Kazhes pierakstu burtnīca

7 dziesmas paģirām vilcienā

Nedēļas nogales braucienā uz Varšavu šķita nepieciešams iekļaut arī kādu kultūras programmu. Painteresējos par koncertu iespējām pie mana Polijas (un Francijas) kultūras jautājumu padomnieka Kžištofa, kurš kā labu pasākumu norises vietu rekomendēja kafejnīcu "Kulturalna". Tā kā Marina un es nenoliedzami esam gaužām kulturāli, izlēmām piektdienas vakarā tur apmeklēt koncertu.

Pēteris Kamercinds ir Hermaņa Heses pirmais romāns - tapis laikā, kad domājams, varbūt vienīgi pats Hese sevī saskatīja potenciālu kļūt par vienu no neapstrīdamajiem 20.gadsimta literatūras dižgariem. Cilvēku, kurš ir vairāk nekā tikai skribents, bet gan Dzejnieks - neatkarīgi no tā, vai viņš savus darbus raksta prozā vai pantmērā. Kritikai vienota viedokļa par "Kamercinda" kvalitātēm nebija, lai gan potenciālu autorā vairums vērtētāju saskatīja.

"Kāpēc tieši Kipra?" jautāsi tu. "Vai tad Eiropā nav citu, skaistāku un gardiem sieriem bagātaku vietu, ka jādodas pāri visam kontinentam uz zemi, kuras tuvākās kaimiņienes ir Turcija un Sīrija? Vai tevi nebiedē musulmaņi, kara un islāma valsts tuvums?" Atbildēšu, ka izvēle nebija grūta, jo Kipra bija pēdējā valsts manā Eiropas apceļošanas sarakstā. Jā, vēl neesmu bijis tai reģionā, kur mīt gruzīni, armēņi un azerbaidžāņi, bet viņu zemes vien itin minimāli tiek pieskaitītas Eiropai. Jā, tāpat neesmu bijis ne Menas, ne citās britu salās, kuras dažviet uzskata par suverēnām vienībām, tāpat Ālandu un Fēru salām ir savas UEFA atzītas futbola izlases, un tomēr uzskatu, ka Kipras apmeklējums man noslēdza misiju Eiropa.

Par Altistu Daņilovu uzzināju krievu Wikipedia šķirklī, veltītā Peļevina "Čapajevam un Tukšumam", kāda kritiķa izteikuma veidā, ka Čapajevs esot vēl labāks par Daņilovu. Tā kā esmu pārākais konkrētās Peļevina grāmatas cienītājs, izlēmu iepazītues arī ar grāmatu par alta meistaru.

Bez sevišķas izziņošanas lielākajos plašsaziņas medijos oktobra sākumā startējusi jaunā Vilcieniņu meistarības (VM) sezona. Turpinot sadarbību starp VM un bezpartejisko laikrakstu "Restorānvagons", arī šosezon mūsu lasītājiem būs iespēja sekot un just līdzi ne vien spēļu rezultātiem, bet arī turnīra aizkulisēm un dalībnieku privātajai dzīvei. Varat būt droši, dārgie lasītāji, ja kāds Vilcieniņu meistarības dalībnieks uzsāks netikumīgu sakaru ar kādreizējo Igaunijas prezidenta Henrika Ilvesa sievu, jūs būsiet pirmie, kas to uzzinās. Iespējams, pat ātrāk nekā bijusī Ilvesa kundze!

Pat filmu "Marsietis" es uzzināju ap to laiku, kad tai tikai iznāca pirmais treileris. Nē, es nebūt neesmu sācis vērīgāk sekot Meta Deimona gaitām (kā nekā joprojām viņu uzskatu par pārāk līdzīgu Leo di Kaprio un neesmu ne viena, ne otra fans), un arī grāmatu, kas ir pamatā šai filmai, lasījis neesmu. Toties es regulāri lasu xkcd komiksu, kurā bija apgalvots, ka "Marsietis" vismaz grāmatas versijā esot paredzēts tiem filmas "Apollo 11" cienītājiem (arī šo filmu neesmu redzējis), kuri būtu vēlējušies, kaut visa filma sastāvētu no izvērsuma ainai, kas sākās ar "no lietām, kas atrodas uz šī te galda, mums ir jāizveido tas un tas, citādi visi astronauti ies bojā". Proti, vismaz grāmata ir nosacīti uzskatāma par tādu kā domu eksperimentu par tēmu "kā izdzīvot vienam cilvēkam uz Marsa".

Tas bija vēl pagājušajā tūkstošgadē, kad man mamma uzdāvināja grāmatu "Meistars un Margarita". Skaidri atceros, ka pirmā reakcija man bija iz kategorijas "ui, šito es nesalīšu, tā tak baisākā romantika!" Pēc manas reakcijas spriežot - tas būs bijis laikos, kad uz meitenēm vēl neskatījos. Vai arī nē, principā tam nav nozīmes. Kas gan ir no svara, ka grāmatu toreiz izlasīju gan (turklāt par to romantiku biju kaut ko pamatīgi sajaucis - tas nav gluži tas pats, kas "Romeo un Džuljeta"), un kopš tiem laikiem esmu itin liels Bulgakova cienītājs, iepazinies arī ar pārējiem viņa būtiskākajiem veikumiem. Līdz ar to uz Valmieras teātri skatīties "Meistar un Margaritas" iestudējumu devos ar pietiekamām priekšzināšanām (ja kas - esmu LU arī klausījies Silvijas Radzobes kursu par Bulgakovu) un savu devu piesardzības.

Deivids Gilmors pārāk bieži savus līdzjutējus ar jauniem albumiem nelutina - ne reizes viņš nav izdevis vairāk par vienu (solo) studijas albumu desmitgadē, bet deviņdesmitajos gados pat tik aktīvs viņš nebija. Līdz ar to "Rattle that Lock" ir tikai ceturtais soloieraksts šī vīra nu jau drīz piecdesmit gadus ilgajā muzikālajā karjerā. Tiesa, vismaz kopš tā laika, kad šķīrās Rodžera Votersa un "Pink Floyd" ceļi, Gilmora solo karjera un Pink Floyd darbība ir bijušas itin saistītas, līdz ar to nesen klajā nākušais Pink Floyd "gandrīz albums" The Endless River ir pietiekami radniecīgs Gilmora jaunajam veikumam.

Kas ir droši zināms par pastniekiem?