Kazhes pierakstu burtnīca

Četri stāsti un divi monologi turpina ekskursiju Andrusa Kivirehka stāstu krājumā "Skaistais dzīvnieks", kuram Varis Piņķis ar savu jauno aktieru ansambli: Reini Boteru, Anci Strazdu, Āri Matesoviču un Klāvu Melli pievērsās jau pērn Trīs stāstos. Cik var saprast, režisoram un aktieriem šķitis, ka Kivirehka darbā atrodams vēl gana daudz saistoša materiāla, un kāpēc gan to lai neparādītu arī skatītājiem? No savas puses varu šai pieejai tikai piekrist - īpatnējais igauņu autora humors man ļoti labi iet pie sirds, līdz ar to esmu tikai priecīgs par šādu izrādes sīkvelu (jeb latviešu valodā - turpinājumu).

Šajā nedēļas nogalē mēs devāmies ceļojumā uz Dienvidiem. Turklāt nevis vienkārši uz Dienvidiem, bet uz Ārzemēm! Par sava ceļojuma gala mērķi izvēlējāmies kādu pilsētu, kuras vēsture sniedzas līdz pat 13.gadsimtam. Tiesa, tā vienā vakarā tik tālu ceļu mērot šķita pārspīlēti, tāpēc nakšņot izvēlējāmies kādā pilsētā pa ceļam (bet arī jau ārzemēs), turklāt arī otrā pilsēta ir gaužām ievērojama - tajā dzimis viens no izcilākajiem kāda pasaulē ļoti populāra sporta veida pārstāvjiem, slavenākais savas valsts šī sporta veida pārstāvis. Ja tev vēl nav skaidrs, par kurām pilsētām ir runa, lūk arī atbilde: braucām mēs uz Šauļiem, bet nakšņojām Jonišķī.

Ar katru nedēļu tuvojas šīs sezonas Vilcieniņu meistarības noslēgums. Likumsakarīgi katra nākamā spēle ir mazliet stresaināka par iepriekšējo, likmes tikai aug un arvien vairāk sašaurinās reālo titula pretendentu loks. Mēdz teikt, ka uz pārbrauktuves zirgus nemaina, ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā un ka dubults neplīst, bet labāk septiņas reizes nomērīt un tikai tad vienu reizi griezt, un pār tiltu jābrauc lēnām. Vispār tie cilvēki, kam patīk banāli sakāmvārdi, runā pārāk daudz un labāk viņos nemaz neklausīties! Katram sava uzvarošā vilcieniņu stratēģija jāatrod pašam kļūdu un mēģinājumu ceļā.

Murakami ar katru jaunu grāmatu necenšas no jauna izgudrot skrituļdēli - viņam ir jau gadu desmitiem nostrādāta formula, uz kuras bāzes top viņa stāsti un romāni, un nekas neliecina, ka autoram būtu vēlme tajā kaut ko radikāli mainīt. Kaut vai tāpēc vien, ka formula strādā gana labi un patiesībā tā ir arī gana elastīga, lai katra nākamā grāmata nebūtu iepriekšējās kopija, bet gan pietiekami individuāla variācija par tēmu. Kāda īsti ir Murakami romāna recepte? Galvenais varonis - intelektuāla darba strādātājs emocionālā krīzē, mazliet maģiskā reālisma, mazliet atsauču uz džezu (vai ne obligāti - bet katrā ziņā mūzikai grāmatā jābūt), mazliet ne gluži normāla seksa, mazliet mistikas. Un neizbēgami - garšai un autentiskumam vismaz kāda šķipsniņa no personīgās biogrāfijas (pēdējo gan iepriekš tik ļoti neizjutu, bet tagad, pēc Par ko es runāju, runādams par skriešanu izlasīšanas šis ir mainījies).

