Kazhes pierakstu burtnīca

Andras Manfeldes romāns "Vilcēni" vēsta par skolas vecuma jauniešu dzīvi ap Latvijas neatkarības atgūšanas laiku. Tiesa, vēsturiskie notikumi varoņus ne pārmērīgi interesē, lai neteiktu - viņiem tie ir dziļi vienaldzīgi. Kā nekā puiši visi ir bandā (ne jau tāpat vien viņus sauc par Vilcēniem), bet meitenes... meitenes interesē puiši un varbūt vēl iespēja aizbraukt uz Poliju, kur varēs labāk nopelnīt. Grāmatas darbība risinās Jūrmalā, bet tā ir kriminālā Jūrmala, kuru tu šeit pieredzi. Tiesa, ko citu no tā laika posma varētu gaidīt? Varoņi ir diezgan izteikti pašas autores laikabiedri (un zināms, ka arī Manfeldes jaunības gadi nebija no tiem mierīgajiem).

Caurskatot šī gada Rīgas svētku programmu, biju pamatīgi pārsteigts to repertuārā ieraugot izrādi "Kaka un pavasaris". Biju itin pārliecināts, ka tā sen ir pazudusi no repertuāra un skumu, ka Esterei, kura ir liela Andrusa Kivirehka dīvaino pasaku cienītāja, nebūs lemts to redzēt. Pieņēmu, ka šī bija reta un ekskluzīva iespēja, un, protams, aizvedu meitu uz Doma laukuma iekšējo pagalmu, lai šo izrādis noskatītos. Pēcāk gan noskaidroju, ka tā nebūt nav - "Kaku un pavasari" septembrī vēl divreiz varēs noskatīties Ģertrūdes ielas teātrī un, ja nu tavā krājumā ir kāds bērns, kuram šāda nosaukuma grāmata ir labi pazīstama un tuva, noteikti ir vērts turp doties.

Kā lai sākt rakstīt par "Rēzu"? Droši vien, pirmais, ko vērts pateikt, ka grāmatas pirmajā stāstā (vai vismaz - vienā no pirmajiem) mēs uzzinām, ka viņš nav ne pozitīvs, ne negatīvs. Vai pareizāk - ka viņam nepatīk šis jautājums. Bet, ja tev ir tāds vārds - tad droši vien tev nav izvēles, skaidrs, ka ikvienu interesēs tieši šis jautājums. Tāpat mēs uzzinām, ka Rēzum (gan jau, ka Rēzus-Jēzus fonētiskā līdzība nav vienkārši nejaušība) ir gan vīrs, gan sieva, un visiem tas šķiet pilnīgi normāli. Līdz ar to iespējams, ka šis stāstu krājums ir pirmais darbs latviešu literatūrā, kas normalizē poliamoras attiecības. Cita lieta, ka man ir diezgan vienalga par šāda veida attiecību popularizēšanu - neesmu ne "tradicionālo vērtību aizstāvis", kas satraucas par to, kādu iespaidu tas var atstāt uz bērniem (parādi man kādu bērnu, kas ir izlasījis šo stāstu krājumu!), ne arī tāds cīnītājs par visām iespējamajām seksuālajām brīvībām, kurš par progresa uzvaru uzskatīs šāda attiecību veida atzīšanu grāmatā, kura 11 gados kopš savas izdošanas izpelnījusies 11 vērtējumus (tai skaitā divas recenzijas) portālā Goodreads.

Aprakstu par virtuves kabarē apvienības "Gapoljeri" uzstāšanos Torņakalna apkaimes svētku ietvaros varu sākt tikai un vienīgi ar žēlabām par mazuma piegaršu, kas palika pēc šī koncerta. Kā noskaidroju - ne tikai man un citiem šīs grupas cienītājiem vien, bet arī pašiem māksliniekiem bija līdzīgas emocijas. Atbilstoši oficiālajiem paziņojumiem "Gapoljeriem" uzstāšanās bija jāsāk deviņos vakarā. Raksturīgi man, Arkādijā ierados bez piecām deviņos, kur vēl savu programmu turpināja spēlēt "Rahu the Fool". Ap deviņiem "Rahu" izziņoja pēdējo dziesmu, bet tā izrādījās diezgan gara - uz minūtēm piecpadsmit. Rezultātā Kristians un kompānija savu koncertu sāka ar pusstundas novēlošanos. "Nu, labi," padomāju es, "šķiet, ka te viss notiek ar zināmu kavēšanos. Nav jau forši, ka koncerts beigsies kaut kur ap pusvienpadsmitiem, man no rīta agri jāceļas, bet gan jau būs tā vērts!" Ka tik ne tā - neilgi pirms desmitiem uz skatuves parādījās aktieris Lauris Subatnieks, kas bija vakara vadītājs, un paziņoja: "Gapoljeri" tagad spēlēs pēdējo dziesmu. Ok, uz "bis!" vēl nospēlēja "Zivis", bet beigās sanāca tā, ka grupas uzstāšanās bija knapi pāri pusstundai. Bet "Gapoljeriem" ir tik daudz dziesmu, kuras man gribās saukt par hitiem! Jā, tu vari ciniski teikt, ka ārpus visai šaura burbuļa pat "Izcirtēju Viktoru" neviens nav dzirdējis, kur nu vēl "Sazemējumu", bet kāda man darīšana par to, kas notiek ārpus burbuļa?

