Kazhes pierakstu burtnīca

Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros pieklājas apmeklēt kādu bērnu izrādi. Patiesībā mazliet pat žēl, ka svētdienā man tāda sanāca tikai viena - kaut kā nebiju savlaicīgi iedomājies, ka uz "Skolotājām" varētu aiziet ar visu Jurģi (kurš gan izrādei izrādījās par mazu, un savā ziņā varbūt sākotnējais lēmums būtu bijis pareizs), līdz ar to tur aizdevās visa mana ģimene bez manis (kā arī Laura, Patrīcija un Vilhelms), tikām es Veideru trijotnei pievienojos uz "Briesmīgi priecīgām lietām", kuras Marina un Estere noskatījās jau pērn. Kālab es gāju uz izrādi, kurai vecuma grupa bija norādīta 6+? Tālab, ka tās teksta autori ir Ance Strazda un Klāvs Mellis no "Kvadrifrona", un es viņiem ļoti ticu.

Elmārs Seņkovs uz Valmieras vasaras teātra festivālu atveda savus audzēkņus - Kultūras akadēmijas 4. kursa studentus, kuri izrādē "Kristāla bērni" demonstrēja novērojumus par sevi un saviem vienaudžiem, par tēmām, kas viņiem aktuālas. Šī izrāde īpatnējā veidā sasaucās ar divu gadu pagātni šajā festivālā. 2022. gada vasarā daļa šo pašu jauniešu piedalījās iestudējumā Citu dziesmu svētki, kur viņi atveidoja pankus, kas ālējās uz vecas automašīnas. Arī šoreiz bija mašīna, ar kuru apiešanās bija dažāda, arī šoreiz bija zīmēšana uz sienas (tiesa - ar ūdeni, līdz ar to ne visai paliekoša), taču bija viena būtiska atšķirība - kamēr toreiz Mārtiņa Meiera režisētajā pasākumā šie jaunieši acīmredzami atveidoja citu paaudzi - tādu, kas bija jauna pirms gadiem 20-25, bet šeit stāsti ir ja ne gluži par pašiem to stāstītājiem, tad vismaz par tādiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir saskarsme ikdienā.

Divi no šī gada VVTF jauniestudējumiem bija par karu. Vienu no tiem iestudēja Mārtiņš Eihe, otru - Valters Sīlis. Man uzreiz bija skaidrs, ka abiem es gatavs nebūšu. Arī bez papildu atgādinājumiem tu visu laiku par to atceries, zemapziņā tas atrodas nemitīgi un jebkura garāka saruna agrāk vai vēlāk šai tēmai pieskarsies. Taču vienu noskatīties vajadzēja - jo izlikties, ka viss ir kārtībā, ka nekāda kara tepat netālu no Latvijas robežām nav, arī nevar. Līdz ar to izvēle bija, kuru no šīm izrādēm skatīties. Beigās izlēmu, ka Mārtiņa Eihes "Izdzīvošanas piezīmes", kas vēsta par sievietes likteni karā, kļūšanu par līdzīgu kara trofeju kā veļasmašīna, būs pārāk smaga, tik smaga, ka es tai gluži vienkārši neesmu gatavs. Arī "Ik dienas", protams, nav viegls materiāls, bet vismaz izvarošana tur nav viena no centrālajām tēmām.

Sērijā "Es esmu..." iznākušais Ilzes Jansones romāns "Laika rēķins" vēsta par ievērojamo trimdas latviešu rakstnieci Ilzi Šķipsnu. Tā kā relatīvi nesen (pirms mazāk kā gada) izlasīju vienu viņas stāstu krājumu, un tas man patika, izlēmu, ka varētu būt interesanti un pamācoši kaut ko vairāk uzzināt arī par tā autori. Protams, zināms, ka šīs sērijas grāmatas nav uzskatāmas par precīziem biogrāfiskiem vēstījumiem, bet gluži no zila gaisa pagrābtas fantāzijas, kas atainotu Raini kā futbolistu vai Vili Lāci kā cīnītāju pret okupācijas režīmu, tās arī nav.

Šis priekšnesums nes vārdu "Koncertizrāde" un tas tika izrādīts Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, līdz ar to savā klasifikācijas sistēmā to pieskaitu teātrim un nevis koncertiem, lai gan šī būtu tā reize, kur man ir grūti pateikt, kas tas ir vairāk - izrāde vai koncerts. No vienas puses, Agnese Budovska, kas ir šī pasākuma soliste, ir aktrise, turklāt viņa te ne tikai dzied, bet arī lasa dzeju. No otras, dziesmu cikls ar mūsdienu latviešu dzejnieku dzeju, ko mūzikā ietērpis Edgars Mākens - tas taču ir vistīrākais koncerts. Atkal no pirmās - bet Mākens pēdējā laikā galvenokārt ir zināms kā teātra komponists, līdz ar to šis nevar būt vienkārši koncerts. Atkal no otrās - bet šim priekšnesumam nav pat norādīts režisors, tātad tā nav izrāde. Beigu beigās - nav jau arī dižas nozīmes, kurā kastītē to ieliec, bet vairāk - ko tas izvelk ārā no tevis.

