Kazhes pierakstu burtnīca

Lai cik arī man nebūtu sāpīgi to sev atzīt, bet man ir apnikusi Martina Makdonas daiļrade. Šo dramaturgu, kas ir arī režisors, es iemīlēju pirms daudziem gadiem ar "In Bruges", un arī citi viņa darbi - lielākoties brutāli un asiņaini, bet ar savdabīgu īru humora izjūtu man allaž labi gāja pie sirds. Bet nule, noskatījies atjaunoto "Inišmoras leitnanta" iestudējumu Valmieras vasaras teātra festivālā, jūtos atēdies. Un tā nav ne režisora, ne aktieru vaina, gluži vienkārši man pietiek Makdonas tekstu un situāciju.

Šī bija viena no tām izrādēm, kas Valmieras vasaras teātra festivālā atgriezās pēc vairāku gadu pārtraukumu. Pirmizrādi tā piedzīvoja 2019. gadā - tieši togad mēs VVTF apmeklējām pirmo reizi, bet Esterei bija divi gadi, līdz ar to viņai teātris vēl nebija aktuāls, kamēr mēs paši nebijām noskaņoti teātrim ar auditoriju 5+. Nezinu, kā būtu bijis, ja mēs šo izrādi būtu tiešām redzējuši tolaik, bet 2025. gadā varu droši apgalvot, ka arī vecuma grupai 40+ šī izrāde var ļoti labi iet pie sirds.

Iepazīstoties ar 2025. gada Valmieras vasaras teātra festivāla programmu, šī bija viena no tām izrādēm, kur nebija šaubu - tā būs jāiekļauj mūsu ģimenes plānos. Tas, ka bērniem patīk traktori, tas vispār nav apstrīdami, turklāt ne tikai Jurģis mums tāds potenciālais traktorists, arī Estere savulaik bija pamatīga šo mašīnu cienītāja, tagad gan droši vien mazāk, bet skaidrs, ka viņu šī izrāde interesēja. Un mūs, protams, arī - kā nekā tad, kad to rādīja festivālā pirmo reizi, mēs vēl uz bērnu izrādēm negājām un zinājām vien to, ka šāds notikums tur reiz bija.

Šī bija tā VTTF izrāde, uz kuru man diez vai vajadzēja doties. Izrādes apakšvirsraksts "horeogrāfiska pastaiga pa pilsētu" vēstīja, ka tas varētu nebūt gluži man piemērotākais formāts. Ja jau "Te, bite!" bija daļēji dejas izrāde, tad šī bija simtprocentīga kustību izrāde, un tas jau nemaz nav mans formāts. Taču tad, kad izziņoja festivāla programmu un Studentu šķūņa izrāžu tajā vēl nebija, un tā nu sanāca, ka iegādājos biļetes uz "Iedomāto Valmieru".

Kaut kā pēdējā laikā pārāk daudz man ir sanācis lasīt stāstu krājumus, kas patiesībā nav man pats tuvākais formāts. Domājams, vajadzētu ar šo iepauzēt, tomēr Arno Jundzes "Atgaismu" izlasīju. Septiņos stāstos Arno Jundze pievēršas dažādiem vīriešiem, kuri raud vai kuri neraud. Lielākoties sāk Jundze ar visai ikdienišķām situācijām un tādiem tēliem/situācijām, kas absolūti sakņojas realitātē un bieži arī stereotipos, bet itin bieži stāsta gaitā realitāte atkāpjas, tās vietu ieņemot ārpusķermeniskiem kontaktiem un nepavisam vairs ne ikdienišķajam. Īsi raksturošu katru no tiem.

Šī pat īsti nav izrāde, bet gan Notikums. Tai nav oficiāla režisora, taču mana sistēma šādu iespēju neparedz, tālab piedēvēšu to kolektīvi "Kvadrifronam". Valmieras vasaras teātra festivāls šogad svinēja savu desmito dzimšanas dienu, un par godu tam sarīkoja šo īpašo pasākumu. Te gan gribu precizēt Valmieras mēra Jāņa Baika teikto, kas savā uzrunā atsaucās uz to, ka pirmais festivāls noticis pirms desmit gadiem, kas, protams, nav tiesa - desmito dzimšanas dienu festivāls svin deviņus gadus pēc pirmās.

