Kazhes pierakstu burtnīca

Androīdi sapņo par elektriskām aitām, tikām pelēki suņi sapņo par zelta zivtiņām. Par ko sapņo tu? Es - par Latvijas valsti, kurā vienu reizi pieņemtu Stambulas konvenciju nebūtu vajadzība pieņemt otro reizi. Diemžēl realitāte saslēgusies tā, ka labāk gan es būtu sapņojis par zelta zivtiņām, tādām, kas šo vēlēšanos varētu piepildīt.

Raiņa "Jāzepu un viņa brāļus" nebūt ne tik sen skatīju Ingas Tropas režijā JRT, taču tā vien šķiet, ka Ineses Mičules iestudējums izpelnījies daudz labākus vērtējumus un lielāku atzinību no kritiķiem. Sāksim ar faktiem: Tropas "Ekspedīcija Jāzeps" pirmizrādi piedzīvoja 2022. gada 16. martā, bet pēdējo reizi rādīts tā paša gada 13. septembrī. Proti, starp pirmo un pēdējo izrādi - mazāk kā seši mēneši, un pa vidu vēl vasaras pauze. Mičules "Jāzeps un viņa brāļi" pirmo reizi rādīts 2023. gada 5. oktobrī, mēs to skatījāmies 2025. gada 19. oktobrī. Proti, izrādei aiz muguras jau divi gadi. Protams, ja ņem vērā, ka Valmieras teātra izrādi spēlē "Kurtuvē", kura izrāde ir priekšā absolūtajā skatītāju skaitā, neņemos teikt, taču izrādes mūžs noteikti kaut ko liecina par to, vai to var vai nevar uzskatīt par veiksmīgu. Spēlmaņu naktī Tropas "Jāzepam" viena nominācija - Tomam Harjo kā labākajam jaunajam aktierim. To pašu atkārtoja Aksels Aizkalns Mičules izrādē - arī viņš atveido Jāzepu, bet pie balvas tika. Tāpat Reinis un Krista Dzudzilo tika pie balvas scenogrāfijā, bet Linda Mīļā - kā kustību māksliniece. Un vēl piecas nominācijas: gada lielās formas izrāde, gada režisore, gada aktieris (arī par Jāzepa lomu, bet Mārtiņam Meieram), gada aktrise otrā plāna lomā (Inese Pudža) un gada jaundarbs mūzikā (Rihards Zaļupe). Proti, visnotaļ atzinīgi vērtēta izrāde.

Atkal jau viņš pārtapis. Vairs ne Labiaudzināts. Arī ne Vāvulis. Un ne Ego. Bet Tebe. Tebe Kartons. Nonācis Zviedrijā, visai ātri viņš apsievojas un sāk apjaust, kā tas ir - būt jaunam trimdā. Gan tādā ziņā, ka esi gados jauns nonācis trimdā, gan, ka esi šajās trimdas lietās jauniņais. Seko rūpes par ikdienu, bērnu ienākšana un mēģinājumi savilkt kopā galus, grūtības iederēties svešajā sabiedrībā un vienlaikus piederības trūkums trimdas latviešu sabiedrē. Pakāpeniskā pārvēršanās par patiešām pieaugušu cilvēku, ieslīgšana darba rutīnā, mēģinājumi kļūt piederīgiem vidusslānim, vienlaikus sadzīvojot ar to, ka bērni, kas dzimuši trimdā, sevi vairāk uzskata par zviedriem, nekā par latviešiem. Joprojām pastāvošās ekonomiskās raizes. Iekšēji pretrunīga attieksme pret to, kādā mērā trimdinieks drīkst interesēties par okupētajā Latvijā notiekošo.

Ikviens, kas kaut ko raksta par Oskara Rupenheita jauno filmu "Tumšzilais evaņģēlijs", sāk ar vārdiem "šis nav Kriminālās ekselences fonda turpinājums, bet pavisam cita filma", un tad aprakstā turpina rakstīt par KEF. Domājams, arī es nebūšu izņēmums. Kā nekā, laikmets un tēma kopumā sakrīt - joprojām Rupenheits pievēršas pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem un noziedzībai, mainījušies tikai akcenti. Kamēr KEF šai noziedzības tēmai pievērsās no komēdijas leņķa, mazliet Tarantino manierē, tad "Tumšzilais evaņģēlijs" ir daudz drūmāka filma, daudz pietuvinātāka dzīves realitātei, un līdz ar to - sāpīgākas emocijas raisoša. Tomēr ir jautājumi, kuros Rupenheits palicis uzticīgs sev. Arī šajā filmā velti meklēt pazīstamus aktierus, vismaz, ciktāl tas attiecas uz vārdu "aktierus". Domājams, ka tieši "pazīstamus" daudzi te var saskatīt, jo iesaistīto cilvēku skaits ir liels, cilvēku Latvijā - maz. Es gan droši vien apgrozos nepareizās aprindās, līdz ar to vismaz runājošo "aktieru" vidū nevienu zināmu seju nesazīmēju.

