Kazhes pierakstu burtnīca

Kas īsti tāds ir Kapteinis Reinis? Lai aptuveni to nojaustu, iepazinos ar kādu mākslinieka interviju, kur Kapteinis Reinis apgalvo, ka viņa primārais mūzikas darbības virziens ir triphops, lai arī albuma klausīšanās procesā tik ļoti tu to nejutīsi, taču Kapteinis Reinis arī neslēpj to, ka albuma skanējums apzināti ir visnotaļ šlāgerisks. Tāpat šajā intervijā uzzināju, ka šis albums ir domāts kā ieguldījums nākotnē ar dziesmām, kuras laika gaitā kļūs populārākas un ievērojamākas.

Sestdienas vakarā radās iespēja apmeklēt kādu teātri. Tā kā šī iespēja radās pietiekami neilgi pirms konkrētā vakara, teātru piedāvājums bija ierobežots ar izrādēm, uz kurām bija pieejamas biļetes. Un tā kā mums jau nesen bija sanākusi itin laba pieredze ar pirmizrādi ("Cīrulīši"), tad izlēmām mēģināt vēlreiz - šajā piegājienā izvēlējāmies Ģertrūdes ielas teātra jaunāko iestudējumu "Vingrinājumi ar ābolu un loku".

Viss tas ļembasts ap simtgadi, kas vismaz beidzot ir garām, protams, bija izcili kaitinošs. Dīvainos veidos izmantotas naudas summas, kuru vidū mega dārgā 18. novembra uguņošana bija tikai viena no daudzajām petardēm, ir atstājušas ne tās patīkamākās nogulsnes. Un tomēr konkrēti kino jomā tā nauda, ko pienesa klāt simtgade, noteikti ir bijusi svētīga. Protams, vienlaikus mani priecē, ka ir tādi ļaudis kā "Kriminālā ekselences fonda" veidotāji, kas iztiek bez valsts naudas un spēj savu budžetu atpelnīt pašu spēkiem, taču šaubu nav, ka Eiropā kino ļoti bieži ir dotēts pasākums un jo īpaši - mazākās valstīs, kur vienkārši nav pietiekami daudz potenciālo skatītāju, lai kino varētu būt peļņas māksla. Un viena no simtgades filmām ir arī šī - "Mērijas ceļojums".

Ir gan pienākuši laiki - brāļi Koeni veido filmas Netflix vajadzībām! Tā bija mana pirmā reakcija, uzzinot par šo filmu. Ja apdomā mazliet labāk, varbūt arī īsti nav pamata sašutumam. Ignorējot to, cik jaudīgus un dārgus seriālus Netflix producē, kino jau tāpat ļoti daudz ko nosaka tas, cik tā veidotājiem ir pieejams naudas, un ar ko tāds "Netflix" būtu ilgtermiņā sliktāks par "Universal", es nemaz nezinu. Tradīciju trūkums? Nav jau tā, ka tradīcijas būtu tas, kas veidotu labu kino. Līdz ar to - nevajag sašust, vajag noskatīties. Un ja filma nepatīk, tad gan var sašust.

Pusmūža vīrs pamostas slimnīcā. Sākotnēji viņš īsti nezina, kas viņš tāds ir un kā tur ir nokļuvis. Viņa stāvoklis ir bijis ļoti smags, bet pamazām viņš sāk atlabt. Kā izrādās, viņš ir iekritis upē pēc tam, kad viņu notriekusi mašīna, nevis mēģinājis izdarīt pašnāvību, kāda versija arī viņam pašam pamazām ir. Grāmatas gaitā viņš sāk atcerēties pats savu dzīvi, kura lielākoties nav bijusi sevišķa maiguma pilna, un pamazām uzzināt kaut ko jaunu par pasauli, kuru līdz šim viņš ir ignorējis.

Ar Tomasu Bernhardu es tiekos visai neregulāri - laiku pa laikam es pievēršos kārtējai viņa grāmatai, un vēl ne reizes nav atgadījies tā, ka kaut viena no tām mani sevišķi aizrautu. Kaut kādā mērā tas varētu būt mazohisms - kālab es lasu autoru, kurš mani neinteresē? Laikam jau atbilde ir vienkārša - jo viņa grāmatas mājo manā Kindle, un situācijās, kad slinkums tur ielādēt kaut ko jaunu, sāku lasīt kaut ko jau priekšā esošu.

Mūsu nokļūšana "Cīrulīši" pirmizrādē lielā mērā bija nejaušība, jo patiesībā šajā vakarā bija paredzēts iet uz JRT un skatīties "Dieviņu pillā", taču dienu pirms noliktā datuma izrādījās, ka ir saslimusi aktrise un steidzami bija nepieciešams plāns B (līdzīgi kā tas ir ar Gobzema valdību). Ātri apzinot citu teātru piedāvājumu 6. decembrim, atzinām, ka pirmizrāde Nacionālajā varētu būt kvalitatīvākais risinājums. Mazliet gan satrauca apstāklis, ka dienu pirms pirmizrādes uz to vēl bija pieejamas biļetes (lai arī ne sevišķi labas) - tas parasti liecina, ka sevišķas intereses par izrādi nav, un interese bieži ir arī kvalitātes rādītājs.

Mana pazīšanās ar Tomasa Manna daiļradi noteikti varētu būt dziļāka, taču šī vācu literatūras klasiķa kontekstā viens apstāklis mani tipiski satrauc - viņa romāniem ir raksturīgs būt ļoti apjomīgiem, un mani nevar saukt par lielu blāķu cienītāju (ok, protams, ir izņēmumi, bet lielākoties ir tā, ka man ir jāmīl autora daiļrade, pirms ķeros pie viņa vērienīgākiem darbiem), līdz ar to, piemēram, Budenbrokiem nekad pat neesmu mēģinājis tuvoties.

Kā fēnikss no pelniem pēc gada pārtraukuma savu darbību ir atsākusi Vilcieniņu meistarība, un līdz ar to pie lasītājiem regulārāk viesosies arī "Restorānvagons" un tā mūžīgi izsalkušie un izslāpušie topošie žurnālisti. Sezonas atklāšanas speciālreportāžu sagatavojis jauniesauktais praktikants Rafaēls Krūmgriezis stingrā galvenā redaktora Eižena Pakša uzraudzībā.

Pagājušajā nedēļas nogalē mēs bijām izbraukuši uz Cēsīm. Gluži mierīgā pastaigā pa pilsētu tās centrā ieraudzīju plakātu ar pingvīnu. Un kas tur rakstīts? Pirmajā decembrī Cēsīs spēlēs Penguin Cafe! Itin ātri bija skaidrs, ka uz Cēsīm būs drīzumā jābrauc vēlreiz. Tas nekas, ka tobrīd es nemaz nezināju, ka tīri formāli "Penguin Cafe" nav tā pati grupa, kas "Penguin Cafe Orchestra", bet gan grupa, kuru desmit gadus kopš oriģinālā kolektīva dibinātāja un līdera Saimona Džefsa nāves izveidoja viņa dēls Artūrs Džefss, spēlējot gan sava tēva, gan paša rakstītas dziesmas. Ne pārāk lielā skaitā biļetes vēl bija pieejamas, sarunāju, ka Anita un Raitis man sastādīs kompāniju, un tā nu sestdienas pievakarē mēs bijām Cēsu koncertzālē, lai baudītu pingvīnu mūziku.