bija vienošanās, ka viņai ir brīvsolis svētdienā, man sestdienā), un, tā kā pēdējā brīdī nevarēja tikt ne uz vienu tādu teātra izrādi, kādu man attiecīgajā dienā gribētos skatīties, aizgāju uz kino "Bize", lai noskatītos JRT jaunās paaudzes aktieru veidoto filmu "Sēklis", kurā vēl turklāt bija solīta tikšanās ar filmas režisoru Tomu Harjo.
2022-11-10 | Sēklis

Haruki Murakami - The Sheep Man's Christmas

Tas bija nopietns pārsteigums, bibliotēkā uziet Murakami grāmatu, kas paredzēta vairāk vai mazāk Esteres vecuma lasītājiem. Nebiju piefiksējis, ka viņš kaut ko ir rakstījis arī bērniem, bet - ja jau ir, tad noteikti jāizlasa! Pārsteidzošā kārtā arī Estere necēla ne mazākos iebildumus, tad nu iepazināmies ar Aituvīra Ziemassvētkiem. Vispār šī grāmata ir Murakami kopdarbs ar mangas mākslinieku Maki Sasaki, kurš arī itin bieži zīmējis vākus Murakami darbiem pieaugušajiem, taču te man jāsaka - grāmatas ilustrācijas, kuru ir ļoti daudz, mani galīgi neaizgrāba - lai arī mangas pasaulē Maki Sasaki skaitās alternatīvs autsaideris, manai neko no tā nejēdzošajai eiropieša acij viņa zīmējumi izskatās pēc... vienkārši zīmējumiem, nesaprotu, kas tajos īpašs.

Andrejs Eglītis - Svešais cirvis cērt un cērt

Pirms pāris nedēļām uzrakstīju par Andreja Eglīša saistību ar futbolu (viņš bija kaismīgs līdzjutējs), pie reizes apsoloties iepazīties arī kaut ko no viņa daiļrades. Un, re, esmu izlasījis vienu no viņa dzejoļu krājumiem, kurš šobrīd ir (lai arī mazliet citādi) ne mazāk aktuāls kā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, kad Eglītis to rakstīja.

Weird: The Al Yankovic Story

Mana liekākā cemme ar biogrāfiskām filmām (vai arī filmām, kas vēsta par patiesiem notikumiem) ir saistīta ar to, ka mani ļoti kaitina faktoloģiskas neprecizitātes (it īpaši - jautājumos, kurus labi pārzinu), un teju jebkura šāda filam ir faktoloģiskām neprecizitātēm pilna. Ok, es neesmu tik fanātisks, lai satrauktos par pagātnei veltītā filmā parādošos automašīnas modeli, kas nācis tirgū pusgadu pēc filmas notikumiem vai arī par to, ka tradicionāli Leonardo da Vinči pieņemts attēlot kā baltādainu, bet, piemēram, dramatiskā sižeta līnija par "Queen" izjukšanu uz vairākiem gadiem "Bohemian Rhapsody" man ļoti krita uz nerviem. "Weird: The Al Yankovic Story" kā biogrāfisks stāsts par "parodijas princi" Dīvaino Elu Jankoviku ļoti labi izvairās no šādiem pārmetumiem, jo ir jābūt galvā sistam vairāk nekā kādreizējā prezidenta Bērziņa piesauktajiem žurnālistiem, lai pieņemtu, ka jebkas šeit notiekošais ir patiesos faktos balstīts. Vai varbūt tā tikai Jankoviks grib, lai mēs domājam un patiesībā tas viss tomēr ir noticis?

Tās Rīgas ielas, tās manas Rīgas ielas

Atslēgas vārdi: izaicinājumi ikdiena
Kad pagājušā gada decembrī pasludināju Rīgas ielu izaicinājumu, man bija minimāla ticība tam, ka es pats to varētu gada laikā izpildīt, taču procesā atklājās, ka tas nemaz nav tik neiespējami, un tā nu līdz oktobra beigām esmu visas Rīgas ielas izskrējis. Dalīšos ar saviem novērojumiem, pārdomām un mazliet ieteikumiem Rīgas domes atbildīgajiem departamentiem par to, kādi uzlabojumi šķiet īpaši aktuāli.

