Nebiju iepriekš par to domājis, bet Jāņa Joņeva romāns "Jelgava 94" ir darbs ar ļoti plašām interpretācijas iespējām, kas katram nākamajam māksliniekam, kas to pārliek citā formā, dod iespēju uz Joņeva darbu paskatīties no citas puses un kārtējo reizi pilnīgi atšķirīgi no iepriekšējiem variantiem parādīt tos pašus notikumus, tikai liekot tiem citus uzsvarus.

Jau no bērnības Mortīcija Pakse zināja, ka viņa nav gluži tāda kā visas citas meitenes. Droši vien tāpēc viņu arī ģimenē sauca par Mortīciju, lai gan dzimšanas apliecībā viņai bija rakstīts kas gluži cits. Mortīcijai Paksei nepatika ķemmēt lellēm matus un iztēloties, kādas būs viņas kāzas. Viņa nejūsmoja ne par Klāvu Elsbergu, ne (vēlāk) Kārli Vērdiņu. Jau pamatskolā Mortīcija sapņoja par darbu kādā starptautiskā tehnoloģiju uzņēmumā - IBM, Microsoft vai vismaz Lotus Software. Mortīcijas sievietes ideāls nebija neviena no Friends varonēm un arī Sekss un Lielpilsēta viņu neinteresēja.

Līdzīgi kā jaunais (kurš gan vairs tos skaita!) mācību gads Kultūras akadēmijā, lapkritis, iesnas un sildīšanās ar alkoholu, rudens tradicionāli atnes arī jaunu Vilcieniņu meistarības sezonu. Ir lietas, kas šai pasaulē mainās (kā politiskā pārliecība) un ir pieauguši cilvēki, kuri gadu no gada vēsās sezonas vakaros sapulcējas, lai uz galda izkārtotu vilcieniņu figūras, ar kurām varētu tikt galā vairums splētāju vecumā 3+. Man kā "Restorānvagona" galvenajam redaktoram, protams, ir prieks, ka šāds turnīrs notiek, jo ir vismaz kaut kas, par ko rakstīt, bet teikt, ka es saprotu šos cilvēkus, nudien nevaru. Bet, nu, ja cilvēkiem nav nekā labāka un vērtīgāka dzīvē, ko darīt, tad droši vien jau vilcieniņu spēlēšana ir mazāk slikta nekā tosola dzeršana.

Jūrmalas rogainings bija paredzēts kā iesildīšanās pirms Rīgas rogaininga. Ne tādā ziņā, ka Rīgas rogainings būtu kaut kas lielāks un svarīgāks, bet tādā, ka Auces aeroklubs Rīgā bija paredzējis startēt jaunā sastāvā un gribējās saprast, uz kādu kilometrāžu šāda blice var pretendēt. Reāli gan ir tā, ka tieši Jūrmalā bija reālākas iespējas cīnīties par vietu trijniekā, un Jūrmala vispār ir labi piemērota, lai kārtīgi izskrietos.

Marsela Emē vārds pirms paņēmu lasīt šo grāmatu man bija pilnīgi svešs, lai gan stāstu krājuma nosaukums kaut kādas asociācijas raisīja. Uzreiz gan nesapratu, kālab tieši šī grāmata man šķiet pazīstama, līdz nāca atklāsme - tajā līdz šim vienīgajā reizē, kad esmu bijis Parīzē (baisi sen, deviņdesmito gadu vidū), esmu nobildējies pie šim rakstniekam veltītas skulptūras - cilvēka, kas iet cauri sienām. Patiesībā toreiz mamma man patiešām bija teikusi kaut ko par rakstnieku, kas pamatā šim mākslas darbam, bet īsti tam uzmanību nepievērsu, un tikai tagad mani un Cilvēka, kas gāja cauri sienām, ceļi krustojās atkal.

Pjērs Loti jeb īstajā vārdā Luijs Marija-Žiljēns Vijo bija viens no populārākajiem franču autoriem deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, ievērojams gan ar literārajiem darbiem impresionisma manierē, gan ar eksotisku zemju aprakstiem, gan ar iespaidu, ko viņš atstāja uz Marselu Prustu. Vienlaikus "Daži globālā vertigo aspekti" nav viena no viņa zināmākajām grāmatām, uzrakstīta mūža nogalē, jau sen pāri autora ziedu laikiem.

Amerikāņu rakstnieku Džonu Čīveru mēdzot saukt par suburbijas Čehovu. Šāds īss un lakonisks apraksts viņam diezgan labi atbilst, protams, ņemot vērā, ka savus darbus viņš rakstīja 20. gadsimtā, līdz ar to stilistikā un tematikā mazliet atšķirības no Čehova laikiem ir.

Labi, ka es pirms iet uz kino, lai skatītos Jāņa Kursieša filmu "Oļegs", nebiju redzējis tās treileri, citādi es nebūtu sadūšojies to skatīties! Ja tev būtu gadījies tā, ka treileris ir nositis vēlmi redzēt filmu, jo tajā viss ir par drūmu un šaušalīgu, un tu nevēlies zināt vairāk, varbūt šī būs tā reize, kad manī ir vērts ieklausīties. Viss nav tik melni, un filma ir daudz niansētākā, nekā vēsta tās reklāmas rullītis.

Patiesībā es biju izlēmis uz šo spēli vispār neiet. Neesmu tajos gados, lai par vienīgo motivāciju futbola spēles apmeklējumam kalpotu iespēja apskatīties uz kādu slavenu ārzemju futbolistu. Tikmēr iet skatīties uz Latvijas izlasi vispār nav nekādas jēgas. Plāns man bija ignorēt šīs vienības spēles līdz neticamajam brīdim, kad Latvija būs nospēlējusi vismaz neizšķirti ar valsti, kurā ir miljons iedzīvotāju un kuras nosaukums nav ne Lietuva, ne Igaunija, taču Edijam izrādījās lieka biļete un tad nu tomēr aizgāju.

Vēlā mīla lieliski iederas šī gada laikā Latvijas teātros aktualizētajai tēmai par mīlestību tuvāk mūža nogalei. Tiesa, šī nav tāda izrāde, uz kuru droši var iet kopā ar vecmāmiņu - ja vien tu neizspēlē garāku šaha partiju, kuras mērķis ir kļūt par mantinieku piecistabu dzīvoklim pretī Nacionālajai operai.