Jana Egle - Svešie jeb Miļeņkij ti moi

Tas, protams, ir paša autora definīcijas jautājums, bet manās acīs Janas Egles grāmata "Svešie" ir romāns un nevis stāstu krājums. Protams, tas ir romāns, kuru veido laikā un telpā ne vienmēr sakļaujošies stāsti, bet, sekojot precedenta principam, ja par romānu sauc Gunas Rozes Sadursmi un Svena Kuzmina Hohmu, tad arī "Svešie" pilnīgi noteikti ir romāns.

Kas man Valsts Vēstures arhīvā šķiet arhivējams

Atslēgas vārdi: pārdomas
Pēdējā pusotra gada laikā esmu itin bieži iegriezies gan Latvijas Valsts vēstures arhīva lasītavā, gan šobrīd kārtējo reizi nestrādājošajā vietnē Raduraksti. Tematika, kuras dēļ tur esmu viesojies, ir bijusi dažāda - mājas vēsturisko projektu meklējumi, dzimtas koka pētījums, bet pēdējā laikā galvenokārt - pirmskara Latvijas futbola neskaidru jautājumu noskaidrošana. Šī procesa ietvaros itin daudz esmu saskāries ar dažādiem sarežģījumiem, kas liecina - visā sistēmā ir ļoti daudz vietas izaugsmei. Aprakstīšu virkni nejēdzību, kuras ir sasāpējušas šī laika gaitā. Vispirms gan atruna - man nav pretenziju pret arhīva darbiniekiem, jo viņi tikai pilda priekšrakstus - problēmas pilnīgi noteikti saskatu no vadības puses, kurai vajadzētu vadīt pārmaiņas, jo ne jau lasītavas darbiniece ņems un pati izlems, ka no rītdienas mēs kaut ko darīsim citādāk. Aprakstīšu saskarsmes ar arhīvu procesu soli pa solim.

2019. teātra gads

Atslēgas vārdi: teātris ikdiena
Aizvadītais gads man bija teātra apmeklējumiem bagāts, mēģināšu apkopot, kas no redzētā patika vairāk, kas mazāk. Ārpus šī saraksta atstāju etīžu teātra "Nerten" izrādi, kas tika fon Stricka villā šovasar, jo to drīzāk pielīdzinu rokkoncertam, kurā tu dzirdi gan zināmas, gan nezināmas dziesmas, daļa materiāla bija iepriekš redzēta, un un vispār - pietiek jau, ka es mēģinu saprast, kas man patika labāk - "Pūt, vējiņi" vai "Veidenbaums un Veidenbaums", neiejauksim tev vēl etīdes!
2020-01-01 | 2019. teātra gads

Viesturs Roziņš - Kliedzēji

Dažas stundas līdz gada beigām, bet man atklājies caurums statistikā - viena neaprakstīta teātra izrāde. Nav variantu - šādi parādi uz Jauno gadu nav atliekami, līdz ar to mēģināšu sastiķēt kopā to, kādi man bija iespaidi par Daugavpils teātra izrādi "Kliedzēji".

Vilcieniņu meistarībā mākoņains laiks

Atslēgas vārdi: vilcieniņi
Ir noticis kas sen nebijis! Par "Restorānvagonu" un norisēm tajā ir tapis raksts lielākā un daudz prestižākā izdevumā kā mūsējais - ikgadējā almanahā "Paģiru hronika", kas iznāk jau kopš 1963.gada! Ar laipnu "Paģiru hronikas" atļauju pārpublicējam šo rakstu pie mums pilnā apjomā.

Dan Lyons - Disrupted

Šo grāmatu atradu birojā un tās anotācija uzreiz mani pārliecināja, ka man to vajadzētu izlasīt. Mazliet žēl, ka izrādījās, ka šī grāmata tika jau uzreiz iegādāta biroja bibliotēkai, nevis kāds to tur nogādāja no saviem krājumiem, proti, nav pārliecības, vai ir kāds mūsu ofisā, ar ko varētu salīdzināt iespaidus. Jo, lai vai kā, bet šī ir grāmata, no kuras iespaidu ir ļoti daudz.

Svens Kuzmins - Hohma

Ko es zinu par Svenu Kuzminu? Viņš ir aptuveni 50% no Etīžu teātra Nerten, līdz ar to ir zināms, ka viņš spēj radīt asprātīgus un paradoksiem pilnus tekstus, kuros varoņi varbūt ne vienmēr rīkosies tā, kā diktētu veselais saprāts, toties nekad tev neliks garlaikoties. Viņa literārajai darbībai līdz šim sekojis nebiju, bet lasītais/dzirdētais par viņa debijas romānu "Hohma" lika domāt, ka man to noteikti vajadzētu izlasīt (paldies Ivetai Z, kas padalījās ar savu eksemplāru!). Un kā tad bija?

