Kazhes pierakstu burtnīca

Netipiski, bet par gaidāmo "Židrūna" koncertu, kuru var vai nevar saukt par pēdējo, uzzināju no Marinas, kuru par šīs grupas cienītāju nenosauksi (ne velti viņai pašai dižas intereses uz to doties nebija). Pārdomas mazliet raisīja biļešu cena - pierasts, ka pašmāju mūziķu uzstāšanās gadījumā biļetes ir par teju simbolisku maksu, bet te - 29 eiro. Padomājot racionāli, gan apzinos, ka esam šajā ziņā izlaisti un ka nav tā, ka gūto baudījumu no koncerta automātiski paceļ apstāklis, ka izpildītājs "ir no ārzemēm", un bieži emocionālā ziņā daudz jaudīgāks izrādīsies kaut kas pavisam vietējas nozīmes, nevis, piemēram, "Red Hot Chili Peppers" uzstāšanās Lucavsalā (manā atmiņā spilgtākais piemērs tukšajam šāvienam).

Trešdienas vakarā man bija grūta izvēle: doties uz Riga FC futbola spēli pret Vroclavas Šļonsk Skonto stadionā vai uz "Židrūna" koncertu turpat pāri ielai. Patiesībā, ja es būtu vēlējies redzēt tikai "Židrūnu", šos pasākumus būtu bijis iespējams apvienot, taču tad man ietu garām "Bērnības milicijas" uzstāšanās, un arī tās nebūt nav biežs prieks. Tā nu es nonācu Sporta 2 kvartālā, kur neliela lietus pavadībā un ļoti daudz redzētu seju kompānijā vēroju, kādus pārsteigumus būs sarūpējis Juris Simanovičs ar saviem grupas biedriem.

Pērnavā mums pēdējos gados sanācis viesoties itin bieži. 2021. gadā tur palikām divas naktis, pērn bijām bez nakšņošanas, bet tāpat šo to izstaigājām, taču šoreiz nāca klāt pāris inovāciju. Pirmkārt, nakšņošana Pērnavā teltī. Otrkārt, braukāšana pa Pērnavu ar riteni. Kas attiecas uz pirmo, Marina bija uzgājusi kempingu gandrīz pašā pilsētas centrā, faktiski - privātmājas pagalmā. Piestājām ielas malā, gāju noskaidrot situāciju, ieraudzīju plāksnīti ar tekstu: "Ja neviena nav uz vietas, droši celiet telti, samaksāsiet, kad atnākšu." Tā arī darījām. Mazliet īpatnēja izrādījās situācija ar auto stāvvietu - ielas malā tas bija bezdievīgi dārgs, pašam kempingam arī stāvvietas nebija, bet turpat aiz sētas (mazāk kā metru augstas) pļaviņā gan bija komerciāla stāvvieta, ar kempingu nesaistīta. Mūsu ģimenes lielākā drāma bija tāda, ka šī sēta bija tieši tādā augstumā, ka es tai varēju pārkāpt pāri (kempinga saimniece teica, ka tā darīt ir pieļaujams), bet Jurģis visu laiku gribēja tikt cilāts pāri šurpu un turpu, ko, savukārt, mums nebija sevišķas motivācijas darīt. Uzslējām telti, piepūtām paklājiņus un bijām gatavi tālākām aktivitātēm, proti, galvenokārt - aiziet pusdienās.

Pērn kam šādam vēl nebijām gatavi, jo Estere kā riteņbraucēja vēl bija absolūti iesācējas statusā, bet šogad gan mums bija apņēmība, ka vajadzētu vasarā veikt kādu vairākdienu velobraucienu. Virzienu ziņā variantu patiesībā nav nemaz tik daudz, jo karstajā sezonā esam gatavi doties tikai uz Ziemeļiem no Latvijas, turklāt vēl aktuāls ir jautājums par reljefu. Pat es neesmu nekāds dižais kalnu braucējs, kur nu vēl Marina un Estere jau nu galīgi ne. Gluži braukt nedēļu pa Zemgales līdzenumu mēs varbūt negribētu, bet skaidrs, ka nekādi lielie kāpumi nebija izskatāmi. Sākotnēji mēs tēmējām uz Somiju, taču man radās šaubas par to, vai distances starp kempingiem nebūs pārāk lielas, plus vēl Somijas odus barot negribējās, tā nu nonācām pie varianta - varbūt Olande (Ālandu salas)? Bijām šajās salās bijuši uz pāris dienām pagājušogad, bet toreiz vispār bez jebkāda transporta, apvidus mums iepatikās, bet vēl nebija sevišķi iepazīts. Noskaidrojām, ka salās ir vairāki kempingi un attālumi starp tiem paceļami arī Esterei (pieņemot, ka virs 40 kilometriem dienā viņa nebrauks).

Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu izlasīt, protams, ietekmēja vairāku tā dzejoļu iepazīšana Alda Kolosova interpretācijā. Jau pirmajā reizē, kad dzirdēju Kolosova dziesmas, radās doma - vajadzētu iepazīties arī ar grāmatu, jo skaidra, ka Kolosova gadījumā diez vai šis saturs būtu piesaistījis manu uzmanību, ja ne tie teksti. Taču vajadzēja paiet vēl kādam laiciņam, nākt klajā Kolosova albumam, kuru esam noklausījušies jau ļoti daudz reižu, līdz beidzot bibliotēkā devos meklēt, kur tad tie "Pieaugušie" mājo. Tas patiesībā izrādījās visai sarežģīti, jo dzejas plaukti bibliotēkās parasti ir novietoti tieši tā, lai cilvēks parastais to nejauši neatrastu, līdz ar to izgāju cauri dīvainajam solim ar apvaicāšanos bērnu literatūras nodaļā (kur, protams, ir itin daudz Vērdiņa grāmatu), bet nez kādēļ izrādījās, ka dzejoļi ar 100% pieaugušajiem paredzētu saturu, nav atrodami līdzās saturam, kas radīts "Tutas lietu" vajadzībām. Starp citu, vērts piebilst, ka pārīti šī krājuma dzejoļu mūzikā ietērpa arī "Stūrī zēvele", kas dara šīs dzejas par visnotaļ iemīļotām mūziķu vidū.

Savā ziņā tas ir šokējoši - 1994. gadā iznākušajai grāmatai "Odu laiks. 1. daļa" piecpadsmit gadus vēlāk patiešām iznāca turpinājums, otrā daļa, kas noslēdza šo īpatnējo Odiseju vilcienā ar teļiem. Guntis Berelis apgalvo, ka šīs grāmatas daļas, par spīti daudzajiem gadiem, kas šķir to uzrakstīšanu un arī izdošanu, nemaz nevar vērtēt kā patstāvīgus darbus, taču, tā kā es tās lasīju ar vairāk kā piecu gadu intervālu, man tā sanāk darīt gan.

Tas bija drosmīgs solis no manas puses - bibliotēkā paņemt man pilnīgi nezināmas autores (Lindas Šmites) grāmatu tikai tās nosaukuma dēļ. Lielākoties tomēr izvairos no autoriem, par kuriem nav dzirdēts pilnīgi nekas, un lai arī Linda Šmite uz šo brīdi ir jau 13 grāmatu autore, tas automātiski nepadara viņu par atpazīstamu. Iemesls, kālab izvēlējos šo lasīt, protams, ir nosaukums "Rainītis" (literatūras skolotājas Britānes nopelns). Grāmata gan nav par Raini bērnībā (diez vai tas mani būtu interesējis), bet galveno varoni, kura vārds ir Rainers, šādi itin bieži dēvē, turklāt vēl onkulis Uģis, lai par puiku iesmietu, viņu sauc par Pliekšānu.

Hronoloģiski grāmata "Super Marians" tapa pirms cita Askolda Uldriķa darba, kas veltīts izcilam Latvijas futbolistam: "Es sēdēju tikai vienreiz", kas vēsta par pāragri dzīvi beigušā Andreja Rubina gaitām futbolā un ārpus tā, bet manās rokās 2018. gadā izdotais darbs "Super Marians" nonāca tikai tagad. Patiesībā arī tagad man nebija sevišķas intereses iepazīt šo grāmatu, taču biju ar bērniem bibliotēkā, tur bija eksponētas dažādas sporta grāmatas, un Jurģis parādija uz šo ar pirkstu, ka ir jāņem. Un es esmu paklausīgs cilvēks, tālab paņēmu.

Ja tev ir darīšana ar mirušu mūziķi, viens populārs veids, kā viņam izrādīt cieņu un mīlestību, ir dažādiem izpildītājiem (reizēm arī tikai vienam) ierakstīt savas variācijas par viņa dziesmām. Patiesībā to darīt var arī dzīva mūziķa gadījumā, bet tas nav būtiski. Ja darīšana ir ar dzejnieku - var ierakstīt dziesmas ar viņa dzejām. Bet ko darīt, ja tu neesi, bet gan rakstnieks un tas, kam tu vēlies izrādīt cieņu, arī ir rakstnieks? Diez vai populārākā rīcība šādā gadījumā būtu - aiz mīlestības pret Anšlavu Eglīti tu uzraksti savu variāciju par "Līgavu medniekiem", tikai tādu, kurā Epalts apprec Nikolīni un kopā ar viņu aizbrauc uz Ameriku. Vai arī ka tu savā manierē atstāsti kādu Ezeriņa noveli. Un arī šī grāmata nav tāda - dažādi autori neraksta gluži savas variācijas par Regīnas Ezeras darbiem, bet tikai var teikt, ka Regīna Ezera - gan kā rakstniece, gan kā personība kalpojusi par iedvesmu viņu darbiem.

Inga Gaile primāri, protams, ir zināma kā dzejniece, taču manas attiecības ar dzeju par sevišķi tuvām nenosauksi, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka šis ir jau viņas otrais prozas darbs, ko esmu izlsījis, kamēr ar viņas dzeju esmu pazīstams vien pastarpināti - biju vienā pasākumā Vinilbārā, kur Gailes dzejai pavadījumu spēlēja Edgars Mākens. "Stikli" ir Gailes ieguldījums grāmatu sērijā "Mēs. Latvija. XX gadsimts" (ja nekļūdos, man tas kļuva par devīto izlasīto no trīspadsmit sērijas grāmatām), un tas vēsta par periodu, par kuru latviešu autoriem patīk rakstīt, bet nebūt ne tādā manierē, kā to pieņemts darīt (un vienlaikus - arī ne tādā stilā, kā par to rakstītu antilatviski noskaņots autors). Runa ir par latviešu tautas "Zelta laikmetu", jeb ulmaņlaikiem.