Paņēmu bērnam grāmatu bibliotēkā. Kaut kas par rūķu ceļojumu apkārt pasaulei. Noformējums tāds, ka Esterei varētu patikt. Neko baigi iepriekš nepētīju. Sāku lasīt priekšā. Sākas viss kā normālā bērnu grāmatā - kaut kādi rūķi, dzīvo krūmā, divi slinki, trešais čakls (grāmatas gaitā gan autors par šo aizmirst un varoņu raksturi novienādojas). Visi galīgi bez naudas, dzīvo uz krīta. Bet tad notiek lielās Podniekkalna skriešanas sacensības, kur piedalās dažādi vietējie iemītnieki. Rūķi gan konkrēti nē, viņi nedrīkst. Bet viens no viņiem trennē sacensību uzvarētāju. Gliemezi, kurš uzvar, jo pārējie izstājās. Kā Olivjē Panī 1996. gada F1 sacensībās Monako. Nu, labi, tur patiesībā finišēja trīs braucēji, bet tu domu uztvēri. Saņēmuši lielo piķi (75 santīmus), rūķi izlemj doties ceļojumā apkārt pasaulei. Tiktāl viss bērnu grāmatai atbilstoši, vai ne?

Turpinu ceļu Vizmas Belševicas dzīves laikā neizdoto darbu iepazīšanā. Arhīva burtnīcas manās rokās gan nonāk aplamā secībā - sāku ar trešo (dienasgrāmatas), tagad izlasīta otrā - nepabeigti prozas darbi. Neesmu drošs, ka literatūrā man iepriekš ir gadījies saskarties ar to, kas ir ļoti izplatīts mūzikas pasaulē - pēc mākslinieka nāves tiesību mantinieki rakājas pa neizdotajiem materiāliem un mēģina no tiem salipināt kaut ko, kas būtu izdošanas vērts. Arī mūzikas pasaulē šādu darbību rezultāti mēdz būt visdažādākie, līdz ar to varu pieņemt, ka literatūras lauciņā Vizmas Belševicas burtnīcas būs tikai viens no piemēriem, un no tā nevajadzētu spriest, vai šāda prakse principā ir laba vai slikta.

Blēžu romāns ir posms Dzintara Soduma autobiogrāfisko romānu ķēdē starp "Savai valstij audzināts" un "Taisām tiltu pār plašu jūru". Proti, tajā apskatīts laiks, kad viņš bija iesaukts latviešu leģionā un vēl nebija no tā dezertējis. Protams, kā jau Sodumam raksturīgi, galvenais varonis atkal saucas citā vārdā, šoreiz viņš ir Vāvulis, taču nevienu brīdi autors nemēģina iestāstīt, ka tas nav tas pats Labiaudzināts un topošais Ego, kādu reizi refelktējot arī par savu vārdu/uzvārdu un vismaz vienu reizi lietojot arī vārdu Labiaudzināts. Jā, dažu reizi viņš atsaucas uz epizodēm, kur kāds interpretē, ka viņa vārds - Dzintars - patiesībā taču ir žīdu uzvārds Bernšteins. It kā jau tas par izcelšanos neliecina, bet šaubīgi tomēr esot (ne paša Soduma skatījumā, bet no aizdomīgi noskaņotu apkārtējo puses).

Šī noteikti ir Regīnas Ezeras personiskākā grāmata, ko lielā mērā nosaka tas, ka tā vispār nav bijusi šādi iecerēta. Vienlaikus, Ezera esot devusi savu svētību tam, lai pēc viņas nāves šie teksti kļūtu publiski. Starp citu, atšķirībā no nesen lasītajām Vizmas Belševicas dienasgrāmatām. Un tomēr tā nenoliedzami ir ieskatīšanās aiz priekškara un tā reize, kad starp vārdu Autore un Regīnas Ezeras personību ir liekama vienādības zīme.

Ir izrādes, kuras tevi spēcīgi uzrunā, jo tās ir par tevi, par tavām dzīves pieredzēm, par situācijām, kuras tu jūti ar kaulu smadzenēm un kuras liek just fantomās sāpes tajā rokā, kuru briesmonis norāva pirms divdesmit gadiem. Tāpat ir izrādes, kuras tevi sagrābj aiz čupra un liek skatīties uz kaut ko tādu, no kā tu, būdams vieglākā ceļa gājējs, labprātāk būtu izvairījies, izlicies, ka nekas tāds šajā pasaulē nenotiek, ka tā nav tada darīšana un tava problēma. "Tēvs klusums" īsti nav ne viens, ne otrs gadījums - šis stāsts nav par mani un tas nav arī tik ļoti traumatisks, lai svešais stāsts tevi novestu līdz asarām, kas nebeidzas līdz ar priekškara aizvēršanos. Un tomēr arī šīs izrādes vēstījums izrādījās tāds, ka kaut kādas emocionālās stīgas manī ieskaņotu.

Tā man bija jauna pieredze - vizīte Liepājas leļļu teātrī. Sākotnēji bija paredzēts, ka turp dosies Estere, nevis Jurģis, taču mūsu meita paziņoja, ka viņa izrādi par Sarkangalvīti un vilku nekādi neesot gatava skatīties. Beigās nācās atzīt - viņai bija absolūta taisnība, uz izrādi vecuma kategorijai 3+ viņai nudien nebūtu bijis vērts iet. Tas gan nenozīmē, ka viņai izrāde nebūtu patikusi - Estere itin labi uztvers saturu, kas domāts mazākiem bērniem, taču tas nenozīmē, ka no šādas izrādes viņa varētu kaut ko vērtīgu mācīties. Vai Jurģis varētu? Tas arī ir labs jautājums.