Kazhes pierakstu burtnīca

"Pavasara suns" ir itin līdzīgs nesen lasītajai "Tumšo bodīšu ielai" - vēl viens 2014.gada Nobela prēmijas literatūrā laureāta Patrika Modiano mazformāta darbs, kurā centrāla loma ir pagātnei un galvenā varoņa atmiņām. Šajā grāmatā varonis gan nesirgst ar atmiņas zudumu, bet tāpat tajā notiekošais ir tāda kā pagātnes rekonstrukcija, vienīgi šoreiz - mazāk ar detektīva elementiem, vairāk vienkārši - skaistākas struktūras pēc.

Pirms daudziem, ļoti daudziem gadiem lasīju šīs grāmatas saīsināto un cenzēto versiju, kas turpinājumos tika izdota vienā no padomju literatūras žurnāliem savienības pēdējos agonijas gados. Tagad būtu droši vien interesanti salīdzināt, cik daudz tolaik tika cenzēts, bet galīgi nebrīnos, ka agrāk šī grāmata legālā veidā PSRS nebija pieejama, jo nosaukt tās saturu par padomju oficiālajai politikai neatbilstošu būtu vēl tīrais sīkums.

Beidzot bija tieša saruna ar Klāru. Iespējams, pārāk tieša. Vai man vajadzēja to zināt? Vajadzēja. Klāra mani mīl, bet man netic. Viņa gribētu man ticēt, bet nevar. Evanu viņa nemīl, bet viņa Evanam tic. Viņa gribētu mīlēt Evanu, nevis mani. Un tagad pati nezina, ko darīt. Jautāja manu padomu. Kā es varētu viņai šajā jautājumā līdzēt? Es nemaz nepazīstu Evanu!

Jaunās teātra sezonas atklāšana mums notika visai nepierastā vietā - peldošajā darbnīcā "Noass", kur skatījāmies izrādi "Padegs un Padegs" Vara Piņķa režijā.

Frenka Zappas daiļrade ir dīvaina pēc definīcijas, bet "Cruisin' with Ruben and the Jets" ir dīvains ieraksts pat Zappas kopējā dīvainuma kontekstā. Kā nekā radošus avangarda eksperimentus šajā ierakstā ir aizstājušas vienkāršas doo-wop stila dziesmiņas piecdesmito gadu manierē, kurās turklāt pats Zappa nemaz nedzied.

Otro gadu pēc kārtas piedalījāmies lībiešu virsietim Ako veltītajos nedēļas nogales pasākumos Salaspils novadā. Ja pērn startējām ar Marinu divatā kā "Brīvie radikāļi", šoreiz nosaukumu mums piešķīra organizētāji, un saucāmies "Alo". Patiesībā itin labs nosaukums, ja to interpretē kā darbības vārda "alot" (proti - dzert alu) formu. Sastāvs arī bija plašāks: visas dienas ar mums kopā startēja Zoļika pilsoņi Raitis un Anita, bet atsevišķos posmos iesaistījās arī Avotu apkaimes triecienbrigāde: Aivars ar jaunās paaudzes cīnītājiem Gustavu un Kārli.

Šosezon vēl ne reizes nebija sanācis apmeklēt brīvdabas koncertus kalnciemenē, bet izziņotais Nastavševa un Keiša-Nīmaņa JRT dziesmu koncerts sevišķas šaubas neradīja: šī statistika bija jālauž, par spīti tam, ka soctīklos uz šī pasākuma apmeklēšanu bija pieteikušies tādi drūmie pūļi, ka bija skaidrs, ka visiem vietas nepietiks.

Uz LabuDabu braucu trešo reizi pēc kārtas. Visvairāk gaidīju "The Fall" uzstāšanos, jo par šiem vecajiem britu pankiem bija lasīts daudz labu vārdu, taču diemžēl viņus redzēt ne vien man, bet arī pārējiem festivāla apmeklētājiem nebija lemts, taču kopumā iespaidu par festivālu tas sagandēt nespēja.

Par šādu sižetu: Ādolfs Hitlers atmostas mūsdienu Vācijā, esmu savulaik pat domājis. Tiesa, nebūt ne tādā veidā, kā to iztēlojies vācu rakstnieks un žurnālists Timurs Vermešs.

"Tvaika darbināmā žirafe" ir vieni no ievērojamākajiem stīmpanka mūzikas pārstāvjiem. Gadījumā, ja tev nav tas gods būt pazīstamam, ar stīmpanku, mazliet izskaidrošu, kas tā tāda par štelli. Stīmpanks vairāk ir novērojams kā zinātniskās fantastikas un/vai fantasy paveids, ko raksturo tādas nākotnes tehnoloģijas, kādas tās varētu būt iztēlojušies cilvēki 19.gadsimtā - futūristiski brīnumi, kurus darbina tvaiks, tāda kā pagātnes nākotne. Stīmpanks līdzās literatūrai nonācis arī citos virzienos - dizainā, modē un - mūzikā. Ar pēdējo gan ir mazliet sarežģītāk, jo kā gan tu īsti definēsi pagātnes-nākotnes mūziku? Līdz ar to stīmpanka mūziķiem vairāk raksturīgs ir stīmpanku ietērpt dziesmu saturā un pašu grupu dalībnieku tēlos, bet spēlēt tādu mūziku, kāda konkrētajiem mūziķiem iet pie sirds.