Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc ilgās sēdēšanas ar vīnu un sarunām no rīta piecelties nebija viegli, bet zināms, ka sava deva rakstura man ir, un devos vien skriet. Plāna punkti divi - paķert Golfa punktu, un uzskriet augšā pie Kaskādēm, lai apskatītos - varēs redzēt Araratu vai nevarēs. Šīs abas divas lietas pat izrādījās relatīvi labi apvienojamas, jo punktu man iedeva tādā virzienā, ka noskriet gar Kaskādēm pat bija tīri pa ceļam. Protams, tas nozīmēja, ka atšķirībā no iepriekšējā piegājiena, man visi pakāpieni bija jāveic paša spēkiem, un nebūt neteiktu, ka tas būtu bijis ļoti viegli. Tomēr kaut kā līdz augšai tiku, un varēju secināt, ka Araratu... gandrīz aptuveni varēja mēģināt saskatīt. Proti, ar neapbruņotu aci kaut kādas kontūras bija redzamas, bet fotogrāfijās - totāla nulle. Tiesa, ievērojot to, ka es jau vispār neesmu nekāds baigais bildētājs, nav tā, ka tā būtu tik liela bēda, un ar acīm es vismaz varu teikt, ka Araratu redzējis esmu. Jā, blāvu, jā, galīgi ne tā kā pastkartēs, bet - vismaz redzēju to vairāk nekā Raitis. Atkal noskrēju arī gar Māti Armēniju, pa šķībām ieliņām aizlīkumoju līdz Golfa punktam. Šķiet, ka bija mēģinājums skriet arī pēc otra punkta, bet tur nācās secināt, ka ielas bija pārāk šauras, pārāk mašīnainas un pārāk brīvas no trotuāra, tālab devos vien atpakaļ pilsētā. Kopumā par šo skrējienu gan vairāk atceros, ka tā laikā klausījos Edmunda Patreonā tradicionālo piektdienas uzrunu, kur nozīmīga tēma bija Latvijas Jaunatnes izlases spēle pret Norvēģiju un Dario Šita konflikts ar tās galveno treneri. Tagad, kad top šis apraksts, pagājis pusotrs mēnesis, un Dario pa šo laiku ne vien paspējis debitēt pieaugušo izlasē, bet arī gūt tās sastāvā savus pirmos vārtus. Ko no tā var secināt? Galvenokārt, ka reizēm konfliktēt ir vērts.

Rīts Erevānā, kas pienāca pusdienlaikā, mūs izveda ārā no dzīvokļa virzienā uz brokastīm. Kur tādas meklēt, zināja Raitis, vai pareizāk - ļāvu viņam par šo jautājumu domāt. Raitim vismaz bija kaut kāda izpratne par to, kur tieši Erevānā mēs atradāmies (kā izrādījās - gandrīz pašā pilsētas centrā). Pirmais variants, kur varētu ēst, bija "Garšīgi un tīri" tepat pie mūsu dzīvokļa durvīm, tomēr izlēmām meklēt kaut ko autentiskāku (beigās gan atradām kaut ko galīgi neautentisku, bet par to - dažus teikumus vēlāk). Pirmie iespaidi par Erevānu - neskaidri. Lielas mājas, galvenokārt izskatās pēc Eiropas, bet šur tur arī pa tādam graustam, ka jūties nonācis normālā trešās pasaules valstī. Šiks un bomzība sadzīvo itin labi. Nespējot atrast neko pēc definīcijas atbilstošu brokastu iestādei (lai arī reāli nav nekāds brokastu laiks, bet mums diena ir nupat sākusies), un tad nu nonācām visnotaļ smalkā iestādē, kas varētu būt viesnīcas brokastu restorāns (varbūt bija arī, mana pieslēgšanās realitātei vēl nebija pietiekami augsta, lai es spētu kaut ko pilnvērtīgi novērtēt). Dabūjām tur pilnvērtīgas brokastis - Raitis vairāk angļu gaumē, es - drīzāk kontinentālas (jo man jau tās gaļas lietas nevajag). Kad Raitis mēģināja palūgt krāna ūdeni, viņš saņēma atbildi, ka viņi tādu nepiedāvā, bet beigās tomēr pie krāna ūdens viņš tika.

Pirms RFS līdz šim lielākās spēles uz Eiropas skatuves - sacensības Frankfurtē pret vietējo "Eintracht" (kā solīts - apmēram 55'000 skatītāju klātbūtnē), atcerēsimies pirmo reizi, kad Latvijas futbola komanda spēlēja Vācijā pret kādu vietējo grandu (vismaz man tā šķiet, ka tai vajadzētu būt pirmajai reizei - neatminos savos pierakstos manījis, ka pirmās brīvvalsts gados kāds klubs būtu aizvadījis spēli pret kādu no Vācijas futbola grandiem). Domāju, ka šis no tiem faktiem, par ko vien retais būs dzirdējis.

Šo Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu lasīju priekšā Esterei. Viņai, šķiet, patika. Tagad gan noskaidroju, ka vismaz "Jauniešu žūrijas" ietvaros šī grāmata bija paredzēta vecuma grupā 15+, līdz ar to - gluži netrāpījām. Vienlaikus - grāmatas noformējums, kā arī Jāņa Znotiņa veidotā teātra izrāde, kuras mērķauditorija ir 5+, nekādi neradīja sajūtu, ka Estere varētu būt pārāk jauna šai grāmatai. Un kopumā es teiktu, ka pareizā atbilde ir kaut kur pa vidu - nav šī 15+ dzeja, bet arī (lai gan izrādē, protams, visu var pasniegt tā, lai problēmas nerastos) ne 5+.