Valmieras vasaras teātra festivāla izrāde "Koplietojamie stāsti" bija anonsēta kā vēstījums par to, kas īsti notiek kopmītnēs, kurā festivāla dalībnieki pavada pāris nedēļas pirms festivāla un arī to laiku, kad rit pats festivāls. Sajūtu līmenī gan vairāk es teiktu, ka centrālā tēma te ir tas, caur kādām mokām top festivāla izrādes un kas darās aktieru prātā šajā laikā. Jā, ir arī sadzīviskā puse par kopīgajām ēdienreizēm un dzērienreizēm, nebeidzamo troksni, bohēmu un tā tālāk, bet, manuprāt, tas tomēr nav galvenais.

Pirmā izrāde šajā festivālā, kuru apmeklējām jau publiskā versijā, proti, pēc festivāla atklāšanas. Sākotnēji bija iecerēts, ka uz izrādi dosies vien no pieaugušajiem un Estere, taču radās iespēja aiziet visiem četriem. Jurģis gan īsti neatbilda mērķauditorijai - izrāde paredzēta 6+ vecuma grupai, bet pieņēmām, ka gan jau tik traki nebūs. Patiesībā gan tā vecuma grupa nebija noteikta nejauši - Jurģis droši vien tomēr ir drusku par mazu un bailīgu, lai pilnvērtīgi piedalītos. No otras puses, piecgadīga Estere, manuprāt, būtu iesaistījusies daudz labāk, līdz ar to - viss atkarīgs no konkrētā bērna. Un astoņgadīgai Esterei izrāde patika.

Grāmatas mani sasniedz dažādos veidos. Šo konkrēto es atradu aizkritušu aiz dīvāna Rozulas skolā. Taču tad gadījās tā, ka pazaudēju to grāmatu, kuru jau biju sācis lasīt. Pa rokai gadījās "Trīs runči un viņu cilvēks", un līdzīgi, kā tas sanāk ar kaķi, kurš izvēlas, ka tieši tu būsi viņa cilvēks, šī grāmata izvēlējās mani. Diemžēl, tās izvēle nebija pati trāpīgākā.

Turpinu ziņot par Valmieras vasaras teātra festivāla izrādēm pirms vēl festivāls oficiāli sācies. Šīs dienas notikums - izrāde "Ziedēšana un posts". Patiesībā manā sākotnējā plānā festivālam šīs izrādes nemaz nebija, taču plāni vismaz manā gadījumā visbiežāk ir radīti tālab, lai tos koriģētu. Šajā reizē izšķiroša bija iespēja pieteikt bērnus (vecumā no 7 līdz 12 gadiem) līdzdalībai šajā izrādē. Apvaicājāmies Esterei, vai viņa gribētu. Protams, ka viņa gribēja. Tad pagāja kāds laiciņš, līdz saņēmām apstiprinājumu, ka viņa ne tikai grib, bet arī var. Tad, savukārt, nācās koriģēt savus plānus nedēļai pirms festivāla, jo pēkšņi kļuvu par to vecāku, kurš katru dienu bērnu ved pamatīgu gaisa gabalu uz treniņiem (šajā gadījumā - mēģinājumiem). Kā vēsta Google, no Rozulas skolas līdz Valmieras teātrim ir 37.6 kilometri, kas veicami 32 minūtēs (ja nav satiksmes). Un tā - katru dienu, bet pāris pēdējās reizes - pat divreiz dienā. Ne gluži mana ierastā kilometrāža ar auto (ja ņem vērā, ka pēdējos gados vidēji nobraucu ap 10'000 kilometriem gadā, bet te desmit dienās starp Rozulu un Valmieru vien sanāk ap 750 kilometriem). Bet zināms, ka māksla, kā jau jebkurš cits skaistums, prasa upurus. Un tad nu ceturtdienas vakarā bijām uzaicināti uz iestudējuma ģenerālmēģinājumu, lai varētu pašu acīm novērtēt, kas tad tas īsti ir par pasākumu, kurā esam savu bērnu iesaistījuši. Jāuzslavē Estere - lai arī, kā jau mana meita, viņa ir pamatīga pļāpa, par mēģinājumos notiekošo un par to, kas gaidāms izrādē, viņa mums nebija pastāstījusi gandrīz neko, uz izrādi gājām ar minimālu izpratni par to, kas tieši tas būs.