Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār jau manā izpratnē Goo Goo Dolls ir viena hita mūziķi - ja ne "Iris" es diez vai būtu par šo grupu jelkad uzzinājis. Un nekas, ka Gutteflower bija komerciāli ļoti veiksmīgs ieraksts un Billboard sarakstā pat sasniedza augsto ceturto vietu. Es zinu tikai vienu viņu dziesmu un šī konkrētā ieraksta klausīšanās man neko šajā sakarā nemainīs. Un kāpēc nemainīs? Tāpēc ka es šo ierakstu jau rītdien būšu aizmirsis. It kā man nav nekādu principiālu ierakstu pret nepretenciozu un vieglu rokmūziku, kas varbūt nelepojas ar sevišķu oriģinalitāti, bet tieši "Gutteflower" sakarā man vienkārši katastrofāli ierakstā pietrūkst jebkā tāda, kam kaut nedaudz pieķerties. Tas ir tik bezpersonisks un tipisks deviņdesmito-nulto gadu rokalbums ar vidēja tempa popgabaliem, epizodiskiem pop-panka ekskursiem un globālu vienveidīgumu. Dziesmas vieglas, dziesmas neuzmācīgas un dziesmas absolūti bezpersoniskas. Allmusic Guide par to gan raksta: "Still, it has given them a good, professional rock record, one that sells their sound as if it was as the most commercial imaginable, resulting in one of their most consistent albums." Taču man ir nospļauties par to, ka viņi ir profesionāli, ja viņi nespēj būt interesanti, bet viņi patiešām ir apmēram tikpat aizraujoši lielos daudzumos kā teiksim "Creed" vai "Nickelbeck", un man ir ļoti grūti mīlēt grupas, kuru mūzika mani garlaiko (turklāt tā nav pat tāda grandioza un epohāla garlaicība, ko spēj nodrošināt, piemēram, U2 vai Coldplay, bet tāda klusa un apnicīga garlaicība kā Goo Goo Dolls izpildījumā).

Iepriekšējo reizi šo patiešām leģendāro Deivida Linča filmu skatījāmies pie Normunda 2002. vai 2003.gadā. No tiem laikiem atcerējos vien dažas detaļas un apstākli, ka filma bija ļoti dīvaina un nesaprotama. Taču zināms, ka dīvainībai un nesaprotamībai ir tendence ar laiku samazināties - arī "Donnie Darko" pēc pirmās skatīšanās man šķita pilnīgi neizprotama un traka filma, bet atkārtota tās skatīšanās to padarīja par gluži skaidru un sakarīgu filmu. Protams, ar "Mulholland Drive" es uz šādu radikālu pavērsienu necerēju, līdzīgi kā tu nevari ticēt ieteikumam pirmā "The Residents" ieraksta bukletā: "Listen closely to the album. Let the strangeness wear off through a couple of plays. Soon you too will whistle the merry tunes and wonder along with the Residents who that old man N. Senada really was." Tik vienkāršs un tiešs, lai atklātu visas savas kārtis, Linčs pilnīgi noteikti nav.

"Souljacker" iezīmēja diezgan izteiktu pavērsienu "Eels" karjerā, grupas mūzikai kļūstot elektroniskākai un mazāk dzīvai. Manā izpratnē tas, protams, nebija nekāds grandiozais solis - ar "Daisies of the Galaxy" viņi bija gandrīz jau tikuši manā sirdī pavisam dziļi, bet "Souljacker" atkal viņus darīja man daudz svešākus - elektroniski procesēti vokāli, vienveidīgas melodijas, monotonas dziesmu struktūras. Iesākas albums gan diezgan cerīgi - "Dog Faced Boy" ievadošais rifs labi iederētos kādā no filmas "Velvet Goldmine" skaņu celiņa dziesmām - to varētu būt radījis gan Marks Bolans, gan Braiens Īno, taču tālāk nekā diži grandioza šajā ierakstā nav - drīzāk otrādi.

Kaut ko es reizēm nesaprotu - kā tas var būt, ka "Tēvu Tedu" uzskata par teju vai labāko komēdijseriālu, kas radīts britu salās (šajā gadījumā Īrijā) pēdējās dažās desmitgadēs. Ja tam tik daudz cienītāju nebūtu, es droši vien būtu izvairījies no šī seriāla iepazīšanas mēģinājumiem. Noskatījos vienā vakarā pirmo sezonu, tad vēl vakar divas sērijas no otrās sezonas, taču domājams, ka līdz galam to tomēr neskatīšos.

