Kazhes pierakstu burtnīca

"Sapņi par manām Krievijas vasarām", kā izrādās, ir viens no pēdējo 20 gadu ievērojamākajiem franču literatūras darbiem, saņēmis divas prestižākās Francijas balvas literatūrā - Gonkūru balvu un Mediči balvu. Droši vien, tas arī bija iemesls, kālab šo grāmatu pasūtīju, lai gan man nekādu iepriekšēju zināšanu ne par Andreju Makinu, ne viņa daiļradi nebija.

Manta Daugavpilī viesojās arī pagājušā gada izskaņā (toreiz - kopā ar Gaujartu), bet toreiz nu jau aizmirstībā grimušu iemeslu dēļ uz koncertu nedevos. Šoreiz tikām sanāca veiksmīgs komplekts - "Manta" Artilērijas pagrabos un vēl izrāde Daugavpils teātrī.

Vispār jau es uz Daugavpils teātri biju paredzējis doties kaut kad 2015.gadā, kad sāksies izaicinājums "10 teātri", bet sanāca aizbraukt arī šogad, apvienojot teātra un Ansambļa "Manta" koncertu apmeklējumus.

Nekad neesmu slēpis, ka mēdzu šo to dzīvē darīt statistikas pēc - ķeksītis (vai precīzāk - ķeksīšu skaits) man ir diezgan spēcīgs motivētājs. Līdz ar to kuram, ja ne man, būtu jāiet skatīties teātra iestudējumu, kuram pamatā ir statistika - vācu/šveiciešu apvienības "Rimini Protokoll" izrādi "100% Rīga"?

Informējam, ka laikrakstu "Restorānvagons" pagājušajā nedēļā iegādājies neatkarīgs Somijas uzņēmums "A very honest Finnish Company". Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Vladimirs Petrovs īpašā uzrunā lasītājus informē, ka jaunā redakcija saglabās labākās izdevuma iestrādnes, tomēr žurnālistikas kvalitāti esot nepieciešams uzlabot, jo līdz šim izdevums bijis pārāk tendenciozs.

No Bitolas uz Salonikiem iet divas šosejas - jaunā, kas ir taisnāka, un vecā, kas ir skaistāka. Izvēlamies braukt pa vecāko, lai apskatītu pāris ūdenskritumus, nopeldētos ezerā (šoreiz pie peldes tieku ne vien es, bet arī Iveta) un - man uz rokas uzķēzītu bruņurupucis. Tā kā esam jau visu laiku sevi dēvējuši par stulbajiem maķedoniešiem (tāds mūsu automašīnai numurs), aplasām iespējami vairāk šīs valsts slēpņu, lai būtu Latvijas līderi Maķedonijas slēpņošanā, kas gan nav sevišķi grūts uzdevums. Un tad jau esam iebraukuši Grieķijā.

Paēduši viesnīcā brokastis (mēs taču tur tādas domājams ēdām? neko neatceros!), dodamies uz Tiranas centru. Pilsēta ir jāapskata, tur nav divu domu. Šī pilsēta nenoliedzami ir kolorīta, lai gan to diez vai varētu nosaukt par klasiski eiropeiski skaistu, ar Vīni - nekā kopīga. Pilsētas centrā atrodams itin auteniska paskata DzOTs, lai atgādinātu par kādreizējo komunistisko valsts vadītāju paranoju un apsēstību ar aizsargposteņu būvi, un kaut kāds dīvains piramīdas veida grausts, par kura sienām kāpelē vietējie bērneļi. Vispār jāsaka - patīkama pilsēta, ne tādā ziņā kā skaista un droša, bet tāda vieta, kurā ir gana daudz neierasta, kas vienmēr ir pluss, jo īpaši mūsdienu šabloniskajā pasaulē.

Kosovas stāvoklis starptautiskajā politikā ir visai neskaidrs - to kā neatkarīgu valsti ir atzinušas 108 no 193 ANO dalībvalstīm, bet līdz pilnai starptautiskai atzīšanai tai vēl ejams tāls ceļš. Kā nekā Geocaching statistikā Kosovas slēpņi skaitās pie Serbijas un, domājams, jebkurš serbs tev labprāt sados pa seju, ja tu viņam parādīsi viņa valsts karti, kurā Kosova neietilpst. Tiesa, nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē Kosova varētu nonākt atkal Serbijas paspārnē.

Melnkalnē mums bija divi iespējamie maršruti, par kuriem ilgāku laiku domājām - kuru izvēlēties. Šajā izteikti nelielajā valstiņā (kāda piektā daļa Latvijas) ir plašs gan dabas, gan cilvēku radītu objektu piedāvājums. Viens variants bija braukt gar piekrasti un apskatīt gleznainās (un, kā varēja prognozēt - tūristu pārbāztās) pilsētiņas un jūru, otrs - doties pa iekšzemi, kur atrodas kalni (kā bez tiem valstī, kurai pat nosaukumā ir Kalns) un upju kanjoni. Domājams, citos apstākļos mūsu izvēle būtu kritusi par labu kalniem, bet drēgnā un lietainā laikā, kad reizēm bija pagrūti rast sevī motivāciju vispār kāpt ārā no auto, drošākais variants šķita piekraste - ko mums arī nenācās nožēlot.

Tepat blakus Mostarai - aptuveni 15 kilometru attālumā - atrodas mazpilsēta Blagaja, kurā Bunas upes krastos jau kopš 16.gadsimta darbojas Blagajas tekija jeb dervišu klosteris. Derviši, cik saprotu, islāmā ir ļaudis, kas piekopj īpaši askētisku dzīvesveidu, pārtiek no ziedojumiem un tikai lūdz Dievu (mūku viens no skarbākajiem variantiem, kas neparedz baznīcas vīna gatavošanu). Ar visu man raksturīgo pieticību un vienkāršību, pievērsties dervišu dzīvesveidam īpaši nevēlējos, kas gan neliedza mums kā tūristiem šo tekiju apskatīt. Kaut vai tāpēc, ka tā atrodas upes krastā zem pamatīgas klints un man vismaz bija sajūta, ka dzīvošanai tur tiešām ir nepieciešama ļoti stipra ticība augstākajam spēkam, jo varbūtība, ka kādu dienu no augšas nokritīs pamatīgākais klints gabals un tekiju saplacinās, nemaz nav tik maza.