Kā jau arī biju plānojis, vakar aizgāju uz Eiropas līgas spēli starp Budapeštas Ferencvaros un Ludogorets no Bulgārijas. Lieki teikt, ka biju cerējis, ka izloze ungāriem piedāvās kaut ko aizraujošāku par šo bulgāru klubu kā pretiniekus, bet arī šāda līmeņa komandas man bieži negadās redzēt spēlējam, līdz ar to iespēja bija jāizmanto, turklāt jau Ungārijas līgas spēlē biju pārliecinājies, ka atmosfēra Groupama stadionā parasti ir ļoti laba.

Ervē Bazēns ir franču rakstnieks, kura darbi īpaši labi bija zināmi PSRS, ko veicināja viņa simpātijas pret komunistisko partiju un skeptiskā attieksme pret to valsts iekārtu, kurā nācās dzīvot pašam. Dīvainā kārtā diezgan cienīts viņš bija arī Francijā (lielākoties jau savienībā izdotie ārzemju autori bija ievērojami tikai savas pārliecības dēļ), kur teju 25 gadu garumā bija prestižās Gonkūru akadēmijas prezidents. Savā literārajā darbībā Bazēns pieskaitāms naturālismam un/vai reālismam, ne ar kādām modernām literārām tendencēm viņš neaizrāvās, galvenokārt rakstīja ģimenes drāmas, kāda ir arī šī konkrētā grāmata.

Ja kaut ko futbola ziņā Ungārijā nevar pārmest, tad tas būtu pārmērīgi vienkāršs process spēļu apmeklējumam. Vienu reizi pirms pāris gadiem mēģinājums aiziet uz Ungārijas līgas spēli kopā ar pāris kolēģiem jau bija piedzīvojis fiasko, bet toreiz tam vismaz bija gandrīz objektīvs attaisnojums - ja tu vienkārši sadomā aiziet uz "kaut kādu futbolu", bet izrādās, ka tas ir gada lielākais mačs Ungārijas līgā, kuram abu klubu ultras jau mēnešiem iepriekš gatavo beisbola nūjas un kastetes (tēlaini izsakoties, šķiet, ka reāli šobrīd huligānisms Ungārijas futbolā ir savaldīts), tad tur tu vari saprast, ka tik viegli viss nebūs. Bet tagad nāca mēģinājums numur 2, par kuru izstāstīšu zemāk.

Savā otrajā romānā Pāvils Rozītis ievieš zināmas korekcijas receptē, bet pagatavotais ēdiens joprojām sanāk diezgan nebaudāms. Mazliet par to, ko īsti autors ir pagatavojis.

Pāvils Rozītis vairumam noteikti ir zināms kā sociāli kritiskā, vienlaikus mazliet uz bulvārpresi tendētā "Cepļa" autors. Pateicoties šīs grāmatas kritiskajai attieksmei pret daudziem procesiem (un vēl jo vairāk - buržuāzijas aprindās) neatkarīgajā Latvijā, "Ceplis" bija tīkama literatūra arī padomju laikos. Taču Rozītis, protams, nesākās ar "Cepli", un viņa pirmais romāns "Divas sejas" līdz 50 gadu garumā no latviešu literatūras bija pazudis, atkārtoti dienasgaismu ieraugot vien 1991. gadā. Jautājums - cik liels bija šis zaudējums?

Tā īsti nebija plānots, bet neilgi pēc "Tad un tagad" izlasīju vēl vienu Somerseta Moema darbu - šoreiz romānu "Ziemassvētku brīvdienas", kas izrādījās daudz interesantāks par manu iepriekšējo saskarsmi ar šo autoru. Patiesībā mani jau pārliecināja tās anotācija (atkal lasīju Moemu krievu tulkojumā), kur bija teikts, ka līdz šim laikam krievu lasītājam sava satura dēļ grāmata nebija pieejama, kas lika domāt - te būs kaut kas pikants! Un savā ziņā tā arī ir.

