Kazhes pierakstu burtnīca

Galvenā balva Venēcijas kinofestivālā. Zviedrijas šī gada nominācija Oskaram. Roja Andersona triloģijas par cilvēka būtību noslēdzošā un droši vien - nozīmīgākā daļa. Filma, kuras dēļ oficiāli saņēmu no Marinas aizliegumu turpmāk izvēlēties filmas, ko skatīties. Un daļēji varu viņu saprast.

"Demians" nav pats zināmākais Hermaņa Heses darbs - kā nekā šī autora darbu vidū ir arī tādi absolūti klasiski 20.gadsimta literatūras paraugi kā "Stepes vilks", "Stikla pērlīšu spēle" un "Sidhārta". Salīdzinoši ar šo trijotni "Demiāns" ir pavisam vienkārša un saprotama grāmata - tā vēsta par kāda jaunieša vārdā Emīls Sinklērs piedzīvojumiem, galvenokārt skolas gados. Sākotnēji grāmata arī esot tikusi izdota zem Sinklēra vārda, bet kādā brīdī autors tomēr atzinies.

"Mums reāli vajadzētu pievērsties kaut kam jēdzīgākam. Mēs esam gudri džeki un varētu pelnīt lielu naudu, bet tā vietā mēs tikai močījam kontru," ar neviltotu sašutumu par nelietderīgi izniekoto laiku konstatēja Kristaps. "Nu bet tu točna padomā - mēs varētu uztaisīt stārtapu, un pēc pēc pusgada pārcelties uz Kaliforniju, kur ir tāāādi pupi!" Kristaps turpināja, ilustrējot savas fantāzijas ar plašiem rokas vēzieniem.

Neliels pārskats par alfabēta restorānu izaicinājuma ietvaros apmeklētajām ēstuvēm.

Vudija Alena jaunāko filmu - "Nesaprātīgs cilvēks" - skatījāmies kino, turklāt vēl tajā kinoteātrī, uz kuru parasti neejam. Bet ja nu gadās biļetes pa lēto, var jau arī komerckino paradīzi apmeklēt, tik principiāls arī es neesmu. Skatītāju gan bija gaužām maz, bet varētu būt, ka tā ir vispārēja, nevis tikai šīs filmas tendence (lai gan - kāda principā man starpība?).

No visām agrīnajām Mjūrielas Spārkas grāmatām "Robinsons" ir vismazāk ievērojamā - pat pie sava ieraksta Wikipedia tā nav tikusi, un ne pilnīgi bez pamata, lai gan savas ievērības cienīgas lietas šai grāmatā ir.

Pirms kāda laiciņa "Klibo no Inišmānas" teātrī jau skatījāmies, ar to vien atšķirību, ka toreiz tas bija Iļģuciema kultūras centrā, bet šoreiz - Liepājas teātrī. Vispār jau interesanti ir vienu un to pašu darbu vispirms baudīt amatieru, bet pēc tam - profesionāļu izpildījumā, un tad salīdzināt, kāds ir vienu un otru sniegums.

Šodien ņēmām un vēl reiz devāmies Vienības braucienā. Tiesa, ne vairs pa šoseju, bet gan MTB trasi. Un ne vairs sacensību, bet gan atpūtas režīmā. Un labi vien, ka atpūtas, jo Marinas ritenis, kurš gan tiek prezentēts kā kalnu ritenis, skaidri apliecināja savu tikai daļējo atbilstību šādam statusam - braukājot pa ne gluži līdzeno virsmu, tam izstaipījās ķēde un tā sāka lēkāt pa zobratiem, darot braukšanu diezgan neizturamu. Ja būtu jābrauc ātri, diez vai no šī būtu kas prātīgs sanācis.

Daudzus gadu desmitus pēc tam, kad brašais kareivis Ivans Čonkins pirmo reizi tika nogādāts ciematā Krasnoje, sāgas par Čonkinu radītājs Vladimirs Voinovičs atgriezās pie saviem seno dienu personāžiem, lai reizi par visām reizēm pieliktu punktu Čonkinam, Ņurai un Josifam V. Staļinam.

Pirmo reizi cilvēces vēsturē pabiju uz kādu festivāla "Homo Novus" izrādi. Šķiet, ka mēs neizvēlējāmies šī gada piedāvājumā kādu no "karstākajiem" pasākumiem, taču atmiņā paliekoša tā pilnīgi noteikti bija. Ar piebildi, ka tā, protams, bija performance un nevis izrāde, bet tas varbūt nav nemaz tik svarīgi.