Kazhes pierakstu burtnīca

Ir dažādi veidi, kā atskatīties pagātnē un noteikt, kad tieši sākās šis divdiennieks Oslo. Lai neietu pārmērīgi garā loģikas ķēdē, par atskaites punktu ņemšu 2015. gada 2. maiju. Tas ir datums, kad Marina un es viens otram teicām "Jā" Kuldīgas dzimtsarakstu nodaļā. Pārceļamies desmit gadus uz priekšu - tas pats datums, tikai gads jau 2025., un vieta arī cita - Rozulas skola un mūsu kāzu desmit gadu jubilejas ballītē (tam pasākumam atskaite netapa, man personīgi svarīgākā daļa - tur spēlēja "Grēcīgie partizāni"). Šajā ballītē mēs saņēmām kādu īpašu dāvanu: aviobiļetes ceļojumam ar nezināmu galamērķi, un bez bērniem. Nedēļas nogale septembrī. Marinai bija drusku lielāka kā man ziņkāre noskaidrot - kur tad tieši mēs lidosim, bet es (kā jau to varētu no manis sagaidīt) biju noskaņots necensties atšķetināt mīklu par gaidāmo ceļojuma virzienu un vai tajā vispār saplānots jebkas vairāk nekā pats lidojums.

Šī grāmata sava satura ziņā ir pirmā daļa Dzintara Soduma autobiogrāfiskajā tetraloģijā, kas turpinās ar "Blēžu romāns 1943-44", "Taisām tiltu pār plašu jūru" un "Jauni trimdā", taču tapa tā daudzus gadu desmitus pēc tilta pār plašo jūru, līdz ar to autoram līdzās apstāklim, ka daudz nācies rekonstruēt personīgās atmiņas, klāt nākusi bagātīga dzīves pieredze, pārmaiņas pasaulē, un tā tālāk. Proti, skaidrs, ka piecdesmito gadu Dzintars Sodums šo grāmatu būtu rakstījis gluži citādu, nekā deviņdesmito gadu sākuma. No otras puses, patiesībā jau man nav nekādas pārliecības, kad tieši šis teksts tapis - tas, ka tas izdots grāmatā 1993. gadā, nebūt nenozīmē, ka lielāko daļu grāmatas satura Sodums nebija pierakstījis daudz, daudz senāk. Un tagad, kad arī kopš šīs grāmatas izdošanas pagājuši vairāk nekā 30 gadi, un pats Sodums pirms vairāk nekā 15 gadiem miris, tam arī vairs nav sevišķas nozīmes.

Izlasījis Dzintara Soduma romānu "Savai valstij audzināts", atklāju, ka kaut kādā mistiskā kārtā biju aizmirsis uzrakstīt savus iespaidus par to viņa darbu, ko izlasīju kā pirmo - un tas nemaz nebija sen, un kura dēļ šobrīd turpinu iepazīt Soduma daiļradi.

Lasot Regīnas Ezeras vienu no agrīnajiem darbiem, "Dzilnas sila balāde", man radās būtisks jautājums: cik lielā mērā manu viedokli par mākslas darba kvalitāti drīkst ietekmēt tas, kādā mērā es piekrītu tā saturam? Un - vai grāmatu spēju uzskatīt par labu, ja man tā idejiski absolūti nešķiet pareiza? Te sanāk pamatīgs potenciāls iebraukt auzās, jo ideloģiska saderība starp manu un autora pozīciju it kā nedrīkstētu noteikt to, vai šajā gadījumā grāmata ir vērtīga vai nav, jo ne jau tas nosaka tās kvalitāti. Turklāt, ja darīšana ir ar literāru darbu, kura centrālais tēls ir apzināti veidots kā nesimpātisks (piemēram, Faulza "Kolekcionārs" vai Bereļa "Vārdiem nebija vietas"), tas taču automātiski neliks tev teikt - fui, kaka, grāmata nekam nederīga? Taču tur tu vari aizbildināties, ka ir taču skaidrs - autors nedomā tā, kā grāmatas "varonis" un līdz ar to jūs tomēr varat būt domubiedri. Bet, kad darīšana ir ar literatūru, kur tu jūti, ka autora pozīcija ir, piemēram, slavināt padomiju, vismaz man ir daudz grūtāk nošķirt vēstījuma domu no tā, cik labi konkrētā grāmata ir uzrakstīta un nekļūt par ideoloģijas kritizētāju.

Vispār jau mums ir paredzēts braukt uz Helsinkiem, jo zinām tur kempingu, kurā plānojam palikt pēdējās divas naktis Somijā. Tomēr kursu uzņemam nevis uz Rietumiem, kur atrodas Somijas galvaspilsēta, bet gan gluži pretējā virzienā - uz Kotku.

Kaut kad vasaras sākumā futbola tēmas konkursā tiku pie divām biļetēm uz Tallinas futbola derbiju: "Flora" pret "Levadia". Ar datumiem tur situācija pāris reižu mainījās, bet galu galā īstā reize pienāca 24. septembrī. Jautājums - vai ir vērts braukt uz Tallinu, lai izmantotu divas biļetes, kuru summārā vērtība ir desmit eiro, nav apspriežams, runa jau nav par naudu.

Sākšu ar nožēlas pilno atklājumu - es tiešām biju domājis, ka Rvīna Vardes vecāki bijuši apveltīti ar to stulbo humora izjūtu, kāda piemīt man, kuras dēļ esmu gandrīz nopietni, bet tomēr nē, apsvēris domu nomainīt vārdu, atbrīvojoties no D burta tajā. Tas šķita iespējams - visos Interneta resuros šo cilvēku dēvē tieši šādā vārdā, nekur neparādās "īstajā vārdā", un tā tālāk. Tomēr, kā izrādās, oficiāli viņš tomēr ir Ervīns. Bet nu labi - nevar jau gribēt visu.

No Lahti uzņemam kursu uz Dienvidiem ar mērķi palikt kempingā Lovīsā. Uzreiz gan turp vēl nedosimies, jo citādi būsim tur par agru, un arī vispār Lovīsa ir mazpilsēta, jau tāpat mums tur ieplānotas divas naktis, un kā būs ar riteņbraukšanu nevar zināt, laiks pamazām kļūst arvien karstāks, un bērnu noskaņojums attiecībā uz uzturēšanos saulē kašķīgāks. Absolūtajos grādos gan nekā tik traka tur nav, taču šovasar rūdījuma nevienam nav, līdz ar to arī +25 šķiet pārāk daudz.

Regīnas Ezeras grāmatā "Slazds" apvienoti divi šai autorei ļoti raksturīgi īsprozas darbu veidi: zooloģiskās noveles un "dažādi cilvēki stāsta noveles iz personīgās dzīves" stāstu kopums. Gan vienā, gan otrā kategorijā man nav skaidrības, cik tieši daudz šādā manierē Ezera ir sarakstījusi, bet sajūta noteikti ir tāda, ka lielāko daļu no tieši šiem tekstiem lasījis neesmu, bet itin līdzīgus gan.

Es vēl mierīgi laiskojos uz prāmja klāja, kad Marina man Whatsapp atsūta ziņu: "Esam laukumiņā" Kamēr es izmaldos pa labirintiem, lai nokļūtu pie viņiem, ceļā pavadījis četras (!) minūtes, jau pienākušas nākamās ziņas "kāpēc tik ilgi... es jau noguru no viņiem 😅". Tā, lūk, ir ceļot ar bērniem... Reizēm.