Kazhes pierakstu burtnīca

Oskara Vizbuļa vārds man izsaka precīzi neko, bet grāmatas nosaukums "Pēcjēzus vecuma sviests" un tās atrašanās manis regulāri apmeklētās bibliotēkas plauktos nozīmēja to, ka agrāk vai vēlāk es šo grāmatu būtu spiests izlasīt. Es nudien nesteidzos - vairākas reizes bija tā, ka mana roka jau gandrīz paķēra šo sējumu no plaukta, bet tomēr spēju savaldīties, iekšējai balsij sakot: "Vai tev to patiešām vajag?" Taču neizbēgamais kādā reizē mani panāca, un "Pēcjēzus vecuma sviests" iekāpa manā mugursomā un veica tālo ceļu no Šampētera uz Zasulauku.

Turpinu iepazīt "Es esmu..." sērijā izdotās monogrāfijas. Šai reizē kārta pienākusi Kārlim Skalbem un tam, ko par viņa dzīvi un darbiem uzrakstījusi Lita Silova. Man šī sanāk piektā no trīspadsmit šīs sērijas monogrāfijām, taču patiesībā visas tās nemaz nav izdotas, tāpat, domājams, ir ar romāniem. Līdzīgi kā romāni katrs ir ļoti atšķirīgs, atbilstoši literātam, kuru darbu ietekmē tie tapuši, tā arī monogrāfijas ir katra ar savām īpatnībām un kaut kādus vispārinājumus pēc piecu no tām izlasīšanas droši vien varu veikt.

Mākslas festivāla "Cēsis 2025" atklāšanas koncertā baudījām Filipa Glāsa un grupas "Sigma" mūziku. Te uzreiz jāuzsver, ka "Sigma" - tā ir Marinas pēdējā laika aizraušanās, kura, kā jau tādām aizraušanām gadās, sākās kādā karaoke ballītē. Precīzāk, izrādē Love Is a Stranger, kurā piedalās arī "Sigmas" solists Jānis Ozoliņš. Jā, tā tas ir - vienu no jaudīgākajiem mūsdienu latviešu dziedātājiem Marina vispirms iepazina, šķībi dziedot Krisa Aizaka "Wicked Game" un Madonnas "Material Girl". Izrādes apmeklējums rezultējās drusku detalizētākā "Sigmas" iepazīšanā, Marina bija arī grupas 20 gadu jubilejas koncertā un, tā nu mēs abi piektdienas vakarā bijām koncertzālē "Cēsis".

Savas rakstnieces karjeras ievadā Laura Vinogradova rakstīja grāmatas bērniem, bet ar "Izelpām" viņa iegāja literatūrā pieaugušajiem un, jāatzīst, pārliecinoši iegāja.

Ravintola Tirra, koncerta norises vieta, ir leģendārs Lahti bārs un klubs, ko vērts apmeklēt autentiskai Somijas pieredzei. Koncerta publika - kādi 60-70 cilvēki, dažādu gadugājumu. Liela daļa - ne visai jauni, bet bija arī daži studenti, kas līdzinājās hobitiem no LOTR filmām, pāris jaunas sievietes vakarkleitās, daži klasiski iereibuši somi utt.

Šo grāmatu man nevajadzēja lasīt, to es lieliski apzinos. Jānis Poruks nav viens no tiem latviešu autoriem, kuru darbu lasīšana man saistās ar pozitīvām emocijām. Arī Ingas Žoludes romāns par Pirkumu ("Vendenes lotospuķe") mani nepārliecināja iemīlēt Poruku, līdz ar to Viestura Vecgrāvja monumentālais darbs "Pie augstā loga" diez vai ir radīts man. Vienlaikus, sērijā "Es esmu..." iekļautās monogrāfijas jau automātiski nepaģērē konkrētā darba varoņa apbrīnošanu no autora puses un, kas zina, varbūt Vecgrāvim varēja izdoties mani pārliecināt, ka Poruks un es - tie ir savietojami jēdzieni. Neizdevās.

Par NSRD ietekmēto pārgājienu uz Daugavgrīvu "No gaismas uz tumsu" pareizāks veids būtu nevis rindot vārdus saistītā tekstā, bet gan sniegt interpretāciju dejas performances veidā. Taču ne es to māku, ne no tā kaut ko varēs saprast, tālab būs vien burti, būs vien vārdi, būs vien teikumi un rindkopas.

Šī grāmata, protams, primāri bija paredzēta, lai to klausītos (un arī pati lasītu) Estere, bet, ja jau esmu to izlasījis, dalīšos iespaidos par to no vecāka skatu punkta. Grāmata ir stāstu cikls par virtuvē dzīvojošo priekšmetu slepeno dzīvi. Katrs stāsts ir vairāk vai mazāk patstāvīga vienība, tomēr pareizāk tos ir lasīt visus kopsakarā, jo ir arī kāda vispārīga sižeta līnija, kas iet pāri atsevišķu stāstu robežām. Mazliet gan autors blēdās, iesaistot arī kādu personāžu, kas nekādi nelīdzinās visiem kafijas aparātiem, atkritumu spaiņiem, ledusskapjiem, šķīvjiem un citiem gluži ierastiem virtuves iemītniekiem - vēl tur ir arī ragana vārdā Frīda, kas turklāt ir pārvērtusies miniatūrā izmērā un aizsūtījusi savu māju uz vistas kājām uz Kanāriju salām (jā, viens stāsts risinās Kanāriju salās un līdz ar to "Virtuves pasaciņu" kategorijai vispār neatbilst).

Pirms neilga laika izlasīju Gundegas Šmites stāstu krājumu "Koncerts stāstos", un tā iespaidā izlēmu, ka vajadzētu tikt arī pie viņas debijas darba "Grieķu svīta". Tagad to esmu izdarījis, un varu dalīties iespaidos.

Pagājuši desmit gadi, kopš Miķeļtornī Jāņos risinājās kvalitatīvākais pašorganizētais pasākums, kādā man nācies piedalīties - leģendārā Spartakiāde 2015. Kaut kad pērn, runājoties ar Ivetu, šī pasākuma mājvietas nodrošinātāju, izskanēja doma, ka vajadzētu uz apaļo jubileju uzrīkot "vien maz spartakiādīt". Kalendārs arī bija labvēlīgs - šis bija gads ar četrām brīvdienām Jāņos, līdz ar to bija potenciāls drusku nopietnākam pasākumam, organizēšanās gan nenotika tik vērienīgi kā toreiz, bet laiki citi, mēs citi, un kaut kas tajā visā tomēr bija. Mēģināšu atstāstīt salīdzinoši konspektīvi (jo laika nav daudz, līdz jādodas ceļojumā, un gaidāmajā nedēļā visādu darāmo lietu pa pilno), kas tur bija, kas nebija un kālab šie tāpat bija vieni sasodīti labi pavadīti Jāņi.