Vēls svētdienas vakars. Pēc intensīvas nedēļas nogales, kurā gan sešas stundas rogainingots Bauskā, gan daudz staigāts pa Āgenskalnu, novērtējot atdzimušo tirgu un pasaules čempionātu orientēšanās sportā, viņš vēlas tikai vienu - iedzert glāzi atdzesēta smiltsērkšķu vīna un baudīt silto, bet ne vairs karsto vakaru uz balkona. Sauksim viņu par Raimondu, pieņemsim, ka viņš ir orientējoši 35 gadus vecs vīrietis, rīdzinieks. Tam gan šajā stāstā nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Ar "Suņu salu" Vess Andersons beidzot ir pilnībā iegājis animācijas pasaulē. Kaut kur netālu no tās robežas viņš visu laiku ir dzīvojis - viņa filmas ir tik tālas no skarbās un pelēkās realitātes, ka šāds pavērsiens šķiet tikai loģisks.

"Re - gī - na! Re - gī - na!" tādas bija manas emocijas pēc sestdienas vakara Positivusā, kur uzstājās arī The Prodigy. Līdz ar to nebija šaubu, ka uz vokāli instrumentālās apvienības Regīna koncertu Kalnciema ielā ir jāiet. It īpaši, ja ņem vērā, ka Marina un Estere toreiz jau bija aizgājušas gulēt, bet aiziet līdz Kalnciema kvartālam nudien nav sevišķi tālu.

Vēl viens Dovlatova darbs - šoreiz apkopojums viņa redaktora slejas rakstiem avīzē "Jaunais amerikānis", kurā rakstnieks nostrādāja divus gadus. Tēmas visdažādākās - gan par emigrantu dzīvi, gan par paša ģimeni, gan par globālo politiku un attiecībām ar Padomju Savienību.

Gatavojoties skatīties filmu par Dovlatovu, izlasīju vēl vienu viņa grāmatu. Vai nu es kļūstu vecāks (noteikti kļūstu) vai kas cits, bet katra nākamā Dovlatova grāmata (un tās lasu ar pietiekamiem intervāliem) man patīk arvien labāk. Šī konkrētā grāmata varētu saukties arī "Mana ģimene un citi zvēri", jo katra nodaļa veltītam kādam viņa ģimenes loceklim, tipiski Dovlatova manierē šo to noteikti pārspīlējot, šo to padarot komiskāku traģisma vietā.

Šoreiz patiešām - gandrīz tik vien kā daži vārdi*, jo festivālu apmeklējām tik slinkā režīmā kā nekad. Ar visu to, ka bijām tur visas trīs dienas, reāli skatītas tika mazāk grupas nekā 2016. gadā, kad atbraucām tikai uz svētdienu. Iemesli šādai laiskai festivālēšanai bija visadažādākie: mežonīga tveice, bērna faktors, Sēnes muižas patīkamā atmosfēra, iespēja apmeklēt dažas retāk apciemotas Ziemeļlatvijas pilsētas, vecums, neuzrunājošs mākslinieku sastāvs. Droši varu teikt, ka izvēles nenožēloju un pateicoties pēdējā vakara pēdējam māksliniekam festivāls paliks vislabākajās atmiņās.

Diloģijas "Iliona/Olimps" otrā daļa ir vēl apjomīgāka par pirmo, līdz ar to man ir aizdomas, ka tā varētu būt biezākā grāmata, ko esmu izlasījis pēdējo piecu (ja ne vairāk) gadu laikā. Ņemot vērā to, cik kopumā man ir skeptiska attieksme pret garām grāmatām, tas vien jau ir zināms kvalitātes rādītājs, ka es uz kaut ko tādu parakstījos. Un jāsaka - Simonsam labi izdodas noturēt lasītāja uzmanību, neliekot domāt par to, ka varētu jau šo visu pasākumu uz pusi noīsināt.

Negaidīta atklāsme: ir principiāla atšķirība starp "town" un "town". Pirms doties nelielā izbraucienā uz Dienvidiem no Rīgas, izpētīju, ka apdzīvota vieta Suvainiškis Lietuvas pusē tiek saukta par "town", tātad pilsēta. Aizbraucām uz turieni, izrādījās, ka tur nudien ir ļoti maz ko redzēt un pēc pilsētas galīgi neizskatās. Iesmējām par lietuviešiem, kuri visādus ciematus klasificē kā pilsētas. Atgriezāmies mājās, atveru Lietuvas pilsētu sarakstu un nekādu Suvainiški tur neatrodu. Domāju - kā gan tas iespējams? Un tad atklājas tas, ka Lietuvā ir jēdzieni "miestas" un "miestelis". Kamēr pirmo ir 101, otro - pāri par 200, un miestelis ir drīzāk saucams par pagasta centru. Lai gan - tā precīzi apgalvo, ka miesteļi ir tieši pagastu centri, es arī nevaru, tas šķiet kaut kas pa vidu starp pilsētu un ciematu. Un Latvijā par "town" sauc visas tās pilsētas, kas nav republikas pilsētas (proti, piemēram, Cēsis un Ogri). Īsi sakot - braukt uz Suvainiški Lietuvas pilsētu apceļošanas plāna ietvaros īsti vērts nebija, bet vismaz tagad esmu šo to uzzinājis par Lietuvas administratīvo iedalījumu.

Dažas lietas šajā animācijas filmā man nešķiet īsti pareizas. Pirmkārt, man galīgi nav skaidrs, kāpēc galveno varoni sauc par Kabaci (Courgette, Zucchini). Tīri vizuāli, it īpaši matu krāsas dēļ šis puika būtu dēvējams par Baklažānu (Aubergine, Eggplant). Tas visu laiku kaut kā mulsināja. Otrkārt, vai patiešām dzīves realitāte Šveicē, kur risinās animācijas filmas darbība tik ļoti atšķiras no Latvijas? Vai var tā būt, ka tur bērnu namā dzīvo tikai astoņi bērni, doties izbraukumos uz kalniem slēpot, pārticībā un teju vai laimē? Nē, tā gluži nav, ka šī multfilma būtu idilles pilna, gluži pretēji - kaut vai tālab, ka tā sākas ar to, ka Kabacis negribēdams nonāvē savu māti alkoholiķi, bet tomēr - tā nav Latvijas realitāte.

Tas bija laikam pirms aptuveni diviem gadiem (varbūt pat trijiem?), kad uzsākām projektu "Lietuva", proti, radās doma apmeklēt visas Lietuvas pilsētas, bet tā kārtīgi - nevis tikai ķekšīša pēc, bet normāli izstaigāt, novērtēt, kas labs katrā no tām atrodams un varbūt pat sastādīt Lietuvas pilsētu topu. Kaut kā gan sanāca, ka neesmu līdz šim kārtīgi dokumentējis to, ko esam tur pieredzējuši, bet tagad centīšos šajā ziņā laboties.