Kazhes pierakstu burtnīca

Ar Oskara Jansona muzikālo darbību esmu iepazinies pāris viņa koncertos kopā ar Edgaru Šubrovski, un laikam gan jāsaka - par sevišķu viņa cienītāju kļuvis neesmu, it īpaši koncerts Noasā ar tā pārmērīgi kantrī tuvo noskaņu mani bija satraucis. Taču tas neliedza man doties uz Jansona ieraksta "Montserrat" prezentācijas koncertu Mazajā ģildē. Sāksim kaut vai ar to, ka neatceros, vai vispār jebkad esmu bijis tur uz kādu priekšnesumu. Tomēr vairāk mani motivēja Jansona pavadošais sastāvs šajā vakarā: koris "Mūza" un grupa "Jūk".

Iepriekšējo reizi Izraēlā viesojos nu jau pirms kāda laiciņa - 2014. gada septembrī, pilnīgi citā veidā un citos apstākļos, bet kaut kādā dīvainā veidā šis ceļojums man bija atmiņā palicis tik pozitīvā veidā (tur noteikti paldies arī Anitai un Gundaram - maniem tās reizes ceļabiedriem), līdz ar to uz toreiz sev uzdoto jautājumu "Vai braukšu uz Izraēlu vēl?" atbilde no "nezinu" pamazām bija kļuvusi par Jā. Un tā nu sanāca, ka 2017. gada Ziemassvētkos apgādājos ar aviobiļetēm maršrutā Rīga - Telaviva - Rīga.

Stāsts par Toņu Hārdingu, Nensiju Kerigenu un (gandrīz) lauzto ceļgalu risinājās laikā, kad mani vēl globālie mediju (un sporta) skandāli nesasniedza, bet kaut kad vēlāk par to dzirdējis, protams, biju. Kā nekā šo sporta drāmu savulaik apdziedāja pat Weird Al Yankovic, kura darbībai gan es esmu intensīvi sekojis.

Šo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tikai tādēļ, ka tā vispār pastāv - unikāls projekts kino vēsturē, kam grūti atrast analogus. Lai arī "Loving Vincent" teorētiski ir vienkārši uzskatāma par animācijas filmu, tās sāls ir tehnikā, kādā tā ir animēta, proti - gleznojot. Jā, vairāk kā simts mākslinieku (nevis animatoru) bija iesaistīti darbā, kas pārvērta par stāstu lielu daudzumu Vinsenta van Goga gleznu. Tā tiek apgalvots, ka filmas vajadzībām bija radīti 65000 gleznu kadru, no kuriem rezultātā radušās aptuveni 1000 gleznas, jo vairums kadru jau tapa, ieviešot korekcijas gleznās, tādējādi radot attēla dinamiku. Ieguldītais darbs vienkārši fantastisks un pat tad, ja tev van Goga daiļrade nav tuva, tev vajadzētu varēt novērtēt to, cik iespaidīgs ir šis projekts.

Pirms dažiem gadiem šai grāmatai bija atkārtots, papildināts izdevums, taču manās rokās nonāca tās oriģinālā versija, ko izdeva vēl 1993. gadā. Taisnību sakot, tieši šāda versija mani arī interesēja vairāk - bez iespējas vērtēt notikumus ilgākā perspektīvā. Nezinu, protams, cik ļoti atkārtotajā izdevumā tas parādās, bet ar laiku uz visām lietām ir iespējams paskatīties atsvešinātāk, neitrālāk, objektīvāk - lai arī reizēm varbūt nemaz to nevajag, jo vairāk gribās saņemt emocionālu vērtējumu.

Prezentējot Marinai šo filmu, itin labi izdevās viņai nojaukt galvu. Pirmām kārtām, protams, pastāstīju, ka tā ir Oskariem nominēta filma par slaveno latviešu dziedātāju Ladybird. Pēc tam - ka nē, tomēr nav par Ladybird. Tad pa vidu visam (nejauši) atsaucos uz Ladybird panākumiem Japānā. Rezultātā Marinai bija radies iespaids, ka filma būs par dziedātāju, bet citu, ne no Latvijas, kurai būs lemts kļūt populārai Japānā. Līdz ar to visā filmas garumā viņa gaidīja - tad beidzot sāksies varones muzikālā karjera un kad notiks pārēja uz mūsdienām. Protams, pareizā atbilde ir - nekad.

Ja var ticēt totalizatoriem (un kā gan tu neticēsi totalizatoriem), tad reālas pretendentes uz gada labākās filmas Oskaru šosezon ir divas: šī un jau skatītā "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām". Augstāk tiek vērtētas Giljermo del Toro un "Ūdens forma" iespējas. Redzēsim, kas nu tur sanāks, bet varu teikt, ka šajā reizē atbalstu abus favorītus.

Rakstīt savas pārdomas par The Big Lebowski ir gandrīz neiespējami. Kāpēc tā? Jo es pat nezinu, kā pareizi latviešu valodā būtu jāsauc The Dude jeb filmas galveno varoni. Vecais zēns? Čalis? Kaut kā īsti neskan, kaut vai tāpēc vien, ka latviešu valodā nav artikulu, jo The Dude nav vienkārši Čalis, bet - TAS Čalis. Labi, kā lai arī nebūtu, kaut ko uzrakstīt mēģināšu, ja jau filmu atkārtoti noskatījos, bet iepriekšējā skatīšanās reize bija tik sen, ka pat blogu vēl nerakstīju.

Pret Maikla Makdonas filmām es nenoliedzami esmu partejisks - vēl pirms filmas noskatīšanās esmu itin drošs, ka tā man patiks. Turklāt "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām" ir patiešām labi novērtēta filma - saņēmusi Zelta globusu kā labākā drāma, tāpat vairākas aktieru balvas, līdz ar to tur pat varētu teikt, ka ekspektācijas bija vēl augstākas, nekā standarta apstākļos attiecībā pret man ļoti tuvu režisoru.

Andreja Zvjaginceva jaunākā filma "Nemīlestība" (Нелюбовь) ir otrā pēc kārtas viņa kinolente, kas nominēta Oskaram kā labākā filma svešvalodā. Tas, protams, ir itin pārliecinošs kvalitātes apliecinājums. Un patiess prieks par to, ka otrā plāna loma šajā kinolentē ir arī vienam no tautā mīlētākajiem latviešu aktieriem - Andrim Keišam!