Kazhes pierakstu burtnīca

Man pašam par pārsteigumu izrādījās, ka kārtējā atlasītā lasīšanai grāmata franču valodā atkal bija viens no grāfienes Segīras romāniem bērniem (uz grāmatas vāka autora vārds nebija salasāms un apskatījies biju tikai grāmatas valodu). Atšķirība starp šo grāmatu un "Ēzeļa memuāriem" izrādījās vienīgi tajā, ka "Les vacances" manās rokās nonāca mazliet senāka - 19. gadsimta beigu izdevuma veidā (taču grāmatas beigās atrodamais bibliotēkas zīmogs liecina, ka tā nav bijusi ģimenes īpašums kopš izdošanas laikiem). Amizanti, ka pēc "Ēzeļa memuāru" izlasīšanas rakstīju, ka man ar vienu Segīras grāmatu būs gana, citas nelasīšu, bet jau pāris mēnešus vēlāk citu tomēr izlasīju. Līdz ar to tagad tālejošus secinājumus neizdaru - kas zina, kas vēl grāmatu plauktos atradīsies!

Nākamajā dienā pēc Rīgas pavasara rogaininga notika šī sērsnu mēneša nozīmīgākās sportiskās sacensības - Līču pusatklātais rogainings. Protams, kā jau tas pusatklātajiem rogainingiem raksturīgs, ne katrs ir informēts par šādu sacensību nozīmību, un arī šoreiz (pretēji dažu dalībnieku vēlmēm) rogainingā varēja piedalīties tikai personīgus uzaicinājumus saņēmuši dalībnieki, kuru gan šajā reizē bija visai daudz un, domājams, šo varētu saukt par vēsturē viskuplāk apmeklēto pusatklāto rogainingu.

Kopš Eiropā principā varu teikt, ka visās valstīs ir būts (joprojām neesmu paviesojies vienīgi Kaukāza valstīs, kuras gan pie Eiropas skaitāmas tikai daļēji), pamazām nākas iet savos ceļojumos dziļumā, nevis plašumā (pagaidām kaut kā īsti neesmu pārslēdzies uz režīmu "pasaules apceļošana", jo arī Eiropā vēl ir ļoti daudz neredzētā, lai uzreiz tā ņemtu un dotos uz citām pasaules malām), un tā vienā no šādiem gājieniem plašumā tika izdomāts mazliet labāk iepazīt Bulgāriju un pie reizes arī Rumāniju. Kamēr Bulgārija manā Eiropas ieskaitē ietilpa puslīdz normālā veidā, tad Rumānijā biju redzējis tik vien kā pierobežas pilsētu Galati 2013. gada velobrauciena ietvaros. Šoreiz gan tāpat lielākais uzsvars krita uz Bulgāriju, bet zināšanas par Rumāniju izlēmām papildināt ar Bukarestes un Konstantas iepazīšanu. Taču par visu - secīgi.

Savulaik Timura Vermesa tāda pat nosaukuma grāmatu izlasīju ar lielu baudu, līdz ar to uzzinājis par iespēju tās ekranizāciju noskatīties caur Netflix pilnīgi legālā veidā, nelaidu garām iespēju to noskatīties. Filmas premisa ir tā pati, kas grāmatai - Hitlers pēc "parubīšanās" savā bunkurā 1945. gada pavasarī ir attapies mūsdienu Berlīnē, kura galīgi nav tāda Berlīne, kādā viņš vadīja Trešo reihu. Taču pateicoties tam, ka sākotnēji visi viņu uzskata par izcilu Hitlera atdarinātāju, viņam izdodas pamazām atkal iekarot nācijas simpātijas.

Šī grāmata daļēji iekļaujas manā pēdējā laika interešu tēmā - kā dokumentālā stila literatūra / publicistika, kas skar Atmodas laiku. Faktiski gan tikai pats grāmatas nobeigums attiecas uz Atmodu, bet vairāk tā vēsta par LPSR, taču lielā mērā tā ir aktuāla arī mūsdienās.

Atgādinājums sev: labāk nopirkt grāmatu, par kuru tev ir pamatotas aizdomas, ka tā būs interesanta, nevis kārtējo reizi lejupielādēt kaut ko aizdomīgu vācu valodā no Gutenberg.org un spļaudīties! Cik reizes var atkārtot vienas un tās pašas kļūdas?!

Nekādi nevar teikt, ka filma Blakus būtu kļuvusi par līdzīga vēriena grāvēju kā Kriminālās ekselences fonds. Ārpus neliela soctīklu burbuļa, kurā dzīvo cilvēki, kam pozitīvā vai negatīvā nozīmē ir svarīgs feminisms un līdz ar to zināms, kas tā tāda - Alise Zariņa - ar sevišķu uzmanību filma lepoties nevar. Vai tur pie vainas gandrīz totāli iztrūkstošs mārketings (atšķirībā no jau piesauktā KEF, kas šajā lauciņā bija fenomenāli aktīvs) vai nepietiekams sajūsmas līmenis no tiem, kad šo filmu jau ir noskatījušies, to es pateikt nevarēšu. Kas gan ir itin droši - filmas seans Forum Cinemas (kur nebiju bijis pāris gadus un labprāt nebūtu gājis arī šoreiz, bet Splendidā filmu lielākoties rāda 16:00, kas nav pats ērtākais laiks proletāriešiem).

Diezgan daudzus gadus es no Vogelfrei biju vairījies. Kāpec? Iespējams, manī kaut kur dzīvoja sajūta, ka šī ir viena no tām latviešu filmām, kuras pārmērīgi cenšas būt gudras, lai tās būtu arī skatāmas. Ja kas - joprojām neesmu ticis vaļā no pārliecības, ka Viesturs Kairišs un Laila Pakalniņa nudien ar šādu kaiti sirgst, taču Vogelfrei ar to nav vispār nekāda sakara.

Ar Jura Putriņa grāmatu turpinu iepazīt dažādus skatupunktus uz to, kas un kā Latvijā notika astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito gadu sākumā, paplašinot savu redzesloku notikumiem, kuriem biju liecinieks kā bērns, itin maz apzinoties, kā tas izskatījās no pieaugušā skatu punkta.

Filmas Īsa pamācība mīlēšanā lielākais trumpis ir tās nosaukums - bez tā diez vai es tai būtu veltījis laiku. Muzikālas komēdijas, it īpaši latviešu ražojuma, galīgi nav tas, ko es visvairāk vēlos no kino. Bet nosaukums padarīja savu, un tā nu mēs to noskatījāmies.