Kazhes pierakstu burtnīca

Mākslas festivāla "Cēsis 2025" atklāšanas koncertā baudījām Filipa Glāsa un grupas "Sigma" mūziku. Te uzreiz jāuzsver, ka "Sigma" - tā ir Marinas pēdējā laika aizraušanās, kura, kā jau tādām aizraušanām gadās, sākās kādā karaoke ballītē. Precīzāk, izrādē Love Is a Stranger, kurā piedalās arī "Sigmas" solists Jānis Ozoliņš. Jā, tā tas ir - vienu no jaudīgākajiem mūsdienu latviešu dziedātājiem Marina vispirms iepazina, šķībi dziedot Krisa Aizaka "Wicked Game" un Madonnas "Material Girl". Izrādes apmeklējums rezultējās drusku detalizētākā "Sigmas" iepazīšanā, Marina bija arī grupas 20 gadu jubilejas koncertā un, tā nu mēs abi piektdienas vakarā bijām koncertzālē "Cēsis".

Savas rakstnieces karjeras ievadā Laura Vinogradova rakstīja grāmatas bērniem, bet ar "Izelpām" viņa iegāja literatūrā pieaugušajiem un, jāatzīst, pārliecinoši iegāja.

Ravintola Tirra, koncerta norises vieta, ir leģendārs Lahti bārs un klubs, ko vērts apmeklēt autentiskai Somijas pieredzei. Koncerta publika - kādi 60-70 cilvēki, dažādu gadugājumu. Liela daļa - ne visai jauni, bet bija arī daži studenti, kas līdzinājās hobitiem no LOTR filmām, pāris jaunas sievietes vakarkleitās, daži klasiski iereibuši somi utt.

Šo grāmatu man nevajadzēja lasīt, to es lieliski apzinos. Jānis Poruks nav viens no tiem latviešu autoriem, kuru darbu lasīšana man saistās ar pozitīvām emocijām. Arī Ingas Žoludes romāns par Pirkumu ("Vendenes lotospuķe") mani nepārliecināja iemīlēt Poruku, līdz ar to Viestura Vecgrāvja monumentālais darbs "Pie augstā loga" diez vai ir radīts man. Vienlaikus, sērijā "Es esmu..." iekļautās monogrāfijas jau automātiski nepaģērē konkrētā darba varoņa apbrīnošanu no autora puses un, kas zina, varbūt Vecgrāvim varēja izdoties mani pārliecināt, ka Poruks un es - tie ir savietojami jēdzieni. Neizdevās.

Par NSRD ietekmēto pārgājienu uz Daugavgrīvu "No gaismas uz tumsu" pareizāks veids būtu nevis rindot vārdus saistītā tekstā, bet gan sniegt interpretāciju dejas performances veidā. Taču ne es to māku, ne no tā kaut ko varēs saprast, tālab būs vien burti, būs vien vārdi, būs vien teikumi un rindkopas.

Šī grāmata, protams, primāri bija paredzēta, lai to klausītos (un arī pati lasītu) Estere, bet, ja jau esmu to izlasījis, dalīšos iespaidos par to no vecāka skatu punkta. Grāmata ir stāstu cikls par virtuvē dzīvojošo priekšmetu slepeno dzīvi. Katrs stāsts ir vairāk vai mazāk patstāvīga vienība, tomēr pareizāk tos ir lasīt visus kopsakarā, jo ir arī kāda vispārīga sižeta līnija, kas iet pāri atsevišķu stāstu robežām. Mazliet gan autors blēdās, iesaistot arī kādu personāžu, kas nekādi nelīdzinās visiem kafijas aparātiem, atkritumu spaiņiem, ledusskapjiem, šķīvjiem un citiem gluži ierastiem virtuves iemītniekiem - vēl tur ir arī ragana vārdā Frīda, kas turklāt ir pārvērtusies miniatūrā izmērā un aizsūtījusi savu māju uz vistas kājām uz Kanāriju salām (jā, viens stāsts risinās Kanāriju salās un līdz ar to "Virtuves pasaciņu" kategorijai vispār neatbilst).

Pirms neilga laika izlasīju Gundegas Šmites stāstu krājumu "Koncerts stāstos", un tā iespaidā izlēmu, ka vajadzētu tikt arī pie viņas debijas darba "Grieķu svīta". Tagad to esmu izdarījis, un varu dalīties iespaidos.

Pagājuši desmit gadi, kopš Miķeļtornī Jāņos risinājās kvalitatīvākais pašorganizētais pasākums, kādā man nācies piedalīties - leģendārā Spartakiāde 2015. Kaut kad pērn, runājoties ar Ivetu, šī pasākuma mājvietas nodrošinātāju, izskanēja doma, ka vajadzētu uz apaļo jubileju uzrīkot "vien maz spartakiādīt". Kalendārs arī bija labvēlīgs - šis bija gads ar četrām brīvdienām Jāņos, līdz ar to bija potenciāls drusku nopietnākam pasākumam, organizēšanās gan nenotika tik vērienīgi kā toreiz, bet laiki citi, mēs citi, un kaut kas tajā visā tomēr bija. Mēģināšu atstāstīt salīdzinoši konspektīvi (jo laika nav daudz, līdz jādodas ceļojumā, un gaidāmajā nedēļā visādu darāmo lietu pa pilno), kas tur bija, kas nebija un kālab šie tāpat bija vieni sasodīti labi pavadīti Jāņi.

Grāmatu sērijā "Es esmu..." izdotā Arņa Koroševska monogrāfija par Andreju Upīti ir liels un apjomīgs darbs, tieši tāds, kādam vajadzētu būt izdevumam, kas veltīts vienam no lielākajiem blāķu autoriem latviešu literatūrā. Pats Andrejs Upīts rakstīja pamatīgi, un arī par viņu jāraksta tieši tāpat. Cita lieta, ka viņš ir viens no tiem autoriem, par kuriem ir jautājums: vai par viņiem vispār mūsdienās vajadzētu rakstīt? Nav jābūt kategoriskam naidnieku saskatītājam itin visur, lai atzītu, ka Andrejs Upīts nebija lojāls neatkarīgai Latvijai, bet gluži otrādi - sadarbojās ar padomju okupācijas režīmu un simpatizēja šai "valstij" arī gadu desmitus pirms tam. Padomijā augstu godāts, apbalvots un lutināts, par Tautas rakstnieku dēvēts, ielu un pieminekli ieguvis, bet savus laikabiedrus (kas par valsts nodevējiem nekļuva) - vēlāk zākājošs un nievājošs.

Lielākie sarežģījumi, lai uzrakstītu savus izvērstus iespaidus par performanci "Dažreiz traks Dievs", man radās, mēģinot noskaidrot, kas īsti ir šajā priekšnesuma autori. BUTŌ laboratorija sevišķi neafišē tajā ieaistītos cilvēkus, izņemot Simonu Orinsku, kura droši vien ir tās veidotāja. Par konkrēto peformanci atrodu vien dažas drupačas, no kurām var mēģināt salikt kaut kādu bildi. Cik labi vai slikti šo bildi man izdosies pārlikt vārdos, par to ir lielas šaubas. Līdz ar to labākajā gadījumā tu vari cerēt šajā aprakstā ieraudzīt Saules gaismas atspīdumu uz Mēness virsmas, kas retranslēts caur duļķainu purva ūdeni naivisma mākslinieka veidotā gleznā, kuras reprodukciju tu redzi VGA ekrānā, kas attēlo vien 256 krāsas. Proti, aproksimāciju no aproksimācijas no aproksimācijas un tā tālāk.