Kazhes pierakstu burtnīca

Grūti man sanākt saņemties rakstīt par šo grāmatu, kuru izlasīju jau pirms laba laiciņa. Iespējams, tādēļ, ka man pašam nav skaidra formulējuma tēmā - patika man šī grāmata vai nē. "Lūka un dzīvības uguns" ir turpinājums divdesmit gadus iepriekš tapušajam Rušdi romānam bērniem Harūns un stāstu jūra, kuru autors rakstīja savam vecākajam dēlam, kamēr "Dzīvības uguns" veltīta jaunākajai atvasei (dēlus šķir 18 gadi, romānus - 20). Es "Stāstu jūru" lasīju pirms 15 gadiem, proti, arī man pauze starp šīm abām daļām sanākusi paliela, un lieki teikt, ka nekādas detaļas no "tās" grāmatas neatceros, līdz ar to "Lūku un dzīvības uguni" lasīju kā patstāvīgu darbu.

Šī grāmata varētu būt daudz stilīgāka, ja tā būtu izdota kaut kad nosacītās mūsdienās. Atbilstoši pašas autores rakstītajam ievadā (un šajā reizē, atšķirībā no vairuma citu Regīnas Ezeras darbu esmu gatavs ticēt, ka tā patiešām ir dienasgrāmata, kuru raksta Regīna Ezera un nevis viņas literārais alter ego Autore, kurai ir gan gana daudz kopīga ar īsto Autori, tomēr tā nav gluži viņa), šīs piezīmes tapušas "stundu kalendārā", ko mūsdienās pazīstam kā plānotāju, protams, neiekļaujoties ne tikai stundu, bet reizēm arī dienu rāmjos. Iztēlojos, ka arī šī grāmata varētu vizuāli līdzināties plānotājam - ar tekstiem, kas izvietoti nevienmērīgi, pa virsu līnijām un tā tālāk un tā joprojām. Tikām realitātē tas ir 1993. gada izdevums, tapis apstākļos, kad ne lasītāji varētu par šādu kvalitatīvu izdevumu samaksāt, ne tipogrāfija to iespiest - mīkstajos vākos, uz bēdīga paskata iedzeltena papīra, vizuāli atgādinot drīzāk "vilciena tipa literatūru" - proti, tādu lētu izdevumu, ko tu paķer stacijas tunelī pirms brauciena uz, piemēram, Liepāju un gala stacijā no šīs grāmatas atbrīvojies (mūslaiku variantā - šķirojamo atkritumu miskastē vai kādā grāmatu apmaiņas skapī). Un, ieraudzījis šo sējumu, piemēram, bibliotēkas plauktā, tu visticamāk tam vienkārši paiesi garām, nemaz nenojaušot, ka tur iekšā slēpjas sasodīti spēcīga proza, brīžam - pat vēl košāka par Regīnas Ezeras zināmākajiem darbiem.

Kamēr vēl Leļļu teātris nav atgriezies pats savās telpās, aizgājām (kā jau parasti - atsevišķi) uz vienu no tā izrādēm Rīgas latviešu biedrības nama telpās. Proti, "Smalkajām kaitēm", kurās atainotas trīs noveles no tāda paša nosaukuma Ērika Ādamsona krājuma, kas turklāt iekļauts latviešu kultūras kanonā. Pirms kāda laika to noskatījās Marina un teica, ka arī man varētu patikt. Tad nu aizvedu savu tēti uz Leļļu teātri, kur viņš nebija kādu laiciņu bijis. Tiesa, ne tik ilgu kā atbilstoši viņa paša stāstītajam par viņa pirmo pieredzi šajā iestādē, no kuras viņam bija stingra pārliecība, ka vilks teātrī (laikam jau par Sarkangalvīti) bijis tas pats, kas tolaik bija apskatāms Rīgas Zoodārzā. Šajā izrādē gan vilka nebija, un patiesībā arī zoodārzā parasto pelēci tu mūsdienās neieraudzīsi.

Kārtējo reizi viesojoties Rozulas skolā, grāmatu plauktā paķēru izdevumu ar nosaukumu "Limbažu stāsti". Kā jau to var no manis sagaidīt, doma man bija - ja nu tur būs kaut kas par futbola vēsturi. Aša ieskatīšanās grāmatā zināmā mērā deva cerības, ka tur patiešām kaut kas jēdzīgs varētu atrasties - dažādu limbažnieku stāsti par dzīvi Limbažos galvenokārt līdz Otrajam pasaules karam un tā laikā vismaz hronoloģiski atbilda tam periodam, par kuru ir mana primārā interese. Un beigās pat izrādījās, ka manas cerības nebija veltas - bet par to vēlāk, jo primāri grāmata, protams, nav par futbolu.

