Kazhes pierakstu burtnīca

Anšlava Eglīša dienasgrāmatas ir labs papildinājums viņa daiļradei, lai labāk varētu saprast, kā darbojās mākslinieka mehānisms un kā rakstnieks veidojās kā cilvēks un personība. Nevaru gan teikt, ka šī grāmata sniegtu daudz pārsteigumu, drīzāk tā apstiprina pieņēmumus, līdz kuriem var nonākt pats, turklāt itin daudz no tās nonāca Ievas Strukas monogrāfijā par Eglīti. Vienlaikus šo grāmatu var lasīt kā patstāvīgu Bildungsroman, kurš turklāt nejauši padevies modernāks par īstiem Eglīša romāniem - bez pietātes pret romāna struktūru, ar pārlēcieniem laikā, un bez jebkāda loģiska atrisinājuma.

Par šo grāmatu es varētu rakstīt gari un plaši, kālab tieši tā ir slikta, bet centīšos būt iespējami lakonisks - jo gluži vienkārši tā nav padziļinātas analīzes vērta. "Latvijas sporta apskatam" par pamatu kalpoja 1994. gadā izdotā "Latvijas sporta vēsture", kuras galvenais autors tāpat bija Ilgvars Forands, lai arī daļu tekstu viņš bija saņēmis "mantojumā" no mūžībā aizsauktā vēsturnieka Ērika Kehra. Tā grāmata bija pilna dažādām neprecizitātēm, dīvaini atlasītiem faktiem, plus vēl ar pamatīgu padomju ideoloģijas smaku - jo Kehra teksts bija uzsākts 1981. gadā un, kā šķiet, Forands nebija pacenties tekstu iztīrīt no nodevām sistēmai. 2021. gadā izdotā grāmata vairs nepretendē uz "sporta vēstures" statusu, bet ir tikai "apskats", ko autors arī ievadā pasniedz diezgan zinātniskā veidā, taču tas nemaina faktu, ka šī grāmata ir vecas un stipri sliktas grāmatas papildinātas un pārlabots izdevums, daudzas kļūdas no kura tomēr ir pārceļojušas uz jauno veikumu.

Atsauksmes par latviešu filmām pašas par sevi veido atsevišķu mākslas formu: tā, iepazīstoties ar Internetā atrodamajām profesionālajām un pusprofesionālajām recenzijām par Elzas Gaujas debijas filmu "Mamma vēl smaida", var iegūt gluži citu priekšstatu par šo filmu, nekā to reāli noskatoties. Ticamākais iemesls (kā nu bez sazvērestības teorijas no manas puses) - sava tusiņa interešu sargāšana, plus - kaut kāds specifiska veida politkorektums, ka ir cilvēki, kuru mākslas darbi ir jāvērtē pozitīvāk, jo tos ir veidojuši "pareizie ļaudis", un te nu mēs nonākam pie (kā to prezentē) melnās komēdijas "Mamma vēl smaida", par kuru mans viedoklis noteikti ir daudz kritiskāks, nekā vispārpieņemts.

Romāns (kuru gan pati autore nodēvējusi par fantasmagoriju) "Zemdegas" nodrošinājis Regīnai Ezerai vietu Latvijas kultūras kanonā, taču kaut kā ļoti ilgi līdz tā lasīšanai nenonācu. Iespējams, mani satrauca grāmatas apjoms - lielākoties es vairos no ļoti biezām grāmatām, un autoram ir nepieciešams mani pamazām pārliecināt, ka viņš/viņa ir no tās sugas, kas spēj noturēt manu uzmanību daudzu simtu lappušu garumā. Patiesībā gan "Zemdegas" nav nemaz tik milzīgs darbs, lai arī apjomīgāks par "Pati ar savu vēju" romāniem.

Novērojums, lasot grāmatas par sportu, kuru autori ir nākuši no attiecīgā sporta veida vides - neizbēgami grāmatas tekstā tu atradīsi izvērstus pamatojumus viedoklim, ka tieši šis ir vislabākais sporta veids. Svarcelšana tev dod ķermeni, kas patīk sievietēm, bokss ir sarežģīts un gudrs, futbols ir populārs, ledushokejs ir īstu vīru sports, dambrete ir pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet lēkšana ūdenī no tramplīna taisa visskaistāko plunkš (vai kaut kā tā). Prognozējami, ka grāmata, kas veltīta Latvijas boksa simtgadei un kuras autors ir bijis bokseris un boksa tiesnesis, arī seko šiem principiem.

Grāmata "Disidentus sporta vidē neatceros" ir kopdarbs starp ilggadīgo sporta funkcionāru Daumantu Znatnaju un sporta žurnālistu Gunti Keiselu, kurš šajā grāmatā reizēm darbojas kā Znatnaja advokāts, bet citkārt - kā prokurors, izvērtējot dažādas epizodes, par kurām Znatnaja atmiņas var būt no objektīvās realitātes par kādu grādu novirzījušās. Tieši šis apstāklis dara šo grāmatu par kaut ko vairāk nekā stāstījumu formā "es visu darīju pēc labākās sirdsapziņas", par ko citādi tā varētu pārvērsties, un ko var saprast - jo vairums cilvēku tomēr parasti izvēlas vismaz publiskā telpā sevi attaisnot, nevis kaisīt pelnus uz galvas. Līdz ar to - visu cieņu Znatnajam par gatavību šādam formātam - ar faktu pārbaudi, ar brīžam diezgan nesaudzīgu pret sevi vērstu kritiku.

