Rosellen Brown - Before and After

Roselena Brauna nekādi nav 20. gadsimta otrās puses amerikāņu literatūras pīlārs, taču pēc ieielgušās ekskursijas literatūras klasikā (Dikensa darbos) izlēmu, ka var pievērsties arī mazāk nozīmīgai literatūrai, un tā pie izlasīšanas tika grāmatu plauktā atrastais romāns "Before and After". Grāmatas vāks jau liecina, ka šis romāns galvenokārt ir ievērojams savas ekranizācijas dēļ - pēc tā motīviem tapusi tāda pat nosaukuma filma, kuru režisēja Barbets Šrēders (režisors ar ļoti bagātīgu filmogrāfiju gan Eiropā, gan Holivudā, tomēr vienīgā viņa filma, ko esmu redzējis, ir "More", kuru skatījos tikai Pink Floyd mūzikas dēļ), bet galvenajās lomās tur ir Merila Strīpa un Laiems Nīsons.

Zane Volkinšteine - Bīstamais dārziņš

Zanes Volkinšteines grāmata bērniem "Bīstamais dārziņš" uzrunāja ar premisu (lielā māsa sagatavo mazo brāli viņa pirmajai dienā dārziņā, stāstīdama par pati savu pieredzi šajā izglītības iestādē, pamatīgi šo to piefantazējot), kā arī ar Zanes Zlemešas ilustrācijām. Kā jau pieklājas apgādā "Liels un mazs" izdotai grāmatai, "Bīstamais dārziņš" ir acīm ļoti tīmams izdevums, kuru var gana labi šķirstīt arī ārpus paša lasīšanas procesa. Diemžēl jāatzīst, ka tieši teksta kvalitatīvās īpašības mani tik ļoti nepārliecināja. Vienlaikus labā ziņa - Esterei grāmata patika, un viņa jau ir primārā mērķauditorija.

Valters Sīlis - Komūna

Valtera Sīļa jaunākā izrāde "Komūna" man rosināja droši vien principiālu jautājumu: kā šobrīd skatīties izrādes, kuras pilnīgi noteikti nepievēršas svarīgākajiem jautājumiem? Protams, par jebko tu vari teikt, ka tā ir atslodze no realitātes šausmām, vai tā būtu izklaide vai sports, literatūra vai kino, bet kaut kā tieši teātra gadījumā man ir grūti abstrahēties no jautājuma: "Kāds ir šī darba vēstījums kara laikā?" Un par "Komūnu" nudien mana atbilde ir: tā nestāsta par jautājumiem, kuri mani uztrauc šobrīd un tagad.

Charles Dickens - Hard Times

Ar romānu "Grūtie laiki" noslēdzās mana ekskursija Čārlza Dikensa literārā mantojuma pasaulē. 2022. gada realitātē man gan neizbēgami nākas teikt, ka Dikenss savā grāmatā neapraksta sevišķi grūtus laikus, bet visai parastus - ne tev vājprātīgas karadarbības, ne miljoniem cilvēku, kas dodas bēgļu gaitās, ne mediju propagandas, ka genocīds ir kaut kas svētīgs un Dievam tīkams.

Intars Rešetins - Momo!!!

Nezinu, vai to var nosaukt gluži par reklāmu, taču par Intara Rešetina iestudēju Mihaila Čehova teātrī vairāk nekā, ka šāds iestudējums vispār ir tapis, uzzināju, klausoties Latvijas radio raidījumā "Monopols". Lieki teikt, ka šajos laikos Rešetins nenodarbojās ar pašreklāmu, daudz vairāk runājot par to, ko asiņainais punduris un viņa vēl asiņainākie padotie pastrādā Ukrainā, taču atkal un atkal nākas atgriezties pie tā, ka ja tu nespēj atslēgties no viņu dienaskārtības, teroristi jau ir uzvarējuši. Un tā nu tika sagādātas biļetes uz teātri, nu jau par tradīciju kļuvušajā metodē, ka vienu vakaru baudīt mākslu dodos es, otru - Marina.

Charles Dickens - Oliver Twist

Turpinu savu ceļošanu pa Čārlza Dikensa daiļradi, un šajā brīdī esmu sasniedzis vienu no viņa slavenākajiem romāniem - "Oliveru Tvistu". Arī tas, protams, ir iepazīstams visdažādākajās formās un veidos, ieskaitot oskaroto mūziklu "Oliver!" un visai nesen Talsu Polaņska filmu.

Charles Dickens - A Christmas Carol

Čārlza Dikensa novele "Ziemassvētku dziesma" ir viens no tiem pasaules literatūras darbiem, ar kuriem nepavisam nebūt pazīstamam droši vien nav vispār iespējams - nezinu, cik tas ir piedzīvojis iestudējumus teātrī, ekranizācijas, parodijas, atvasinājumus un variācijas, bet skaidrs, ka šis skaitlis ir milzīgs. Līdz ar to galīgi nav pārsteidzoši, ka pirms tā lasīšanas es itin labi zināju to, par ko ir šī grāmata.

Charles Dickens - A Tale of Two Cities

"Stāsts par divām pilsētām" ir slavenākais no Čārlza Dikensa veikumiem vēsturiskās prozas lauciņā. Patiesībā ar šo klasiķi esmu pazīstams gaužām nožēlojamā līmenī - pirms nu jau teju 20 gadiem izlasīju "Deividu Koperfīldu", vēl šo to esmu redzējis ekranizētu, bet nosaukt manu pazīšanos ar Dikensu par pilnvērtīgu nekādi nevar. Līdz ar to var teikt, ka esmu šo robu savā izglītībā lēmis aizlāpīt, tam par rīku izmantojot izdevumu, kurā apkopoti četri no viņa ievērojamākajiem darbiem, kuru pazīšanu izlēmu sākt ar "A Tale of Two Cities" galvenokārt tāpēc, ka par šo darbu līdz šim nezināju neko vairāk, kā tikai tā nosaukumu.

Jānis Liepiņš - Apaļās bumbas ēnā

Tas bija pirms gada vai diviem, kad es pirmo reizi no Jāņa Liepiņa kaut ko dzirdēju par noslēpumaino "Liepājas manuskriptu", proti, līdz šim nekad un nekur nepublicētu tekstu, kas vēsta par futbolu Latvijas brīvvalstī pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Tas, ko "manuskripta turētājs" (pie kura tolaik pat fiziski neatradās teksts) par šo tekstu tolaik stāstīja, man īsti skaidru nedarīja ne to, kas īsti ir šis teksts, ne cik tas ir vērtīgs un cik daudziem potenciāli interesants. Tālāk man īsti nekļuva skaidrs ne, ko Liepiņš ar tekstu plāno darīt, ne ko ar to vispār ir vērts iesākt. Līdz ar to biju itin pārsteigts, uzzinājis, ka "Apaļās bumbas ēnā" ir nācis klajā grāmatas formā un jau iegādājams grāmatnīcās. Lieki teikt, ka uzreiz steidzos to iegādāties.

Virslīga 2022: prognozes un kāpēc katru komandu mīlēt un nīst

Atslēgas vārdi: futbols
Šodien sākas 2022. gada Virslīgas sezona. Pirms Voldemorts ar savu ordu iebruka Ukrainā es būtu teicis: gaidu to ar nepacietību, tagad emociju, protams, pietrūkst, bet par to te nav vērts neko izteikties, rakstīšu par savām ekspektācijām no katras šīs sezonas komandas un to, kas man attiecīgajās komandās (vai klubos, kā nu kurš no tiem reāli ir) patīk un nepatīk.