Kad pirms gada Futurama atgriezās uz mazajiem ekrāniem, es nebiju sajūsmas pilns. Pārāk daudz atsauču pašai uz sevi, pārāk daudz sēriju par tēmām, kuras būtu smieklīgas, ja tām pievērstos īstajā brīdī, nevis vispār (sērija par Covid-19 un problēmām, kas rodas sanāksmēs Zoomā, 2023. gadā bija absolūti novecojusi), faktiski vienīgais, kas kaut cik šo pasākumu saglāba manās acīs, bija pēdējā sērija, kas pievērsās tēmai "vai mūsu pasaule ir simulācija", turklāt darīja to vizuāli lieliskā veidā, cita starpā, atveidojot personāžus ar trīs vertikāli pozicionētu pikseļu palīdzību. Gadu vēlāk Hulu izlaida pie skatītājiem sezonas otrās desmit epizodes, un es, protams, ka tās noskatījos (jo, lai arī šobrīd TV/filmas man galīgi nav prioritāte, pat slikta "Futurama" joprojām ir "Futrama", un svarīgi ir saprast - cik tieši slikta tā ir).

Šī ir viena no dīvainākajām grāmatām, ko man nācies lasīt. Patiesībā jau šīs grāmatas iepazīšanas pieredzē lasīšana nemaz nav nozīmīgākā daļa, jo izdevums ir ļoti vizuāls. Tas ir iesiets spirālē filmas (vai arī tas ir domāts seriāls - nav būtiski) scenārijs, turklāt ar domu, ka tas ir scenārija eksemplārs, kas ir papildināts ar zīmējumiem, piezīmēm ar dažādiem rakstīkļiem, labojumiem, skaidrojumiem, kur un ko filmē kamera, svītrojumiem un tā tālāk. Izdevuma vāks vēsta, ka lasītājs arī ir aicināts ieviest savas korekcijas eksemplārā. Tā kā manās rokās nonāca bibliotēkas eksemplārs, nojaušu, ka šādas darbības no manas puses netiktu vērtētas atzinīgi, lai gan tas tieši vēl vairāk atbilstu grāmatas idejai, bet visai iespējams, ka bibliotekārei būtu atšķirīgs viedoklis.

Vladis Spāre reiz bija viens no trijotnes, kas sarakstīja diloģiju "Odu laiks". Īsā laika posmā viņš ir palicis pēdējais. Lienīte Medne-Spāre, viņa sieva, nomira 2023. gada martā, bet tā paša gada novembrī viņai sekoja Juris Zvirgzdiņš. Stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" pēdējais stāsts "Tur viss ir pierakstīts" ar šo laiku ļoti sasaucas, diviem veciem rakstniekiem atsaucoties uz visiem aizgājušajiem draugiem (stāsta varoņi gan ir daudz vecāki nekā autors un viņa līdzgaitnieki). Patiesībā gan Nāve ir nozīmīga tēma lielā daļā šī krājuma stāstu, ne jau velti pat zirdziņš ir klibs.

Nezinu, vai vispār jebkad kāda latviešu radīta filma bija sacēlusi tādu ažiotāžu kā "Straume", vismaz ažiotāžu tieši attiecībā uz to, cik laba ir šī filma (jo, piemēram, "Rīgas sargus" diez vai kāds dēvēja par revolūciju filmās par kara tēmu), tālab savā ziņā iet uz kinoteātri, lai to noskatītos, bija grūti. Kad tavā vietā citi cilvēki ir ļoti augstu pacēluši latiņu tam, ko tev no šīs filmas vajadzētu gaidīt, risks piedzīvot vilšanos tomēr ir milzīgs. No otras puses - šī tomēr ir tā reize, kad labos vārdus filmai veltījuši eksperti ārpus Latvijas, uz kuriem nevajadzētu lietot kritētiju "labs darbs pēc latviešu kino standartiem". Marina uz "Straumi" aizgāja pirms pāris nedēļām, bija sajūsmā un teica - arī man vajadzētu to redzēt. Tad nu gāju un pārliecinājos, kā īsti ir.

Mājsēdes laikā noskatījos Bezkaunīgo veču izrādi no Nacionālā teātra krājumiem, bet tagad beidzot tiku arī līdz romānam, kurā Anšlavs Eglītis raksta par tēmu "dzīve pēc xx gadiem nebeidzas". Šis romāns galīgi nekļūs par manu iecienītāko Eglīša darbu, taču tā ir grāmata, par kuru ir daudz sakāmā, un tas ar nav slikti.

Varētu būt, ka šis Regīnas Ezeras stāstu krājums arī "manos laikos" bija iekļauts skolas literatūras programmā. Un tāpat varētu būt, ka, atbilstoši tam, kā notika literatūras (un arī citu priekšmetu) apgūšana manā skolā, līdz tam mēs nemaz netikām, jo, kā katru gadu, pārāk daudz laika bija veltīts Rainim, līdz ar ko mūsdienīgākus autorus sasniegt neizdevās. Pārbaudīt gan to tāpat nav iespējams, jo par laimi man nav raksturīgas nosliece uz tāda tipa vēsturisku artefaktu kā skolas pieraksti saglabāšanu. Taču šaubu nav par to, ka pēdējo pāris gadu laikā Regīnas Ezeras darbus esmu lasījis daudz, un dīvaini, ka šie stāsti mani līdz šim nebija sasnieguši, jo patiesībā jau tieši šie trīs vārdi: "Cilvēkam vajag suni" ir tas, kas man nāk prātā līdzās Regīnas Ezeras vārdam, kā nekā viņa varētu būt ievērojamākā četrkājaino draugu apdziedātāja latviešu literatūras vēsturē.