Kazhes pierakstu burtnīca

Pērn izlasīju pirmo tulkotājas Silvijas Brices piezīmju grāmatu, tagad pienāca kārta tās turpinājumam "Piktais sentiments". Jautājums: vai kārta var pienākt? Atbilde: kāju tai nav, līdz ar to, iespējams, nevar. Tiesa, neatrodu arī liecības, ka tā teikt nedrīkstētu un pirmskara presē šis ir plaši lietots vārdu savienojums. Bet vecajiem laikrakstiem arī pārmērīgi uzticēties nevajadzētu: kamēr Silvija Brice šajā grāmatā izvērsti skaidro, ka "vēl arvien" jālieto, raksturojot procesus, kam lemts izbeigties ("manā glāzē vēl arvien ir alus"), kamēr "arvien" raksturo to, kas būs mūžam (kā dziesmā par utaino un zili pelēko sišanu), tikām "Latvijas Kareivja" 1929. gada 5. marta numurā lasāms: "2 miljoni markas vai drusku vairāk par 2 1/2 milj. latu jau izdoti Vācijā dzelzceļu notīrīšanai no sniega, kas arvien turpina snigt." Un es esmu pārliecināts, ka šī nebija "arvien" tipa snigšana, pretējā gadījumā Vācijā dažus gadus vēlāk par kancleru kļūtu nevis Ādolfs, bet gan Elza no "Frozen" vai arī tā ļaunā ledus karaliene no "Nārnijas hronikām".

Grāmatas par mūziķiem - gan latviešu, gan ārzemju, nav man pati tuvākā lasāmviela, bet gadās situācijas, kad bibliotēkā ievēroju kaut ko potenciāli saistošu. Tā sanāca arī ar grāmatu "No zemes un debesīm. Pērkons". Iespējams, ja tās autora vārdam uz vāka pa virsu nebūtu bibliotēkas identifikatora uzlīmes, es būtu uzreiz pārdomājis un nolicis grāmatu plauktā atpakaļ. Vārdu "Māris Ruks" ievēroju vien tad, kad biju grāmatu sācis lasīt un ievērojis savdabīgo rakstību - Juŗis Kulakovs, aistētika, architektūra, autōrs un tā tālāk. Un tad apskatījos, kas tad šo rakstījis. Protams, Māris Ruks, kuru zinu kā izcili draņķīgā romāna Latviešu seksualitātes vēsture autoru. Te jāpiebilst, ka to grāmatu lasīju ļoti sen un no tās satura neko daudz neatceros, kā vien to, ka grāmata bija absolūti nebaudāma (proti, vismaz savā īpatnējā ziņā - atmiņā paliekoša). Ruka archaiskā latviešu valoda īpaši krīt nerviem savas samākslotības dēļ, ko tikai pastiprina apstāklis, ka viņš neraksta, piemēram, līdzīgā veidā kā trimdas rakstnieki, bet gan radījis pats savu īpatnēju komplektu ar gramatikas noteikumiem. Piemēram, garais ō - cik man zināms, tāda oficiālā rakstībā nav bijis nekad (lai gan te pat varētu piekrist, ka tā ieviešanai varētu būt kaut kāda jēga). Garumzīmju un dubulto līdzskaņu lietojums arī šķiet noteikts pēc paša Ruka definētas kārtības, mani kā lasītāju tracinot. Un - kas ir būtiski - līdzīgi kā "Seksualitātes vēsture", arī šī grāmata ir pilna ar drukas kļūdām, nepareizi pierakstītiem vārdiem angļu valodā ("heawy metal") un nekādi nešķiet esam tāda autora radīta, kurš valodu patiešām mīlētu.

Gunars Janovskis, kopš pirms drusku vairāk nekā gada izlasīju viņa pirmo ievērojamo darbu "Sōla", kas motivēja turpināt šī rakstnieka iepazīšanu, man kļuvis par iecienītāko no trimdā rakstījušajiem latviešu literātiem. Par viņa biogrāfiju līdz šim zināju tik, cik atgrodams Wikipedia un Nacionālajā enciklopēdijā, bet sērijas "es esmu..." ietvaros tapusī monogrāfija tagad man par viņu atklāja daudz vairāk. Vai tas kaut kā ietekmēja manu attieksmi pret Janovski kā rakstnieku? Lasi tālāk, un tev taps skaidrs.

Esmu šokēts - teju nekad un nekur nav lietots vārdu savienojums "pazudušais dēlis" - tāds piesaukts tikai 1969. gadā gaužām nesmieklīgā feļetonā Saldus avīzē "Padomju zeme". Bet Reiņa Suhanova režisētajā izrādē Valmieras teātrī dēlis nekur nepazūd - patiesībā tur ir pat divi dēļi, nevis viens. Tomēr ticu, ka "Dvēseļu uteņa" un "Sidraba šķidruma" autoi kaut kad varētu mūs iepriecināt arī ar "Pazudušo dēli". Taču, kamēr šī laimīgā diena nav pienākusi, nākas vien sadzīvot ar Blaumaņa "Pazudušo dēlu".

