Kazhes pierakstu burtnīca

Tepat blakus Mostarai - aptuveni 15 kilometru attālumā - atrodas mazpilsēta Blagaja, kurā Bunas upes krastos jau kopš 16.gadsimta darbojas Blagajas tekija jeb dervišu klosteris. Derviši, cik saprotu, islāmā ir ļaudis, kas piekopj īpaši askētisku dzīvesveidu, pārtiek no ziedojumiem un tikai lūdz Dievu (mūku viens no skarbākajiem variantiem, kas neparedz baznīcas vīna gatavošanu). Ar visu man raksturīgo pieticību un vienkāršību, pievērsties dervišu dzīvesveidam īpaši nevēlējos, kas gan neliedza mums kā tūristiem šo tekiju apskatīt. Kaut vai tāpēc, ka tā atrodas upes krastā zem pamatīgas klints un man vismaz bija sajūta, ka dzīvošanai tur tiešām ir nepieciešama ļoti stipra ticība augstākajam spēkam, jo varbūtība, ka kādu dienu no augšas nokritīs pamatīgākais klints gabals un tekiju saplacinās, nemaz nav tik maza.

Aktuālās dienas maršruts mums nebija kilometru ziņā pārbagāts - no Sarajevas vajadzēja tik vien kā aizbraukt līdz Mostarai tajā pašā Bosnijā. Pa taisno - kādi 150 kilometri. Skaidrs, ka gluži pa taisno nebraucām, bet arī bez diži lieliem līkumiem. Kā nekā Bosnijā tev nav gluži neierobežotas iespējas vazāties pa brīvajiem maršrutiem, tāpēc nākas vien uzvesties godīgi un saprātīgi.

Jau kopš bērnības Jānis sapņoja būt par panku. Viņš gribēja staigāt smagos ādas zābakos, nedēļu nemainot zeķes. Jānis gribēja dedzināt kioskus, dzert alu no divlitrīgas pudeles un apčurāt Doma baznīcu. Viņš gribēja spēlēt grupā trīs akordus. Viņš gribēja lamāties ar garāmgājējiem. Viņš gribēja publiski sadedzināt ASV karogu. Viņš gribēja, lai uz viņu rādītu ar pirkstu, sakot: "Fui, smirdīgais panks." Bet Jānis bija labs puika un negribēja sāpināt savus vecākus.

Viņi uz Francijas Alpiem devās vienkārši atpūsties - izbaudīt ziemas priekus, pabraukt ar slēpēm lejā no kalna, pavadīt kvalitatīvu laiku kopā kā ģimene. Taču viņi pat nenojauta, ka tur viņus piemeklēs dabas stihija, kura pārveidos viņu visu dzīves.

Reizēm darba dienu vakaros prasās pēc kādas jaukas un sirsnīgas filmas. Cik daudz var viens cilvēks skatīties dāņu psiholoģiskos trillerus par brūkošām dzīvēm. Vajag taču reizēm kaut ko amerikāniski vieglu, mazliet banālu un smieklīgu. Kā, piemēram, jaunāko Vudija Alena filmu.

Marinai ir problēmas ar JRT aktrisi Elitu Kļaviņu. Ir gadījies no viņas dzirdēt, ka Kļaviņa nenoliedzami ir lieliska aktrise, bet viņas personāži parasti ir sieviešu dzimuma suņi, un tādi Marinai pie sirds neiet. Tad jau tikai loģiski, ka vismaz vienā izrādē, kuru šajā rudens sezonā JRT apmeklējām Kļaviņai bija jābūt galvenajā lomā.

Sēržam Geinsbūram ne tikai patika skaistas sievietes (kuram nepatīk!), bet arī gāja pie sirds mūzikas ierakstīšana kopā ar viņām un domājams, dāmu muzikālās dotības galīgi nebija tas, kas Geinsbūram rūpēja visvairāk. Tiesa, Bridžita Bardo pa reizei kādu mūziku ierakstīja arī bez Geinsbūra līdzdalības, tomēr ne jau sava vokāla formu dēļ Bardo kļuva par sava laikmeta sekssimbolu.

Kusturicas apmeklējuma diena bija, manuprāt, lietus ziņā bagātākā mūsu ceļojumā - lija teju nepārtraukti, un tas bija itin nomācoši, kā man nākas atzīt, tas noteikti mazliet koriģēja mūsu plānus, liekot vairāk sēdēt iekštelpās un mazāk - izbaudīt dabas skatus.

Ir noticis brīnums! Vēl ne gads nav pagājis, bet "Balkānu bamšļa kokteilis" ir atgriezies! Kas zina, varbūt es šo ceļojuma aprakstu finišēšu vēl pirms Septiņu armiju kaujas, kurā reptiloīdi beidzot tiks sakauti par visiem lāgiem. Tālab, kamēr zobeni vēl kalvē - aši uz Balkāniem!

Nezinu, vai "Calvary" saņems kādas balvas šīs sezonas prestižākajos pasākumos, bet vismaz man tā kļuva par ilgākā laikā iespaidīgāko noskatīto filmu. Varbūt, protams, daļēji pie vainas tas, ka nemaz tik daudz filmu šobrīd neskatāmies, bet domājams lielākais nopelns ir filmas kvalitātei.