Katru rītu agrāk rīta stundā kādā Parīzes piepilsētas vilcienā vīrietis lasa priekšā saviem ceļabiedriem fragmentus no dažādām grāmatām. Bez liekiem skaidrojumiem par grāmatu pārējo saturu un savu motivāciju. Skaidrojums tam ir tāds, ka vīrietis ar Restorānvagona korespondenta cienīgu vārdu Belnēns Vemols strādā papīra pārstrādes uzņēmumā, kas specializējas uz izdevniecību neizpirkto grāmatu ottreizēju pārstrādi. Tas galīgi nav viņa sapņu darbs un ierīci Zerstor 5000, kas iznīcina šīs grāmatas, viņš uzskata par briesmoni, bet savus kolēģus un īpaši priekšnieku - par necilvēkiem. Protams, ar izņēmumiem.

Tā nu gan ir škrobe - vienu reizi jau biju par šo Dāvida Grosmana romānu savu aprakstu uztapinājis, pat biju pārliecināts, ka esmu to nopublicējis blogā, bet tehniska brāķa dēļ tas aizgāja nebūtībā, un tagad jāraksta atkal no jauna, jo failu biju jau paspējis nodzēst. Nu, nekas, varbūt otrā reizē izdosies kaut ko jēdzīgāku sacerēt.

Nav nekāds noslēpums, lai gan to pārmērīgi arī neafišēju, ka Frenks Zapa, kura uzvārdā latviešu valodā acīmredzami pietrūkst viena burta P, ir viens no manis visvairāk cienītajiem, ja ne obligāti - visvairāk mīlētajiem - rokmūziķiem. Vīrs ar milzīgām darbaspējām, nevaldāmu radošumu, satriecošu ģitārspēli un ļoti stingriem principiem vārda brīvības jautājumos, kurš turklāt vēl arī bija kategoriski pret narkotiku lietošanu - Zapa bija fenomens, leģenda un tā tālāk. Cita lieta, ka, kā jau tas raksturīgs drosmīgiem māksliniekiem, kas strādā idejas, nevis dolāru vārdā, ne viss viņa radītais ir paredzēts visu (proti, manām) ausīm. Taču laist garām koncertu, kur Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā izpildīs Zapas mūziku, noteikti man nešķistu prātīgi.

Marina cītīgi rūpējas par to, lai es labi orientētos jaunākajā latviešu prozā, un tā nu kādos no svētkiem manā grāmatu plauktā nonāca arī sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" noslēdzošais darbs - Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji". Ilgāku laiku gan tas nostāvēja plauktā nelasīts, bet šonedēļ beidzot pienāca arī tā kārta.

Par izrādi Fake news droši vien ir neiespējami pastāstīt godīgi, jo īpaši man, kas vispār ar godīgu stāstīšanu neaizraujas. Taču savas emocijas gan es varu izlikt kā sirdi uz paplātes un bez mazākās ironijas raksturot to, kā es jutos pēc izrādes noskatīšanās. Sākšu tomēr ar faktiem.

Tas bija mierīgs svētdienas rīts Restorānvagona redakcijā. Cilvēku uz vietas nebija daudz, tik vien kā galvenais redaktors Eižens Paksis, kas redakcijā mājoja jau vairākas dienas kopš savas vārda dienas svinībām, un metranpāžs Verners Biezputra, kuru dzīvokļa saimniece pēc kārtējās ballītes bija izlikusi ārā no istabas, par kuru nebija maksāts jau pusgadu. Eižens ik pa brīdim iemalkoja no spirdzinošu dzērienu no gurķu burkas, kamēr Verners reizi piecās minūtēs krieviski nolamājās. Vai vismaz pats domāja, ka lamājas krieviski, jo šo valodu viņš skolā mācījies nebija, un tradicionāli neviens vārdu Челябинск par rupju neuzskata. Abu jauno vīriešu mieru pēkšņi pārsteidza telefona zvans. "Izslēdziet kāds gaismu!" bija pirmā doma, kas šajā brīdī iedegās Eižena smadzenēs. "Челябинск," padomāja Verners.

Izrāde "Dokumentālie sapņi", kas vēsta par Zentas Mauriņas dzīvi, ir viens no tiem teātra iestudējumiem, kas savu dzīvi vada ārpus kāda teātra telpām. Kristīnes Krūzes režisētais iestudējums iepriekš mājoja Rīgas Centrālās bibliotēkas telpās, bet tagad tas pārcēlies tuvāk kādreizējai Zentas Mauriņas dzīves vietai (namam Kuldīgas ielā) - uz bijušu katlu māju Magoņu ielā. Neesmu to redzējis RCB vidē, bet arī Magoņu ielā tiek radīta bibliotēkas vide.

Beidzot esmu izgājis pilnu Kon-Tiki apli. Sākās tas pirms nu jau tuvu desmit gadiem, kad skatījos pašā Heijerdāla uzņemto filmu par šo ceļojumu. Tad pirms pieciem gadiem bija otrais piegājiens - mākslas filma (mūsdienu, tas ir, tolaik vēl gluži svaiga), un tagad pienākusi kārta Heijerdāla grāmatai, kura atkal jau apraksta tās pašas simts ar astīti dienas uz plosta Klusajā okeānā.

Ksenijas Ohapkinas filma "Nemirstīgie" pieskaitāma tai kino kategorijai, kura ir nenoliedzami vērtīga, kuras misiju un ideju es lieliski saprotu, bet vienlaikus nākas atzīt, ka tās skatīšanās laikā esmu garlaikojies.

Ko es pirms šīs grāmatas izlasīšanas zināju par Lejas Bulānu? Labi, javtā nosaukumu. Tagad par šo savulaik ļoti lielo latviešu ciemu Sibīrijā jūtos gana labi informēts. Tad kāpēc kopumā šī grāmata man sagādāja vilšanos?