Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējo gadu skandalozāko latviešu valodā izdoto grāmatu saņēmu dzimšanas dienas dāvanā no Andreja (pērn novembrī), bet tikai tagad beidzot saņēmos to izlasīt, ar visu to, ka lasāmvielas tur ir minūtēm piecpadsmit, ne vairāk. Iespējams, tā tas arī ir pareizi, jo pēdējos mēnešos, domājams, par "Turleju" daudz nav runājuši arī psihākie no Latvijas politiķiem, un līdz ar to, rakstot par to, es diez vai modināšu no snaudas viņu elektorātu.

Ielidojis Bilbao, vispirms piedzīvoju vilšanos, ka visa Ziemeļ- un Centrāleiropa nupat redzējusi spilgtu Ziemeļblāzmu, kas man gājusi garām. Tā vienmēr ir - kaut ko tu redzi, kaut kas tev aiziet garām. Tā savulaik biju izcilā "Foo Fighters" koncertā, bet tajā pašā vakarā nevarēju būt, šķiet, pēdējā pilnvērtīgajā "Gata Ziemas un Karaliskās dekadences" koncertā Rīgā, un tā tālāk. Un tā šajā reizē mana izvēle bija viesoties basku zemē, un tas arī bija forši.

Gadiem ilgi es domāju, domāju par ceļojumu uz Bilbao, līdz šī gada 19. janvārī beidzot sadūšojos un nopirku sev aviobiļeti maršrutā Rīga - Frankfurte - Bilbao - Frankfurte - Rīga. Vienkāršāk tas būtu bijis pērn, kad AirBaltic bija tiešais reiss uz basku zemi, bet kas nogulēts - nogulēts, un diez vai es esmu gatavs gaidīt nākamo reizi, kad AB ar vērienu izziņoto jaunu maršrutu vidū parādīsies Bilbao, bez mazākās skaņas slēdzot reisu uz kādu citu galamērķi. Jā, šī aviokompāniju mārketinga stratēģija man allaž ir patikusi - ja tev pērn bija 25 galamērķi, uz kuriem tu lidoji, un šogad tu pievieno 6 jaunus, tad diezgan iespējams, ka turpmāk tev būs reizi uz 22 pilsētām.

Aldi Kolosovu reiz gadījās redzēt iestājamies kā grupas JUUK iesildītājam (īpašajam viesim), šoreiz jau viņš bija centrālais mākslinieks, kamēr daļa no JUUK (Edgars Šubrovskis un Sniedze Prauliņa) ietilpa viņa pavadošajā grupā. Tāpat tajā ietilpa anglis Nick Moss Rogers pie bungām. Koncerts notika Muzeju nakts ietvaros, kur otro gadu pēc kārtas devos uz Žaņa Lipkes memoriālu. Šai konkrētajai vietai mani pievilināt nenākas grūti - atrodas netālu no mājām, pieaicina man ļoti pat pieņemamus mūziķus, zināms, ka tur nebūs pārmērīgu cilvēku baru, un tagad arī varu teikt, ka esmu pazīstams ar memoriāla darbiniekiem, proti, tā nav došanās uz gluži svešu vietu. Dienas programmā biju muzejā paviesojies ar bērniem, bet uz vakara koncertu viņus nogādāju mājās, kamēr viņu vietā uz koncertu paaicināju savu tēti. Pirms koncerta gan bija neliels piedzīvojums ar došanos pēc Ikdienas golfa punkta pa C-D dambi, bet tam ar koncertu sevišķas saistības nav.

Pirmo un līdz šim vienīgo reizi Imanta Dakša koncertā es biju viesojies pirms sešiem gadiem Vinilbārā un jāatzīst, ka šo gadu laikā kolorītais dziesminieks no manas apziņas bija pilnīgi pagaisis, lai arī savulaik viņa dziesmas klausījos iti regulāri. Kāpēc tā, pat nemācēšu teikt, bet brīdī, kad ieraudzīju, ka Depo gaidāms "Grēcīgo partizānu" un Imanta Dakša koncerts, mana pirmā reakcija bija - ā, toč, bija tāds Daksis! Nez, ko viņš pa šo laiku sastrādājis? Bet līdz koncertam tā arī nevienu jaunu (vai pat vecu) viņa dziesmu nenoklausījos.

