Vai es esmu tiesīgs izteikties par kora mūzikas koncertu Dziesmu svētkos? Protams, ka neesmu. Es nemāku dziedāt, nekad neesmu dziedājis korī, manas zināšanas par kora mūziku kā tādas ir diezgan minimālas. Īsi sakot - esmu prasts desiņrijējs, kuram Dziesmu svētku laikā vajadzētu sēdēt mājās un skatīties futbolu. Labi, ka vismaz uz pašu īsto Zvaigžņu ceļa koncertu netiku, tik vien kā uz ģenerālmēģinājumu, līdz ar to ar savu klātbūtni tikai kādam pusīstam melomānam atņēmu vietu, nevis pilnīgi īstam. Bet tā nu ir tā skarbā realitāte - uz kultūras pasākumiem Latvijā bieži cilvēki iet statusa pēc, nevis tāpēc ka viņiem sirds ir īstajā vietā. Pietiek ar to, ka tev ir kaut kas maciņā, lai tu pēkšņi kļūtu uz kaut ko tiesīgs.

Sociālajos tīklos šis pasākums tika prezentēts kā Igo un Ievas Akurāteres koncerts, izpildot dziesmas no viņu duetu albuma "Klusums starp mums", kas tiekot dēvēts par nozīmīgāko erotikas ierakstu latviešu mūzikā, ko līdzīgu Sērža Geinsbūra un Džeinas Bērkinas kopdarbībai. Jau šāds promo teksts vien mani varētu iekārdināt iet uz koncertu, jo Geinsbūrs ir itin pārliecinoši viens no maniem iecienītākajiem dziedātājiem/dziesmu autoriem. Patiesībā gan vairāk šis pasākums bija ģitārista Aivara Hermaņa koncerts, kurā piedalījās arī solisti Ieva Akurātere un Igo.

Fleims ar saviem Roltoniem uzstājās šī gada Kāpas vakara koncertā un jāsaka - tā bija īstā vieta un īstā grupa, kam izpildīt dažādu ārzemju un pašmāju mūziķu kaverversijas - profesionāli, enerģiski un izklaidējoši, piemēroti gan jaunākajiem orientieristiem, gan tādiem, ko par jaunākajiem vairs nenosauksi. Tad nu izlēmu noklausīties, kā tad skan šī kolektīva pašu radītā mūzika.

Kad 2033. gadā ar jaunu vērienu atsākās Eiropas Savienības struktūrfondu slauktuve, mums, profesionālajiem projektu iesniedzējiem, sākās īsts pļaujas laiks. Naudas iekšā nāca teju vai kosmiskas, nācās strādāt vaigu sviedros, lai apgūtu visus pieejamos līdzekļus. Un mēs strādājām, ai, kā mēs strādājām!

Šo notikumu man izstāstīja vecmāmiņa, kura to bija dzirdējusi no savas vecmāmiņas, kurai to bija izstāstījis Lieldiršu muižas kučieris Alfrēds. Kaut gan Alfrēds bija liels dzērājs un mutes brūķētājs, tas nevar būt iemesls stāsta patiesuma apšaubīšanai, jo tajos laikos cilvēki nemeloja, būdami audzināti pareizās kristīgās vērtībās, turklāt viņiem arī nebija motivācijas melot, cerot uz lielākiem reklāmas ienākumiem no apmeklētāju klišķiem. Līdz ar to tajos laikos neviens nekad nestāstīja tādus atgadījumus kā "Viņš tikai gribēja izdrāzt aitu. Jūs nekad nenoticēsiet, kas notika tālāk."

Žans Klods Izo, cik man izdevās saprast, primāri bija dzejnieks, kuram diezgan negaidīti slavu atnesa pievēršanās detektīvromānu rakstīšanai. "Totāls haoss" ir pirmais darbs viņa triloģijā, kas vēsta par policiju un noziedzību ostas pilsētā Marseļā. Tas ir pietiekami sarežģīts stāsts par draudzību, slepkavībām un rasismu. Un mani tas kaut kā galīgi neuzrunāja, līdz ar to šīs grāmatas lasīšana bija īstas mocības.

Pirms doties uz "Pēdējo Ļeņina eglīti" es nebiju noskaidrojis pašu būtiskāko - proti, painteresējies, ka šo izrādi ir režisējis Uldis Tīrons, proti, vajadzēja rēķināties ar to, ka tā būs paredzēta gudrākam skatītājam par mani - vismaz tādam, kas lasa Rīgas laiku (un vienlaikus tādam, kuru iepriecinās tas, ka izrādē būs atsauce ne tikai uz pašu Tīronu, bet arī uz Ilmāru Šlāpinu - nepareizi izrunājot Šaļapina uzvārdu). Labi, ka vismaz otru būtiskāko lietu biju izdarījis - proti, pirms izrādes sākuma iegādājies un izlasījis tās programmiņu, jo pretējā gadījumā ar izrādes uztveršanu man būtu radušās daudz lielākas problēmas.

Pēc Gata Ziemas koncerta "Aleponijā" noklausīšanās tur sastaptais Bindons man teica, ka viņam būšot interesanti izlasīt manu aprakstu par šo koncertu. Varēju viņam piekrist - arī man pašam šķita interesanti noskaidrot, ko tad es par to uzrakstīšu. Jāpārdomā katrs vārds, katrs teikums vispirms trīs reizes jāizdzēš un tad atkal jāuzraksta tas pats tiem pašiem vārdiem. Emociju un iespaidu jūra.

Siguļu mūžamežā tā Kunga 2018. gada 9. zapojūnijā notika pusslēgtā tipa sacensības rogainingā. Grūti teikt, kālab šis rogainings laika ziņā pārklājās ar Baltijas praida gājienu. Nejaušībā tā noteikti nebija. Vai nu organizētāji ir rūdīti homofobi, kas centās atturēt cilvēkus no dalības Praidā, piesolot viņiem orientēšanās atkarības burkānu. Vai arī gluži otrādi - saskatījuši potenciālo rogaininga dalībnieku vidū cilvēkus, kuri savā antipraidiskajā noskaņā pārspēj pat Līgu Dimiteri, centās pasargāt Praida gājienu no kaku maisiņiem. Kurš no šiem variantiem ir tuvāk patiesībai, to "Restorānvagona" ārštata korespondentam Leontīnam Dižkāpostiņam neizdevās noskaidrot, jo rogaininga pēcballītē nebija muzikālā pavadījuma, pēc kura varētu saprast, kas guvis virsroku - Dimiters vai Eltons Džons.

Slovākija. Astoņdesmitie gadi. Skolā sākas jauns mācību gads, un klasei ir jauna skolotāja. Kura klase? Precīzi nepateikšu, bet, pieņemsim, ka septītā, nav svarīgi. Skolotāja šķiet jauka un smaidīga, vēlas iepazīties ar saviem audzēkņiem. Katram no viņiem jāpieceļas, jāpasaka, kā viņu sauc un ar ko nodarbojas viņa vecāki. Viens pēc otra viņi stāda priekšā savus vecākus: mehāniķus, laborantus, pārdevējas, frizieres, tiesnešus, ārstus. Kādi nu kuram vecāki tādā normālā piepilsētas skolā.