Izrādes anotācija bija tāda, ka uz to liku teju vai lielākās cerības, ka šī varētu kļūt par manu 2024. gada VVTF lielāko notikumu. Tā vēsta sekojošo:

Sesto reizi pēc kārtas bijām Valmieras vasaras teātra festivālā, un izrāžu programma mums šoreiz bija tik intensīva kā vēl nekad iepriekš. Man viss šis sākās ar "Daudz laimes dzimšanas dienā", kas droši vien arī ir loģisks veids, kā uzsākt šādu festivālu, ar piedzimšanu.

Kamēr pirmajā mūsu rītā Olandē vienpadsmitos mēs jau bijām sasnieguši dienas galamērķi, otrajā rītā ap šo laiku mēs tikai nesen bijām izkasījušies no kempinga, līdz ar to neizvelējāmies visu ceļojumu turpināt dīvaino dienas režīmu. Iespējams, šajā jautājumā bija līdzējusi ilgā sēdēšana gastrobārā, kuras rezultātā gulēt aizgājām vēlu un stipri noguruši. Iepriekšējā dienā, pētot kempingā dabūto Olandes karti, bijām izdomājuši tālāko maršrutu (vismaz vienu tā soli uz priekšu) - došanos uz Ziemeļiem, pa ceļam izbraucot ar velo prāmi un sasniedzot kempingu netālu no miesta vārdā Geta. Distance atkal bija gaidāma starp 35 un 40 kilometriem, kas šķita pietiekami saprātīga. Pateicoties manam iepriekšējās dienas veikala apmeklējumam, šādi tādi produkti mūsu rīcībā bija, ieskaitot jogurtu, kas ceļojumos kļūst par daudz plašāka patēriņa preci nekā mājās, tad nu kempingā iestiprinājāmies un tad devāmies ceļā. Te jāpiebilst, ka atšķirībā no pirmās dienas Olandē, kas bija vienmērīgi saulaina, šajā dienā mums sanāca saskarsme arī ar lietu (lielākais bija solīts pa nakti, tāpēc mēs bijām iepriekš rūpīgi salikuši vismas mantas ūdensdrošajās somās un pat piekabi salocījuši un iestūķējuši zem telts, taču beigās slapjums bija itin minimāls un mūsu bažas nepamatotas), bet ne tādā mērā, lai tas mums nopietni traucētu.

Savā ikdienas dzīvē Viktors Ozoliņš ir psihologs un psihoterapeits, bet, līdzīgi kā, man šķiet, savi 10% Latvijas iedzīvotāju, kādā brīdī viņš izlēma, ka vajadzētu tā kā uzrakstīt kādu grāmatu. Nē, šo es saku bez pāspīlējuma - aizej tu uz bibliotēku, un vari vien brīnīties par to, cik daudz dažādu nekur nedzirdētu autoru darbi tur ir atrodami. Viktors Ozoliņš, domājams, viņu vidū vēl ir no mazāk eksotiskajiem (tā kā viņa grāmatu izdevusi Zvaigzne ABC, tur būtu jābūt bijušai arī kādai izdevniecības interesei, ka tā ieraudzījusi dienasgaismu), bet realitāte patiešām ir tāda, ka mūsdienās, ja vien tev ir vēlme izdot grāmatu, un gatavība mazdrusciņ investēt šajā pasākumā, grāmatu var izdot jebkurš. Kas, savukārt, ir būtiskākais iemesls, kāpēc Raimonda Kažes stāstu un ceļojumu piezīmju grāmata, es ceru, dienasgaismu nekad neieraudzīs (futbola vēstures grāmatas ir cita lieta, tur es redzu kaut kādu misiju). Bet tas galīgi nav par koku tēmu.

Diskriminēt diennakts stundas un uzskatīt dažas no tām par labākām kā citas, protams, nav pareizi. Taču, ja tev ir gadījies izkāpt no prāmja četros un piecdesmit minūtēs no rīta, un nonākt mazpilsētā, kurā tuvākās trīs-četras stundas vēl nebūs nekādas dzīvības, droši vien tu atzīsi - šis nav pats optimālākais laiks. Tieši šādas sajūtas bija arī mums šajā agrajā rīta stundā Mariehamnā, taču par laimi mēs bijām tām emocionāli gatavi, un mums bija kaut kas līdzīgs plānam. Patiesībā tas bija radies jau visai savlaicīgi - iepriekšējā dienā Pērnavā, kas droši vien ir lielākais operativitātes līmenis, kādu var sagaidīt no mums šajā dzīves posmā.