Neesmu drošs, kā šo Tomasa Hārdija romānu vajadzētu dēvēt latviešu valodā. Lāodikeja bija antīka grieķu pilsēta (mūsdienās, protams, Turcijas teritorijā), nosaukta valdnieka sievas Laodikes vārdā, šajā pilsētā dibināta agrīna kristiešu draudze (nezinu, cik tas ir dokumentāli), un te notika kristīgās baznīcas konsils, kurā sastādīts Vecās un Jaunās derības kanons (tas gan laikam ir oficiāli). Vēl pats vārds apzīmē vieglprātību, līdz ar to, iespējams, ka grāmatas nosaukums varētu būt "Vieglprāte" (pieņemot, ka tās nosaukumā autors būtu pieminējis galveno varoni sieviešu vidū, jo centrālais vīriešu tēls ar vieglprātību neizceļas). Droši vien vienkāršakais būtu izmantot grāmatas papildnosaukumu, kurš arī atrodas uz titullapas: "De Stensiju pils. Stāsts par šo-dienu". Ja ņem vērā, ka grāmata rakstīta 1880. gadā, gluži par šodienu mūsu izpratnē to nenosauksi, bet savam laikmetam grāmata tiešām ir par šodienu, ne velti tur parādās tādi tolaik moderni izgudrojumi kā dzelzceļš, fotogrāfija un telegrāfs, un pēdējie divi pat spēlē visai nopietnu lomu sižetā, turklāt, kā izrādās, jau tajā laikā notika manipulācijas ar fotogrāfijām, radot "fake news".

Es sevi pilnīgi noteikti uzskatu par futbola fanu, tomēr es neesmu "līdz kaulam" neviena futbola kluba fans (pat PPK gadījumā, kuru es neapšaubāmi atbalstu, ja komanda zaudē, manas emocijas nav spēcīgākas par "žēl, ka tā"). Protams, Latvijas izlases es atbalstu "bez visiem izņemot", bet izlase - tas ir specifisks gadījums, to atbalstīt man šķiet apmēram tikpat pašsaprotami kā mīlēt savus bērnus vai būt savas dzimtenes patriotam. Proti, tas nav kaut kas tāds, ar ko vajadzētu lepoties, bet vienkārši objektīvs fakts. Tikām ar klubiem viss ir sarežģīti - tur ir tik daudz dažādu zemūdens akmeņu, ka es vienkārši nevaru sevi iztēloties jūtam beznosacījuma mīlestību pret kādu organizāciju, kurai ir arī neizbēgamas ēnas puses, kuras ideālists manī nevar pieņemt. Kāpēc izlase ir izņēmums? Jo tavā savā ziņā ir abstrakcija, nevis konkrēts veidojums ar PVN maksātāja numuru, juridisko adresi un potenciālām saiknēm ar netīrām lietām.

Māsa un brālis, kas visu līdzšinējo dzīvi aizvadījuši Eiropā, ierodas Bostonā ar mērķi apmesties pie saviem tur mītošajiem radiem. Šie radi gan par gaidāmajiem viesiem nav informēti un pat tikai daļēji apzinās tādu eksistenci. Tomēr baronesei Eugēnijai un viņas brālim Fēliksam ir ticība, ka viss saies. Īpaši jau gados jaunākajam Fēliksam, kurš ir ļoti vieglprātīgs un allaž optimistisks, patlaban viņš specializējas ne sevišķi labu portretu glezniecībā, bet iepriekš ir bijis arī ceļojošs aktieris un mūziķis, allaž, kā viņš pats uzsver, nepaceļoties virs amatiera līmenim.

Semjuels Batlers mūsdienās vislabāk zināms tieši šī sava romāna dēļ, kas gan izdots pēc autora nāves, jo tā saturs bija pārāk pretrunīgs, lai Batlers būtu gatavs pats pieredzēt tā publicēšanu. Turklāt būtiski ir tas, ka ne tikai tēmas un uzskati, ko autors te pauž, neatbilda Viktorijas laikmeta Anglijai, bet lielā mērā grāmata ir par pašu autoru un viņa ģimeni, un to, ko viņš uzskatīja par galveno iemeslu tam, kālab tā bija draņķīga.

Romānā "Putekļi smilšu pulkstenī" Arno Jundze brīvi pārvietojas laiktelpā vairāku desmitgažu garumā, ik pa brīdim pievēršoties te vienam, te citam tēlam, te vienam, te citam notikumam, kas ilgstoši neveido vispār nekādu kopīgu bildi, bet pamazām tad viss sāk saslēgties un kaut kāda skaidrība par notiekošo veidojas, taču tas, kā tieši tu saliec to bildi kopā, ir atkarīgs no tavas uzmanības pakāpes. Proti, tā kā romāns nav strukturēts hronoloģiski, kaut kādas detaļas tu vari palaist garām un līdz ar to nolasīt mazliet citādu stāstu - šis nav varbūt gluži "create your own adventure" tipa romāns, bet varētu teikt, ka tas seko līdzīgam principam kā "Blade Runner" datorspēle, kur atkarībā no tavas vērības varēja mainīties gala iznākums un varoņa izdarītie secinājumi.