Turpinot gan dzimtas koka izpētes tēmu, gan allaž cerot uzķert kādu drumstalu par futbola tēmu, iegādājos vēl vienu grāmatu par Latvijas ebreju vēsturi. Šajā reizē - izdevumu "Ebreju Rēzekne", kas radīts komplektā ar Rēzeknes Zaļās sinagogas restaurācijas projektu. Uzreiz jāatzīst, ka primārie jautājumi, kuru dēļ grāmatu nopirku, nekādi tajā neatklājās, lai gan potenciāls nudien bija. Proti, kamēr neviens no maniem tiešās līnijas senčiem tieši Rēzeknē dzimis nav, deviņpadsmitā gadsimta gaitā viņi tur dzīvoja gan, un pat Latgales Kultūrvēstures muzejs atrodas ēkā, kuru (kā izlasīju "Latgales Laikā") būvējis mans vecvecvectēvs Bere Rivošs. Un, kas attiecas uz futbolu - bija laiks, kad Rēzeknes "Hakoah" bija pilsētas stiprākā futbola komanda, bet tās audzēknis Zamuels Garbers pēc pārcelšanās uz Rīgu pat uzspēlēja Latvijas futbola izlasē. Taču, kā jau teikts - šajā grāmatā par to nekā nav. Eh.
Gada pēdējās dienās devāmies nelielā izbraucienā uz Tartu. Iemesls braucienam bija vizīte vietējā vēstures arhīvā. Reiz tas jau bija darīts - 2019. gada pavasarī apskatīju divu savu senču pa Grāvīšu līniju lietas Tērbatas universitātes arhīvā, bet tagad atklāju, ka tur ir vēl daudz cita potenciāli interesanta satura par dažādiem citiem maniem tuvākiem un tālākiem radinikiem. Pamata problēma arhīvam kā jebkurai valsts iestādei ir tajā, ka tā nestrādā brīvdienās. Līdz ar to ir divi varianti, kā arhīvā nonākt - vai nu tam tērēt savu atvaļinājumu (ko man parasti negribās darīt) vai arī izmantot situācijas, kad Latvijā nav darba diena, bet Igaunijā ir. Iepriekšējo reizi šādā nolūkā izmantoju 4. maiju, šoreiz - 30. decembri. Ok, patiesībā jau diena, kad mēs devāmies uz Tartu, proti, 28. decembris, Latvijā bija vismaz valsts iestādēs strādājama tā paša 30. decembra vietā, bet ne Marina, ne es tajā nestrādājām, un 30. decembrī arī nē.
Parasti gada noslēgumā veidoju apkopojumu saraksta veidā ar gada laikā redzētajām izrādēm (izņemot - ja teātrī būts pārāk maz), tās sarindojot pēc tā, cik ļoti katra no tām man patikusi. Ar 18 izrādēm gada laikā vajadzētu pietikt, tomēr kaut kā šogad sanācis tā, ka nejūtos gatavs šāda saraksta veidošanai - absolūti nesaprotu, kā lielāko daļu no izrādēm vienu ar otru salīdzināt, pārāk liela daļa no tām ir bijušas "neformāts". Piemēram, izrāde bez aktieriem "Konference visumā labiem cilvēkiem". Vai izrāde bez teksta "Pieņemt savu nevarību". Vai izrāde bez darbības "Kaimiņš". Vai izrāde, kas vispār ir koncerts, "Jaunība". Izrāde, kur pirmā daļa ir aktieru monologi sadzīviskos apstākļos, bet otrā - multimediāls priekšnesums "Daudz laimes dzimšanas dienā". Un izrāde, kas risinās uz ielas un kuras tekstu tu klausies austiņās "Ik dienas". Tad vēl izrādes bērniem "Brūnais siers" un "Briesmīgi priecīgas lietas".
Ar Stoparda "Arkādiju", kā vēsta jaunās izrādes programmiņa, sākās JRT izpārdoto izrāžu laiks. Man tikām ar šo izrādi sākās JRT apmeklējumi kā tādi. Vairums izrādes detaļu no atmiņas, protams, ir pagaisis, bet kaut kādas kopējās sajūtas manī joprojām dzīvo - pirms tam visas apmeklētās izrādes bija bijušas "Naciķī", un tās lielākoties bija vieglas un nepretenciozas, bet te - kaut kas tāds, kas burtiski satricināja manu devītklasnieka pasauli. Vēl joprojām kopš tās reizes atceros vārdu savienojumu "Sierpinski triangle", par ko bija rakstīts, šķiet, kaut kur uz informatīvām lapiņām teātra foajē. Divreiz vienā upē, protams, neiekāpsi, jo gan kāpējs ir cits, gan upe, tomēr tas šķiet tikai loģiski, ka arī atjaunotajā JRT ēkā pirmo reizi biju uz "Arkādiju". Jā, patiesībā tā bija vairāk sagadīšanās, nevis mērķtiecīga izvēle (lai gan izrādi patiešām redzēt gribēju) - biļetes uz šo izrādi bija uzdāvinātas manai māsasmeitai Ievai, taču pārim ar pusgadu vecu zīdaini aiziet uz izrādi, kas iet četras ar pusi stundas, ir drusku pagrūti, un tad nu sanāca, ka aizgājām Marina un es.
