Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot esmu ticis līdz populārākajam Osvalda Zebra darbam - romānam "Gaiļu kalna ēnā", kas uzsāka grāmatu sēriju "Mēs. XX gadsimts". Tajā Zebris (kas šķiet loģiski sērijas pirmajai grāmatai) divdesmitā gadsimta sākumam un latviešu dzīvei 1905. gada revolūcijas laikā un pēc tās. Iepriekš bija pieņemts teikt, ka par šo periodu maz rakstīts un radīts satura (neitrālā, nevis politiģitācijas formā), bet pēdējos gados, manuprāt, šī tēma ir izpelnījusies lielāku ievērību (tai skaitā caur filmām "1906" un... kā sauca to filmu par Pēteri Mālderi, kura gan izrādījās manai gaumei pārmērīgi arthausīga un līdz ar to - ne pārāk saistīta ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētiem vēsturiskiem notikumiem). Bet Osvalds Zebris savā romānā tāpat pamanās šo pavērst mazliet citā gaismā.

Aprakstu sākšu ar stāstu par manām attiecībām ar Jāni Poruku. Tā varētu būt kāda desmitā klase, kad skolā literatūras stundās lasījām "Pērļu zvejnieku" (tak ne jau "Kauju pie Knipskas") un literatūras skolotāja visu klasi savā tradicionālajā manierē aizfīrēja uz Meža kapiem apskatīt vietu, kur apglabāts šis literāts, lai mēs visi pie Poruka kapa rakstītu esejas ar savām pārdomām. Kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ sanāca tā, ka es šo braucienu izlaidu, iespējams, to veicināja mana dziļā vienaldzība pret dižgaru kapavietām, taču no esejas rakstīšanas tas, protams, neatbrīvoja. Tad nu es savā tradicionālajā stilā kaut ko sadzejoju vai nu mājās vai arī uz vietas skolā un iesniedzu skolotājai. Viņa tomēr ar manu veikumu nebija apmierināta, saņēmu savu tekstu atpakaļ ar komentāru: "Uzrakstīts labi, bet tur viss ir par tevi un nekā nav par Poruku!" Taisnība viņai bija vien daļēji - tolaik es galīgi nebiju cilvēks, kuram piemistu vēlme mēģināt iejusties svešā ādā, līdz ar to par Poruku es noteikti nerakstīju, taču gan jau, ka arī par sevi ne - labākajā gadījumā par kādu no savas personības viltus šķautnēm, jo tā tik vēl trūka - ņemt un atklāt savu kodolu kaut kādā esejā par Poruku! Saņēmis norādījumu uzrakstīt no jauna, es mazliet ieņēmu pozu (kas atkal jau bija mazāk daļa no manas personības - dumpojos es ne tālab, ka biju dumpiniecisks, bet tālab, ka tā bija maska, kuru man patika nēsāt) un sāku tekstu ar apgalvojumu formā: kālab gan man jāraksta par Poruku, nevis par sevi, kas zina - varbūt es esmu pārdzimis Poruks! Tagad, vairāk kā 25 gadus vēlāk, man par šo ir kauns - bet ne to iemeslu dēļ, kā varētu gaidīt. Runa ir par to, ka es tobrīd patiešām nebiju pacensties iepazīties ar to, kas īsti bija Poruks, jo pretējā gadījumā es nekad un nemūžam nebūtu teicis, ka varu ar viņu identificēties. Proti, kauns man ir nevis par bezkaunību, bet par nezināšanu.

Ne visas grāmatas, kuras tulkoja padomju okupācijas laikos, bija draņķīgas. Un pat vēl vairāk - ne visas grāmatas, kuras uz latviešu valodu tulkoja ar krievu valodas starpniecību, bija draņķīgas. Tomēr somu rakstnieka Marti Larni romāns "Daiļā cūkkope" tāds nenoliedzami bija. Turpmākajās rindkopās - izvērstāk.

Gunara Janovska romāns "Kaijas kliedz vētru" man kļuva par pārsteigumu. Tādā ziņā, ka tā tematika absolūti neatbilst nevienai no trimdas literatūras galvenajām tendencēm. Tas nevēsta par Otrā pasaules kara gadiem. Tas nav par laiku, kad tas rakstīts un nekritizē ne kādas parādības trimdas latviešu sabiedrībā, ne (pašsaprotami) okupantus Latvijā. Jā, tas ir par neatkarīgās Latvijas laikiem - bet tas nav jūsmojošs (un vienlaikus - nav arī pārmērīgi kritizējošs, iztēlojos, ka tādi darbi droši vien arī pastāvēja). Un ar to Janovskis mani paņēma. Turklāt romāna nosaukums lika gaidīt kaut ko pavisam citu - daudz dramatiskāku, noteikti saistītu ar karu vai vismaz ļauniem pareģojumiem, bet nē - šis stāsts ir daudz sadzīviskāks, nekā to varētu gaidīt.

