Kvadrifrona jaunākā izrāde "Zvēri ir nemierīgi" risinās Rīgas cirka ziloņu staļļa telpās, šķiet, pirmo reizi vēsturē šai telpai gūstot šādu pielietojuma veidu. Manā pieredzē unikāli bija arī tas, ka izrādē piedalās stīgu kvartets, spēlējot mūziku, kas lielu izrādes daļu ir tās dinamiskākais elements. Tomēr par spīti ļoti baudāmajam muzikālajam saturam, es nevarētu teikt, ka šī izrāde uz mani atstāja ļoti pozitīvu iespaidu.

Oļega Ščipcova vārds mūsdienu latvietim droši vien neko daudz neizteiks - mazliet iegūglējot var noskaidrot, ka viņš bija (ir?) ilggadīgs pasniedzējs TSI (pirms tam - kamēr tā vēl eksistēja - Rīgas aviācijas universitātē), bija Augstākās padomes deputāts, nebalsoja par 4. maija deklarāciju. Pēc tam kādu laiku, šķiet, bija arī Rīgas domes deputāts Dolgopolova partijas sastāvā. Šī grāmata primāri gan ir par tikai vienu, relatīvi īsu, posmu - viņa gaitām Augstākajā padomē (ar ievadu par tēmu, kā viņš tur nonāca un nobeigumu, kā notika 5. Saeimas vēlēšanas).

Mana literatūras izvēle mēdz būt diezgan negaidīta, visbiežāk to ietekmējot vecāku grāmatplauktu piedāvājumam. Šajā reizē izvēle krita uz Grāfienes Segīras grāmatu "Ēzeļa memuāri", kura nav vis satīrisks vēstījums par politiskās dzīves ikdienu, bet gan 19. gadsimta vidus bērnu grāmata. Protams, ņemot vērā to, ka franču valodā man ar lasīšanu joprojām iet diezgan grūti, bērnu grāmata nav tā sliktākā izvēle, turklāt ēzelis ir viens no tiem dzīvniekiem, kas man (tīri vizuāli) vienmēr ir īpaši simpatizējuši.

Pirms Vilcieniņu meistarības septītās kārtas Restorānvagona redakcijā mēs berzējām rokas - nu tik notiks lielas lietas, pamatīga rezultātu pārgrupēšanās, negaidīti izrāvieni un kritieni un vispār - gūzma dinamikas. Kā nekā Vācijas spēlē zināms, ka ir lielisks potenciāls kādam ielikt bloku ceļā no Dānijas uz Lindau, ar pasažieri nosmelt treknos punktus, savākt kaudzi ar resnajām misijām un visādi citādi radīt lielas jukas. Un kas notika? Dīvainā kārtā teju visi dalībnieki nospēlēja iespējami līdzīgi saviem "turnīra kaimiņiem", un tabulā iezīmējās "veselas" divas pārmaiņas - septītā vieta apmainījās ar astoto un desmitā ar vienpadsmito. Tomēr, neskriesim vilcienam pa priekšu un izstāstīsim mazliet detalizētāk, kā tieši tas viss notika.

Pirms daudziem gadiem es šo Anšlava Eglīša romānu biju lasījis, kaut kad vidusskolas laikā droši vien, bet pēc filmas noskatīšanās šķita itin prātīgi iegādāties grāmatas jaunizdevumu (senajos laikos ņēmu grāmatu bibliotēkā), lai varētu salīdzināt grāmatu ar filmu un grāmatu ar savām atmiņām par grāmatu. Lasīšana gan sanāca ļoti ilga, jo šo darbu lasījām vakaros Esterei pirms gulētiešanas, bet kādā brīdī viņai iestājās režīms, ka "grāmatu lielajiem" vakarā nelasām, un tā nu mums "Homo novus" lasīšana ievilkās uz vairākiem mēnešiem, līdz ar to iespaidi par filmu vairs nav tik svaigi.

