Kazhes pierakstu burtnīca

Izrāde "Dokumentālie sapņi", kas vēsta par Zentas Mauriņas dzīvi, ir viens no tiem teātra iestudējumiem, kas savu dzīvi vada ārpus kāda teātra telpām. Kristīnes Krūzes režisētais iestudējums iepriekš mājoja Rīgas Centrālās bibliotēkas telpās, bet tagad tas pārcēlies tuvāk kādreizējai Zentas Mauriņas dzīves vietai (namam Kuldīgas ielā) - uz bijušu katlu māju Magoņu ielā. Neesmu to redzējis RCB vidē, bet arī Magoņu ielā tiek radīta bibliotēkas vide.

Beidzot esmu izgājis pilnu Kon-Tiki apli. Sākās tas pirms nu jau tuvu desmit gadiem, kad skatījos pašā Heijerdāla uzņemto filmu par šo ceļojumu. Tad pirms pieciem gadiem bija otrais piegājiens - mākslas filma (mūsdienu, tas ir, tolaik vēl gluži svaiga), un tagad pienākusi kārta Heijerdāla grāmatai, kura atkal jau apraksta tās pašas simts ar astīti dienas uz plosta Klusajā okeānā.

Ksenijas Ohapkinas filma "Nemirstīgie" pieskaitāma tai kino kategorijai, kura ir nenoliedzami vērtīga, kuras misiju un ideju es lieliski saprotu, bet vienlaikus nākas atzīt, ka tās skatīšanās laikā esmu garlaikojies.

Ko es pirms šīs grāmatas izlasīšanas zināju par Lejas Bulānu? Labi, javtā nosaukumu. Tagad par šo savulaik ļoti lielo latviešu ciemu Sibīrijā jūtos gana labi informēts. Tad kāpēc kopumā šī grāmata man sagādāja vilšanos?

Nebiju iepriekš par to domājis, bet Jāņa Joņeva romāns "Jelgava 94" ir darbs ar ļoti plašām interpretācijas iespējām, kas katram nākamajam māksliniekam, kas to pārliek citā formā, dod iespēju uz Joņeva darbu paskatīties no citas puses un kārtējo reizi pilnīgi atšķirīgi no iepriekšējiem variantiem parādīt tos pašus notikumus, tikai liekot tiem citus uzsvarus.

Jau no bērnības Mortīcija Pakse zināja, ka viņa nav gluži tāda kā visas citas meitenes. Droši vien tāpēc viņu arī ģimenē sauca par Mortīciju, lai gan dzimšanas apliecībā viņai bija rakstīts kas gluži cits. Mortīcijai Paksei nepatika ķemmēt lellēm matus un iztēloties, kādas būs viņas kāzas. Viņa nejūsmoja ne par Klāvu Elsbergu, ne (vēlāk) Kārli Vērdiņu. Jau pamatskolā Mortīcija sapņoja par darbu kādā starptautiskā tehnoloģiju uzņēmumā - IBM, Microsoft vai vismaz Lotus Software. Mortīcijas sievietes ideāls nebija neviena no Friends varonēm un arī Sekss un Lielpilsēta viņu neinteresēja.

Līdzīgi kā jaunais (kurš gan vairs tos skaita!) mācību gads Kultūras akadēmijā, lapkritis, iesnas un sildīšanās ar alkoholu, rudens tradicionāli atnes arī jaunu Vilcieniņu meistarības sezonu. Ir lietas, kas šai pasaulē mainās (kā politiskā pārliecība) un ir pieauguši cilvēki, kuri gadu no gada vēsās sezonas vakaros sapulcējas, lai uz galda izkārtotu vilcieniņu figūras, ar kurām varētu tikt galā vairums splētāju vecumā 3+. Man kā "Restorānvagona" galvenajam redaktoram, protams, ir prieks, ka šāds turnīrs notiek, jo ir vismaz kaut kas, par ko rakstīt, bet teikt, ka es saprotu šos cilvēkus, nudien nevaru. Bet, nu, ja cilvēkiem nav nekā labāka un vērtīgāka dzīvē, ko darīt, tad droši vien jau vilcieniņu spēlēšana ir mazāk slikta nekā tosola dzeršana.

Jūrmalas rogainings bija paredzēts kā iesildīšanās pirms Rīgas rogaininga. Ne tādā ziņā, ka Rīgas rogainings būtu kaut kas lielāks un svarīgāks, bet tādā, ka Auces aeroklubs Rīgā bija paredzējis startēt jaunā sastāvā un gribējās saprast, uz kādu kilometrāžu šāda blice var pretendēt. Reāli gan ir tā, ka tieši Jūrmalā bija reālākas iespējas cīnīties par vietu trijniekā, un Jūrmala vispār ir labi piemērota, lai kārtīgi izskrietos.

Marsela Emē vārds pirms paņēmu lasīt šo grāmatu man bija pilnīgi svešs, lai gan stāstu krājuma nosaukums kaut kādas asociācijas raisīja. Uzreiz gan nesapratu, kālab tieši šī grāmata man šķiet pazīstama, līdz nāca atklāsme - tajā līdz šim vienīgajā reizē, kad esmu bijis Parīzē (baisi sen, deviņdesmito gadu vidū), esmu nobildējies pie šim rakstniekam veltītas skulptūras - cilvēka, kas iet cauri sienām. Patiesībā toreiz mamma man patiešām bija teikusi kaut ko par rakstnieku, kas pamatā šim mākslas darbam, bet īsti tam uzmanību nepievērsu, un tikai tagad mani un Cilvēka, kas gāja cauri sienām, ceļi krustojās atkal.

Pjērs Loti jeb īstajā vārdā Luijs Marija-Žiljēns Vijo bija viens no populārākajiem franču autoriem deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, ievērojams gan ar literārajiem darbiem impresionisma manierē, gan ar eksotisku zemju aprakstiem, gan ar iespaidu, ko viņš atstāja uz Marselu Prustu. Vienlaikus "Daži globālā vertigo aspekti" nav viena no viņa zināmākajām grāmatām, uzrakstīta mūža nogalē, jau sen pāri autora ziedu laikiem.