Kazhes pierakstu burtnīca

Izlasījis Dzintara Soduma romānu "Savai valstij audzināts", atklāju, ka kaut kādā mistiskā kārtā biju aizmirsis uzrakstīt savus iespaidus par to viņa darbu, ko izlasīju kā pirmo - un tas nemaz nebija sen, un kura dēļ šobrīd turpinu iepazīt Soduma daiļradi.

Lasot Regīnas Ezeras vienu no agrīnajiem darbiem, "Dzilnas sila balāde", man radās būtisks jautājums: cik lielā mērā manu viedokli par mākslas darba kvalitāti drīkst ietekmēt tas, kādā mērā es piekrītu tā saturam? Un - vai grāmatu spēju uzskatīt par labu, ja man tā idejiski absolūti nešķiet pareiza? Te sanāk pamatīgs potenciāls iebraukt auzās, jo ideloģiska saderība starp manu un autora pozīciju it kā nedrīkstētu noteikt to, vai šajā gadījumā grāmata ir vērtīga vai nav, jo ne jau tas nosaka tās kvalitāti. Turklāt, ja darīšana ir ar literāru darbu, kura centrālais tēls ir apzināti veidots kā nesimpātisks (piemēram, Faulza "Kolekcionārs" vai Bereļa "Vārdiem nebija vietas"), tas taču automātiski neliks tev teikt - fui, kaka, grāmata nekam nederīga? Taču tur tu vari aizbildināties, ka ir taču skaidrs - autors nedomā tā, kā grāmatas "varonis" un līdz ar to jūs tomēr varat būt domubiedri. Bet, kad darīšana ir ar literatūru, kur tu jūti, ka autora pozīcija ir, piemēram, slavināt padomiju, vismaz man ir daudz grūtāk nošķirt vēstījuma domu no tā, cik labi konkrētā grāmata ir uzrakstīta un nekļūt par ideoloģijas kritizētāju.

Vispār jau mums ir paredzēts braukt uz Helsinkiem, jo zinām tur kempingu, kurā plānojam palikt pēdējās divas naktis Somijā. Tomēr kursu uzņemam nevis uz Rietumiem, kur atrodas Somijas galvaspilsēta, bet gan gluži pretējā virzienā - uz Kotku.

Kaut kad vasaras sākumā futbola tēmas konkursā tiku pie divām biļetēm uz Tallinas futbola derbiju: "Flora" pret "Levadia". Ar datumiem tur situācija pāris reižu mainījās, bet galu galā īstā reize pienāca 24. septembrī. Jautājums - vai ir vērts braukt uz Tallinu, lai izmantotu divas biļetes, kuru summārā vērtība ir desmit eiro, nav apspriežams, runa jau nav par naudu.

Sākšu ar nožēlas pilno atklājumu - es tiešām biju domājis, ka Rvīna Vardes vecāki bijuši apveltīti ar to stulbo humora izjūtu, kāda piemīt man, kuras dēļ esmu gandrīz nopietni, bet tomēr nē, apsvēris domu nomainīt vārdu, atbrīvojoties no D burta tajā. Tas šķita iespējams - visos Interneta resuros šo cilvēku dēvē tieši šādā vārdā, nekur neparādās "īstajā vārdā", un tā tālāk. Tomēr, kā izrādās, oficiāli viņš tomēr ir Ervīns. Bet nu labi - nevar jau gribēt visu.

No Lahti uzņemam kursu uz Dienvidiem ar mērķi palikt kempingā Lovīsā. Uzreiz gan turp vēl nedosimies, jo citādi būsim tur par agru, un arī vispār Lovīsa ir mazpilsēta, jau tāpat mums tur ieplānotas divas naktis, un kā būs ar riteņbraukšanu nevar zināt, laiks pamazām kļūst arvien karstāks, un bērnu noskaņojums attiecībā uz uzturēšanos saulē kašķīgāks. Absolūtajos grādos gan nekā tik traka tur nav, taču šovasar rūdījuma nevienam nav, līdz ar to arī +25 šķiet pārāk daudz.

Regīnas Ezeras grāmatā "Slazds" apvienoti divi šai autorei ļoti raksturīgi īsprozas darbu veidi: zooloģiskās noveles un "dažādi cilvēki stāsta noveles iz personīgās dzīves" stāstu kopums. Gan vienā, gan otrā kategorijā man nav skaidrības, cik tieši daudz šādā manierē Ezera ir sarakstījusi, bet sajūta noteikti ir tāda, ka lielāko daļu no tieši šiem tekstiem lasījis neesmu, bet itin līdzīgus gan.

Es vēl mierīgi laiskojos uz prāmja klāja, kad Marina man Whatsapp atsūta ziņu: "Esam laukumiņā" Kamēr es izmaldos pa labirintiem, lai nokļūtu pie viņiem, ceļā pavadījis četras (!) minūtes, jau pienākušas nākamās ziņas "kāpēc tik ilgi... es jau noguru no viņiem 😅". Tā, lūk, ir ceļot ar bērniem... Reizēm.

Nesen es rakstīju, ka ņemšu pauzi un kādu laiku nelasīšu stāstu krājumus. Un nākamajā reizē, kad aizgāju uz bibliotēku, no tās atgriezos ar diviem stāstu krājumiem. Taču kaut kā Vizmas Belševicas grāmata ar nosaukumu "Tās dullās Paulīnes dēļ" šķita tāda, kas man varētu patikt. Rīgas kinostudijas filmu gan redzējis nebiju, bet tas jau nekas. Tā šķiet, ka neko citu kā triloģiju par Billi no Belševias darbiem lasījis nebiju, līdz ar to šī grāmata uzskatāma par kaut kādu redzesloka paplašinājumu un personīgi man jaunu šķautņu atklāšanu Vizmas Belševicas daiļradē. (ja kas - otrs krājums ir ar Regīnas Ezeras darbiem, bet viņas dēļ es allaž esmu gatavs pieļaut izņēmumus paša noteiktiem principiem)

Kad biju paņēmis bibliotēkā "Burvja cepuri", man bija nepieciešams ilgs pierunāšanas darbs, lai Estere būtu gatava šo grāmatu klausīties. Lasīt pati viņa to vispār nebija gatava, bet pat klausīties - ne un ne, mumini viņai nepatīkot, tur viss ir pārāk drūms un biedējošs. Iespējams, pie vainas bija "Vēlu novembrī", kas viņas gaumei noteikti ir par apcerīgu, vai arī kādas zemapziņas bailes no Morras, taču šī bija tā reize, kad es uzstāju - ja jau viņa ir bijusi Muminzemē un kopā ar brāli krāj muminu kartītes, tad teikt: "Man mumini riebjas!" nav korekti. Un tā "Burvja cepurei" Estere deva iespēju, un grāmatas beigās bija par to priecīga, lai arī lasīšanas procesa gaitā bija pāris reizes, kad viņai bija bail un man atkal nācās viņu pārliecināt, ka viss beigsies labi. No kā varu secināt, ka manas bērnības mīļākajai grāmatai - Astridas Lindgrēnas "Brāļiem Lauvassirdīm" viņa nekādi nav gatava.