Kazhes pierakstu burtnīca

Sev par pārsteigumu atklāju, ka vienu Eliasa Kaneti grāmatu esmu lasījis - tiesa, tas bija diezgan sen (pirms desmit gadiem) un konkrētā grāmata bija pieskaitāma ceļojumu piezīmju žanram, nevis daiļliteratūrai, līdz ar to vienlaikus varu apgalvot, ka šī Nobela prēmijas laureāta daiļrade man ir pilnīgi sveša.

Vispār jau nav šaubu par to, ka ska mūzika primāri ir paredzēta baudīšanai dzīvajā, bet gadās arī situācijas, kad mans noskaņojums tādu pieprasa kā audio noformējumu darba laikā. Un te nu es iepazinos ar Reel Big Fish jaunāko veikumu. Šis kolektīvs deviņdesmitajos gados bija viens no komerciāli (un laikam jau arī saturiski) veiksmīgajiem tā sauktā trešā viļņa ska pārstāvjiem, kam ar dziesmu "Sell Out" izdevās itin labu atpazīstamību iegūt arī ārpus konkrētā žanra cienītāju aprindām. Tie laiki, protams, ir tālā pagātnē, un mazliet par to ir arī šis albums.

Nezinu, vai vispirms man radās doma, ka Lieldienās jābrauc uz Liepāju, vai vispirms es noskaidroju, ka Klusajā sestdienā Liepājas teātrī skatāmas divas izrādes un uz abām ir pieejamas biļetes. Kā lai arī nebūtu, uz vienu no tām bija paredzēts iet man, uz otru - Marinai. Tikai dienu pirms reālā teātra apmeklējuma vienojāmies, kurš ies uz kuru. Arguments izrādījās dzelžains - Marina uz Liepāju bija atbraukusi bez publiskam pasākumam piemērotas kleitas, kamēr man šādas problēmas nebija - jebkura kleita, ko es uzvilktu, nebūtu piemērota publiskam pasākumam. Līdz ar to man tika izrāde trijos dienā, bet Marinai - sešos vakarpusē.

Dārgais Pulkvedi,

Uldis Tīrons jau trešo reizi iestudējis izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, un kā vienmēr, atsauksmes par viņa darbu ir pretrunīgas. Esmu lasījis un dzirdējis gan versiju, ka katra nākamā viņa izrāde ir sliktāka par iepriekšējo, gan ka gluži otrādi - iegūstot pieredzi kā teātra režisoram, Tīrons rada arvien kvalitatīvākus darbus. "Mielastu" gan es netiku noskatījies, līdz ar to mans salīdzinājums var būt tikai ar "Pēdējo Ļeņina eglīti", bet izteikt kaut kādus spriedelējumus jau tas neliedz.

Skaistie un nolādētie līdzās citiem Frensisa Skota Ficdžeralda darbiem veido daļu no vēsturiskās kārbiņas, kas raksturo tā saukto "džeza laikmetu" - periodu Amerikā pirms Lielās depresijas, kad tikumi bija brīvi, sievietes skaistas un dzērieni garšīgi. Protams, tas noteikti attiecas tikai un vienīgi uz lielo pilsētu turīgajām aprindām, bet par tām jau arī Ficdžeralds rakstīja. Vienlaikus šīs konkrētās grāmatas varoņi, kuros netrūkst personīga piesitiena no paša autora un viņa sievas dzīves, diez vai ir saucami par tādiem, kuriem tu gribētu just līdzi un vēlētu sevišķus panākumus.

Lielākais prieks, skatoties Elmāra Seņkova izrādi "Par tēviem", man bija par to, ka šīs izrādes stāsti mani personīgi neuzrunāja. Lielākoties tu ļoti novērtē, ja teātrī tu spēj identificēties ar uz skatuves notiekošo un teikt: "Jā, tas ir arī par mani", bet izrādē, kas vēsta par bariņu dzīves salauztu vīriešu, kuri visas problēmas lielākoties risina ar alkohola palīdzību, pārmaiņus gan mēģinot tikt no alkoholisma vaļā, piemēram, dzerot urīnu. Tas galīgi nav stāsts par manu bērnību un, gribētos cerēt, ka arī ne par manu bērnu bērnību. Līdz ar to šajā reizē, atsaucoties uz izrādes tituldziesmu iz Gaujarta repertuāra, neesmu pieskaitāms ne pie "tik daudz dēlu", ne "tik maz tēvu". Protams, tas nozīmē, ka man nebija iespējas izrādes laikā ik pa brīdim padomāt: "Ui, cik šis ir trāpīgi!" bet šādu trūkumu it nemaz nenožēloju.

Jāatzīst, ka man ir ļoti grūti saņemties rakstīt par šo izrādi, jo neesmu īsti pats sapratis, kāds tieši ir mans viedoklis par Dieviņu Pillā. Līdz ar to jārēķinās, ka pat uz citu manu aprakstu fona šis varētu šķist haotisks un bez skaidras idejiskās līnijas.

Tas notika tik sen, ka gandrīz vai var teikt, ka tā vairs nav taisnība. Ūdeņu un ne tikai ūdeņu kopš tā vakara aiztecējis tik daudz, ka ne saskaitīt. LTV direktori ir nākuši un gājuši, ziema ir atkāpusies, atgriezusies un tā tālāk. Un beidzot, par spīti divu praktikantu izkrišanai no ierindas apaukstēšanās ārstēšanas izraisīta alkoholisma dēļ, Restorānvagons ir gatavs sniegt atskaiti par Vilcieniņu meistarības pēdējo kārtu un gala rezultātiem.

1905. gada revolūcija ir asiņaini apspiesta. Tās bijušie līderi nonākuši kur kurš - cits pierakts ārpus kapiem, cits nīkst cietumā, cits devies bēgļu gaitās uz Rietumiem, cits - tepat Krievijas impērijā slēpjas no likumsargiem. Kauja ir zaudēta, par to nevienam šaubu nav, tomēr tie, kas nav krituši, vēl cer, ka ilgtermiņā uzvara būs viņu pusē. Taču skaistas frāzes par brīvību nav tas, kas nes uzvaras, tām vajag ieročus, tām vajag naudu un lai pie tā tiktu, tā pārliecinātie revolucionāri pamazām pārtop par parastiem laupītājiem. Par to ir šī filma, un ne tikai šī filma, tikai labās aprindās par to nav pieņemts runāt.