Jura Zvirgzdiņa grāmatas par lāci Tobiasu (un patiesībā arī citas, galvenokārt arī par rotaļu lāčiem) ir Esteres mīļāko bērnu grāmatu vidū, bet man tās lielākoties sevišķu sajūsmu neraisa, tāpēc par vairumu no tām arī neko šeit rakstījis neesmu. Te uzskaitījums ar viņa bērnu grāmatām, kuras esam lasījuši pilnā garumā (ir arī tādas, no kurām Estere lasīšanas gaitā atteikusies):
Viesošanās kluba "Depo" tradicionālajā pirmssvētku pasākumā ar nosaukumu "Solīds pasākums" man un Marinai, domājams, kļuva par pirmo un pēdējo (jo drīz "Depo" te vairs nebūs, un vai būs kaut kur citur - to arī vēl laiks rādīs). Marinai - patiesībā arī par pirmo paša "Depo" apmeklējumu. Par pašu gājienu uz pasākumu šaubu nebija - iespēja svinīgā gaisotnē vērot "Grēcīgos partizānus" komplektā ar Baibas gatavību šajā vakarā pieskatīt mūsu jauno paaudzi nav laižama garām.
Varbūt vecums, varbūt šodien nav garīgais, bet es laikam tomēr vairs nemāku novērtēt "joku mūziku", vai kas tas par žanru. Tā nesen rakstīja kāds no ievērojamākajiem soctīkla Mastodon lietotājiem, ne es. Pilnībā viņam piekrītu, tālab trešdienas vakarā devos nevis uz ākstu kolektīva "Pupociklu vasara" koncertu klubā Depo, bet gan uz nopietnas grupas ar tādu pašu nosaukumu uzstāšanos tajā pašā vietā. Kā nekā, nav jau 2012. gads, kad "Pupociklus" iesildīja jauniešu kolektīvs "Ko gan Jēzus darītu". Laiks iet uz priekšu, mūziķi kļūst profesionālāki, viņu attieksme pret pasauli nopietnāka, un tagad pat dziesmā par Nazālo slieku ieskanas muzikāla intermēdija, kas veltīta "putin - huilo!"
Daces Rukšānes "Romāniņš" nekādi nav rakstīts man un arī ne vīriešiem vispār. Protams, tas, ka portālā Goodreads visas atsauksmes par to ir rakstījušas sievietes, nav pats stiprākais rādītājs, jo attiecīgajā interneta resursā vispār lietotāju dzimumu attiecība varētu būt 90/10 līmenī, taču "Romāniņa" gadījumā tas šķiet absolūti loģiski.
Pirms pāris nedēļām atklāju, ka man ir attāla radiniece (trešās pakāpes māsīca) - franču valodā rakstoša rakstniece. Apzinos, ka vairums cilvēku tādu radniecību vispār ignorē, bet specifika ir tajā, ka tuvu radu pārbagātības man nav (pirmās pakāpes brālēnu un māsīcu skaits ir vienāds ar nulli). Par to, ka man ar lasīšanu franču valodā neiet sevišķi gludi, rakstījis esmu katru reizi, kad izlasu kādu grāmatu šajā valodā, tomēr izlēmu mēģināt izlasīt kādu no Beatrises Šalitas grāmatām. Kā nekā vismaz stereotipiski šķiet, ka sieviešu rakstītas grāmatas biežāk ir apveltītas ar skaidru sižetu un kaut kādu darbību, nekā tas ir autoru - vīriešu gadījumā, un franču mēlē rakstītām grāmatām man sižets ir īpaši nepieciešams (uztvert spēles ar valodu ar manām trūcīgajām valodas zināšanām nav iespējams). Starp citu, sen nebiju pircis lietotas grāmatas caur AbeBooks, un bija patīkams pārsteigums, ka šis serviss joprojām pastāv, turklāt vismaz konkrētā piecu grāmatu piegāde no Francijas prasīja ne vairāk kā nedēļu laika, kas ir atzīstams rezultāts.
Gunars Janovskis un Osvalds Zebris varētu būt divi tie vārdi, ar kuriem man varētu visvairāk saistīties literārie atklājumi 2024. gadā. Ar to domāju apstākli, ka ne viena, ne otra grāmatas līdz šim lasījis nebiju, bet šogad esmu ja ne gluži pamatīgi viņus iepazinis, tad vismaz izlasījis vairāk kā vienu attiecīgā autora grāmatu. Oficiāli bilance gada beigās sanāk 3:3 par labu Zebrim, taču par šo var pastrīdēties, jo "Mežakaijas" autors grāmatas ievadā to nodēvē par Gunara Janovska romānu un pasludina, ka ir grūti noteikt - cik daudz no šīs grāmatas ir uzrakstījis Zebris, bet cik - Janovskis, kuram Zebris centies tuvoties sērijas "Es esmu..." ietvaros. Līdz ar to "pēc mazajiem punktiem" Janovskis sanāk drusku tā kā priekšā. Savukārt, pēc pavisam lielajiem - proti, kura autora daiļrade uz mani atstājusi lielāku iespaidu, Janovska pārsvars ir vēl lielāks. Te gan atkal jau nav pārsteigumu - ne velti Janovski uzskata par teju vai nozīmīgāko latviešu trimdas literātu, kamēr Zebris, lai arī šaurās aprindās labi zināms, tomēr nekādi neatbilst kritērijam "šī brīža spožākā zvaigzne latviešu literatūrā".