Ar "Kontrabasu" esmu pazīstams grāmatas formā jau sen - šķiet, ka to lasīju vēl pirms tiem laikiem, kad man parādījās blogs (kas nozīmē - minimums 13 gadi pagājuši), taču saņemties iet to skatīties teātrī nemaz nebija tik viegli. Monoizrādes formāts man vienmēr ir šķitis mazliet aizdomīgs. Vai viens aktieris ir spējīgs izklaidēt publiku vakara garumā, turklāt neieslīgstot stulbībās (par šo tēmu - pirms dažām nedēļām biju patiesi šokēts, ieraudzījis Splendidā reklāmu, ka joprojām tiek izrādīts "Alu cilvēks" - izrāde, kuras joku liela daļa patiešām nāk no akmens laikmeta). Jā, "Vectēvs" tai pašā JRT ir izcili spēcīga izrāde, bet tur tomēr ir daudz personiskāks materiāls. Kā nekā man ir daudz lielāka ticība tam, ka Vilim Daudziņam ir bijis vectēvs, nekā tam, ka Gatis Gāga varētu būt profesionāls kontrabasists. Tiesa, kā nupat izlasīju internetos, gluži vienaldzīgs pret mūziku Gāga nav, tiesa viņa mīļākais komponists (Bahs) tieši kontrabasam neko rakstījis nav. Tomēr, nogriežot garot stāstu īstu, beigu beigās uz "Kontrabasu" biļetes paņēmām, kaut vai tāpēc vien, ka citas februāra izrādes JRT bijām pamanījušies nogulēt.

Man patīk laba zinātniskā fantastika, tā vismaz es uzskatu. Ar vārdu "laba" es saprotu to, ka fantastikā mani nemaz nesatrauc tas, kā darbojas kaut kādas tehnoloģijas (no kategorijas - vai tas ir iespējams) un vēl jo vairāk mani neinteresē kvalitatīvi un dārgi specefekti. Ne velti manās acīs The Man from Earth ir viena no izcilākajām zinātniskās fantastikas filmām, lai arī gandrīz visa tās darbība risinās vienā istabā. Man par pārsteigumu, izrādījās, ka "Gattaca" arī galīgi nav viena no tām filmām, kurās citplanētieši ar spicām ausīm runā par Spēku, un arī pakaļdzīšanās ainu ar kosmosa kuģiem te ir apaļa nulle, tā vietā filma pievēršas tehnoloģiski daudz sarežģītākiem jautājumiem.

Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē es paviesojos "Četros baltos kreklos". Nezinu, vai to uzskatīt par sasniegumu vai negodu, visticamākais - vienalga, bet faktu konstatēt ir nepieciešams. Kaut vai tāpēc, ka diez vai Rīgā ir vēl kāda cita vieta, kur publiski apskatāma adīta veste, kurai blakus atrodams Normunda Rutuļa autogrāfs. Tiesa, sestdienas vakarā mēs ČBK nonācām ne Rutuļa vestes dēļ un pat ne tālab, lai noskaidrotu, kāda fasona gumijnieki šosezon ir modē un sarunātu Edijam randiņu ar kādu efektīgu dāmu bez priekšzoba, bet gan lai baudītu virtuves kabarē "Gapoljeri" piecu gadu jubilejas koncertu.

Divas reizes Umberto Eko ir paziņojis, ka viņš izbeidz savu darbību daiļliteratūras lauciņā. Divas reizes viņš pēc šādiem paziņojumiem tomēr ir nācis klajā ar kādu jaunu romānu. Diemžēl jāatzīst, ka katrā nākamā atgriešanās viņa gadījumā ir mazāk spoža, un tas Eko, kas atgriezās ar "Pilotnumuru" galīgi vairs nav tāds autors, kura jauns darbs ir Notikums ar lielo burtu. Ja šī grāmata būtu paša Eko pilotnumurs literatūrā, neesmu drošs, ka viņam būtu sevišķas cerības turpinājumu.

Vilcieniņu meistarībā pēc ilgāka pārtraukuma beidzot iestājusies situācija, kad visi dalībnieki ir izspēlējuši vienādu spēļu skaitu - aizvadītas pilnas deviņas kārtas jeb trīs ceturtdaļas turnīra, un ir iespējams apskatīties uz situāciju kopvērtējumā un izteikt skaitļos balstītus novērojumus.

Vudija Alena filmu plejādē "Sweet and Lowdown" visradnieciskākā laikam ir 1983.gada "Zelig" - arī šī ir pseidodokumentāla filma par kādu it kā ievērojamu cilvēku, kas dzīvojis pirms Otrā Pasaules kara. Arī šajā filmā par šo cilvēku izsakās dažādi nozares eksperti (šajā reizē arī pats Alens ir viens no ekspertiem), lai gan patiesībā tās varonis ir izdomāts no nulles. Šoreiz gan atšķirība ir tajā, ka filma, ja neskaita ekspertu komentārus, nemaz pēc dokumentālā kino neizskatās, bet ir uzņemta kā normāls retro gabals par trīsdesmito gadu Ameriku.