Gandrīz desmit gadi pagājuši, kopš Viļa Lācīša skaļās parādīšanās uz latviešu literatūras skatuves - nudien "Stroika ar skatu uz Londonu" iznāca teju vai par senaju saucamajā 2010. gadā, un man kā šī autora daiļrades cienītājam ar nožēlu ir jāatzīst - ilgtermiņa popularitātē izkonkurēt Vili Lāci viņam līdz šim nav izdevies. Jāatzīst, ka pirmais "lielā Viļa" romāns uzreiz tādu slavu kā Lācītim viņa debija atnesis nebija, taču turpinājumā viņa slavai bija lemts augt, kamēr Lācīša turpmāko darbu panākumi bijuši daudz pieticīgāki.

Frānsiss Skots Ficdžeralds bija ne vien ievērojamākais tā sauktā Džeza laikmeta rakstnieks, bet arī šī termina autors. Un stāstu krājums "Džeza laikmeta stāsti" ir viens no šī laikmeta raksturojošās prozas stūrakmeņiem, savā ziņā - ne mazāk svarīgs kā "Lielais Getsbijs".

Otro reizi biju Mūzikas namā Daile uz izrādi ar JRT aktieru piedalīšanos, un otro reizi tā bija mazāk izrāde - vairāk lekcija par dzejas tēmu. Būtu pārspīlēti teikt, ka dzeja ir man pats tuvākais mākslas lauciņš, taču līdzīgi kā iepriekšējā reizē pārliecināja projekta dalībnieku sastāvs. Toreiz (Vēstules draugam) tie bija Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, bet šoreiz (Veidenbaums un Veidenbaums) - Vilis Daudziņš, Mārtiņš Meiers un Jēkabs Nīmanis. Ok, par Mārtiņu Meieru man nav nekāda sevišķa viedokļa (turklāt viņam vēl par savu atpazīstamību jācīnās ar otru Mārtiņu Meieru - to, kas basketbolists), bet pārējie divi ir gana pārbaudītas vērtības. Kas attiecas uz Veidenbaumiem, Eduards, protams, nekādus jautājumus neprasa, bet par Kārli Veidenbaumu pirms uzzināšanas par šo iestudējumu neko dzirdējis nebiju.

Sestā kārta Vilcieniņu meistarībā varēja kārtīgi sašūpot situāciju turnīra tabulā - atkal jau dalībnieki tika sagrupēti atbilstoši rezultāti un atkal jau spēlēja savstarpēji divus mačus. Vispār jau par tādiem mačiem, kad tiekas turnīra tabulas kaimiņi, Anatolijs Kreipāns saka: "Te spēlē par sešiem punktiem!", taču Vilcieniņu meistarībā tas ir pat vēl trakāk, jo te par uzvaru piešķir nevis 3, bet veselus 105 punktus. Parasti šādu rakstu ievados mēs mazliet vairāk pievēršamies politiskām un citām sabiedrības krējuma aktivitātēm, bet par Supernovu mūsu speciālkorespondentam nekā sakāma nav (viņš nevēlas aizvainot meiteni, ar kuru kopā to skatījās), kamēr jokot par Andri Kiviču mēs nevaram atļauties - nevienam mūsu redakcijas darbiniekam nav veselības apdrošināšanas, tāpēc mēs labprātāk izliksimies, ka "Tu tuvojies sev" ir mūsu visu mīļākā dziesma.

Daudzus gadus manā apziņā grupas vārds Deichkind nebija rādījies, taču sanāca tā, ka atlasīju visādus vācu mūzikas grāvējus no tiem laikiem, kad skatījos VIVA televīziju un citu vidū viens totāls tā laikmeta grāvējs bija šī Hamburgas repa kolektīva pirmais lielais hits - dziesma "Bon Voyage". Un, kā tas mēdz notikt, tā visa rezultātā sāku klausīties arī albumu, no kura šī dziesma nāca, mazliet palasīju par grupas vēsturi un tagad varu padalīties ar to arī ar tevi, dārgo lasītāj.