Grupa Les Attitudes Spectrales pastāv jau ilgāku laiku - kopš 2014. gada, kad to kā duetu izveidoja francūzis Žiljēns Žoels Starks un latviete Rūta Rozenfelde (pa šo laiku viņi paspējuši apprecēties un arī Rūta tagad ir Starka), 2019. gadā tā paplašinājās līdz četru dalībnieku sastāvam, tādā tā spēlē arī pašlaik. "Les Attitudes Spectrales" uz šo brīdi izdotas trīs plates un drīzumā esot gaidāma arī jauna, šādiem tādiem skaņdarbiem no tās izskanot arī trešdienas vakara koncertā. Tiesa, es ar šo grupu nebiju gana labi pazīstams, lai zinātu, kuri ir tie jaunie skaņdarbi, ja Žiljēns Starks par to publiku nebūtu informējis.

Pēdējos gados reti sanāk apmeklēt iepriekš man nezināmu Latvijas mūziķu koncertus. Brīvs trešdienas vakars deva iespēju vienā piegājienā iepazīt uzreiz divas grupas, bet par katru no tām rakstu atsevišķi, jo to uzstāšanās bija gana garas un pilnvērtīgas, lai nebūtu korekti runāt par "galveno mākslinieku", pāris vārdos pieminot "iesildītājus".

Valmieras vasaras teātra festivāla noslēgumā devos uz izrādi, kurai mūsu bērni ir daudz par jauniem. Oficiāli tā ieteikta jauniešiem no 13 gadu vecuma, bet iztēlojos, ka konservatīvāk noskaņoti sabiedrības locekļi varētu šo uzskatīt par 18+ saturu, kā nekā te parādās tādas tēmas kā sekss, narkotikas un vēl viendzimuma sakari, par kuriem jauniešiem nekādā gadījumā nedrīkst stāstīt, jo citādi viņi visi sagribēs sev nogriezt krānus un sākt ostīt heroīnu. Reālistiski vērtējot, tas 13+ šķiet ļoti saprātīgs limits, un labi arī, ka "Asociācija Ķimene" un līdzīgi čapļaki par Valmieras teātra festivālu pat dzirdējuši nav, un līdz ar to nezina, ka viņiem pienāktos sašust.

Par to, ka latviešu valodā izdots svaigākais Haruki Murakami stāstu krājums "Vienskaitļa pirmā persona", uzzināju kāda treniņa laikā klausoties ierakstā LR1 raidījumu "Radio mazā lasītava", kuru noteikti varu rekomendēt kā avotu, lai sekotu, kas jauns gan pašmāju oriģinālliteratūrā, gan tulkotās literatūras pasaulē. Piefiksēju, ka tāda grāmata ir, un pieņēmu - gan jau kaut kad tā manās rokās nonāks. Un patiesi - Valmieras vasaras teātra festivāla laikā nakšņojām Rozulas skolā un tur grāmatu apmaiņas plauktā ievēroju šo izdevumu. Daudz nedomāju un pārvedu šo grāmatu mājās.

Mana otrā Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros apmeklētā izrāde atbilstoši instrukcijām bija paredzēta vecuma grupai no 5 līdz 11 gadiem. Atkal jau devos turp ar Esteri, lai viņa varētu apskatīties, kā, atbilstoši anotācijai, "Izrāde no dažādiem bērna skatu punktiem izspēlēs un meklēs atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem: kas ir draudzība, bēdas, prieks, vientulība, mīlestība un citiem."

Esam sasnieguši to līmeni, kad Valmieras vasaras teātra festivālā uz kādu izrādi varam aiziet visi četri. Protams, piedāvājums Jurģim nav tas plašākais, bet šogad pirmo reizi VVTF piedāvāja izrādi ar mērķauditoriju no divu gadu vecuma, un pieņēmām, ka arī Jurģis to varēs izturēt. Protams, zināt ar tādu fruktu kā viņš neko nevar, bet kaut kad jau jāsāk bērni radināt pie teātra un labāk noteikti agrāk, nevis vēlāk.