Vakar, braucot no Pedvāles, risinājām jautājumu, kā gan latviski pareizi būtu dēvēt magnātus (piemēram, naftas magnātus). Skaidrs, ka vārds "magnāts" ar sevišķu latvisku labskanīgumu neizceļas. Tik daudz izdevās secināt, ka "magnātam" varētu būt saistība ar "magnus" jeb lielais, varenais iekš tās latīņu mēles. Tālab tika izteikti piedāvājumi dēvēt attiecīgam stāvoklim atbilstošus cilvēkus par naftas lielskungiem vai naftas bajāriem (Wikipedia skaidro, ka ar "magnatus" latīņu valodā apzīmējot augstmani vai pavēlnieku). Taču zināms, ka mūsdienās latviešu valodā darina arī diezgan daudz jaunvārdu un īpaši izslavēti ir datorterminu kaldinātāji. Tieši šiem ļaudīm arī cenšos līdzināties, un piedāvāju magnātus turpmāk saukt par "daudzeņiem" vai "daudzekņiem" (tādā ziņā, ka viņai attiecīgās lietas ir daudz).

Ir tāds cilvēks kaut kur Norvēģijā... vai Zviedrijā... patiesībā viņa vārdu es nemaz nezinu... saukšu viņu par Lasi. Lasem ir draugs vārdā Jorgens. Un šis Jorgens netic, ka Lase spēs līdz 2011.gada sākumam Lase spēs savā Interneta vietnē savākt miljonu žirafju attēlu. Pret attēliem ir tikai divas prasības - 1) lai tie būtu iesūtītāja paša veidoti (un ne - žirafju fotogrāfijas); 2) lai tie nebūtu veidoti uz datora, bet gan "analogā" veidā.

Hei! Man šis albums tiešām patīk! Es pat nebūtu to domājis, ka pēkšņi izrādīšos Eels cienītājs, bet šī plate, kura gan atbilstoši oficiālajām atsauksmēm nav nekas dižs, man šķiet labākā no trim šajās dienās klausītajām. It kā viss ir tāds pats kā iepriekš (vienīgi ar piezīmi, ka šoreiz gandrīz visu šajā albumā radījis grupas līderis E praktiski vienatnē, īpaši neiesaistot savus grupas biedrus). Lēns, viegls un mierīgs pops kā allaž, bet kaut kā melodiskāks un atmiņā paliekošāks nekā iepriekšējos ierakstos, vismaz noteikti nekā iepriekšējĀ ierakstā. Man, piemēram, ļoti patīk "It`s a motherfucker", "Daisies of the Galaxy", "I Like Birds", "A Daisy Through Concrete" un "Mr E`s beautiful blues". Un visam ierakstam ir tāds pilnīgāks, tāds pabeigtāks skanējums. Un dzīvespriecīgāks, kur vēl šīs grupas daiļradē tu atradīsi tādu lielisku himnu kā jau minētais "skaistais blūzs" ar tā piedziedājumu: "Goddamn right, it`s a beautiful day".

Nav noslēpums, ka es esmu Saimona Pega fanātiķis. Ok, varbūt arī ir noslēpums - ne tādā ziņā, ka es to slēptu, bet tādā ziņā, ka to varbūt ne katrs būs dzirdējis. Nav jau arī tā kā ar Džonu Klīzu, ka es Pega karjerai sekotu gadiem ilgi un ar nepacietību gaidītu katru jaunu viņa projektu. Bet tas tomēr bija pietiekoši loģiski, ka izlēmu skatīties seriālu "Hippies". Pirmkārt, man patīk Pegs, otrkārt man patīk hipiji, treškārt man patīk britu humors. Tiktāl viss kārtībā, vai ne?

"Pārsēšanās stacija" ir viens no ievērojamākajiem Kliforda Saimaka romāniem, grāmata, kura saņēma Hugo balvu kā labākais zinātniskās fantastikas romāns 1964.gadā. Turklāt jāpiezīmē, ka šis ir vienīgais viņa romāns, kas šādu godu izpelnījies. Protams, mani nedaudz šokē apstāklis, ka šajā balvu sarakstā tikai piekto vietu ieņēma Vonnegūta "Kaķa šūpulis", ko es tomēr uzskatu par vienu no aizgājušā gadsimta izcilākajiem romāniem, kamēr "Pārsēšanās stacija" ir un paliek tikai zinātniskās fantastikas romāns.

Pirms astoņdesmit gadiem, kad "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" nāca klajā, šis romāns kļuva par plašu diskusiju objektu, daudzie to pēla, daudzi to slavēja, bet tas pilnīgi noteikti bija Notikums. Grāmata, kura nekautrējās runāt par seksu, kura nekautrējās pārkāpt dažādus tabū. Es varu noticēt, ka vēl astoņdesmito gadu vidū Padomju Savienībā šī romāna seksa ainas tika uzskatītas par normālam cilvēkam nepieņemamām, un vēl joprojām varētu atrast cilvēkus, kurus šī grāmata varētu šokēt. Bet tādu pilnīgi noteikti nav vairākums.