Lielākais prieks, skatoties Elmāra Seņkova izrādi "Par tēviem", man bija par to, ka šīs izrādes stāsti mani personīgi neuzrunāja. Lielākoties tu ļoti novērtē, ja teātrī tu spēj identificēties ar uz skatuves notiekošo un teikt: "Jā, tas ir arī par mani", bet izrādē, kas vēsta par bariņu dzīves salauztu vīriešu, kuri visas problēmas lielākoties risina ar alkohola palīdzību, pārmaiņus gan mēģinot tikt no alkoholisma vaļā, piemēram, dzerot urīnu. Tas galīgi nav stāsts par manu bērnību un, gribētos cerēt, ka arī ne par manu bērnu bērnību. Līdz ar to šajā reizē, atsaucoties uz izrādes tituldziesmu iz Gaujarta repertuāra, neesmu pieskaitāms ne pie "tik daudz dēlu", ne "tik maz tēvu". Protams, tas nozīmē, ka man nebija iespējas izrādes laikā ik pa brīdim padomāt: "Ui, cik šis ir trāpīgi!" bet šādu trūkumu it nemaz nenožēloju.

Jāatzīst, ka man ir ļoti grūti saņemties rakstīt par šo izrādi, jo neesmu īsti pats sapratis, kāds tieši ir mans viedoklis par Dieviņu Pillā. Līdz ar to jārēķinās, ka pat uz citu manu aprakstu fona šis varētu šķist haotisks un bez skaidras idejiskās līnijas.

Tas notika tik sen, ka gandrīz vai var teikt, ka tā vairs nav taisnība. Ūdeņu un ne tikai ūdeņu kopš tā vakara aiztecējis tik daudz, ka ne saskaitīt. LTV direktori ir nākuši un gājuši, ziema ir atkāpusies, atgriezusies un tā tālāk. Un beidzot, par spīti divu praktikantu izkrišanai no ierindas apaukstēšanās ārstēšanas izraisīta alkoholisma dēļ, Restorānvagons ir gatavs sniegt atskaiti par Vilcieniņu meistarības pēdējo kārtu un gala rezultātiem.

1905. gada revolūcija ir asiņaini apspiesta. Tās bijušie līderi nonākuši kur kurš - cits pierakts ārpus kapiem, cits nīkst cietumā, cits devies bēgļu gaitās uz Rietumiem, cits - tepat Krievijas impērijā slēpjas no likumsargiem. Kauja ir zaudēta, par to nevienam šaubu nav, tomēr tie, kas nav krituši, vēl cer, ka ilgtermiņā uzvara būs viņu pusē. Taču skaistas frāzes par brīvību nav tas, kas nes uzvaras, tām vajag ieročus, tām vajag naudu un lai pie tā tiktu, tā pārliecinātie revolucionāri pamazām pārtop par parastiem laupītājiem. Par to ir šī filma, un ne tikai šī filma, tikai labās aprindās par to nav pieņemts runāt.

Tā pieņemts teikt, ka šajā tūkstošgadē BG neko vērtīgu neesot radījis, tik vien kā izdod jaunus albumus, tālab lai būtu jauni albumi un varētu tā arī nedarīt. Nezinu, ir šajās runās taisnība vai nav (tik daudz arī viņa jaunākos veikumus neklausos), bet šis viņa 2018. gadā klajā nākušais albums man ne tikai neradīja šādu sajūtu, bet arī radīja bažas, ka tas varētu būt pēdējais viņa muzikālais veikums.

Otro reizi pēc kārtas Nacionālā teātra apmeklējums sanāca spontāns. Un iemesls atkal tas pats, kas reizē, kad beigās nonācām "Cīrulīšos" - nenotika ieplānotais "Dieviņa pillā" apmeklējums JRT, bet Esterei uz vakaru jau bija sarunāta aukle. Tiesa, šoreiz pie vainas nebija aktrises slimība, bet nepareizs ieraksts manā kalendārā - kaut kā no 6. decembra biju izrādi pārcēlis uz 6. aprīli, lai gan īstais datums būs 11. aprīlis. Gadās. Un atkal drudžaini tika meklēts - kāds būtu kvalitatīvākais veids vakara pavadīšanai brīvu cilvēku veidā. Dabūt biļetes uz pieprasītām izrādēm dienu pirms reālā datuma nav tas vieglākais uzdevums, līdz ar to mēs jau bijām samierinājušies, ka nāksies vien iet uz kino, kad pēkšņi vēlā vakara stundā vēlreiz ieskatījos Nacionālā teātra lapā un - urrā! - parādījušās divas biļetes uz "Pūt, vējiņiem"! Protams, vietas pretējos balkonos, tā ka par kopīgu teātra apmeklējumu šo īsti nenosauksi, bet jāņem vien bija.

