Kazhes pierakstu burtnīca

Kad Džonatans Svifts astoņpadsmitā gadsimta sākumā rakstīja "Gulivera ceļojumus", viņa pamatmērķis bija izsmiet trūkumus sabiedrībā, kurā viņš dzīvoja, kritizēt to, kas viņam tajā šķita nepieņemams, un uzsvērt vispārcilvēciskās vērtības. Sekojošajos gadsimtos daudz tika darīts, lai "Gulivera ceļojumus" pārvērstu par pasaku bērniem ar milžiem un punduriem, pazaudējot visu to nopietno, ko autors tajā bija ielicis. Taču pat tad, kad pirmo reizi iepazinos ar Gulivera ceļojumiem droši vien vēl pirmsskolas vecumā, tie nebija padarīti par kaut ko tādu kā šis Holivudā tapušais kino brīnums.

Šis ir viens no Sola Belova ievērojamākajiem romāniem, turklāt "Lietus pavēlnieks Hendersons" ir vienīgais viņa darbs, kas līdz šim izdots arī latviešu mēlē. Tas gan noteikti nebija iemesls tam, lai es šo grāmatu lasītu, jo par tā pieejamību manā dzimtajā valodā uzzināju tikai jau pēc šī apraksta sākšanas. Romāna galvenais varonis ir kāds pārticis amerikāņu uzņēmējs, kuram viņa dzīvē kaut kā pietrūkst, kā rezultātā viņš dodas ceļojumā uz Āfriku, lai atrastu tajā sevi pašu. Viņš visai ātri notinas no tūristu grupas un dodas iekšā melnajā Āfrikā kopā ar vietējo gidu. Vispirms viņš nonāk kādā draudzīgā ciematā, kur vietējos moka liela nelaime - viņu ūdens cisternu ir apsēdušas vardes, kurām vietējie nedrīkst pieskarties, jo tās ir netīras, un rezultātā šos moka ūdens trūkums. Hendersons kā rietumnieks ar praktiskām tehnoloģiju zināšanām izlemj veikt kontrolētu sprādzienu cisternā, iznīcinot vardes, bet rezultātā, protams, cisterna pārsprāgst un cieminieki paliek ne tikai bez ūdens, bet arī bez perspektīvas pie tā tikt tuvākā nākotnē. Tad nu šis dodas prom un nonāk nākamajā ciematā, kur viņš sadraudzējas ar ciema vecāko un tiek iecelts par vietējo lietus pavēlnieku, kas vēlāk izrādās visai atbildīgs pienākums. Divu visai atšķirīgo cilvēku draudzība un Āfrikāņa, kurš gan ieguvis rietumniecisku izglītību, dzīves uzskati veido šīs grāmatas saistošāko daļu, kurā pamazām notiek arī kaut kāda galvenā varoņa transformācija, ne velti šī grāmata parasti tiek definēta kā "Bildungsroman", jeb darbs, kur varonis tiek parādīts izaugsmē (kā mums reiz skolā vajadzēja rakstīt domrakstā par "Maiju un Paiju").

"A Gun for Sale" pilnīgi noteikti ir viens no mazāk ievērojamajiem Greima Grīna romāniem - diezgan vienkāršs krimiķis par algotu slepkavu, kurš pats no mednieka kļūst par upuri pēc tam, kad viņš ir nošāvis kādu ministru un pasūtītāji izlēmuši no viņa atbrīvoties kā no nevajadzīga liecinieka. Krauklis (Raven) ir visai kompleksains tipāžs, kuru nomoka viņa nesimpātiskā zaķalūpa, kurš neuzticas nevienam cilvēkam uz pasaules un kuram tomēr ir kaut kāda personīga izpratne par to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Šāda pat izpratne un ne mazāk šīzīga kā Krauklim ir Ennai - jaunai sievietei, kas nupat tikusi pie lomas kaut kādā mūziklā un kura sākumā pret savu gribu, bet vēlāk - ne tikai - tiek ievilkta Kraukļa un viņu pievīlušo pasūtītāju attiecībās. Plus vēl visu sarežģī tas, ka Enna ir saderinājusies ar kriminālpolicistu Māteru, kurš izmeklē Kraukļa lietu (tiesa - ne slepkavību, jo to ar viņu neviens nesaista, bet gan bankas aplaupīšanu, kurā viņš nav bijis iesaistīts, bet kura viņam tiek piešūta). Jāatzīst, ka man šī grāmata ne pārāk gāja pie sirds - kaut kā baigi klišejiska un viss tur notiekošais šķita jau citur redzēts, dzirdēts, lasīts (lai gan konkrēto romānu lasījis nebiju. Tāda diezgan tipiska "nothing special" stila grāmata, tā varētu teikt.

