Gunaru Janovski uzskata par vienu no ievērojamākajiem, ja ne pašu ievērojamāko trimdas latviešu literātu. Iespējams, Anšlava Eglīša vārds ir skanīgāk, tomēr to lielā mērā veicina apstāklis, ka Eglīti pazina jau viņa Latvijā izdoto darbu dēļ, kamēr Janovska literārā darbība Latvijā īsti vēl pat uzsākusies nebija, un, jā, patiesībā jau par Anšlavu Eglīti tāpat pieņemts uzskatīt, ka savus izcilākos darbus viņš uzrakstīja vēl Rīgā, līdz ar to Janovska liktenis radniecīgāks sanāk Dzintaram Sodumam, kura talants arī uzplauka jau trimdā. Labi, kā lai arī nebūtu, tā nu ir sanācis, ka līdz šim es nevienam Janovska darbam pieķēries nebiju, un savā ziņā pat pārsteidzoši, ka viņa daiļrades iepazīšanu uzsāku ar to darbu, kura dēļ viņu arī kopumā iepazina latviešu lasītāji, proti, ar romānu "Sōla".

Romānu sērijā "Es esmu..." nonācu pie Arno Jundzes romāna par Eduardu Veidenbaumu. Patiesībā vēl pirms grāmatas lasīšanas biju iepazinies ar Latvijas Radio raidījumu par to, līdz ar to gluži no baltas lapas pie romāna neķēros. Kā jau raksturīgi šīs sērijas darbiem, grāmatas autors iejūtas kāda ievērojama literāta ādā, rakstot no pirmās personas. Šajā gadījumā romāna darbība risinās Eduarda Veidenbauma dzimtas mājās "Kalāčos" dzejnieka sasodīti īsā mūža pēdējās nedēļas garumā. Līdz ar to "Es nemiršu nekad" vēsta par to, kā Veidenbaums visas grāmatas garumā mirst. Protams, ja viņš tikai mirtu, šis varētu būt absolūti nelasāms darbs, līdz ar to lielu tā daļu veido Eduarda atmiņas/murgi, kas vēsta par viņa dzīvi pirms letālās saslimšanas - sākumā salīdzinoši hronoloģiski, bet jo tuvāk gals, jo arī atmiņas kļūst putrainākas un lēkājošākas no vietas uz vietu, no notikuma uz notikumu.

Šo grāmatu ievērojām Rozulas skolas bibliotēkā, un nevarējām tai vienkārši paiet garām. Kālab? Jo pie Draņķozola ir būts, turklāt naktī, apmeklējot Arņa izlikto slēpni. Tiesa, kopš šī laika pašu Draņķozolu kaut kādi stulbeņi ir nodedzinājuši, bet tas jau cits stāsts. Grāmatu vispirms vienā pūtienā izlasīja Marina, tad, nedēļu vēlāk, arī es.

Miniseriāla "Pansija pilī", kas balstīts Anšlava Eglīša tāda paša romānā, tapšana, mani izteikti priecēja: Anšlava (nevis Jāņa) Eglīša darbi man visnotaļ patīk, jo īpaši - tādi, kas vēsta par Latviju līdz Otrajam pasaules karam, aktieru ansamblis un seriāla veidotāji pārliecināja (ieskaitot Edgaru Mākenu kā vienu no mūzikas autoriem). Vispār jau šo vajadzētu skatīties uz lielā ekrāna, taču mūsu gadījumā tas būtu par sarežģītu, tad nu izmantojām iespēju skatīties šo Internetā (GO3 platformā, kuras sevišķi fani gan neesam).

Jura Simanoviča koncertus sevišķi biežu apmeklēt man negadās. Šķiet, viņš gan arī nav no tiem mūziķiem, kuri uzstājas gluži katru nedēļu. Tas patiesībā būtu visnotaļ dīvaini, ja ņem vērā, ka Simanovičs pat Latvijas mūziķu vidū ir saucams par introvertu. Tiesa, šajā konkrētajā koncertā viņš uz tā beigām tik ļoti atraisījās, ka pat pēc dažām dziesmām pateica: "Paldies!" Par to, ka koncerta teritorijā var iegādāties arī Simanoviča plates, gan publiku informēja kāds no viņa pavadošā ansambļa biedriem. Jā, Simanovičs tagad, kā šķiet, mēdz uzstāties nevis kā "Bērnības milicijas" solists un arī ne kā solomākslinieks (proti, cēlā vientulībā), bet ar kolektīvu, kas nes "Bez grēka ieņemto" vārdu. Tas, savukārt nozīmē, ka šai grupai ir idejiskas pretrunas ar citu man tīkamu kolektīvu - "Grēcīgajiem partizāniem". Vienlaikus - "Grēcīgie partizāni" un "Bērnības milicija" kaut kādas kopīgas sociālisma notis raisa, līdzīgi kā grupas "Rīgas Modes" sākotnējais nosaukums "Komjaunatne". Savukārt, šī apraksta plūdums vai tā trūkums liecina par to, ka šobrīd iet Vilcieniņu meistarības trešā pārspēle, savukārt trešā vīna pudele tūlīt tiks vērta vāļā, kas kaut kādā mērā veicina radošumu, bet kaut kādā arī to ietekmē.

