Iepriekš Īrijas traktoru tūrē: Marina, Estere un Raimonds ir sasnieguši leģendām apvīto Blārnijas pili. Atstājis dāmas ārpusē, Raimonds dodas tajā iekšā pretī nezināmajam.

Iepriekšējās daļas beigās atklājās, ka mums nav līdzi telts mietiņu un ka šādos apstākļos nevaram nostiprināt telti. Atbilde uz jautājumu, kā šādā situācijā rīkoties, ir primitīvākā no iespējamajām - nostiprināt telti ar akmeņiem. Kempinga teritorijā arī varētu savu tiesu akmeņu nočiept, bet izlemjam, ka korektāk būtu tomēr aiziet līdz jūrai, kas atrodas mazāk nekā kilometra attālumā un cerēt, ka tur būs labs akmeņu piedāvājums.

Linda Vista ir viena no tām JRT izrādēm, kur skatītāju interese būtiski pārsniedz biļešu piedāvājumu, līdz ar to pareizajā dienā pareizajā laikā tev ir jābūt pie datora un drudžaini jāspaida Refresh poga, pretējā gadījumā nākas gaidīt vēl vienu mēnesi. Šoreiz gan jāatzīst, ka sevišķi steidzies ar biļešu iegādi nebiju - labi ejošās izrādes tomēr no repertuāra sevišķi ātri nepazūd, līdz ar to nav stresa, ka mēs varētu palikt izrādi neredzējuši.

Viljams Somersets Moems bija viens no divdesmitā gadsimta lasītākajiem, ja ne pats lasītākais angļu rakstnieks, taču tikai retais viņu sauc arī par vienu no izcilākajiem literātiem. "Tad un tagad" tikām ne tuvu nav viens no vislasītākajiem un zināmākajiem viņa darbiem, un arī es to nelasīju, gaidot kaut ko šedevrālu. Un nesagaidīju.

Šis būs mans personīgais stāsts par NVB2019, pretstatā jau uzrakstītajam publiskajam stāstam, kurā tika pabeigts kāds ļoti sen iesākts darbiņš.

Līdzīgi kā pērn, arī šogad augusta pēdējā nedēļas nogalē organizēju Neoficiālo Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienu. Mazliet bija piekoriģēts pasākuma formāts, atsakoties no stingrās prasības, ka jābrauc kāds no 1938. gada maršrutiem, papildinot to ar iespēju vienkārši veikt vismaz 50 kilometru distanci (apļveida vai vienvirziena, kā nu dalībnieks pats vēlās). Kaut kā diezgan pašvaki pašam gāja ar pasākuma reklamēšanu, līdz ar to līdz pat pēdējam brīdim šķita, ka dalībnieku skaits būs būtiski mazāks kā pērn, taču beigās, šķiet, vismaz 50 dalībnieki kādu distanci veica, kas nebūt nav peļams rezultāts.

Šo grāmatu paņēmu līdzi vilcienā no Rīgas uz Liepāju, gandrīz visu to vilcienā arī izlasīju, "piebeidzu" grāmatu jau naktsmītes vietā Liepājā un turpat to arī atstāju, kā arī biju iecerējis. Nepatīkami droši vien būtu, ja pēkšņi izrādītos, ka šī grāmata mani būtu absolūti sajūsminājusi un man rastos vēlēšanās to paturēt. Kāpēc tā būtu problēma? Tālab, ka no Liepājas uz Rīgu devos ar velosipēdu, līdzi man bija tikai divarpuslitrīga mini mugursoma, kurā grāmata nemaz fiziski nevarētu ietilpt. Taču izrādījās, ka satraukumam nebija pamata - šis biogrāfiskais darbs par Alfrēda Nobela dzīvi un darbiem galīgi man neradīja sajūtu, ka es bez tā savā grāmatplauktā nevarētu turpināt dzīvot.

Vairākas reizes biju ļoti tuvu tam, lai no šīs grāmatas, pat nesākot to lasīt, atbrīvotos - kaut kā galīgi mani nepārliecināja ne tās vāciņš, ne arī nosaukums. Arī pirms pāris nedēļām faktiski biju to jau nolicis kaudzītē ar grāmātām, kuras man nevajadzēs, tomēr pēdējā brīdī iegūglēju, kas tā tāda - Korija ten Būma un rezultātā visai drīz sāku šo grāmatu lasīt.

Diezgan šokējoši, bet tā rādās, ka es līdz šim nebiju pilnā garumā izlasījis nevienu Džeinas Ostinas grāmatu. Ok, varbūt tas nav gluži šokējoši, tomēr savulaik diezgan intensīvi lasīju visādus Penguin Classics izdevumus un tajos Ostina bija plaši pārstāvēta. Nortengeras abatija bija pirmais Ostinas romāns, kas tika sagatavots izdošanai, taču reāli dienasgaismu tas ieraudzīja tikai pēc autores nāves.

Alfonsa Dodē vārds man līdz šim bijis pilnīgi svešs, taču šobrīd izskatās, ka sanāks ar to iepazīties drusku labāk, jo atklājās, ka manā rīcībā esošajā franču valodu klāstā viņš ir pārstāvēts itin vērienīgi. Dodē popularitāti atnesa tieši šī konkrētā grāmata - "Vēstules no manām dzirnavām", kas viņu padarīja slavenu visā Francijā. Ekspertuprāt, tieši agrīnie darbi arī ir spožākie autora karjerā, bet par to man pagaidām pāragri spriest, jo neko citu jau lasījis neesmu.