Tas bija vēl pagājušajā tūkstošgadē, kad man mamma uzdāvināja grāmatu "Meistars un Margarita". Skaidri atceros, ka pirmā reakcija man bija iz kategorijas "ui, šito es nesalīšu, tā tak baisākā romantika!" Pēc manas reakcijas spriežot - tas būs bijis laikos, kad uz meitenēm vēl neskatījos. Vai arī nē, principā tam nav nozīmes. Kas gan ir no svara, ka grāmatu toreiz izlasīju gan (turklāt par to romantiku biju kaut ko pamatīgi sajaucis - tas nav gluži tas pats, kas "Romeo un Džuljeta"), un kopš tiem laikiem esmu itin liels Bulgakova cienītājs, iepazinies arī ar pārējiem viņa būtiskākajiem veikumiem. Līdz ar to uz Valmieras teātri skatīties "Meistar un Margaritas" iestudējumu devos ar pietiekamām priekšzināšanām (ja kas - esmu LU arī klausījies Silvijas Radzobes kursu par Bulgakovu) un savu devu piesardzības.

Deivids Gilmors pārāk bieži savus līdzjutējus ar jauniem albumiem nelutina - ne reizes viņš nav izdevis vairāk par vienu (solo) studijas albumu desmitgadē, bet deviņdesmitajos gados pat tik aktīvs viņš nebija. Līdz ar to "Rattle that Lock" ir tikai ceturtais soloieraksts šī vīra nu jau drīz piecdesmit gadus ilgajā muzikālajā karjerā. Tiesa, vismaz kopš tā laika, kad šķīrās Rodžera Votersa un "Pink Floyd" ceļi, Gilmora solo karjera un Pink Floyd darbība ir bijušas itin saistītas, līdz ar to nesen klajā nākušais Pink Floyd "gandrīz albums" The Endless River ir pietiekami radniecīgs Gilmora jaunajam veikumam.

Kas ir droši zināms par pastniekiem?

Galvenā balva Venēcijas kinofestivālā. Zviedrijas šī gada nominācija Oskaram. Roja Andersona triloģijas par cilvēka būtību noslēdzošā un droši vien - nozīmīgākā daļa. Filma, kuras dēļ oficiāli saņēmu no Marinas aizliegumu turpmāk izvēlēties filmas, ko skatīties. Un daļēji varu viņu saprast.

"Demians" nav pats zināmākais Hermaņa Heses darbs - kā nekā šī autora darbu vidū ir arī tādi absolūti klasiski 20.gadsimta literatūras paraugi kā "Stepes vilks", "Stikla pērlīšu spēle" un "Sidhārta". Salīdzinoši ar šo trijotni "Demiāns" ir pavisam vienkārša un saprotama grāmata - tā vēsta par kāda jaunieša vārdā Emīls Sinklērs piedzīvojumiem, galvenokārt skolas gados. Sākotnēji grāmata arī esot tikusi izdota zem Sinklēra vārda, bet kādā brīdī autors tomēr atzinies.

"Mums reāli vajadzētu pievērsties kaut kam jēdzīgākam. Mēs esam gudri džeki un varētu pelnīt lielu naudu, bet tā vietā mēs tikai močījam kontru," ar neviltotu sašutumu par nelietderīgi izniekoto laiku konstatēja Kristaps. "Nu bet tu točna padomā - mēs varētu uztaisīt stārtapu, un pēc pēc pusgada pārcelties uz Kaliforniju, kur ir tāāādi pupi!" Kristaps turpināja, ilustrējot savas fantāzijas ar plašiem rokas vēzieniem.

Neliels pārskats par alfabēta restorānu izaicinājuma ietvaros apmeklētajām ēstuvēm.

Vudija Alena jaunāko filmu - "Nesaprātīgs cilvēks" - skatījāmies kino, turklāt vēl tajā kinoteātrī, uz kuru parasti neejam. Bet ja nu gadās biļetes pa lēto, var jau arī komerckino paradīzi apmeklēt, tik principiāls arī es neesmu. Skatītāju gan bija gaužām maz, bet varētu būt, ka tā ir vispārēja, nevis tikai šīs filmas tendence (lai gan - kāda principā man starpība?).

No visām agrīnajām Mjūrielas Spārkas grāmatām "Robinsons" ir vismazāk ievērojamā - pat pie sava ieraksta Wikipedia tā nav tikusi, un ne pilnīgi bez pamata, lai gan savas ievērības cienīgas lietas šai grāmatā ir.

Pirms kāda laiciņa "Klibo no Inišmānas" teātrī jau skatījāmies, ar to vien atšķirību, ka toreiz tas bija Iļģuciema kultūras centrā, bet šoreiz - Liepājas teātrī. Vispār jau interesanti ir vienu un to pašu darbu vispirms baudīt amatieru, bet pēc tam - profesionāļu izpildījumā, un tad salīdzināt, kāds ir vienu un otru sniegums.