Pēdējos gados mūsu prioritāšu sarakstā izrāžu apmeklējums Jaunajā Rīgas teātrī krīt arvien zemāk, ko, protams, veicina Alvja Hermaņa kļūšana par trampa fanboju (uz to ceļš bija gana ilgs, bet nu jau šķiet sasniegts optimālais līmenis šim vājprātam), taču "Milžu cīņas" es būtu gribējis redzēt (tai skaitā - tālab, ka tā nebija Hermaņa režisēta izrāde), tomēr tās mūžs teātrī nebija no ilgajiem un prieks, ka šī izrāde ir saglabāta nākotnei Teatris.zip ieraksta formā (nekas, ka pastāvīgā pieejā skatītājiem šīs izrādes nav - būtiski, ka kvalitatīvs tās ieraksts pastāv). Izrādes dzīves ilgums bija viena nepilna sezona: pirmo reizi to rādīja 2023. gada 15. septembrī, bet pēdējo - 2024. gada 10. martā. Gan jau, ka kaut kā ar Interneta palīdzību būtu iespējams noskaidrot, cik tieši reižu šajā laika posmā izrāde ir spēlēta, bet primārā atbilde tāpat ir: ne sevišķi daudz, turklāt to spēlēja Kamerzālē, kur skatītāju vietu skaits arī bija neliels. Līdz ar to tā cilvēku kopa, kas šo izrādi paspēja noskatīties klātienē, skaitliski ir neliela un priviliģēta.

Sākšu šo aprakstu ar dramatisku epizodi no savas bērnības. Kā nekā Kristīnes Ulbergas romāns lielā mērā ir par dažāda veida traumām, gan bērnībā, gan jau pieaugušā stāvoklī gūtām. Un te nu būs manējā, proti, saistīta ar zaļo vārnu. Tik maz es noteikti nebiju, skolā gan jau gāju, bet precīzāku pieturas punktu man nav. Biju ar tēti laukos, kur viņš bija pavadījis savas bērnības vasaras, Zosnas pusē. Tētis tobrīd jau kādu pusgadu, kā vismaz es uzskatīju, nesmēķēja, taču tur man gadījās ieraudzīt viņu smēķējam. Pēc tam viņš cītīgi man mēģināja iegalvot, ka es esmu pārskatījies, neko viņš nav smēķējis, un vispār - vai es biju ievērojis zaļo vārnu? Kādu vēl zaļo vārnu? Un tad manu uzmanību vai nu sekmīgi vai nesekmīgi novērsa ar tēmu par zaļo vārnu. Kā šis viss beidzās, neatceros, gan jau, ka vēlāk Rīgā pasūdzējos mammai, ka tētis smēķēja, un kopš tā brīža viņš pārstāja slēpt, ka atmešana nav izdevusies. Reāli tētis no smēķēšanas tika vaļā vien krietni vēlāk, piedzīvojis infarktu, nekāda zaļā vārna tajā reizē gan nebija iesaistīta. Un nu - pie Kristīnes Ulbergas grāmatas!

Kārtīgi apskatījuši to vienu gleznu, cēlāmies kājās un vēl mazliet pastaigājām pa galeriju, līdz varētu teikt, ka vairāk vai mazāk viss tajā bija apskatīts. Izņemot pagrabu, kurā bija skatāmas īpaši senas gleznas, izlēmām bez tām iztikt.

Izkāpjot no lidmašīnas, Raitis pavēstīja, ka naktsmītnes ziņā mums viss kārtībā. Izīrētājiem mājā, kur mums paredzēta palikšana, pieder vēl citi dzīvokļi un viens no tiem būs mums sagatavots, it kā pat plašāks par sākotnēji rezervēto (tā kā tajā nepaviesojāmies, reāli salīdzināt iespējas nebija). Nu, ok - labi, ka tā.

Ārpus Valmieras vasaras teātra festivāla man, šķiet, līdz šim nebija gadījies vienā dienā apmeklēt divas teātra izrādes, tagad šāda pieredze ir gūta, lai gan - vai Traci Ņujorkas zoo patiešām var saukt par teātra izrādi, tas vēl ir jautājums. Bet, ja tomēr var, tad vienas dienas laikā ne tikai divreiz būts teātrī, bet pat divreiz būts muzikālā teātrī, jo Klāva Meļļa režisētie "Meža gulbji" ir tīrais mūzikls. Un, kas ir vēl šokējošāk - abas šīs izrādes sākas ar dzimšanas dienas svinībām. Tālākā attīstība gan ir drusku atšķirīga, bet, ja ņem vērā, ka viena ir izrāde bērniem, bet otra - izrāde, kurai pamatā ir pasaka, joprojām var mēģināt meklēt kopīgo. Par laimi, uz izrādes kvalitāti tas gan neattiecas.

Šodien sanāca pilnīgi nebijusi pieredze teātrī: apstākļi iegriezās tā, ka ar abiem bērniem bijām uz izrādi ar nosaukumu "Tracis Ņujorkas zoo". Nezinu, vai katram ar šo nosaukumu būs gana, lai saprastu, kāda tipa šī izrāde ir, tāpēc pievienoju tās anotāciju: