No rīta atsākām ceļu. Pirmā pieturvieta - kārtējais slēgtais muzejs. Līdz sešdesmitajiem gadiem šajā vietā bijusi ļoti mežonīga ferma - bez pieejas ceļiem, kā dēļ nepieciešamās preces tai piegādātas pa jūru un pēc tam desmit kilometrus transportētas ar kājām. Norvēģi ir sūrie veči. Tiesa, kad nomira pēdējais saimniecības īpašnieks, neviens tajā ievākties vairs negribēja, tāpēc te uztaisīts muzejs. Mums kārtējo reizi par laimi - esam ārpus darba laika, jo ieeja, protams, ir dārga, bet mums jau pietiek apskatīt ēkas no ārpuses. Kāda no palīgēkām sasita to tik šķībiem un dažādu formu dēļiem, ka mazliet atgādina āfrikāņu "arhitektūru". Laikam jau viss skaidrs - kvalitatīva koksne ziemeļos ir dārga, un šķūni var sasist arī no atliekām.

Greims Čepmens bija galvenā zvaigzne Monty Python pilnmetrāžas filmās, taču ārpus tām jāatzīst, ka viņa karjerā pēc Lidojošā cirka izjukšanas bija visai skumja un varbūt pat traģiska.

Skat. vārdu mākoni ar hokejistiem, kuri Dinamo sastāvā guvuši vārtus iepriekšējā sezonā. Jo lielāks burtu izmērs - jo vairāk vārtu minētais hokejists iemetis. Kopā skaitīti vārti regulārajā sezonā un izslēgšanas spēlēs.

Sparks ir viena no nedaudzajām grupām, kuru koncertu plāniem es pastiprināti sekoju. Šis koncerts nebija tas gadījums, kad LV ziņu portālā ieraugu "Rīgā uzstāsies YYY" un padomāju - ok, varētu aiziet, bet par koncertu uzzināju pašas grupas mājas lapā. Tas liecina - esmu fans vai vismaz uz to pusi. Protams, piektdienas vakarā vienam stumties uz Ventspili un naktī atpakaļ, dižu prieku nesagādā, bet neesmu jau arī tāds "fans", kurš tālāk par Kalnciema kvartālu nejaudās aizdoties. Turpceļam piepildīju mašīnu ar pasažieriem, kas pieteicās caur paker.lv (vienas dienas laikā pieteicās četras kompānijas, kas liek domāt, ka šis saits ir visai populārs jauniešu aprindās). Atceļu gan mēroju viens.

Atceļā no "Sparks" koncerta Ventspilī automašīnas salonu pieskandināja "The Vaccines" otrais studijas ripulis. Ar šo plati grupa, kura vēl tikai pirms gada debitēja ar taisnojošos ierakstu "What Did You Expect from the Vaccines?" apliecina, ka nule tā ir pieaugusi un kļuvusi nopietnāka. Vai vismaz pati tā domā.

"Frankenweenie" ir Timam Bērtonam ļoti īpaša filma, tā varētu domāt. Kālab tā varētu domāt? Tālab, ka šī filma bija viņa pēdējais darbs pirms kļūšanas par pilnmetrāžas kino režisoru, un 2012.gadā, teju 30 gadus pēc oriģinālā "Frankenweenie" iznākšanas Bērtons ir atgriezies pie šīs filmas. Ar to vien atšķirību, ka vecā filma ir aktierfilma, kamēr jaunā - animācijas. Kad man radīsies iespēja noskatīties jauno filmu, vēl nezinu, tālab noskatījāmies veco.

No rīta Norvēģija pēkšņi kļuva civilizēta. Nē, bet nopietni! Ceļš kļuva ja ne gluži plats, tad pilnīgi braucams noteikti, un dažviet kalniem vairs nevajadzēja braukt apkārt, bet tiem cauri bija izrakti tuneļi. Jā, bez avārijas izejām un iekšpusē bija tāda sajūta, ka tu brauc cauri taisnajai zarnai (vai kādiem citiem cilvēka iekšējiem orgāniem, līdzīgi kā zinātniskās fantastikas filmās, kur zinātnieks samazina kuģi, kura ekipāžai jāveic kāda operācija mikroskopiskā līmenī). Arī paši norvēģi tuneļus laikam uzskata par kādu brīnumu, kā nekā tos tikai pavisam nesen sākuši būvēt, tālab katra tuneļa galā ir pa slēpnim. Dažus tādus arī atradām. Blakus tuneļiem (pa kalna ārpusi), protams, iet tradicionālā vecā šoseja, taču tās posmi parasti ir automašīnām slēgti, jo neviens vairs šos ceļus neuztur.

Filma, kurai (vēl to nenoskatoties) jau bija saraksts ar plusiem un mīnusiem.

Nupat piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, atverot Esi Edugyan mājaslapu. Proti, ieraudzīju, ka šīs grāmatas autors ir sieviete. Nudien, nebūtu to iedomājies! Nav jau tā, ka šī būtu tipiska mačo autora grāmata, kura kule tā vien strāvo starp rindām (nezinu, kas man lika izvēlēties šādus vārdus), bet tā nu ir - šī sieviete raksta kā vecis, ja tā varētu izteikties.