Grāmatu "Tartu. Pēterburga. Rīga" ievēroju plauktā bibliotēka. "Hā," es padomāju, "izrādās, ne tikai Lottes tēvs Tālis raksta grāmatas, bet arī viņas māte. Būs jāizlasa." Un tā es arī izdarīju, līdz ar to kļūdams par domājams vienu no nedaudzajiem, kas šo uzdevumu paveicis. Kā nekā, lai arī Adas Tisenkopfas vārds atrodams ne tikai uz šīs, bet arī uz vēl vienas grāmatas (ar nosaukumu "Dārzs"), informācijas par šīm grāmatām Internetā ir tikai nedaudz vairāk kā nulle. Proti, Latvijas Radio raidījumā "Grāmatu stāsti" pati Ada ir viesojusies un stāstījusi par "Tartu. Pēterbuga. Rīga" tapšanu, taču pat neviens Goodreads lasītājs nav ielicis kādu skaitu zvaigznīšu šai grāmatai, kamēr "Dārzs", lai arī atrodams Jāņa Rozes internetveikala sarakstos, pat pie anotācijas tur nav ticis. Līdz ar to varu teikt, ka esmu devies ekskursijā zemē, kur cilvēks vēl nav spēris kāju un tagad varu dalīties ar saviem iespaidiem par tur redzēto.

Līdzīgi kā Terijam Giljemam vajadzēja gandrīz 30 gadus filmas "Vīrs, kas nogalināja Donu Kihotu", tā arī man vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai šo filmu noskatītos. Un runa nav tikai par to, ka uz ekrāniem tā iznāca pirms vairākiem gadiem, bet gan par apstākli, ka no brīža, kad sāku šo filmu skatīties, līdz dienai, kad to noslēdzu, pagāja savi seši mēneši. Un, līdzīgi, kā Giljemam šo gadu laikā mainījās filmā iesaistītie cilvēki, tā arī es filmu sāku skatīties kopā ar Marinu, bet pabeidzu viens. Te gan paralēles beidzās, jo mums mājās viss kārtībā, vienkārši es kaut kad atcerējos, ka bijām sākuši tās skatīšanos, bet piedāvāt Marinai turpināt filmu, par kuras eksistenci viņa visticamāk ir aizmirsusi, šķita bezjēdzīgi, tad nu finišēju to, kamēr viņa bija sporta zālē (protams, arī šo procesu es tāpat sadalīju pāris piegājienos).

Lai arī grāmatas nosaukums ir "Odas skumjām", patiesībā šīs odas ir tikai daļa no konkrētā izdevuma, kas dienasgaismu ieraudzīja neilgi pēc Regīnas Ezeras nāves. Te apkopoti fragmenti no tetraloģijas "Pati ar savu vēju" trešās daļas "Esamība", kā arī jau piesauktais cikls "Odas skumjām", kura teksti lielākoties iepriekš bija publicēti žurnālā "Karogs" un kuri patiesībā daļēji sasaucas arī "Esamības" fragmentiem. Tāpat te ir atmiņas un pārdomas par Regīnu Ezeru, ko rakstījuši trīs cilvēki, kam viņa bijusi tuva un nozīmīga (Māra Svīre, Ēriks Hānbergs un Tālivaldis Margēvičs).

Šis gads man būs aizritējis īso ārzemju izbraucienu zīmē, un par pēdējo šajā sarakstā kļuva brauciens uz Helsinkiem. Šis plāns tapa vēl vasarā, kad viena no manām iecienītākajām indie popgrupām "The Magnetic Fields" izziņoja savu rudens tūri pa Eiropu. Toreiz biju izvēlējies starp diviem variantiem: Helsinkiem un Stokholmu, Somijas galvaspilsētai uzvarot ērtāka datuma dēļ - svētdiena, pēc dzimšanas dienas, nevis pirms, un kā vēlāk izrādījās, arī pirmdiena pēc koncerta man bija brīva. Iespējams, racionālākais veids nokļūšanai Helsinkos būtu bijis ar lidmašīnu, tomēr izvēlējos komplektu autobuss un prāmis, kā arī rezervēju sev nakti viesnīcā Helsinkos, ar kuru man saistās īpašas atmiņas.

Andruss Kivirehks nebeidz patīkami pārsteigt. Arī šī pavisam mazā grāmatiņa (protams, ka Guntara Godiņa tulkojumā) savās nedaudzajās lappusēs vairākas reizes apmet kažoku uz citu pusi, ievelkot lasītāju mazliet absurdā, bet nenoliedzami aizraujošā pasaulē. Ļoti veiksmīgs ir Guntara Godiņa risinājums pirms paša Kivirehka teksta iekļaut stāstījumu par šo grāmatu, kā arī Frīdriha Reinholda Kreicvalda pasaku, kura kalpojusi par iedvesmu Kivirehka versijai. Tā kā ar Kreicvalda pasaku pazīstams nebiju, bez tās es Kivirehka tekstu būtu lasījis pavisam citādāk un atklāsmes tās gaitā būtu citādākas.

Sev par kaunu esmu spiests atzīt, ka manas zināšanas par Gunāru Astru un viņa biogrāfiju pirms šīs grāmatas izlasīšanas bija gaužām zemas - tik vien kā pamata fakti, ka disidents, vairākkārt tiesāts un izsūtīts, viens no latviešu disidentisma simboliem, viņa vārdā nosaukta iela un nesen izveidots arī piemineklis. Un, kā izrādījās, lai lasītu Laura Gundara grāmatu "Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A." tieši šādas zināšanas bija ļoti vietā - jo grāmata jau lielā mērā ir par to, kā pats Lauris Gundars bija dzīvojis citā realitātē nekā tā, kuru pieredzēja Gunārs Astra, kurš brīžam atradās turpat rokas stiepiena attālumā.