Šo filmu piedāvāju skatīties, apgalvojot, ka tā esot tipiska britu komēdija. No kā, savukārt, var mācīties, ka man nevajag ticēt. "Made in Dagenham" pilnīgi noteikti nav komēdija, taču tā vismaz ir tipiska britu filma. Tā stāsta par notikumiem nebūt ne tik dramatiski tālajā 1968.gadā pilsētā Dagenham Anglijā, kur norisinājās notikumi, kas daudz ko izmainīja vēstures gaitā. Dagenhemā atradās amerikāņu autogiganta Ford rūpnīca, kurā tika piekopta tolaik vēl pavisam pieņemama prakse - par līdzvērtīgu darbu maksāt sievietēm mazāku algu nekā vīriešiem. Uzņēmuma vadībai viss bija "ohvačeno" - arodbiedrība neiebilda, jo tās līderi bija vīrieši, kuriem ne pārāk rūpēja sieviešu atalgojums, valdība neiebilda, jo tās līderi bija vīrieši, kuriem vairāk rūpēja vīriešu atalgojums, un visai ilgi arī pašas sievietes neiebilda, jo tas taču bija pilnīgi normāli, ka vīrietis ģimenē bija galvenais maizes sagādnieks (un kas par to, ka darbā pavadītās stundas viņiem bija vienādas?). Taču tomēr notika tas, kam agrāk vai vēlāk bija lemts notikt - Dagenhemas Ford rūpnīcas sievietes - automašīnu sēdekļu šuvējas - uzsāka streiku.

obviously the actor who was portraying Osama Bin Laden must have asked for too much to reprise his part for this latest war zone; so they wrote his ass out

Domājams, šī varētu būt visātrāk atklātā peldēšanas sezona - vakar, lai tiktu pie nullpunkta slēpnim, nācās iemēģināt ūdeni kādā pierīgas dīķi. Dīvainā kārtā auksts nebija, lai gan jāatzīst, ka taisnība ir Lienei - mans superpower ir peldēties krepāļos.

