Kamēr sieva ar draudzenēm dodas uz Stokholmu, izprast, kā īsti funkcionē zviedru ģimene un vai zviedru gardīnes labi iederas darba cilvēka ikdienā, tu izlem uz vienu dienu aizbraukt uz Tamperi. Un kāpēc ne - biļete abos virzienos tev izmaksā nieka septiņus latus, tu nekad neesi bijis Somijā un vēl turklāt tev rodas lieliska iespēja nodoties geocachingam vienatnē.

Jāatzīst, ka ar šo filmu man sanāca neliels pārtratums. Man pašam nezināmu iemeslu dēļ es biju domājis, ka šo Baltijas pērlē izrādāmo filmu ir radījis tas pats režisors, kura kontā ir "Pestītāja laukums" un "Parāds". Un līdz ar to es biju gaidījis, ka "Serce na dloni" jeb "And a warm heart" būs kārtējā supersmagā sadzīviskā drāma. Taču izrādījās, ka esmu sajaucis Kžištofus - tās filmas režisēja Kžištofs Krauze, bet šo - Kžištofs Zanussi. Ja vēl atceras, ka arī Kislovskis bija Kžištofs un ka pat mūsu poļu kaučsērferi - īsfilmu režisoru - arī sauc par Kžištofu, jāsecina, ka:

Pēdējā laikā cenšos vairāk skatīties Eiropas filmas un mazāk - Holivudas produkciju. Apskatījos statistiku pa gadiem, kā mainījies dažādu valstu īpatsvars manā kinoēdienkartē.

Filma "Nóż w wodzie" ir ievērojama ar to, ka tā ir vienīgā pilnmetrāžas filma, kuru Romāns Polanskis radīja Polijā - proti, pirms emigrēšanas uz Lielbritāniju. Un līdz ar to šī bija filma, kas padarīja Polanski zināmu ārpus viņa dzimtenes robežām un ielika pamatus tam, ka šis režisors varēja iekarot vispirms Eiropu, bet tad arī Ameriku. Un pēc tam, protams, pedofiīlijas skandāla dēļ aizbēgt atpakaļ uz Eiropu un nekad vairs nerādīties amerikāņu zemē, un tikai tad ar "Pianistu" saņemt Oskaru par labāko režisūru.

Pilnīgi to neplānojot, pāris mēnešu laikā noskatījos jau otro filmu, kurā galvenajā lomā ir Kad Merad (pirmā bija "Bienvenue chez le ch`ti"). "Manas zvaigznes un es" ir viena no filmām, kas Rīgā apskatāma Baltijas pērles ietvaros, bet es (prognozējamā kārtā) to skatījos mājas apstākļos un nevis kinoteātrī.

Nenoliegšu, man bija bažas, pirms izvēlējos skatīties šo filmu. It kā jau Ričards Kērtiss ir lielisks vecis, ne velti "Love Actually" ir viena no labākajām pēdējo 10-20 gadu romantiskajām komēdijām, un arī citas viņa filmas man tīk labi. Bet par šo konkrēto filmu dzirdēju, ka īsti laba tā neesot, īsti nesapratu gan, kas tajā kādam nešķita labs, bet tā nu bija.

Ar filmu "Dženova" var teikt, ka sāku gatavoties festivālam "Baltijas pērle". Kā jau tas man kopumā ir raksturīgi, uz sevišķi daudzām festivāla filmām visticamākais es neiešu, toties festivāla filmu sarakstu izmantošu kā savu kino skatīšanās plānu tuvākajam laikam. Protams, nebūs tā, ka skatīšos tikai un vienīgi šajā festivālā pārstāvētās filmas, bet diezgan augstu to procentu gan.

Nē, tas šoreiz nebūs par mani, jo pašrefleksija nav mana stiprā puse.

"Wings of Desire" jeb "Der Himmel über Berlin" nenoliedzami ir slavenākā Vima Vendersa filma, līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka agrāk vai vēlāk man to vajadzēja noskatīties. Pamata secinājums, ko guvu no šīs filmas - pagaidām ir vēl par agru. Iespējams, pēc kādiem gadiem es spēšu uz šo filmu paskatīties savādāk, kļuvis pieredzējušāks, kļuvis gudrāks un kļuvis vecāks. Bet patlaban manā izpratnē "Wings of desire" ir viena stipri monotona un nomācoša filma, kas visvairāk līdzinās divas stundas garam dzejolim. Lieki teikt, ka mana attieksme pret poēziju nav nosaucama par entuziasma pilnu.

Noskatījos jau otro Kžištofa Krauzes filmu, un atkal - pēc cita Kžištofa - Uminska - rekomendācijas. Un šo rekomendāciju es pilnīgi noteikti nenožēloju - "Dlug" manā izpratnē ir labāka filma nekā "Pestītāja laukums" (kurš gan arī bija ļoti labs). Cik nojaušu, Krauzes zirdziņš ir sadzīviskas drāmas par to kā pavisam normāli cilvēki nonāk ļoti bēdīgos apstākļos - sākotnēji viņu dzīve šķiet diezgan pieņemama, bet visai drīz tā aiziet pavisam nepareizā virzienā. Divi pavisam jauki puiši ir izdomājuši biznesu - ievest no Itālijas lētus motorollerus un tirgot tos Polijā. Bet banka viņiem atsaka aizdevumu - lai gan puišiem ir firma un kā garantija viens zemes gabals un viens dzīvoklis, ar to nav pietiekami. Rezultātā viņi saņem atteikumu un viņiem ir nepieciešams steidzami atrast vēl kādu finanšu balstu. Un viens no puišiem satiek kādu savu bērnības draugu, kurš par projektu ieinteresējas un apņemas sameklēt finansētājus. Taču visai drīz izrādās, ka šis bērnības draugs dzīves gaitā ir kļuvis par visparastāko (lai gan nē - ne visparastāko) bandītu un paziņo abiem puišiem, ka tie tagad viņam esot parādā naudu par veiktajiem pakalpojumiem (nekas, ka reāli nekāds darījums nav noticis). Un ja naudas nebūs - tad puišiem dzīves arī nebūs. Tikai patiesībā sanāk vēl sliktāk - tam bandītam viņi naudu atdod pat vairākas reizes, bet parāds līdz ar to dzēsts tāpat netiek. Un beidzas tas viss pagalam skumji (visām iesaistītajām pusēm).