Kazhes pierakstu burtnīca

Manas vecvecmātes brālis. Jurists. Miris divdesmit astoņu gadu vecumā Krievijā ar spāņu gripu.

Vlada Spāres pirmais un līdz šim vienīgais vienpersoniski uzrakstītais romāns "Tu nevari dabūt visu, ko gribi" ir spilgts un oriģināls teksts, kurā acīmredzami jaušamas gan "Odu laika" atskaņas, gan arī no tā atšķirīgas notis un par kuru man diez vai izdosies kaut cik sakarīgi uzrakstīt, tālab jau pirmajā rindkopā ietveršu nozīmīgāko par šo grāmatu sakāmo: "Tā ir lasīšanas vērta!"

Neko daudz (faktiski - pilnīgi neko) par Ilzi Lāci nezinot, iepazīstot viņas stāstu krājumu "Sarunas uz sētas kāpnēm" kaut kāds ieskats tajā, kas viņa par cilvēku, ir gūstams. Pirmkārt, Ilze Lāce noteikti jau ilgāku laiku dzīvo kaut kur Rietumos, līdz ar to uz situācijām Latvijā var skatīties ar zināmu distanci (tomēr ne no tāda skatupunkta kā Vilim Lācītim, stroiku jautājumos viņa diez vai ir zinoša). Viņas redzējums par dzīvi Latvijā līdz ar to ir ar savu devu līdzjūtības, brīžam diezgan skarbs (kā stāstā par sievieti, kas ierodas Latvijā, lai apciemotu savas atvases, kurai katrai ir sava veida problēmas - ar atkarībām, naudas trūkumu utt). Un arī vispār kā risinājumu dzīves problēmām Lāce noteikti saskata tieši dzīvi ārpus Latvijas, jo šeit viss ir pārāk smagi. Ok, ne visos stāstos, ir šur tur arī sava deva ticības tam, ka šeit viss nav pilnīgi auzās, tomēr nekāda dzīvespriecīgā šī grāmata nav. Un, lai arī stāstu krājums kopumā man patika, jāatzīst, ka mēnesi pēc tā izlasīšanas, kad beidzot esmu saņēmies par to kaut ko uzrakstīt, neko daudz no tā vairs neatceros - tik vien kā noskaņas, bet mazāk - konkrētus stāstus, konkrētus notikumus tajos. Līdz ar to secinājums, ka nekādu spilgto iespaidu uz mani šī grāmata neatstāja.

Mana vecvectēva Joseļa Rivoša brāļadēls. Dzimis Tērbatā. Vecāki: botāniķis Solomons Rivošs (1868–1931) un Rebeka Rivoša (dz. Freidlina, 1878–1939). Domājams, ka bērnības gadus pavadījis Tērbatā, vismaz tur viņa vecāki precējušies, tur viņš arī dzimis, taču kaut kad ģimene pārcēlās uz Latviju. Zināms, ka 1921. gadā Bernharda vecāki saņēma Latvijas pases, tobrīd bija pierakstīti Rēzeknē, bet reāli, domājams, dzīvoja Rīgā. Drīzumā ģimene pārcēlās uz Rietumeiropu. Sākumā dzīvoja Vācijā (Berlīnē, Hamburgā), bet 1927. gadā pārcēlās uz Cīrihi, Šveicē, kur Bernhards Rivošs turpināja izglītību arodskolā (nav izdevies noskaidrot, vai Šveicē dzīvoja tikai Bernhards vai arī viņa vecāki). 1930. gadā ieguva gatavības apliecību, paralēli jau no 1928. gada mācījās Cīrihes konservatorijā. Apguva Mūzikas zinātni un literatūras vēsturi Cīrihes Universitātē, 1934. gadā ieguva doktora grādu, disertācijas tēma “Beiträge zur Entwicklung in Haydns Symphonik, 1759 bis 1780” (Haidna simfoniskuma attīstība no 1759. līdz 1780. gadam).

Grupā "DJ Krankenwagen" man patīk teju viss, līdz ar to apzinos, ka viņu jauno albumu vērtēšu no absolūti partejiskām pozīcijām. Bet, ja ņem vērā, ka rakstu to, kas man tīk, par to, kas man tīk, problēmu te neredzu. Tomēr vispirms nepieciešama sūkstīšanās par to, kas man šajā grupā nepatīk. Protams, ka tas ir nosaukums. Pat nav īsti svarīgi, kāds tieši bija tas stāsts, kālab šai grupai tik ļoti piemērotajam vārdam "Krankenwagen" priekšā nonāca tie divi burti, kas rada pilnīgi nepareizas asociācijas par to, kā varētu izklausīties šī grupa un kāda varētu būt tās mērķauditorija. Vai pat precīzāk, rodas iespaids, ka tev ir darīšana ar vienu konkrētu indivīdu, kas labākajā gadījumā skrečo plates, bet sliktākajā - vienkārši pārslēdz dziesmas ar crossfade funkciju. Un nav svarīgi, vai tev ir darīšana ar dīdžeju Bobo vai ar to personāžu, par kuru vēsta "Last Night a DJ Saved My Life" - tā gluži vienkārši nevarētu būt mūzika man. Un tad kaut kur nejauši tu izdzirdi kādu šī izpildītāja dziesmu un saproti - "Sasodīts, tā ir štelle! Apfelsaft!" Nu, jā, tātad man nepatīk šīs grupas nosaukums vai pareizāk, tā pirmā daļa.

