Kazhes pierakstu burtnīca

Nemanot ir sākusies jaunā sezona lieliskajam raidījumam Teatris.zip, kurā reizēm iespējams noskatīties kādu izrādi, kuru nepaspēji notvert uz skatuves. B_Ž_S savas gaitas sāka Valmieras vasaras teātra festivālā vēl 2019. gadā (pirmajā reizē, kad mēs tur bijām), pēc tam izrāde bija skatāma arī "Kvadrifrona" normālajā repertuārā, bet nu jau kādu laiku tā publiski izrādīta vairs netiek, lai gan tagad Estere ir sasniegusi vecumu, kurā to jau varētu skatīties. Vienlaikus mājas apstākļos sajūtas bija tādas, ka tāpat drošāk šo saturu bija patērēt attālināti, jo bailīga viņa ir un vai Estere būtu gatava šo izrādi par bailēm un to pārvarēšanu skatīties mazāk pierastā vidē un bez sava amuleta, neesmu pārliecināts.

Reiņa Suhanova režisētā objektu teātra izrāde "Pieņemt savu nevarību" mani ar savu anotāciju reizē uzrunāja un darīja piesardzīgu. Izrādes koncepts šķita intriģējošs, tomēr zinu, ka līdzās mīlestībai pret sviestu manī ir arī atkarība no vārda, un saturs bez teksta pēc noklusējuma nav tas, kas mani noved līdz katarsei. Un tomēr ziņkārība izrādījās spēcīgāka par bažām un apgādājos ar biļetēm uz šo izrādi gan sev, gan Marinai. Ne reizē gan, bet ar vienas dienas nobīdi. Un tā ceturtdienas vakarā atrados DDT telpās Talsu ielā, lai mācītos pieņemt savu nevarību.

Reti man un Marinai sanāk uz teātri aiziet kopā, bet šī šķita tam piemērota reize - izrāde brīvdienā trijos dienā, tie ir apstākļi, kur itin ērti var sarunāt, ka mūsu jauniešus pieskatīs mans tētis, turkkāt vēl no rīta bijām paviesojušies IKEA un apgādājušies ar plauktu, ko vectētiņš ar mazbērniem kopā varētu likt. Vispār jau "Sibīrijas haiku" ir izrāde vecuma auditorijai 10+, līdz ar to loģiski būtu turp iet kar kādu bērnu, bet septiņgadīgā Esterei tai noteikti vēl nav gatava, un neviena piemērotāka jaunieša mums padomā nebija, tad nu gājām divi vien, un neba mēs vienīgie bijām tādi, kas teātrī ieradās bez bērniem.

Ar faktu, ka Anšlavs Eglītis savos trimdas gados Amerikā darbojās kā kino recenzents latviešu laikrakstam "Laiks", es, protams, biju pazīstams, taču ar viņa rakstīto par kino gan nē. Septiņdesmito gadu sākumā tapušais darbs "Lielais mēmais" stāsta gan par to, kā Eglītis redzēja kino pasauli, gan šo to arī par viņa paša dzīvi līdz šim punktam.

Gabi Ela nav tāda pati meitene kā citas, viņai piemīt dabas dotas dāvanas, kādu citiem nav un tālab viņa pati apzinās savu īpašumu. Viena no šīm spējām gan dažās situācijās nemaz tik vajadzīga nav, jo meitene no latviešu alfabēta spēj skandēt visas skaņas, izņemot vienu, bet tā viena galīgi nav no ekskluzīvākajām un mazāk lietojamajām, tad nu viņai nākas izlīdzēties, teikumus veidojot bez šīs skaņas lietojuma. Vēl Gabi Ela iet skolā, piecieš mammu un viņas mīļoto sievieti, tāpat tēti un viņa jauno ģimene, ko veido Evija un divi puikas: Pelis un Ūdis. Vēl Gabi Ela skolā tiek pie simpātijas - puiša, kam viņa pati dod iesauku Kālis. Kālis, iespējams, nav pats spicākais zīmulis klasē, toties viņš jūt līdzi citiem un cenšas ikvienam palīdzēt, pat tad, ja šis palīdzāmais to nemaz nevēlas.

Jāatzīst, ka manas zināšanas par Kārli Skalbi pirms šīs grāmatas izlasīšanas bija diezgan minimālas. Jā, pasakas. "Kaķīša dzirnaviņas", par kurām man ir nopietnas šaubas, vai tās var iebarot mūsdienu bērniem. Un "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties", ko vajadzētu pārlasīt pieauguša cilvēka statusā, lai saprastu, cik daudz no tās, skolas obligātās literatūras ietvaros nebiju uztvēris. Bet tas laikam arī viss. Jā, un no seriāla par Emīliju Benjamiņu zinu, ka viņš strādāja "Jaunākajās ziņās". Diez kas nav, manuprāt, ja pretendēju uz to, ka ar latviešu literatūru neesmu uz Jūs vai vēl kādu dīvaināku vietniekvārdu, ja izrādītos, ka latviešu literatūra tā identificējas. Zīmīgs rādītājs - 20 gadu garumā manā blogā Skalbes vārds ir pieminēts precīzi nevienu reizi. "Mazās piezīmes" pat esmu manījis vecāku grāmatu plauktā, bet līdz lasīšanai tā arī netiku. Varbūt drīzumā?

Pēc Nāciju līgas jaunās sezonas izlozes, kur Latvijas futbola izlase noskaidroja savus pretiniekus C grupā, nebija tā, ka acumirklī bija sajūta, ka uz kādu no šīm valstīm obligāti jābrauc. Fēru salas - tas ir ļoti dārgi un diezgan sarežģīti, Ziemeļmaķedonijā ir būts (un nav tā mana sapņu zeme), bet Armēnija... it kā jau varētu, taču nav tā, ka mani uz šo valsti ļoti vilktu (ieskaitot tās vēsturiskās simpātijas pret padomijas mantinieci). Tā es droši vien arī nebūtu sadūšojies nekur doties, ja Raitis nebūtu teicis - jābrauc! Un zināms, ka esmu cilvēks ar vāju raksturu tādā ziņā, ka mani ir viegli uz kaut ko savaņģot. Marinas vienīgā prasība bija, lai es neizlaistu Esteres pirmo 1. septembri (ļoti saprotama prasība), mana paša vēlme - lai pasākums būtu īsāks par nedēļu, un tad viss pārējais, bija kā teikt - darīšanas vaina. Turklāt šo darīšanu uzņēmās Raitis, kurš gan iegādājās aviobiļetes, gan mums rezervēja dzīvokli Erevānā, gan aprunājās ar sev pazīstamiem armēņiem, kas viņam deva daudz un dažādus ieteikumus par to, ko Armēnijā redzēt, ko ēst un ko dzert un tā tālāk. Man atlika vieglākā daļa - pieņemt notiekošo un reizēm izteikt kādu savu vēlmi vai viedokli.

Osvalda Zebra vārds man zināms kļuva, kad no drošiem avotiem uzzinājām, ka Esteres klasesbiedrs ir šī rakstnieka dēls (pats Osvalds Z. svinīgajā pirmā septembra pasākumā uzņēmās klases runājošā vecāka funkcijas). Ieskatīšanās Wikipedia atklāja, ka viņa romāns "Gaiļu kalna ēnā" saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu (vēl no Latvijas autoriem šādu atzinību ieguvuši Inga Žolude, Jānis Joņevs un Laura Vinogradova), kas lika domāt - gana ievērojams autors, būtu vērts kaut ko iepazīt no viņa darbiem. Bibliotēkā uz vietas nekā daudz nebija, bet viens romāns atradās. Tā nu iepazinu "Koka nama ļaudis".

Latvijas futbola izlases viesošanās Armēnijā šī gada septembrī man kļuva par pirmo vizīti šajā valstī. Līdzās futbolam mums (man un Raitim) bija itin bagātīga kultūras programma, bet šajā konkrētajā ierakstā galvenokārt pievērsīšos divām tēmām, kuras bieži aicina vienu ar otru nejaukt: sportam un politikai. Un zināms arī, ka parasti tie cilvēki, kas šādi deklarē, tieši vai netieši pārstāv konkrētas intereses, proti, ar krieviju saistītas. Un Armēnija šajā ziņā kalpo kā uzskatāms piemērs tēmai.

Anšlava Eglīša trimdas gadu daiļradē romāns "Ilze" noteikti ir viens no svarīgākajiem un personīgākajiem darbiem. Kā nekā tam par pamatu ir personīgs stāsts, ja ne gluži viņa paša, bet vismaz ar viņa stāstu tam ir daudz kopīga. "Ilzes" prototips ir Anšlava sievasmātes Elīzes Janelsiņas dzīve - viņa, līdzīgi romāna varonei, kopā ar jauno pāri devās bēgļu gaitās uz Vāciju 1944. gadā, taču sanāca tā, ka no viņiem tika nošķirta un kara beigas sagaidīja tajā Vācijas daļā, ko iekaroja sarkanie, un līdz ar to bija spiesta atgriezties okupētajā Rīgā. Pārdzīvojusi desmit gadus okupācijas apstākļos, Hruščova "atkušņa" laikā Elīze spēja iegūt atļauju izceļot uz Zviedriju pie dēla, mūža nogalē apmeklēja arī meitu Amerikā, un tad nu viņas stāstītais kļuva par fundamentu šim romānam.