Kazhes pierakstu burtnīca

Lai arī neesam Sašas Barona Koena fani, esam redzējuši visas četras viņa pilnmetrāžas filmas. Tas liek domāt - ka varbūt tomēr esam fani, kaut arī neuzskatām, ka viņa filmas būtu kaut kas sevišķi labs. Tomēr viņš ir viens no tiem komiķiem, kuri visai stingri ietur savu specifisku līniju un kuri reizēm (bet ne vienmēr) zina, kā pareizi iepīt filmā kādu peņa joku, vienlaikus neparādot sevi pašu kā trulu idiotu.

Par piektdienu īstas skaidrības nav, jo neesam pagaidām nekur manījuši mazo skatuvju programmu - proti, kas tur būs redzams cikos, tikām no "lielajiem" vairāki ir tādi, kas nepavisam nešķiet vilinoši. Protams, ar piebildi, ka arī Keane mani nesaista un apskates plānos ir galvenokārt "kārtības labad". Ir pieejams visu skatuvju plāns, paldies Sergejam par šo info!

Šī gada "Positivus" festivālam tuvojoties, arvien biežāk manās austiņās dzirdami tur gaidāmi izpildītāji, arī "Keane". Jau iepriekš esmu sevi pasludinājis par visai skeptiski noskaņotu pret šīs grupas daiļradi, un jāatzīst, ka tās ceturtais studijas ripulis nebūs tas, kas mani pārliecinās par to, ka šis Austrumsaseksas kvartets būtu radīts man.

No Rīgas izbraucām 23.jūnija agrā pēcpusdienā - tā, lai pusdienas būtu jau ieēstas, bet uz ceļiem būtu vēl salīdzinoši maz censoņu kunga dūšā. Kaut kā mums nebija sevišķi lielas vēlmes jau tepat Latvijā iekļūt kādā satiksmes negadījumā un nolikt ceļojuma plānus tajā vietā kaķim, kur polārā diena nekad nepienāk.

Kad Liene pirms dažiem mēnešiem izteicās, ka mēs vasarā brauksim uz Nordkinn, es sākumā domāju - viņa joko. Mēs varbūt neesam gluži 8.līmeņa pludmales tūristi, kuri divās nedēļās Maljorkā nodeg brūnāki kā mūsu Čipis, sauļodamies uz balkona, un tomēr... Ne tik senā pagātnē Liene apgalvoja, ka uz tādām Norvēģijām ni un ni - pie mums pašiem jau ir gana auksts, kālab jau tāpat īso vasaru darīt vēl īsāku? Bet te - brauksim uz kontinentālās Eiropas tālāko ziemeļu punktu, lai varētu kādu diennakti paslāt pa akmeņiem.

Grāmatu par Latvijas futbolu nav sevišķi daudz, līdz ar to ir tikai loģiski, ka tiklīdz kāda jauna parādās, man uzreiz ir liela kāre pie tās tikt. Ar šo grāmatu gan sanāca tā, ka uzreiz to savās ķetnās dabūt nevarēju, jo vispirms tā, cik saprotu, parādījās Liepājas grāmatnīcās un tikai tad nonāca Rīgā, plus vēl uz divām nedēļām bijām ārpus Latvijas. Bet pēc atgriešanās gan uzreiz steidzu uz grāmatnīcu.

Ziemeļvalstu apceļošanas braucienā šis bija viens no biežāk skanējušajiem ierakstiem. Protams, tu varētu teikt, ka nav pareizākais veids, kā iepazīt Skyforger, klausoties viņu vienīgo tīrās folkmūzikas ierakstu, kurā nav ne miņas no pagānu metāla elementiem. Bet vai man būtu tik svarīgi izdabāt tev? Turklāt normālos apstākļos folkmūzika man ir aptuveni tikpat sveša kā pagānu metāls.

Fransuā Ozona filmas parasti dzīvo ārpus laika un vides, kičam tajās ir lielāka nozīme nekā saturam, viņa vēstījums allaž ir jāuztver ar zināmu devu ironijas, un reizēm viņš spēj tevi vai mani kā skatītāju pozitīvi pārsteigt. Viņa jaunākā filma "Potiche", ja var ticēt Wikipedia, ir komēdija. Par šo gan filmā liecina visai maz, bet lai nu būtu. Tās galvenā varone (kuru atveido Katrīna Denēva) ir lietussargu rūpnieka sieva, kura īsti neatrod sev vietu šai pasaulē, jo patiesībā viņai nekur īsti vietas nav. Viņa ir mājsaimniece, kura nevar nodarboties ar mājsaimniecību, jo viņas ģimene tam ir pārāk bagāta. Viņa nevar doties sabiedrībā, jo viņai īsti nav sabiedrības. Vīru daudz vairāk interesē rūpnīcas problēma ar nemitīgi streikojošajiem strādniekiem un viņa paša mīļākā - sekretāre Nadēža. Rezultātā Suzannai Pujolai ir tipiskas trofeju sievas statuss (ja nu kas - fabrika bija viņas pūrs), taču visam ir lemts mainīties, kad viņas vīram atgadās infarkts, un Suzanna pārņem pati vadību pār fabriku, jo vīrs to gluži vienkārši nevar.