Skotijā bez brunčiem. Ceturtā daļa: Stērlinga, Glāsgova, zoodārzs, mājup

Atslēgas vārdi: ceļojumi Skotija
Rīts Stērlingā sākās ar Marinas skrējienu, kura devās mierīgā Stērlingas piepilsētas izpētē, mazliet apmaldoties gājēju tuneļos zem ceļa un apskatoties, kā skoti mostas no rīta. Tad gan devāmies uz pašu pilsētu.

Skotijā bez brunčiem. Trešā daļa: Invernesas pievārtē, Fortviljama, Potera vilciens

Atslēgas vārdi: ceļojumi Skotija
Nākamais rīts Invernesā sākas ar vidēji dramatisku un ne pārāk patīkamu atklāsmi, kur gan pats biju galvenais vaininieks. Šajā ceļojumā biju saskāries ar vienu izteikti kaitinošu problēmu naktsmāju rezervēšanā. Proti, tā kā Airbnb ārpus lielākajām pilsētām (un Invernesa nav ļoti liela) Skotijā nav sevišķi izplatīts, nācās palikt viesnīcās un parastajos B&B, ko rezervē caur Booking.com. Un Booking'ā, ja tu norādi, ka vēlies istabu 3 cilvēkiem, no kuriem viens ir divgadnieks (vai kaut vai zīdainis), tev standartā piedāvās trīsvietīgu numuru, kuru jau pēc noklusējuma nav sevišķi daudz, turklāt arī to cena ir izteikti dārgāka kā divvietīgajam. Un tu lieliski zini, ka tavs divgadnieks savu atsevišķo gultu neizmantos. Itin daudzviet turklāt trīsvietīgu numuru nav nemaz, un tev vienkārši nebūs variantu, kur nakšņot. Ko šādā situācijā dara "latvietis praktiskais"? Rezervējot istabiņu, viņš bērnu vienkārši nenorāda. Kamēr tev ir darīšana ar lielākām viesnīcām, nevienu tas īsti arī neinteresē - gan jau, ka viņu numuros itin bieži apmetas arī pieaugušie daudz lielākā skaitā kā norādīts un tāds viens divgadnieks neko nemaina. Bet ja tu izmanto Bed&Breakfast, situācija ir gluži citāda. Tikai es par to nebiju iedomājies. Un, kad mēs vācāmies ārā no šīs nakts B&B, vīrs, kuram tas piederēja teica, ka ar šādu taktiku Skotijā ir jāuzmanās, ka tu nepaziņo par bērnu. Viņš pats vēl nekas, bet citur varot sanākt sūdi. Atvainojos viņam, paskaidroju situāciju, bet nešķita, ka viņam būtu ticība, ka mums ir kāda cita motivācija, kā tikai viņu apkāst.

Skotijā bez brunčiem. Otrā daļa: Dandī, Elgina, Invernesa

Atslēgas vārdi: ceļojumi Skotija
Rītu sākām ar gājienu līdz mašīnai, lai atstātu tajā mantas, bet tad devāmies pastaigā pa pilsētu. Šīs pastaigas centrālais un smagākais elements bija brokastis. Neko ļaunu nedomādami, mēs iegājām iestādē ar nosaukumu The Pancake Place un pasūtījām divas pankūkas ar "jumtiņu", proti, visādiem dekorējumiem. Jau tajā brīdī, kad tās ieradās uz mūsu galda, radās sajūt, ka šī nebija laba izvēle - pankūku pat nemaz nevarēja redzēt, tai pa virsu bija putukrējuma un saldējuma kalns, manā gadījumā vēl ar braunija elementiem. Neatceros, kad pēdējo reizi piedzīvojām tādu cukura festivālu. Mani vēl kaut cik izglāba tas, ka vajadzēja aizskriet līdz mašīnai, pagarināt stāvvietas laiku, jo atklājās, ka ar mūsu (Latvijas) telefona numuru veikt šo lietu attālināti nav iespējams. Svaigais gaiss bišķi atviegloja organisma pārslodzes sajūtu, bet arī pēc atgriešanās bija skaidrs, ka ne Marina, ne es savas porcijas nepieveiksim. Un turpmākās dažas dienas saldumus vispār negribējās redzēt. Turklāt nevar teikt, ka šis ēdiens bija sevišķi garšīgs, tas bija tikai neveselīgs bez jebkādiem vainu mīkstinošiem apstākļiem.