Mana līdzšinējā pieredze ar Egila Venteri daiļradi bija drīzāk negatīva: "Radio Luxembourg" šķita esam totāls sviests, kamēr "Āgenskalns" varbūt nebija gluži tik baiss sviests, tomēr manai gaumei pārāk nesakarīgs. Vai es no "Šķirotavas stāsta" gaidīju kaut ko diži vairāk? Droši vien, ka nē, tomēr saturs, kas vēsta par Rīgas apkaimēm man pēc definīcijas šķiet izlasīšanas vērts un līdz ar Rīgas ielu izskriešanu arī Šķirotava man tagad ir kaut cik pazīstama. Fakts, ko nebiju ņēmis vērā - šis tomēr ir mazliet cita laikmeta darbs, tapis savus 15 gadus vēlāk nekā divas iepriekš lasītās Ventera grāmatas.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem itin lielu popularitāti ieguva filma par simtgadnieku, kas izkāpa pa logu un pazuda. To noskatījos un atzinu par tīri labu. Fakts, ka tai pamatā bija grāmata, kas Zviedrijā kļuva par dižpārdokli, man vai nu bija zināms vai arī nē, bet īsti manu prātu tas nekad nebija nodarbinājis. Līdz pagājušajā nedēļā bibliotēkā šo grāmatu ieraudzīju un padomāju: "Hei, varētu droši vien to izlasīt!" Tā tad arī izdarīju, un secināju - ir līdzīgi kā ar filmu, šis tas ir labs, šis tas - ne tik ļoti.

Sen nebiju neko lasījis angļu valodā. Kaut kā pēdējā laikā galvenokārt "pārtieku" no bibliotēku piedāvājuma, bet angliski tur lielākoties pieejami dāmu romāni, krimiķi un/vai apšaubāmas kvalitātes bestselleri. Arī no "The Foundling" (kuru tomēr paņēmu bibliotēkā) neko fenomenālu negaidīju, bet grāmatai vismaz ir patīkams vāka attēls, kas parasti no absolūtām sēnalām ļauj izvairīties. Arī šoreiz. Starp citu, "Wikipedia" saitē "The Foundling (novel)" piedāvā divus citus šāda nosaukuma romānus, līdz ar to nav brīnums, ka atsevišķās valstīs grāmata izdota ar citu nosaukumu: "The Lost Orphan" (šāda nosaukuma šķirškļa Wikipedia nav). Tiesa, romānu "Pazudusī bārene" es diez vai būtu lasījis.

Silvija Brice noteikti ir viena no zināmākajām mūsdienu Latvijas tulkotājām. Tā gan gluži nav, ka es, pirms izvēlēties grāmatu lasīšanai, noskaidroju, kas to tulkojis (protams, ja tā nav jau sākotnēji rakstīta latviešu valodā), taču itin bieži viņas vārdu lasītās grāmatās esmu redzējis. Un izrādās, ka viņa arī pati raksta. Šogad iznāca viņas otrā eseju grāmata "Piktais sentiments", bet pagaidām esmu iepazinies tikai ar tās priekšgājēju - "Baigās piezīmes".

Grāmatu, kas veltīta Krustpils un Jēkabpils ebreju kopienu vēsturei (būtiski - tās patiešām bija divas kopienas, nevis viena, ilgāku laika periodu tās Daugavai nošķirot ne tikai fiziski, bet arī administratīvi, it īpaši laikos, kas tās atradās dažādās Krievijas impērijas guberņās) iegādājos un izlasīju vismaz diva veida motivāciju vadīts. Pirmkārt, tīri no profesionālā viedokļa, jo mani interesē labāki un sliktāki paraugi tam, kā pasniegt lokālu vēsturi. Otrkārt, tālab, ka ar Krustpils ebreju kopienā savulaik ietilpa arī mani senči, šajā miestā dzimis mans vectēvs. Sevišķa pamata pieņemt, ka no šīs grāmatas varētu uzzināt kādus jaunus faktus tieši par savu dzimtu man nebija, jo patiesībā Krustpilī mani senči dzīvoja diezgan neilgu laiku (šajā ziņā ticamāk kaut ko būtu atrast krājumā "Ebreju Rēzekne"), bet kontekstam tāpat šķita interesanti.