Kā cilvēks no purvu zemes Latvijas, es vienkārši nespēju atturēties no grāmatas ar nosaukumu "Swamplandia!" lasīšanas. Man par zināmu vilšanos, tajā netiek pieminēts ne Tīreļpurvs, ne Cenas tīrelis, ne Teiču purvs, ne kāds cits no Latvijas brīnišķīgajiem purveļiem. Tam par vainu varētu būt tas, ka grāmatas darbība norisinās ASV - Floridas štatā, teritorijā ko dēvē par 10000 salām. Tā galvenie varoņi ir Lielkoku ģimene - krokodilu atrakciju parka īpašnieki, kuriem labpatīkas uzdoties par indiāņiem, lai arī patiesībā viņi tādi nav. Ģimenes zvaigzne vēl nesen bija Hilola Bigtree - trīs bērnu māte, kura šovu laikā leca iekšā krokodilu bedrē un cīnījās ar šamējiem. Taču Hilolu nesen kā pieveica vēzis un tā rezultātā Ava, Osceola un Kivi ir kļuvuši par daļējiem bāreņiem, bet bez Hilolas mākas atrakciju parks strauji tuvojas bankrotam, it īpaši tāpēc, ka turpat blakus tiek atvērts korporatīvs atrakciju parks The World of Darkness. Osceola sāk iegrimt spoku un burvestību valstībā, Kivi nekam netic, it īpaši ģimenes spējai izglābties no finansiālajām bažām, bet Ava plāno kļūt par pasaulē labāko krokodilu cīkstoni un atpestīt savas mājas no parādu nastas. Kad trīs jauniešu tēvs dodas kaut kur uz "mainland" (Swamplandia atrodas uz salas), Kivi aizbēg no mājām, lai strādātu the World of Darkness, Osceola iemīlas spokā un izlemj kļūt par viņa spocīgo līgavu, bet Ava kopā ar mistisku personāžu, ko dēvē par Putnu vīru, dodas meklēt savu pazudušo māsu.

Nez, cik maldinoši ir par "Pludmales puišiem" saukties ansamblim, kura dalībnieku vecums ir starp 63 un 71 gadu? Ja kas - daudz laimes "zēnam" Braienam Vilsonam vakardienas septiņdesmitajā dzimšanas dienā! Turklāt, ja ievēro, ka no visiem Beach Boys tikai Deniss Vilsons bija īsts pludmaļu un sērfošanas cienītājs, bet nu ir jau teju 30 gadi pagājuši kopš Denisa nāves. Un cik gadi ir pagājuši kopš Beach Boys ierakstīja kādu patiešām labu albumu? Līdz ar to nav brīnumaini, ka grupas jaunākais studijas veikums, kas formāli ierakstīts par godu grupas piecdesmitajai jubilejai, tika sagaidīts ar savu devu skepses. Un šī būs tā situācija, kad piesardzība būs pamatota - visbiežāk šajā ierakstā Beach Boys izklausās pēc paši savas tribute grupas, turklāt visai labi var just, ka teju viss šajā ierakstā dzirdamais ir studijas mūziķu darbs. Dažas dziesmas gan spēj atsaukt agrāko dienu valdzinājumus - piem., "Isn`t It Me", vai "Summer`s Gone" (starp kuras autoriem gan ir atrodamais biedējošais vārds - Jon Bon Jovi). Kopumā laikam mana pamata sajūta par šo ierakstu ir tāda, ka Beach Boys izklausās autentiskāk tajos brīžos, kad viņi neuzdodas par zēniem, bet dzied par vasarām, kas aizgājušas, jo... šādās situācijās es viņiem spēju ticēt, ka tā ir patiesība. Līdz ar to šī ieraksta patiešām spēcīgā daļa ir trīs dziesmas tā beigās, jo spēcīgākais instruments Beach Boys arsenālā šobrīd ir skumja un brīžiem traģiska nostaļģija. Jo tik daudz ūdeņu ir aiztecējis kopš tiem laikiem, kad Braiens Vilsons un kompānija varēja dziedāt: "Wouldn`t it be nice if we were older, so we wouldn`t have to wait so long?".