Kazhes pierakstu burtnīca

Paula Bankovska grāmatas esmu lasījis diezgan daudz (šī man ir devītā), taču neteiktu, ka esmu sevišķs viņa daiļrades cienītājs - neviena no līdz šim lasītajām mani īsti nebija pārliecinājusi par to, ka Bankovskis būtu "mans rakstnieks". "Čeka, bumba & rokenrols" mani uzrunāja ar nosaukumu, tomēr nebija tā, ka es gaidīju, ka šis romāns mainīs manu kopējo iespaidu par Bankovska daiļradi. Un vilties nenācās - lai arī kopumā romāns man patika, sajūsma tāpat izpalika.

Vispār jau Neoficiālais Vienības brauciens strauji iet uz galu, ne velti šogad tā finiša pasākumā bija četri cilvēki, bet tas īsti neietekmē manis paša iesaistīšanos. Galvenais jau ir iemesls izbraukt ar riteni pieklājīgu distanci.

Septembrī man ar Esteri ir paredzēts iet uz "Kvadrifrona" izrādi "Brūnais siers", tad nu izlēmu, ka vajadzētu vispirms meitu iepazīstināt ar grāmatu, kura ir pamatā konkrētajai izrādei, lai nebūtu satraukuma par to, ka viņai teātrī būs bail, jo ar Esteri gadās visādi. Izrādījās, ka šī bija laba izvēle, jo grāmata Esterei patika tik ļoti, ka pēc tam, kad to viņai biju izlasījis es, viņa arī pati to vēl vairākkārt pārlasīja un arī izspēlēja ar brāli epizodes no grāmatas veicot izmeklēšanu, kurš tieši tad ir vainīgais brūnā siera sasēdēšanā.

No rīta pamodies, secināju, ka mana kāja izskatās mazliet sliktāk kā iepriekšējā vakarā, līdz ar to pamazām nācās secināt, ka neesmu to vis saskrāpējis, bet gan apdedzinājis pret kādu augu. Pagaidām gan vēl dzīvoju cerībās, ka problēna "pati atrisināsies". Kā teikt, ja uzvelc zeķi, neko pat redzēt nevar.

Bija tuvu tam, lai es biļeti uz "Stulbo dzīvi" nebūtu nopircis - par šo pasākumu man atgādināja kāds Mastodon lietotājs. Protams, biļetes pirkšanas brīdī par to, kas tieši šajā "Stulbajā dzīvē" notiks, sevišķi lielas nojautas man nebija, taču pietika ar informāciju par to, ka tur piedalās grupa "The Tiger Lillies". Te jāpiebilst, ka mana pazīšanās ar šo grupu nemaz nav sena, lai gan emocionāli šķiet, ka Tīģerlilijas ir kā radītas man - tā Brehta/Vaila maniere komplektā ar absolūti melnu humora izjūtu un brīvību no jebkādiem tabū man ir ļoti tuva. Ukraiņu "The Dakh Daughters" pirms izrādes/koncerta tā arī nepaklausījos, bet paļāvos - gan jau būs labi.

Jautrākais stāsts par "Pornogrāfisko bildīšu tirgotāju" ir par to, kā es to lasīju. Citas no bibliotēkas paņemtās grāmatas bija jau izlasītas, bet man liela daļa svētdienas bija jāpavada Slokas stadionā, kur zināju, ka būs gana daudz laika lasīšanai. Taču, ja tu brauc uz U8 vecuma grupas meiteņu futbola turnīru, diez vai tur ierasties ar grāmatu "Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs" būtu labākā doma. Taču citas grāmatas nav. Ko darīt? Ielikt grāmatu citos vāciņos. Daudz variantu gan man nebija krājumos, tad nu lasīju it kā Andreja Makina "Dreams of my Russian Summers". Nosaukuma dēļ arī tā šobrīd galīgi nav labākā grāmata pasaulē (saturam gan nav ne vainas, bet vismaz bez pornogrāfijas).

"Miesas krāsas domino" ir viens no zināmākajiem Zigmunda Skujiņa darbiem, piedzīvojis arī tulkojumu itāļu valodā, augstu novērtēts no, piemēram, Gunta Bereļa puses, bet lasītājam parastajam manā personā pret šo darbu ir arī sava deva iebildumu, bet par to - vēlāk tekstā.

Grāmatas nosaukums diezgan precīzi raksturo ne tikai to, kas tajā notiek, bet arī to - kā tas notiek. Proti, Bekas Adamašvili romāns "Šajā romānā visi mirst" ir grāmata, kura ļoti apzinās to, ka tā ir grāmata, un par to ir informēti arī tās varoņi. Postmoderna metaliteratūra, tas droši vien būtu precīzākais apzīmējums šādam darbam. Vēstījums, kurā literāro un ne tikai literāro atsauču ir tik daudz, ka nīgrs lasītājs vaicātu: "Bet kur tad ir oriģinālsaturs visā šajā kultūrcitātu pasaulē?" un autors šādu nīgro lasītāju nogalinātu, bet, protams, sekojot literatūras loģikai, nevis patvaļīgi.

Mēs esam Valmieras vasaras teātra festivāla apmeklētāji ar zināmu stāžu - pirmo reizi te bijām 2019. gadā (pirmā izrāde, ko festivālā redzēju, bija Nelabā roka), līdz ar to šogad bijām festivālā jau sesto reizi, un vasaras kalendārā augusta pirmo nedēļas nogali katru gadu rezervējam ļoti savlaicīgi. Šis gads mums kļuva par vērienīgāko VVTF apmeklējumu līdz šim.

Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros pieklājas apmeklēt kādu bērnu izrādi. Patiesībā mazliet pat žēl, ka svētdienā man tāda sanāca tikai viena - kaut kā nebiju savlaicīgi iedomājies, ka uz "Skolotājām" varētu aiziet ar visu Jurģi (kurš gan izrādei izrādījās par mazu, un savā ziņā varbūt sākotnējais lēmums būtu bijis pareizs), līdz ar to tur aizdevās visa mana ģimene bez manis (kā arī Laura, Patrīcija un Vilhelms), tikām es Veideru trijotnei pievienojos uz "Briesmīgi priecīgām lietām", kuras Marina un Estere noskatījās jau pērn. Kālab es gāju uz izrādi, kurai vecuma grupa bija norādīta 6+? Tālab, ka tās teksta autori ir Ance Strazda un Klāvs Mellis no "Kvadrifrona", un es viņiem ļoti ticu.