Kazhes pierakstu burtnīca

Vakar apmeklēju visai interesantu pasākumu iekš @robertsbooks, kur uzstājās James Ball no "The Guardian", kas iepriekš strādājis arī "WikiLeaks" un stāstīja par savu darbu ar Iraq War Logs, par datu apstrādi, secinājumiem un tā tālāk. Viens šīs apstrādes rezultāts, piemēram, šeit:

"Tors" ir filma, kuru skatoties, jebkādus loģiskās domāšanas aizmetņus labāk atstāt malā. Natālija Portmena ir astrofiziķe, kura ar automašīnu brauc iekšā viesuļvētrās, lai tur kaut ko pētītu. Ticami, ne? Tad gadās, ka viņa ar savu busiņu viesuļvētras laikā notriec tipu, kuram no mašīnas trieciena nekādu sevišķu seku nav. Arī visai ticami. Šis tips izrādās no debesīm nokāpis Odina dēls Tors - ne gluži dievs, bet kaut kas tam tuvs. Un, kā jau to var gaidīt, viesuļvētras un tamlīdzīgi dabas brīnumi parasti ir Tora tautiešu roku darbs. Astrofiziķei Portmenai tas nekādus pārsteigumus nerada, apmēram kaut ko tādu viņam vienmēr arī ir no pasaules gaidījusi.

Uz hokeju es eju visai neregulāri - kādas pāris reizes sezonā, ne diži vairāk. Uz spēli pret "Lev" gribēju aiziet vairāku iemeslu dēļ:

Правовая оговорка: zemāk redzamais teksts ir literārs fantāzijas auglis. Tā varoņi un notikumi ir izzīsti no pirksta un nav saistāmi ar reāliem cilvēkiem un faktiem, viss ir viena vienīga fikcija. Tekstā ir lietoti atsevišķi labā sabiedrībā nepieņemami vārdi, par kuriem atvainojos smalkjūtīgiem un ticīgiem lasītājiem, kuri pēc šī stāsta izlasīšanas nevarēs gulēt.

Pastāv tāds viedoklis (un šķiet - visai pamatots), ka jebkurš hokejists, kura biogrāfijā ir vismaz pāris spēles NHL, bez sevišķām grūtībām var atrast vietu jēdzīgā klubā Eiropā, un tā tas parasti arī ir - jebkuram klubam tīk zīmēties ar bijušajiem NHLiešiem savā sastāvā.

Tikai filmas beigu titros ievēroju, ka tās režisors ir Richar Ayoade, labāk daudziem pazīstams kā Moriss Moss no "The IT Crowd".

Šī ir pēdējā Vudija Alena filma, kas tika uzņemta pirms sākās viņa "Eiropas periods". Filma ir īpatnēja ar to, ka tajā ir divas sižeta līnijas, kurās abās parādās viens un tas pats personāžs - sieviete vārdā Melinda, tikai viens stāsts no šiem ir traģisks, bet otrs - drīzāk komisks. Šī nav gluži tāda filma kā "Veronikas dubultā dzīve", jo jau filmas ievadā mēs uzzinām, ka ne viens, ne otrs sižets nav "patiess" - tās ir variācijas, ko no vienas un tās pašas premisas, sēžot restorānā, attīsta divi dramaturgi - viens komiķis un viens traģiķis, mēģinot pierādīt, ka dzīve savā būtībā vairāk atbilst komiskumam vai traģismam.

Saskatot tikai labo, tagad varētu rakstīt:

"Kaiser Chiefs" otrais studijas ieraksts bija tuvu tam, lai grupu padarītu populāru ne tikai Britu salās un Eiropā, bet arī otrpus lielajam slapjumam - iekš tām ASV. Ieraksta vadošais singls "Ruby" līdzās 1.vietai Lielbritānijā sasniedza 14.vietu ASV Billboard topā (jāpiemin, ka ASV singlu čārtos tik augstu, piemēram, "Muse" nekad nav bijuši). Tomēr kopumā, manuprāt, šis ieraksts nav sava priekšgājēja kvalitātē. Kaut vai tāpēc vien, ka "Ruby" par spīti saviem grandiozajiem panākumiem ir visai viduvēja dziesma, kuru kaut cik izvelk tikai tās lipīgais piedziedājums, un vispār jāatzīst, ka "Kaiser Chiefs" nav sevišķi daudzveidīga grupa, un tās repertuārs lielā mērā ir klišejisks un standartizēts. Tas gan, protams, nekādi neietekmē to apstākli, ka vēlos viņus klātienē redzēt Rīgā gaidāmajā koncertā. Un tomēr - "Yours Truly, Angry Mob" ir visai garlaicīgs ieraksts, kurā manā izpratnē kaut cik interesanta ir varbūt dziesma "Angry Mob" un kuru diezgan labi rakstuo tajā atrodamais skaņdarbs "Everything is average nowadays", jo šis ieraksts patiešām ir visai viduvējs - tāda nedaudz svaigāka variācija par "Supergrass" tematiku, bet nekā šausmīgi atmiņā paliekoša, nekā izcila, nekā unikāla. (šajā gadījumā man, šķiet, neizdosies sekot Zen principam, ka viss jāvērtē ar iesācēja acīm, jo es pie labākās gribas nespēju teikt, ka katra Kaiser Chiefs dziesma pati par sevi ir unikāla un īpaša).

Par šo filmu pirms gulētiešanas vakar ar Lieni diezgan daudz strīdējāmies - viņa apgalvoja, ka es nespējot pateikt, ka šī filma ir sūds, tikai tāpēc, ka man patīk tēlo pārgudreli, kas izbauda "augsto mākslu", lai gan patiesībā nekā jēdzīga tajā nav - viens vienīgs truls borefests. Taču es nebūtu es, ja es tagad tā ņemtu un piekāptos, pavēstot, ka filma tiešām ir tikai pretenciozs sūds bez jebkādas jēgas.