Šī grāmata daļēji iekļaujas manā pēdējā laika interešu tēmā - kā dokumentālā stila literatūra / publicistika, kas skar Atmodas laiku. Faktiski gan tikai pats grāmatas nobeigums attiecas uz Atmodu, bet vairāk tā vēsta par LPSR, taču lielā mērā tā ir aktuāla arī mūsdienās.

Atgādinājums sev: labāk nopirkt grāmatu, par kuru tev ir pamatotas aizdomas, ka tā būs interesanta, nevis kārtējo reizi lejupielādēt kaut ko aizdomīgu vācu valodā no Gutenberg.org un spļaudīties! Cik reizes var atkārtot vienas un tās pašas kļūdas?!

Nekādi nevar teikt, ka filma Blakus būtu kļuvusi par līdzīga vēriena grāvēju kā Kriminālās ekselences fonds. Ārpus neliela soctīklu burbuļa, kurā dzīvo cilvēki, kam pozitīvā vai negatīvā nozīmē ir svarīgs feminisms un līdz ar to zināms, kas tā tāda - Alise Zariņa - ar sevišķu uzmanību filma lepoties nevar. Vai tur pie vainas gandrīz totāli iztrūkstošs mārketings (atšķirībā no jau piesauktā KEF, kas šajā lauciņā bija fenomenāli aktīvs) vai nepietiekams sajūsmas līmenis no tiem, kad šo filmu jau ir noskatījušies, to es pateikt nevarēšu. Kas gan ir itin droši - filmas seans Forum Cinemas (kur nebiju bijis pāris gadus un labprāt nebūtu gājis arī šoreiz, bet Splendidā filmu lielākoties rāda 16:00, kas nav pats ērtākais laiks proletāriešiem).

Diezgan daudzus gadus es no Vogelfrei biju vairījies. Kāpec? Iespējams, manī kaut kur dzīvoja sajūta, ka šī ir viena no tām latviešu filmām, kuras pārmērīgi cenšas būt gudras, lai tās būtu arī skatāmas. Ja kas - joprojām neesmu ticis vaļā no pārliecības, ka Viesturs Kairišs un Laila Pakalniņa nudien ar šādu kaiti sirgst, taču Vogelfrei ar to nav vispār nekāda sakara.

Ar Jura Putriņa grāmatu turpinu iepazīt dažādus skatupunktus uz to, kas un kā Latvijā notika astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito gadu sākumā, paplašinot savu redzesloku notikumiem, kuriem biju liecinieks kā bērns, itin maz apzinoties, kā tas izskatījās no pieaugušā skatu punkta.

Filmas Īsa pamācība mīlēšanā lielākais trumpis ir tās nosaukums - bez tā diez vai es tai būtu veltījis laiku. Muzikālas komēdijas, it īpaši latviešu ražojuma, galīgi nav tas, ko es visvairāk vēlos no kino. Bet nosaukums padarīja savu, un tā nu mēs to noskatījāmies.

Ceļojumos cenšos nelaist garām iespēju apmeklēt kādu futbola spēli, un šāda iespēja radās arī nesenajā Rumānijas-Bulgārijas brīvdienu nedēļā. Uzskatu par savu pienākumu pastāstīt, kāda tad bija mana pieredze šajā spēlē, kas notika laukumā un ārpus tā.

Latvijas sabiedrisko mediju lapā man ne gluži skaidru iemeslu dēļ bija (ir) skatīšanai pieejama viena pietiekami svaiga igauņu filma, par kuru kaut ko pat biju dzirdējis. Tad nu, piedaloties European film challenge, ņēmām un šo filmu noskatījāmies.

Kuldīgas freskas mēs skatījāmies ar domu, ka šī mums būs pirmā filma "European Film Challenge" ietvaros, tomēr šī konkrētā lieta nesagāja, jo tās garums izrādījās izaicinājumam nepietiekams. Vienlaikus labi, ka nebiju pietiekami labi iepazinies ar nolikumu, citādi mēs šo filmu nenoskatītos, bet tā bija gana interesanta, lai to skatīties būtu vērts.

Nupat jau šķita, ka šosezon Vilcieniņu meistarībā nekādu aktuālu notikumu vairs nebūs - turnīra tabula pēdējās dažas kārtas piedzīvoja tik minimālas izmaiņas, ka mūsu korespondentiem pat sāka kļūt neinteresanti rakstīt par šo turnīru. Tas kļuva līdzīgi tam, kā sekot, kurā valstī straujāk gāja uz priekšu tehnoloģiskais progress - ASV vai Padomju savienībā. Un tad pienāca kārta spēlēt Indiju.