Sen nekas nebija lasīts vāciski vecajā drukā. Jāatzīst, šādā veidā lasot grāmatas, ar uztveršanu ir gandrīz līdzīgas problēmas kā franciski normālajā drukā - ir ļoti pamatīgi jāpiespiežas, lai varētu saprast, kas vispār tur notiek. Protams, lasīšanu neatvieglo tas, ka grāmata nav izcili interesanta un vēl arī uzrakstīta pirms vairāk nekā 200 gadiem.

Marina kaut kad pirms pāris nedēļām ierunājās par to, ka vajadzētu aizbraukt uz Viļņu uz Decathlon. Ziema šogad beidzot izskatās pieklājīga, un šis tas no ekipējuma ir aptrūcies, turklāt arī pavasarī šo to no ekipējuma vajadzēs. Es biju gatavs kādā no tuvākajām nedēļas nogalēm ieplānot auto braucienu, taču tur visu laiku ir visādi šķēršļi (piemēram, šobrīd Subārs ir servisā), un tā šīs nedēļas sākumā Marina ierosināja, ka es varētu braukt viens un ar autobusu. Pirmajā brīdī mana reakcija bija: "Ko?", bet tad es mazliet padomāju, ka vienu jau var un ka gan jau es pratīšu šo pasākumu īstenot tā, lai tas nebūtu vienkārši četras stundas autobusā + stunda veikalā + četras stundas autobusā, bet kaut kas ja ne gluži no kategorijas "ko stāstīt mazbērniem", bet vismaz tā cienīgs, lai tam veltītu dažas rindkopas publiskajā dienasgrāmatā.

Pēc Tiger Lillies koncerta apmeklējuma itin dabiski, ka man radās vēlme vairāk uzmanības veltīt viņu studijas ierakstu baudīšanai. Un tikpat dabiski, ka pēc "Zelta zirga", kur skanēja viņu versija par leģendāro Edītes Piafas "La vie en rose", ka albums, ko tagad pāris dienu garumā cītīgi klausos, ir tieši "Madame Piaf".

Leļļu teātrī nebiju viesojies kopš tiem laikiem, kad mani interesēja Pifa piedzīvojumi un Karlsons. Pamazām tuvojas tas laiks, kad tie mani atkal interesēs, bet pirmo apmeklējumu pēc lielās pauzes realizējām uz pieaugušajiem paredzētu izrādi. Raiņa "Zelta zirgs" lielākoties tiek iestudēta un interpretēta kā darbs gados jaunākiem skatītājiem - protams, tur ir sava pamatīga deva simbolisma, domas par tautas tiekšanos uz brīvību un tā tālāk, taču to ir pieņemts pasniegt tādā veidā, lai sākumskolniekiem patiktu. Brazīliešu izcelsmes režisora Dudas Paivas interpretācijā (ar dramaturga Matīsa Gricmaņa palīdzību) "Zelta zirgs" ne tikai nav paredzēts sākumskolniekiem, bet tam arī uzlikts vecuma ierobežojums 16+. Un ja pirms izrādes skatīšanās es vairāk domāju, ka šis skaitlis te pievienots tālab, lai uzsvērtu, ka šī ir primāri pieaugušajiem paredzēta izrāde, tad tagad sapratu, ka tā ir pilnīgi objektīva prasība, nevis tikai tāds viegls mājiens.

Šī bija jau ceturtā reize, kad Tiger Lillies koncertēja Latvijā, bet dīvainā kārtā līdz šim mūsu ceļi nekad nebija krustojušies. Daļēji to varētu būt ietekmējis tas, ka es nekad tā kārtīgi viņus nebiju klausījies, taču pati grupas muzikālā stila definīcija "tumšais kabarē" jau garantēja, ka man ar viņiem varētu būt kopīgas intereses. Un tā, 24. janvāra vakarā VEF Kultūras pilī beidzot notika mūsu tikšanās.