Anšlavs Eglītis - Karuselis

Šeit apkopoti teksti faktiski ir jau stāsti, nevis esejas. Reizēm pat personāži no stāsta uz stāstu atkārtojas, radot iespaidu, ka Eglītis apraksta pats savu dzīvi un sevis reāli novērotus cilvēkus, bet skaidrs, ka daudz te ir autora fantāzijas (un kā gan citādi?). Atšķirībā no "Neierastās Amerikas", kurā Eglītis galvenokārt dalās ar vispārīgiem novērojumiem, šie ir konkrēti stāsti ar konkrētiem varoņiem, no kuriem liela daļa turklāt vēl ir amerikāņi, nevis latvieši. Domājams, ka to tapšanas laikos Anšlavs Eglītis vēl ticēja tam, ka viņam pašam izdosies kļūt par amerikāņu vidū atzītu rakstnieku (lai gan - jau ar savu devu vilšnaās, jo ne reizi vien viņš uzsver to, ka Amerikā rakstnieku uzskata par kaut kā vērtu vienīgi tad, ja viņš ir uzrakstījis kādu bestselleru, proti, tevi par rakstnieku padara nevis literatūras kvalitāte, bet gan pārdošanas apjoms).

Anšlavs Eglītis - Neierastā Amerika

Paņēmu bibliotēkā vienu no Anšlava Eglīša kopoto rakstu sējumiem. Tajā ir teksti no diviem rakstu / stāstu krājumiem, kuri it kā būtu skatāmi kopā, bet es tomēr skatīšu atsevišķi. Tātad, "Neierastajā Amerika" ir apkopoti trimdas avīzē "Laiks" publicēti Eglīša novērojumi par viņa pirmajiem dzīves gadiem Amerikā - daļa vēl no laika neilgi pēc iebraukšanas, mitinoties Ņujorkā, tad Oregonā un visubeidzot Losandželosā, kur viņš dzīvoja līdz mūža beigām. Jāatzīst, ka visai saprātīgi man šķiet, ka šis krājums sākotnējo izdevumu piedzīvoja nevis Eglīša mītnes zemē, bet gan Zviedrijā - jo tas, par ko raksta Eglītis, Amerikas latviešiem varētu būt bijis pārmērīgi pazīstams. Savā ziņā šos tekstus var nosaukt par feļetoniem - bet tam tie nav gana asi, savukārt kā laikmeta novērojumi tie varētu šķist vairāk aktuāli latviešiem teju jebkur citur, nevis tieši Amerikā.

Autoru kolektīvs - Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā

Šī grāmata noteikti nav paredzēta lasīšanai no vāka līdz vākam. Bet es jau citādi nemaz nemāku. Kur nu vēl ar bibliotēkas grāmatām. Tālab nedēļas garumā izlasīju to pilnībā. Tad nu dalīšos savos iespaidos par šo monumentālo izdevumu, kuru izveidojis autoru kolektīvs: Edīte Tišheizere, Ieva Rodiņa, Dita Jonīte un Lauma Mellēna-Bartkeviča.

Huans Arhona - Ēzelis (kā viss sākās)

Grāmatas bērniem reizēm ir dīvainas. Un līdz ar to interesantas, jo tev kā pieaugušajam vismaz galīgi nav skaidrs - ar ko šis beigsies, un kāda ir stāsta morāle. Ne vienmēr tas nozīmē, ka grāmata ir laba, bet vismaz tev ir sajūta, ka esi izlasījis kaut ko vairāk par vienkāršu multfilmas atstāstījumu vienkāršiem vārdiem. Huana Arhonas darbs "Ēzelis (Kā viss sākās)" noteikti ir dīvaina grāmata.

Andrejs Eglītis un futbols

Atslēgas vārdi: futbols
Tēmā latviešu dižgari un futbols noteikti savu nodaļu būtu pelnījis dzejnieks Andrejs Eglītis. Dzejnieks, kuram lielāko mūža daļu nācās nodzīvot trimdā Zviedrijā, vislabāk ir zināms kā 1943. gadā tapušās Lūcijas Garūtes kantātes "Dievs, tava zeme deg" vārdu autors, taču dabiski, ka Andreja Eglīša daiļrade neaprobežojās ar to vien, viņš radījis ap trīsdesmit dzejas grāmatām, kuras kļuva par nozīmīgu latviskās identitās daļu svešatnē (un - aizliegto literatūru savā dzimtenē, kura slepeni te tomēr nonāca). Jau krājumu nosaukumi vien izsaka daudz: "Uz vairoga", "Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā", "Svešais cirvis cērt un cērt". Ar kaunu jāatzīst - neko neesmu lasījis, bet tagad droši vien saņemšos ar kaut ko vismaz iepazīties, te galvenais nopelns ir pirms dažām dienām pa LR3 klausītajam raidījumam, pieminot Andreja Eglīša 110. dzimšanas dienu.