Noklausījies jaunāko Pink Floyd veikumu, izlēmu atgriezties tuvāk saknēm, prom no mārketinga trikiem, specefektiem un ārišķībām, un kas gan saistībā ar PF būtu tālāk no sabiedriskajām attiecībām kā Sida Bareta solo karjera? Tālab šodien man austiņās skan "The Madcap Laughs".

Pilnīgi neticās - nebiju bijis uz nevienu "Mantas" koncertu kopš pašas vasaras, pat uz albuma prezentāciju nebija sanācis aiziet. Kā gan lai vairs dēvējos par "Mantas" stalkeri un kā lai vairs apgalvoju, ka esmu lielāks grupas cienītājs kā piecgadīgais Olivers no Rustanoviču dzimtas? Vienīgais veids reputācijas saglābšanai - apmeklēt "Mantas" uzstāšanās gan KKc, gan "Depo" (gaidāma nākamnedēļ).

Skatiens vērsts grīdā, minimāla interese par visu apkārt notiekošo, klusēšana kā labākā aizstāvība, aizraušanās ar vienroku bandītu (lai gan arī tā - ar savu devu vienaldzības) - tāds ir aktuālākās pašmāju kinolentes "Modris" galvenais varonis (vārdā Modris, kā gan citādi?).

Šķiet, ar tik lielām bažām un šaubām uz JRT vēl gājis nebiju - par Aleksandra Vampilova Provinces anekdošu iestudēju Borisa Frumina režijā bija dzirdēts Jaunajam Rīgas teātrim nepiedienīgi daudz sliktu atsauksmju. Izrāde, kurā viss notiek palēninājumā ar 4 stundas ilgām mocībām, kur puse auditorijas pēc pirmā cēliena notin makšķeres, galīgi neizklausās pēc našķa. Bet biļetes nopirktas un jāiet ir. Kā tad nu būs?

Biju viens no miljoniem cilvēku visā pasaulē, kam ziņa par jaunu Pink Floyd albumu nāca pilnīgi negaidīti un neticami. Pēc 20 gadu klusēšanas? Sešus gadus pēc Rika Raita nāves (tiešām pagājuši jau seši gadi!)? Joprojām bez Rodžera Votersa? Un trīsdesmit piecus gadus kopš pēdējā klasiskā PF albuma? (Final Cut tomēr ir izteikts Votersa solo ieraksts, bet pēdējās divas plates par klasiskām nosaukt nekādi nevaru). Skaidrs, ka jautājumu un bažu pirms šī ieraksta klausīšanās bija vairāk nekā nekontrolētas sajūsmas.

Tās bija brīnumskaistas divas nedēļas, un es esmu tev pateicīgs, ka tu man tās dāvāji. Bet, mazulīt, būsim tieši un atzīsim - labi, ka tās ir palikušas pagātnē un nekad vairs neatgriezīsies, jo brīvība man ir svarīgāka par visu!

Kādu vakaru viesojāmies pie Normja un Noras. Pirms doties prom, ievēroju plauktā grāmatu ar saistošu nosaukumu - "Erotic Cinema". Dabiski, ka izlēmu, ka vēlos šo grāmatu aizņemties izlasīt (apskatīties bildes?). Liels bija mans pārsteigums, ka šo grāmatu Normis bija pirms itin daudziem gadiem dabūjis dāvanā no... manis. Lai gan... vienmēr esmu uzskatījis, ka man ir laba gaume, un te arī apliecinājums.

Kad Latvijas teritorijā pirmo reizi dzirdēti aplausi, ir itin sarežģīts jautājums. Lai arī Wikipedia ziņo, ka aplaudēšanas tradīcija, iespējams, ir sena kā pati cilvēce, lielākas skaidrības šajā jautājumā nav. Vai senajiem kuršiem un zemgaļiem bija pazīstama plaukstu sišana kā veids, lai uzslavētu sekmīgu runas vīru vai dziedātāju, man nav ne mazākās nojautas. Kā teikt - neesmu vēsturnieks. Bet itin droši var teikt, ka šī Gata Šmita režisētā izrāde nav vēsturiski 100% precīza, un droši vien - labi, ka tā.

Ar filmu "Un Dievs radīja sievieti" pirmo plato soli pretī pasaules slavai - proti, ar šo filmu viņu iepazina arī Amerikā, ne tikai dzimtajā Francijā. Un ar to savu vārdu pa īstam pieteica arī filmas režisors Rožē Vadims - no kā mēs varam secināt, ka šī filma pamatoti ir uzskatāma par gana klasisku kino gabalu. Es gan, jāatzīst, šo filmu izvēlējos skatīties tālab, ka par to izlasīju grāmatā "Erotika kino", kurā bija izteikts apgalvojums, ka ar šo filmu Bardo iepazīstināja amerikāņus ar bikini. Kas gan ir daļēji muļķības.

Ar šo Ērika Emanuēla Šmita grāmatu cīnījos vairāku mēnešu garumā - gan tādēļ, ka lasīta tā tika franču valodā, gan tādēļ, ka tā manās acīs ne tuvu nav viena no viņa veiksmīgākajām. Patiesībā varētu pat izteikties vēl kategoriskāk - tā ir pirmā manis lasītā viņa grāmata, kura drīzāk būtu liekama "paldies, es esmu jau paēdis" plauktiņā. Mēģināšu pamatot - kādēļ tā.