Esmu lasījis diezgan daudz grāmatu par sportu, galvenokārt - par Latvijas sportu. Teju pret katru man ir šādi tādi iebildumi un vienmēr ir sajūta, ka autors būtu varējis tēmu "parakt dziļāk". Šī Andra Zeļenkova ir absolūts izņēmums - lai arī pats autors tajā apgalvo, ka ir vēl vieta izaugsmei, es šo grāmatu esmu gatavs pasludināt par Latvijas pirmskara hokeja bībeli - tik skrupulozi, precīzi un detalizēti aprakstīt viena sporta veida nianses ir vienkārši zvēra darbs, un lai arī, protams, kaut kādos aspektos jaunatklāti avoti varētu ieviest korekcijas, pat ļoti prasīgam lasītājam ir jāpaceļ cepure Andra Zeļenkova ieguldītā darba priekšā.

Lielākā ažiotāža saistībā ar Čekas maisu atvēršanu jau ir pāri, taču tas nenozīmē, ka aktualitāti būtu zaudējusi ar to saistītā JRT izrāde, uz kuru biļetes pagaidām vēl izķer kā pievedumu jebkurā veikalā padomju laikos. Izrādes pamatīgā ilguma dēļ tās apmeklējumu īstenojām pa daļām - Marina un mans tētis izrādi skatījās vēl iepriekšējās sezonas nobeigumā, kamēr es - jaunās sākumā. Izrādes ilgums - piecas ar pusi stundas - var šķist biedējošs, bet vēl pirms pievēršos detalizētāk apcerējumam par tās saturu un saviem iespaidiem, varu apgalvot, ka tā nebūt nav gara izrāde - esmu bijis pusotras stundas izrādēs, kas šķiet nekad nebeidzamies, kamēr šeit izrāde pagāja pat ļoti ātri un nešķita ne stiepta, ne liekvārdīga.

Viesojoties Skotijā, noteikti gribēju aiziet uz kādu futbola spēli. Sākotnēji tēmēju uz kādu no lielajiem Glāsgovas klubiem, taču tikt uz Rangers nav tik viegli - nezinu, cik vispār biļešu uz ikdienas spēli Glāsgovā tiek piedāvāts cilvēkiem no malas, bet jau pāris stundas pēc biļešu tirdzniecības sākuma (sanāksmes dēļ nokavēju pašu sākumu) piedāvājumā nekā vairs nebija. Pēc tam patiesībā biju vispār atmetis futbola apmeklējuma iecerei ar roku, tomēr kārtības labad painteresējos, kas un kur mūsu ceļojuma laikā Skotijā spēlēs. Un izrādījās, ka Aberdīnā būs Skotijas Premjerlīgas spēle mūsu iebraukšanas dienā. Vispār biju gatavs futbola vietā izvēlēties pārgājienu gar piekrasti, bet šodien laikapstākļi nelutināja - baisi vējains, un Esterei vējš ļoti nepatīk, līdz ar to man tomēr radās iespēja apmeklēt futbola spēli.

Rītu sākam ar braucienu uz Vestportas centru. Pilsēta galīgi nav liela - ar sešiem tūkstošiem iedzīvotāju tā būtu pielīdzināma Lielvārdei vai Baložiem, un tās galvenā vērtība noteikti ir jau iepriekš apskatītā piekraste. Pilsētas centrā faktiski ir tik vien kā dažas ieliņas, kuras veiksmīgi izstaigājam. Mazliet sanāk stress saistībā ar mašīnas noparkošanu - neesam sākotnēji pareizi sapratuši, kāda te ir sistēma un kaut kā naivi šķita, ka, reģistrējoties aplikācijā, pirmā stunda ir bez maksas, bet kaut kādā brīdī atklājas, ka tā vis nav, un tad straujiem soļiem dodos līdz mašīnai, pārliecinājies, ka policista kungs līdz mūsu mašīnai vēl nav ticis (Britu salās tādu vīreļu, kas monitorē auto stāvvietas, ir mežonīgi daudz), samaksāju par stāvvietu, un uz kādu laiku esam drošībā. Kolorīts novērojums - Vestportas centrā sastopam ielas malā noparkotu traktoru, kas tiek iepazīstināts ar rotaļu traktoru, ko esam nopirkuši arī Esterei.