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal manās rokās nonāca kāds Greima Grīna romāns - viens no viņa agrīnajiem darbiem - "England Made Me". Tas stāsta par dvīņubrāli un dvīņumāsu, kurus vieno ļoti spēcīgas mīlestības saites, kuras nespēj saraut arī visai grūti apstākļi, kuros viņi dzīvo. Tiesa, savas grūtības viņi lielā mērā ir radījuši paši, un it īpaši tas attiecas uz Entoniju, kurš savā būtībā ir izteikts sapņotājs un lielo plānu kalējs, kuriem allaž pietrūkst kāda radicionāla grauda, kas ļautu tiem arī izdoties. Kamēr Entonijs ir vairāku gadu garumā vandījies pa visu pasauli, Keita ir iekārtojusies labā darbā Zviedrijā - par sekretāri un mīļāko lieluzņēmājam Krogam, kurš gan patiesībā pats ir visai liels blēdis, faktiski - daudz lielāks nekā Entonijs, kurš allaž mēģina kaut ko piesavināties, lai varētu bīdīt savu "biznesu". Faktiski "England Made Me" ir diezgan skarbs sociālkritisks darbs, kas nesaudzīgi izsmej kapitālisma ēnas puses, visai nežēlīgā gaismā rādot Krogu un viņa labo roku Hollu, kurš nevairās iet pāri līķiem, lai sasniegtu savus materiālos mērķus. Un tam pretī ir tikai Entonijs, kurš no dabas ir visai minhauzenīgs tipāžs un kurš nekad nav spējis kaut cik ilgi noturēties vienā darbā, allaž tiekot padzīts par kaut kādiem pārkāpumiem. Tad vēl romānā iesaistās Lūčija - meitene no Koventrī, kuru Entonijs sākumā apbur ar saviem melu stāstiem, bet pēc tam izrādās, ka arī viņas pašas pasaules uztvere nav nemaz tik dumja un tik naiva kā Entonijs to bijis iedomājies, un izrādās, ka viņiem ir gana daudz kopīga. Taču viņiem nav lemts būt kopā, jo Entonijs pārāk daudz ir uzzinājis par Kroga melnajiem darījumiem un viņš nav cilvēks, uz kura klusēšanu varētu paļauties, līdz ar to koncerna vadībai atliek tikai viens risinājums.

Jau pirms laba laika uzzināju par tādas eksistenci, un nule arī mēs devāmies uz Ekovirtuvi nobaudīt kaut ko no tās piedāvājuma paši. Tiesa, tikai uz vietas atklājās, ka šī ir no tām ēstuvēm, kur labāk ierasties iespējami agrāk, pretējā gadījumā ēdiena izvēle būs ļoti ierobežota. Pulksten piecos mums faktiski tādas nebija nemaz - paņēmām pa vistas šķiņķītim, Liene - ar zirņu biezeni, es - ar griķiem. Kā jau tas ir raksturīgs ekoloģiskām lietām, cena ir dārgāka nekā citās līdzīga paskata ēstuvēs (savā būtībā Ekovirtuve ir drīzāk ēdnīca, lai arī uz durvīm rakstīt "bārs"). Nedabūjām vietējas izcelsmes sulas, tāpēc nācās izvēlēties Sadačok, kam gan garša ir laba, bet kas, protams, nav gluži Latvijas produkts. No otras puses jāatzīst, ka tā saucamās Latvijas sulas lielākoties ir visai apšaubāmas kvalitātes un pat savulaik pozitīvais piemērs Pūre pēdējā laikā izceļas ar to, ka daudzas izejvielas tās produkcijai ir importētas.

Ar šo arī beidzās stāsts par Gevina un Steisijas mīlestību, tāpat līdz likumsakarīgajam finālam aiziet viņu draugu - Smitija un Vanesas attiecības. Sezona sākas ar to, ka Gevins ir iekārtojies darbā Kārdifā, lai viņš un Steisija varētu dzīvot Velsā, kur viņai ir komfortablāk un pieņemamāk. Tikām Smitijs pamazām atklāj, ka viņš nemaz nav mierā ar to, ka Vanesa plāno precēties ar savu jauno/veco draugu - autobusu šoferi Deivu. Pamata sižeta līnijā sarežģījumu rada Steisijas vēlme pēc bērna, kas izrādās visai ierobežota realizācijā bioloģisku iemeslu dēļ. Tā kā šī ir skaidri paredzēta kā seriāla pēdējā sezona, visi notikumi nepārrotami ved uz "happy ending" un jāatzīst, ka kopumā šī seriāla noslēgums būtu varējis padoties spēcīgāks - šī sezona diezgan izteikti man lika vilties, un varu vien priecāties, ka seriāla autori (kuri cita starpā arī ir Vanesa un Smitijis) neplāno taisīt tam turpinājumu - jo tas varētu tikai kaitēt šī kopumā ļoti asprātīgā un cilvēcisko dabu labi raksturojošā seriāla reputācijai. Jo - par spīti nedaudz sakāpinātajam cukura līmenim arī šī sezona bija skatāma un baudāma.