Noveļu krājumā "Uguns pilsēta" Anšlava Eglīša prozā ienāk Otrais pasaules karš. Iepriekšējos viņa darbos, kas arī jau tapa kara laikā, Eglītis vēl turpināja aprakstīt tādu pasauli, kura tobrīd jau bija zudusi, saviem lasītājiem sagādājot tādu kā laika mašīnu, kura deva ne tikai nostaļģiju, bet arī kaut kādas cerības, ka dzīve varētu reiz atgriezties normālās sliedēs. Turklāt, ja tā padomā, vācu laikā Rīgā lielai daļai latviešu jau bija tādā miera ilūzijā (vismaz sākotnēji). Latvija bija ja ne gluži brīva, tad vismaz šķita brīvāka nekā zem padomjiem. Jā, tā varbūt nebija gluži visiem - bet, kamēr nenāk pēc tevis un taviem ģimenes locekļiem, uz tevi taču tā īsti notiekošais neattiecas, līdzīgi, kā kamēr karš notiek kaimiņvalstī, tu vari turpināt savu laisko dzīvi. Starp citu, tas ir viens no šokējošākajiem un spēcīgākajiem elementiem izrādē "Kur pazuda valsts?" - fragmenti no TV hronikas, kad 1939. gada Ziemassvētkos tika reklamēts, ka kamēr citviet Eiropā valda karš, latvietis var dzīvot mierā (un lai būtu vēl radikālāk - šajā video ir arī 1940. un 1941. gada Ziemassvētku propagandas materiāli). Nu, jā, bet kad pašam Eglītim nācās atstāt dzimteni, un piedzīvotā Berlīnes bombardēšana neļāva turpināt rakstīt par aizgājušo dienu dendijiem un viņu dzīves drāmām, un te nu mēs nonākam "Uguns pilsētā".

Pirmā šogad apmeklētā teātra izrāde man sanāca tāda... savdabīga. Ja ņem vērā, ka dažas dienas pirms paredzamā gājiena uz teātri apslimu, pastāvēja reāla varbūtība, ka uz izrādi dosies Marina un nevis es, un tā varētu būt izrādījusies par problēmu. Proti, šī varētu būt no tām reizēm, kur Marinas tolerance pret konkrēto mākslas formu būtu zemāka par manējo. Kā jau to varēja no manis sagaidīt, neko daudz par to, kas tieši šī ir par izrādi, noskaidrojis nebiju. Ģirts Krūmiņš un Emīls Krūmiņš lomās, kaut kāda mūsdienu baltkrievu autora teksts, tas arī viss man zināmais.

DJ Krankenwagen "Aleponijā" uzstājās ļoti nozīmīgā datumā - tās dalībnieks Toms Gaļinauskis kļuva pilngadīgs, proti, svinēja savu trīsdesmito dzimšanas dienu (ja kāds uzskata, ka vīrieši kļūst pilngadīgi ātrāk kā trīsdesmit gadu vecumā, tad tam kādam vai nu nav 30 vai arī ir gadiem neatbilstošs naivuma līmenis). Tādā zīmīgā datumā, protams, arī koncertam vajadzēja būt īpašam, lai gan patiesībā jau diskžokejs "Ātrā palīdzība" nemaz nemāk spēlēt koncertus, kas nebūtu īpaši. Līdzās dziesmām šoreiz uzsvars bija uz grupas dalībnieku atmiņu stāstiem par jubilāru, kuram diemžēl nav izglītības medicīnā, bet gan tikai garlaicīgajā IT jomā un kurš, protams, ir mācījies tajā skolā ar liepu dzīvžogu. Un, kas ir būtiskāk, Toms Gaļinauskis ir viens no autentiskajiem Iļģuciema metālistiem. Vai, precīzāk, viens no pēdējiem Iļģuciema metālistiem, jo pirms viņa tādu bija diezgan daudz, bet par to, ka mūsdienās joprojām aug jauni autentiski metālisti, man īsti pārliecības nav.

Pirms ķerties pie monumentālās Latvijas sporta vēstures, Vilis Čika kopā ar Arnoldu Šmitu uzrakstīja vēl vairākas ne gluži tik grandiozas grāmatas par Latvijas sportu, tai skaitā šo. Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, šis ir krājums ar pastāstiem par sportu un sportistiem. Daļa no tiem ir ar izteikti komisku piesitienu, citi nopietnāki, daļai ir maksimāli precīza hronoloģija, citi ir aptuveni un varbūt nemaz tieši šādi nav notikuši.