Kazhes pierakstu burtnīca

Senos laikos, aptuveni šī gada pavasarī Edijs piedāvāja doties izbraucienā uz Amsterdamu novembrī ar mērķi atbalstīt Latvijas futbola izlasi tās (domājams bezcerīgajā) spēlē pret Nīderlandi. Tā kā tieši šī gada martā (vai tas bija februāris? kurš to vairs atcerās!) Amsterdamā biju pabijis, ne irkli nešaubījos - jābrauc ir! Kurš cits gan spēs ar savu skatienu samežģīt Arjēna Robēna kājas, ja ne es? Vai, ja būt kaut nedaudz godīgam, šķita, ka šis būs viens jautrs pasākums, kurā noteikti jāpiedalās.

Pieci gadalaiki. Itin nodreijāta tēma. Kā nekā Kims Kiduks par šo tēmu uzņēmis filmu, un vispār cik gan vēl gadalaiku varētu būt? Labi, nav svarīgi, ir vēla nakts, kad rakstu šo tekstu, tālab neatbildu par savu vārdu plūsmu. Lai gan - kad es par to būtu atbildējis?

Kad vasara ir garām, ir laiks ķerties pie pārgājieniem. Kukaiņi ir aizgājuši gulēt, koki zaudējuši lapas, no rīta teltī ir patīkami atvēsinošs, nevis atbaidoši karsts, un tu vari izbaudīt pārgājienu pēc pilnas programmas.

Šķiet, vēl nupat mēs spēlējāmies ar rotaļu vilcieniņiem un skraidījām īsajās bikšelēs, bet laiks trauc uz priekšu deviņjūdžu soļiem un nu jau noslēgusies Vilcieniņu meistarības 4.kārta. Par tās aktualitātēm tieši no norises vietas ziņo Restorānvagona speciālkorespondents Ulrihs Klucītis.

Īsti nezinu, kā tas nākas, bet "Smillas jaunkundzes sniega izjūta" man skolā bija ieteicamās ārzemju literatūras sarakstā 12.klasē. Tur gan toreiz darbojās princips, ka katram vajadzēja izlasīt tikai vienu no saraksta grāmatām un pārstāstīt pārējiem (kuru gan interesē tā ārzemju literatūra, nav jau Rainis), tālab šo grāmatu nelasīju, un diez vai man tā tolaik būtu bijusi nepieciešama. Šodien, lai arī par radikālu Pētera Hēga cienītāju tā mani nepārvērta, vismaz kaut ko vērtīgu no tās gūt varēju, un tas jau ir kaut kas.

Man patīk dokumentālas filmas. Man patīk filmas par rokmūziku. Man patīk dokumentālas filmas par rokmūziku. Vai tas būtu iemesls, lai man patiktu filma "20 pēdu attālumā no zvaigznēm", kas vēsta par bekvokālistu skarbo likteni mūzikas pasaulē? Par to - jaunākajā "Restorānvagona" numurā, tfu, šajā bloga ierakstā.

Jau pirms vairāk kā nedēļas noslēgusies Vilcieniņu meistarības 3.kārta, bet kaislības ap to vēl nekādi nerimst. Par populārā turnīra tumšajiem noslēpumiem ziņo "Restorānvagona" speciālkorespondents Ulrihs Klucītis.

Savulaik Eirovīzijas dziesmu konkurss bija "mana tēma". Ne tādā ziņā, ka es nevarētu iedomāties lielāku ņudzinātāju (pilnīgi nevietā vārds, bet tas nekas) par ikgadējo mazzināmu viduvēju Eiropas dziedātāju ērkšķu krūmā parādi, bet tādā, ka universitātē maģistra darbā veicu šī konkursa rezultātu analīzi un korekciju (vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu). Līdz ar to tas ir tikai loģiski, ka labie cilvēki Iveta un Edijs mani (un Marinu) dzimumdienā sveica ar biļetēm uz izrādi "Eiro-Vīzija" Nacionālajā teātrī.

Kā jau biju solījis pats sev Mantas koncerta Kaņepes Kultūras centrā laikā, arī uz šī ansambļa uzstāšanos Depo aizdevāmies par spīti tam, ka šonedēļ piektdienas vakars nebija gluži darba nedēļas nobeigums, jo arī sestdien devos darboties pie virpas.

Pagājuši desmit gadi kopš pirmās kino dokumentālistu viesošanās Šķērsielā, un šie gadi nesuši daudz pārmaiņu gan ieliņas ikdienā, gan valsts mērogā. Dažs piedzimis, cits nomiris, cits vienkārši pazudis no redzes loka. Ā, un Latvija ieguvusi neatkarību un tiecas Eiropas virzienā.