Kazhes pierakstu burtnīca

To, kas tas tāds - Vlads Nastavševs - es uzzināju pa īstam tikai pirms šī gada Positivus. Tas nekas, ka iepriekš bija skatīta gan "Vecene", gan " Peldošie-Ceļojošie", jo par režisoru personībām lielākoties neinteresējos. Navstavševa gadījumā gan izrādījās, ka velti, jo saistošā tur ir daudz.

Otrdienas vakarā, sekojot nejauši pirms dažām nedēļām "Magnētā" sastaptā kādreizējā kursabiedra Ģirta uzaicinājumam, nokļuvu Nacionālās bibliotēkas restorānā "Klīversala", lai mazliet palauzītu galvu ap dažādiem uzdevumiem.

Pirmajam septembrim par godu (apraksts dabiski, ka top ar aizkavēšanos) skatījāmies vienu no filmām, ko uzgāju sarakstā kā skolas tēmas komēdiju klasiku. Tā kā līdzās tai sarakstā bija nevis "American Pie" un "Dumb and Dumber 2", bet gan "The 400 Blows", "The Breakfast Club", "Dead Poets Society" un citas cienījamas filmas, šķita - šo varētu noskatīties! Jāatzīst - galīgi nebija laba doma.

Pirmo reizi piedalījos vienā no klasiskākajiem Latvijas velopasākumiem. Vienlaikus - pirmo reizi dzīvē ar riteni braucu sacensību režīmā - uz ātrumu, un vēl barā. Jāsaka - interesanta pieredze un šķiet, ka āķis ir lūpā (ui, cik es esmu viegli dajebkur ievelkams).

Kalnciema kvartāla koncertsezonas noslēgumā uzstājās Ansamblis "Manta". Skaidrs, ka arī es tur biju klāt. Turklāt - ne uz vienu no iepriekšējo nedēļu superapmeklētajiem kalnciemenes koncertiem nebija atzīmējušies nācēju vidū tik daudzi man pazīstami cilvēki, tā ka nebūt nebiju viens šajā vēlmē skatīt Edgaru, Edgaru, Oskaru un Raiti spēlējam.

Viss ir pagalam. Kā es varēju būt tāds muļķis? Pat domāt par to visu negribās. Viss šķita tik labi, tik labi. Un tagad - tā.

Solījumu turēju - Čonkina otro daļu izlasīju. Šajā grāmatā gan pats Ivans Čonkins ne tuvu nav galvenais varonis - kamēr Čonkins visas grāmatas garumā sēž cietumā, kaislības virmo viņam apkārt, šajā triloģijas daļā iesaistoties veselai plejādei spilgtāku un mazāk spilgtu personāžu.

Mums būs bērns. Klāra to vēl nezina. Pat gūgle to vēl nezina. Bet es esmu izlēmis. Es darīšu visu iespējamo. Es darīšu visu neiespējamo. Mums būs bērns.

Savulaik, saklausījies visādas muļķības, es nepamatoti uzskatīju "Die Toten Hosen" par pankroka grupu. Skaidrs, ka šādam pieņēmumam nebija sevišķa pamata - kā jau normāli vācieši, Campino un pārējie biedri spēlē šlāgermūziku, ar to vien atšķirību, ka viņu dziesmas lielākoties ir drusku ātrākas, nekā tas būtu raksturīgs Volfgangam Petri. Un, ja uz viņu mūziku skatās tieši šādā veidā, tad varbūt Toten Hosen nav nemaz tik slikts ansamblis?

Šī filma varētu būt Latvijā gana aktuāla - kā nekā tā stāsta par bēgļiem. Vai varbūt lietot terminu - ekonomiskajiem imigrantiem? Kā nekā filmas galvenā varone no valsts, kura varētu būt Lībija, bēg nevis uz kādu no mierīgākajām kaimiņzemēm, bet gan uz Kanādu.