Sliktākā lieta, ko es varētu teikt par grupu Oceanpath, ir tāda, ka man galīgi nepatīk tās nosaukums. Tas nav ne atmiņā paliekošs, ne jebkādā ziņā spēcīgs - izklausās pēc kaut kāda pagaidu varianta, kamēr nav izdomāts īstais nosaukums. Cik saprotu, savā ziņā grupas vēsture arī sastāv no sava ceļa meklējumiem, vēl joprojām droši neizlemjot par to, kādā tieši mūzikas lauciņā darboties, bet tagad vismaz viens labs risinājums ir atrasts - Laimas Krīgeres personā "Oceanpath" ir tikuši pie solistes, ar kuru noteikti nav kauns spēlēt simfonisko metālu - šī jaunā dāma ir ceļā uz kļūšanu par operdziedātāju, kas nozīmē - jaudas viņas balsī ir daudz, un arī dziedāšanas stils ir pietiekami izteiksmīgs, lai tajā justu ko vairāk nekā tāds "Oceanpath" nosaukums paredz (zinu, ka šim konkrētajam elementam pamatīgi piekasos, bet man pagāja ilgs laiks, kamēr iemācījos atcerēties, ka šis kolektīvs nav tas pats kā kādreizējā Kārļa Kazāka grupa "Oceanfall"). Paklausoties viņu agrīnākus ierakstus Youtube, var just pamatīgu atšķirību tajā, kā izklausās šī grupa ar "vienkāršu solisti" un ar operdziedātāju.

Sākšu ar nelielu iznākšanu no skapja. Nē, patiesībā to nekad īsti neesmu slēpis, bet tā īsti akcentējis laikam arī nē. No kādas piektās pamatskolas klases līdz gandrīz vidusskolas beigām es biju ļoti nopietns Queen fans. Pēc tam kādu brīdi - joprojām fans, bet varbūt ne gluži tik fanātisks kā iepriekš. Cik tieši? Tūliņ pastāstīšu.

Nudien, nespēju atcerēties, kad es pēdējo reizi biju cirkā. Noteikti skolas, nevis bērnudārza vecumā, bet nekādu spilgtu atmiņu par šo pieredzi man nav. No tām reizēm, kad biju cirka priekšnesumus redzējis, atceros, ka akrobāti man nešķita sevišķi interesanti (iespaidīgi, bet ne saistoši), klauni man vienmēr riebās (nē, es nebaidos no klauniem, bet man viņu bija žēl, viņu vietā jutos neērti un man nebija skaidrs, kāpēc par klauniem kāds smejas - par cita cilvēka tizlumu taču smieties nav pieklājīgi!), un vienīgais, kā dēļ man šķita vērts iet uz cirku, bija dzīvnieki. Protams, laika gaitā mans viedoklis par lāčiem uz velosipēdiem mainījās, bet ne par to ir šis stāsts.

Memuāru grāmatas autore Marija Pļuhanova (dzimusi Kiršbauma) bija manas vecmāmiņas draudzene. Kā apgalvo mans tētis (un man nav pamata viņam neticēt), kādu laiku viņa esot arī mani auklējusi. Tā kā tas, protams, bija gana sen, šādu atmiņu man nav, taču man tā šķiet, ka viņa bija tas cilvēks, kas man iemācīja spēlēt kanastu. Vai arī otrs variants - ja spēli tomēr mācīja vecāki, tad ar Muļas tanti (kā viņa mīļi tika dēvēta) to tikai spēlēju. Kā bērnam man viņa tolaik šķita gaužām veca, bet reāli viņa tulaik tuvojās 70 gadu slieksnim un nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam, prāta skaidrumu un asumu nezaudējot. Nezinu, kādu apstākļu rezultātā, man pieaugot, bija notikusi atsvešināšanās mūsu ģimeņu starpā, bet kaut kad jau divtūkstošajos gados vienu reizi ar mammu pie Muļas tantes viņas dzīvoklī Imantā tomēr vēl paviesojos.

Grupa ak69 pastāv visai ilgu laiku - jau kopš 2002. gada, taču "Nepieradināti" ir tikai otrais tās albums. Ir mūzikas paveidi, kuru gadījumā tāda ierobežota produktivitāte nepārsteidz - piemēram, Inokentijam Mārplam līdz pirmajam albumam bija ļoti ilgi gadi jāgaida. Taču ak69, lai arī paši sevi definē kā piederīgus alternative/indie mūzikai, manās acīs ir daudz par popsīgiem, lai viņiem būtu kāds reāls pamats neizdot ierakstus. Noskaidrot apstākļus, pētīt to, cik ilgu laiku grupa ir reāli aktīvi kaut ko spēlējusi un nodarboties ar citiem izpētes darbiem man vēlmes nav, līdz ar to vienkārši raksturošu savas emocijas pēc "Nepieradināti" noklausīšanās.