Aivars Kļavis šīs grāmatas ievadā apgalvo, ka latviešu literatūra lielā mērā ir literatūra par sievietēm un te, lūk, viņš ar šo stāstu krājumu pievēršoties retāk aprakstītajai cilvēces daļai - vīriešiem (vienlaikus gan atzīstot, ka vīrietis kā izpētes objekts ir garlaicīgs). Protams, šajā apgalvojumā ir sava deva ironijas, iespējams, pat tikai ironija, turklāt patiesībā pat ne visi šie stāsti vispār ir par vīriešiem, līdz ar to ticēt Kļavim noteikti nevajadzētu. Bet vismaz vienā viņš ir patiess - grāmatā patiešām ir vienpadsmit stāsti. Mēģināšu tad nu atstāstīt, kas man no katra no tiem palicis atmiņā.

Pēdējos gados Jura Zvirgzdiņa grāmatas ir sanācis lasīt ļoti daudz - Esterei esmu izlasījis priekšā teju visas grāmatas par Lāci Tobiasu, kā arī vēl virkni citu viņa bērniem paredzēto grāmatu. Nav tā, ka es būtu pārmērīgs šo grāmatu cienītājs (manuprāt, Zvirgzdiņa bērnu grāmatas sirgst ar vienveidību, plus pārāk daudz tajās ir visādu slavenību epizodiskās lomās; kā izrādās, latviešu valodā sakarīga tulkojuma vārdam "cameo" nav), bet vismaz varu teikt, ka tēmu pazīstu. Cik saprotu, pieaugušajiem paredzētajā prozā Zvirgzdiņš vismaz sava mūža pēdējās desmitgadēs sevišķi aktīvs nebija, un "Atgriešanās Itakā" viņa daiļradē bija drīzāk izņēmums, nevis likumsakarība. Tomēr jau pirmajā krājuma stāstā es sapratu - šis ir tas pats Zvirgzdiņš, kas stāstos par Tobiasu pamanījās allaž iepīt kādus ievērojamus vēsturiskus personāžus vai pasaku tēlus. Proti, stāstā "Maiņa" viņš atsaucas gan uz paša radītiem varoņiem, gan svešos literāros darbos mītošiem, izspēlējot veco sižetu "literārs varonis apciemo savu autoru" un to izspēlējot grāmatu par Tobiasu manierē, proti, darbību uz priekšu virzot formā - reku vēl pārītis zināmu personāžu, viņi līdzšinējos varoņus aizvedīs vēl gabaliņu tālāk.

Ar Ingu Žoludi (proti, viņas daiļradi) esmu jau nosacīti pazīstams, izlasījis romānu diloģiju "Silta zeme" / "Materia botanica", bet "Santa Biblia" mani tāpat pārsteidza nesagatavotu. Šī grāmata ir vairāk vai mazāk skaitāma pie antiutopiskas zinātniskās fantastikas, darbībai risinoties ne gluži skaidrā, bet pavisam noteikti ļoti pretīgā pasaulē, pat pretīgākā par to, kurā dzīvojam mēs. Sajūtu līmenī šis ir kaut kas pa vidu starp "The Handmaid's Tale" pasauli un seriālu "Black Mirror", tikai ar ļoti lielu uzsvaru uz sieviešu pazemošanu un izkropļošanu, un vismaz mani kā lasītāju Žoludes pieeja ne pārāk uzrunāja. Es vispār esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņi tāpat gana labi zina, cik realitāte ir nejauka, lai nebūtu nepieciešams par to papildu pārliecināties - es nekad neskatos Internetā video, par kuriem teikts, ka to saturs tevi šokēs un būs atbaidošs (piemēram, "Dzīvnieku brīvības" filmētos materiālus kažokzvēru fermās), un arī grāmata, kurā parādās, piemēram, nogrieztu klitoru kaudzes, sievietes, kurām izsit zobus, lai viņas labāk varētu veikt orālo seksu, un tamlīdzīgas izcili atbaidošas detaļas, galīgi nav tāds saturs, ko es labprāt lasu. Salīdzinoši pat Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas ir simpātiskāka grāmata nekā "Santa Biblia".

Sestdienas vakarā man bija pat divas lokācijas, kur vēlējos būt koncertos par spīti tam, ka pēc Lūša skrējiena labprāt būtu izvēlējies arī vakara pavadīšanu dīvānā. Izvēle bija starp Keitiju Bārbali/Juri Simanoviču un grupu "Nielslens Lielsliens" (sasodīts, cik grūti iegaumējams un izrunājams ir tas "Židrūna" pēcnācējs!). Beigās izšķīros par labu Tallinas ielas kvartālam un dziesminiekiem.

Kā pēdējā no trim grāmatām, kas ar mani devās tradicionālajā ceļā uz Budapeštu (līdzās Bereļa "...rakstīt..." un Kļavja "Bērēm ar priekšapmaksu" bija Noras Ikstenas stāstu un eseju krājums "Mīlestība".Tas, domājams, ir pēdējais Ikstenas darbs, kuru varēja lasīt, neaizdomājoties par to - kāds ir mans viedoklis par autori kā cilvēku. Proti, tas klajā nāca 2019. gadā, kad līdzās citiem jautājumiem, kuros cilvēkiem var būt atšķirīgi viedokļi, nebija pievienojies jautājums par pandēmijām un personīgo brīvību ierobežošanu. Te droši vien būtu īstā situācija piebilst, ka manis paša pozīcija laika gaitā ir šajā jautājumā liberalizējusies, bet tas attiecas tikai uz tagadnes stāvokli, nevis uz cilvēkiem, kas no sākta gala kliedza: "Es neļaušu sevi čipēt! Vispārībā tādas pandēmijas nemaz nav!!!" Cik saprotu, Ikstena drīzāk meklējama šajā grupā, un par to varu teikt tik vien kā - neesmu fans. Bet ne jau par pandēmiju ir šī grāmata, tā ir par mīlestību.