Man pašam par pārsteigumu izrādījās, ka kārtējā atlasītā lasīšanai grāmata franču valodā atkal bija viens no grāfienes Segīras romāniem bērniem (uz grāmatas vāka autora vārds nebija salasāms un apskatījies biju tikai grāmatas valodu). Atšķirība starp šo grāmatu un "Ēzeļa memuāriem" izrādījās vienīgi tajā, ka "Les vacances" manās rokās nonāca mazliet senāka - 19. gadsimta beigu izdevuma veidā (taču grāmatas beigās atrodamais bibliotēkas zīmogs liecina, ka tā nav bijusi ģimenes īpašums kopš izdošanas laikiem). Amizanti, ka pēc "Ēzeļa memuāru" izlasīšanas rakstīju, ka man ar vienu Segīras grāmatu būs gana, citas nelasīšu, bet jau pāris mēnešus vēlāk citu tomēr izlasīju. Līdz ar to tagad tālejošus secinājumus neizdaru - kas zina, kas vēl grāmatu plauktos atradīsies!

Nākamajā dienā pēc Rīgas pavasara rogaininga notika šī sērsnu mēneša nozīmīgākās sportiskās sacensības - Līču pusatklātais rogainings. Protams, kā jau tas pusatklātajiem rogainingiem raksturīgs, ne katrs ir informēts par šādu sacensību nozīmību, un arī šoreiz (pretēji dažu dalībnieku vēlmēm) rogainingā varēja piedalīties tikai personīgus uzaicinājumus saņēmuši dalībnieki, kuru gan šajā reizē bija visai daudz un, domājams, šo varētu saukt par vēsturē viskuplāk apmeklēto pusatklāto rogainingu.

Kopš Eiropā principā varu teikt, ka visās valstīs ir būts (joprojām neesmu paviesojies vienīgi Kaukāza valstīs, kuras gan pie Eiropas skaitāmas tikai daļēji), pamazām nākas iet savos ceļojumos dziļumā, nevis plašumā (pagaidām kaut kā īsti neesmu pārslēdzies uz režīmu "pasaules apceļošana", jo arī Eiropā vēl ir ļoti daudz neredzētā, lai uzreiz tā ņemtu un dotos uz citām pasaules malām), un tā vienā no šādiem gājieniem plašumā tika izdomāts mazliet labāk iepazīt Bulgāriju un pie reizes arī Rumāniju. Kamēr Bulgārija manā Eiropas ieskaitē ietilpa puslīdz normālā veidā, tad Rumānijā biju redzējis tik vien kā pierobežas pilsētu Galati 2013. gada velobrauciena ietvaros. Šoreiz gan tāpat lielākais uzsvars krita uz Bulgāriju, bet zināšanas par Rumāniju izlēmām papildināt ar Bukarestes un Konstantas iepazīšanu. Taču par visu - secīgi.

Savulaik Timura Vermesa tāda pat nosaukuma grāmatu izlasīju ar lielu baudu, līdz ar to uzzinājis par iespēju tās ekranizāciju noskatīties caur Netflix pilnīgi legālā veidā, nelaidu garām iespēju to noskatīties. Filmas premisa ir tā pati, kas grāmatai - Hitlers pēc "parubīšanās" savā bunkurā 1945. gada pavasarī ir attapies mūsdienu Berlīnē, kura galīgi nav tāda Berlīne, kādā viņš vadīja Trešo reihu. Taču pateicoties tam, ka sākotnēji visi viņu uzskata par izcilu Hitlera atdarinātāju, viņam izdodas pamazām atkal iekarot nācijas simpātijas.