Par Mežaparkā notikušo festivālu "Ecosystemic" biju dzirdējis galvenokārt no DJ Krankenwagen ierakstiem Cakerberga tīklā. Teikt, ka šim pasākumam bija pārdomāta reklāmas kampaņa, nudien nevar, ne velti visi cilvēki (ārpus "Darba rezervju" čata), kuriem dienās pirms pasākuma teicām par saviem plāniem turp doties, atbildēja: "O, interesanti, neko par tādu nebiju dzirdējis!" Festivāla ieejas biļete pēc aktuālajiem standartiem droši vien vairs neskaitās dārga (viena diena - četrdesmit eiro, divas - sešdesmit pieci). Jā, viss ir kļuvis sasodīti dārgs, tāda ir realitāte. Cita lieta, ka "Ecosystem" muzikālais piedāvājums un arī pasākuma koncepts (ar to pašu "eco" vārdā) nav īsti piemērots plašākajām skatītāju masām, īpaši tādām, kuras viegli šķiras no naudas. Lai arī festivāls notika Dziesmusvētku estrādē, grupas, kas tur spēlēja, tēmē uz alternatīvām subkultūrā (dažādu veidu dīvaiņiem un frīkiem), nevis uz populāro jaunieti. No vietējiem māksliniekiem vienīgā grupa, ko var saukt par populāru, bija "Dzelzs vilks", kamēr visādi "JUUK", "Nielslens Lielsliens", "Nova koma" un tā tālāk - tie ir vārdi, kas droši vien pat "Radio 5" klausītājiem neko neizsaka (un anekdotisks piemērs - pērn devu Ziemassvētku viktorīnā kolēģiem atpazīt dziesmas no NABAs latviešu mūzikas topa, un novērojumi bija tieši tādi, kā biju gaidījis).

Aivaru Kļavi iepazinu kā "Avota laika" autoru, pēc tam kaut kas lasīts arī no viņa daiļliteratūras veikumiem, taču pēdējos gados šis autors cītīgi pievērsies grāmatu sērijai "Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija". Par to pozitiīvas atsauksmes esmu dzirdējis no savas māsas, un tā nu sanāca, ka vienu tās sējumu ieraudzīju Šampētera bibliotēkā, un tad nu to arī izlasīju. Iespējams, tā nav gluži pareizākā pieeja, grāmatu sēriju sākt lasīt no piektās daļas, bet - kāda grāmata man gadījās, tāda gadījās, un nav jau tā, ka te būtu kādi personāži, kurus man vajadzētu pazīt no iepriekšējām grāmatām un ka sākot no vidus, tu nevarēsi saprast, par ko ir runa un kāpēc tos hobitus kāds ved uz Izengārdu.

Nezinu, kas tieši man liedza veselu mūžību uzrakstīt savas emocijas par Gundegas Šmites stāstu krājumu "Koncerts stāstos". Parasti rakstīšana nevedas par darbiem, kur īsti nav ko pateikt, vai nu ilgi mocīts darbs, līdz izdevies tam tikt cauri, vai arī ir sajūta, ka grāmata varbūt ir laba, bet neesmu to sapratis. Šeit tā absolūti nebija: jau lasīšanas laikā sapratu, ka man šis darbs šķiet lielisks. Vispār jau primāri Gundega Šmite ir muzikoloģe un komponiste, bet pēdējos gados pievērsusies prozas darbiem, šis pat nav pirmais no tiem (viņas pirmā grāmata "Grieķu svīta" bija nominēta Literatūras gada balvai kā gada debija).

Par "Teātri" man atgādināja Valentīnas Freimanes grāmata "Antigones likums", kurā šis tas pastāstīts par Jāņa Streiča leģendāro filmu, kuru pēdējo reizi esmu redzējis ļoti sen. Līdz tās atkārtotai skatīšanai vēl neesmu ticis, taču Rozulas skolas bibliotēkā ieraudzīju Somerseta Moema grāmatu un izlēmu - varētu to izlasīt. Ja saņemsimies filmai, tad būs interesanti salīdzināt, kas tajā mainīts. Vienlaikus grāmatas lasīšanas procesā abstrahēties no tā, ka Džūlija Lamberte patiesībā ir Vija Artmane, līdz galam nevarēju.

Sākšu ar atrunu: gudrāk būtu bijis šo tekstu nerakstīt, bet savu viedokli paturēt pie sevis. Mans viedoklis noteikti absolūti nesaskan ar vairuma H sektorā bijušo uzskatiem. Taču reizēm ir tā, ka paklusēt nesanāk. Un te nu būs.

Rakstu krājums, kas tapis pēc šai pašai tēmai veltītas konferences, ir lielisks paraugs darbam, kura konteksts divdesmit gadus vēlāk šķiet pamatīgi izmainījies, daudzu iesaistīto personāžu pasaules uztvere pa šo laiku ir izgājusi vienu vai vairākus pārmaiņu ciklus un ir tēmas, kuras 2025. gadā man šajā grāmatā šķiet nākušas no senas pagātnes, bet citas - super aktuālas arī mūsdienās, tikai drusku citā kontekstā.