Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmata par Raiņa reliģisko filozofiju angļu valodā - izklausās savdabīgi, vai ne? Kad pastāstīju savam tētim, ka šobrīd tādu lasu, viņa reakcija bija: "Rainim bija reliģiskā filozofija?" Un varu atzīt, ka mana izpratne pirms šī darba izlasīšanas bija itin līdzīga tēta jautājumam. Taču tagad, pateicoties Arvīda Ziedoņa ne pārāk aizraujošajam darbam, esmu kļuvis mazliet zinošāks.

Mūsdienu Latvijas futbolā nav retums, ka kāds no vadošajiem valsts futbola klubiem raksta vēstules augstāk stāvošām institūcijām, sūdzoties par tiesāšanu vai kādām citām nebūšanām spēlēs ar attiecīgā kluba dalību. Piemēram, Liepājas sūdzība par RFS, vēl viena Liepājas sūdzība par RFS, vēl viena Liepājas sūdzība par RFS. Gan jau var atrast piemērus vēstulēm, kuras nav rakstījuši FK Liepāja pārstāvji (un - kas nav vērstas pret RFS), bet ieskatam šis varētu derēt.

Lidojumā uz Stambulu izlēmu dot iespēju Turkish Airlines filmu piedāvājumam, un izvēle krita uz vācu-turku filmu par ģimeni, kas dodas uz Turciju. Stāsts ir par turku gastarbaiteru, kurš pirms 45 gadiem ieradies Vācijā, labākas dzīves meklējumos, pēc tam paņēmis uz turieni arī sievu un trīs bērnus, Vācijā piedzimis arī ceturtais, un tagad nu ģimenes patriarhs sapulcina visu savu famīliju, lai kopīgi dotos uz vietu, no kurienes dzimta ir nākusi.

Marina Kosteņecka Latvijā nav pienācīgi novērtēta - sākšu ar šādu apgalvojumu. Jā, nav tā, ka viņa nemaz nebūtu saņēmusi atzinības no Latvijas valsts, bet esmu visai pārliecināts, ka maniem vienaudžiem un vēl jo vairāk - jaunākām paaudzēm - viņas vārds izsaka gaužām maz. "Kaut kāda krieviete" - varētu būt tipiska versija. Taču tā, protams, absolūti nav pareizā atbilde. Ne jau tāpat vien Kosteņeckas iztrūkums manī raisīja vienu no lielākajām sašutuma vētrām pirms dažiem gadiem izdotajā grāmatā "Mūsējās", kurā bija stāsti par iedvesmojošām sievietēm no Latvijas un Tatjanu Ždanoku. Tātad, atkārtoju: Marina Kosteņecka ir pirmkārt zināma kā cilvēks, kas padomju gados pirmais (turklāt ne tikai padomju Latvijā, bet visā padomijā) publiski ierunājās par nožēlojamo stāvokli bērnu namos, it īpaši - tajos, kuros dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām, par kuru eksistenci šīs pasaules varenie labprātāk izvēlas nezināt. Tāpat viņa bija viena no spilgtākajām, ja ne spilgtākā persona to krievu vidū, kas iestājās par Latvijas neatkarību Atmodas gados. Un Kosteņecka daudz darīja arī Černobiļas katastrofas seku novēršanā iesaistīto Latvijas iedzīvotāju interešu aizstāvībā un atbalstā viņiem.

Noras Ikstenas otrais romāns "Jaunavas mācība" vēl atgriezīsies - teju 15 gadus pēc tā klajā nāks "Mātes piens", par kura melnrakstu var uzskatīt "Jaunavas mācību". Dzimtas stāsts trīs paaudžu sieviešu veidolā, kur otrā nejūt mīlestību pret savu meitu, bet vēlas strādāt mediķa darbu, tomēr apstākļi viņai to liedz - izklausās kaut kur dzirdēts, ja esi lasījis (vai skatījies?) "Mātes pienu". Protams, citādos veidos šīs grāmatas ir ļoti atšķirīgas - "Jaunavas mācība" ir vairāk poētisks un mazāk sižetisks vēstījums, un arī viss tajā notiekošais ir vairāk aptuvens salīdzinājumā ar "Mātes pienā" lasāmo.

Mēs bijām trīs: Joahims, Gregors un es. Kā jaunākais no trīs dēliem es sevi uzskatīju par gudrāko, jo visas pasakas māca, ka tie ir maldi, ka mēs esam tie muļķīši. Tālab es sevišķi nepārdzīvoju, ka pēc tēva nāves Joahims mantojumā saņēma dzimtas dzirnavas, Gregors - tēva pēdējo sievu, kas bija aptuveni Gregora vecumā, bet es - Jāņa Godiņa romāna "Vakardienas pusdienas" manuskriptu. Protams, vairāk es būtu priecājies par runci, kurš varētu mani ar laiku padarīt par ķēniņa znotu, taču mājdzīvniekus mūsu ģimenē neturēja, nācās vien iztikt tāpat un mēģināt saprast, kāds bija tēva plāns, padarot mani par šī manuskripta glabātāju.

Viestura Kairiša Rīgas krievu teātrī iestudētais "Hamlets" diezgan droši ir viens no 2022./2023. gada Latvijas teātra sezonas lielākajiem notikumiem. Kairišs jau vispār nav no tiem režisoriem, kam patīk sīkumoties, un arī "Hamletu" viņš ir iestudējis ar vērienu, lai arī ne gluži tādu, kā šo Šekspīra lugu ir pierasts redzēt. Ne velti izrādes apakšvirsraksts ir "kara laika hronika". Un, protams, ne jau par karu starp Dāniju un Norvēģiju Kairišs domā 2023. gadā.

Māra Bērziņa panākumus guvušā romāna "Svina garša" iestudējums Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja sen - jau 2016. gadā, bet noskatīties to devāmies vien 2023. gada pavasarī, dzīvojot jau pilnīgi citā realitātē. Līdz ar to grūti teikt, kāda šī izrāde būtu šķitusi tolaik, un arī - cik ļoti tā ir tā pati izrāde, kāda tā bija 2016. gadā - tomēr cita pasaule, gan jau arī aktierus dzīves pieredze ietekmē un tā tālāk, un tā joprojām.

Nesen izlasīju Alberta Bela "Vientulību masu sarīkojumos", kas ir triloģijas par/ap Aleksi Mierlauku noslēgums, tagad ne pašā loģiskākajā veidā pienākusi kārta triloģijas pirmajai daļai "Latviešu labirints". "Vientulība" man patika, citējot pats sevi, priecājos, ka Bels tajā "izvairās no krišanas vecišķā moralizēšanā". Un tagad pienāca kārta lativešu labirintam un, uh, te problēmu ir daudz vairāk.

Par Kaspara Zaviļeiska literāro darbību līdz manās rokās bibliotēkā nonāca šī grāmata nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Kā tāds Kaspars man nav pilnīgi svešs vārds - kā mūzikas žurnālists un dīdžejs viņš noteikti ir dzirdēts (ne tādā mērā, ka es būtu bijis kādā pasākumā, kur viņš dīdžejo, bet principā). "pilnīgs Šahs" ir viņa otrā grāmata, kuru, cik saprotu, var vismaz nosacīti uzskatīt par "Parapops jeb rozā brilles Siguldā" turpinājumu (vajadzēs arī to izlasīt), taču "Šaha" lasīšanai nekādas sevišķas priekšzināšanas nav nepieciešamas.