Kazhes pierakstu burtnīca

Latvijas teātru iepazīšanas kārtējā nodaļā nonācām Ģertrūdes ielas teātrī uz izrādi "Āda". Lasītās atsauksmes - izcilas. Iestudējumam pamatā Ingas Gailes darbs - līdzīgi kā lieliskajos Dirty Deal Teatro "Traukos". Lomās - Ivars Krasts no JRT un Anta Aizupe (pavisam nesen skatīta Nacionālajā "Vecenē"). Izklausās ļoti labi, vai ne?

Ar Hārdija Lediņa un NSRD daiļradi iepazinos vidusskolas laikos, pateicoties @sicis muzikālajām zināšanām, visnotaļ labi iepazīstot grāvējiem bagātāko šī kolektīva (par grupu to saukt diez vai būtu pareizi) ierakstu "Medicīna un māksla". Vēlāk zināšanas tika papildinātas daudzos un dažādos veidos, lielākoties gan pēc abu NSRD radošo līderu - H.Lediņa un Jura Boiko - nāves.

Emirs Kusturica manās acīs ir sarežģīts gadījums, kas traucē skaidri formulēt attieksmi. Izcils režisors? Nenoliedzami. Savdabīgs mūziķis? Ar garantiju. Cilvēks, kas nekautrējas teikt to, ko domā? Kā gan citādi! Problēma tomēr ir tajā, ka tas, KO viņš saka, tikai apstiprina viedokli, ka kino cilvēkiem, tāpat kā rokmūziķiem, ne vienmēr vajadzētu vaicāt viedokli dažādos jautājumos. Konkrēti Kusturica ir ne tikai dažādu vēsturisku brīvības cīnītāju (šī vārda īpaši plašā nozīmē) kā Če Gevaras un Fidela Kastro cienītājs, bet arī diezgan slimīgs krievijofīls un putinofīls. Kas serbiem gan laikam arī kopumā ir raksturīgi, bet neko jauki tas neizklausās, it īpaši mūsdienās, tāpēc Kusturica ir liels Kremļa propagandas mīlulis, jo viņam allaž atradīsies kāds kritisks vārds, ko veltīt Rietumu pasaulei. Tiesa, diez vai šos pašus Krievijas medijus satrauc apstāklis, ka Kusturica līdzās Putinam apbrīno kādu citu mūsdienu pasaules ģēniju - bijušo futbolistu Djego Maradonnu, arīdzan izslavētu ar viņa viedo un kritisko prātu (sarkasma karodziņš).

Pat pašam mazliet šokējoši - burtiski dažu mēnešu laikā jau trešo reizi apmeklēts Latvijas Nacionālais teātris, kurā pirms tam pēdējo reizi biju bijis gluži nesen - 2005.gadā. Un joks ir tāds, ka visas trīs pēdējā laikā tur redzētās izrādes man patika, līdz ar to nebūt nav pārsteidzoši, ka jau sagādātas biļetes arī uz "Raiņa sapņiem", bet potenciālā gaidīšanas sarakstā ietilpst "Jūtu tektonika" un pat "Sarkangalvīte un vilks" (pēdējā gan vairāk, pateicoties tur dzirdamajām Edgara Mākena dziesmām).

Katru gadu 14.februārī iekrīt diena, ko dēvē par godu Svētajam Valentīnam - katoļu baznīcas svētajam, par kuru trūkst drošu faktu, kaut vai tik drošu, no cik vēsturiskiem un mazāk vēsturiskiem personāžiem veidojusies viņa biogrāfija. Kas gan nav nekāds retums dažādās mitoloģijās, ieskaitot mūsdienu politiku.

Džordža Orvela romāns "1984" ir viena no tām grāmatām, kuras es ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Proti - kaut kas īpaši tuvs un dārgs (lai gan mīļš droši vien šeit nebūtu vietā). Līdz ar to ir tikai dabiski, ka uz šī darba iestudējumu Liepājas teātrī nebraucu sev tipiskajā neziņā par izrādes saturu un par to, ko vispār no tās sagaidīt. Kaut kā gaidīšana gan bieži beidzas ar vilšanos.

Nu jau man sāk šķist, ka esmu izlasījis teju vai visas Ērika-Emanuēla Šmita grāmatas, vai vismaz uz to pusi, un pamazām man šis autors ir sācis apnikt. Bija laiks, kad viņu uzskatīju par ģēniju, vienu no mūsdienu literatūras dižgariem, bet pamazām mani viņa audzinoši izglītojošie darbi ir pārstājuši sajūsmināt. Nē, šaubu nav, ka viņa labākās grāmatas man joprojām šķiet tikpat fascinējošas kā iepriekš - par “Pilāta evanģēliju”, “Egoistu sektu”, “Izvirtuli”, “Ibrahima kungu un Korāna ziediem”, “Manu dzīvi ar Mocartu” un vēl dažiem citiem joprojām esmu gatavs stāvēt un krist. Bet tas vairs nenozīmē, ka manās acīs Šmits ir nevainojams rakstnieks, kuram nemēdz gadīties neveiksmīgāki darbi, un jāatzīst, ka pēdējā laikā tādi viņam gadās arvien biežāk (tiesa - visai banālais “Kad es biju mākslas darbs” iznāca jau 2002.gadā).

Iegādājos šo grāmatu es noteikti pirms vairāk nekā pusgada, bet kaut kā sanāca, ka tā ilgi nenonāca līdz lasīšanai. Kā tā - pats nezinu, bet vienlaikus jāatzīst - nekā tik aizraujoša jau tur arī nebija, lai man būtu bijis nepieciešams to izlasīt ātrāk.

Par Andreja Zvjaginceva jaunāko filmu daudziem ir bijis ko teikt. Kinokritiķi "pūstošajos Rietumos" filmu slavē, kamēr dzimtajā Krievijā dažādi eksperti, sākot ar valsts Kultūras ministru un beidzot ar standarta interneta iemītniekiem, kas seko drošajam vadmotīvam "redzējis neesmu, bet viedoklis ir" vienā balsī filmu sauc par mēslu un Rietumu komercpasūtījumu. Kā ir īstenībā? Par to tu diez vai uzzināsi šajā blogā, tā vietā labāk būs, ja pats noskatīsies filmu.

Pēdējā laikā mani mazliet šokē Nacionālā teātra piedāvājums - tur ir pārāk daudz tādu izrāžu, kas mani potenciāli varētu interesēt. Ilgus gadus bija JRT snobs un citus Rīgas teātrus gandrīz pilnībā ignorēju, bet te, ieskatoties Nacionālā teātra repertuārā, itin daudz kas šķiet vilinošs. Migela de Unamuno "Miglas" iestudējums tai skaitā.