Kazhes pierakstu burtnīca

Stāsts par Hariju Poteru arī uz lielajiem kino ekrāniem pamazām virzās uz savu loģisko noslēgumu. Populārās sērijas sestās grāmatas ekranizāciju tāpat kā iepriekšējo daļu vada angļu režisors Deivids Jeitss, kurš interesantā kārtā pirms šī mega projekta neko sevišķi populāru radījis nebija (ja neskaita nesen noskatīto "The Girl in the Cafe", kas gan bija laba filma, bet ļoti tāla no Potera sāgas vērienīguma ziņā).

Tas jau vairs nav smieklīgi - man ne pārāk patīk Verbēra grāmatas, bet es esmu izlasījis gandrīz visus viņa veikumus. Turklāt pēc pēdējās "Dievu" grāmatas stingri biju apņēmies pielikt punktu laika veltīšanai šim autoram. Un "Zvaigžņu tauriņu" es patiešām nebiju plānojis lasīt, taču sanāca tā, ka man steidzami vajadzēja paņemt no vecāku grāmatu plaukta kaut ko lasāmu un nelasītu, un izvēle krita tieši uz šo grāmatu. Un tādā veidā es izlasīju nu jau desmito viņa romānu. Vājprāts, vai ne?

Ar šo Denija Būna komēdiju man sanāca ļoti savdabīgs stāsts (lai gan - ja tā padomā - gandrīz ar katru filmu vai grāmatu man ir kāds stāsts, jo tāds es gluži vienkārši esmu, ka bez stāstiem neiztikt). Proti, kad bijām Vācijā, runājāmies ar mūsu Zandebekas kolēģi Pržemislavu par filmām, šis pieminēja, ka viena no labākajām filmām, ko viņš redzējis pēdējā laikā, esot kāda franču komēdija, "Willkommen bei den Sch`tis". Tās nosaukums man kaut kā šķita ļoti pazīstams, pajautāju viņam kaut ko vairāk par šo filmu, un uzzināju, ka tā man atrodas portatīvā datora diskā, un ka atbilstoši maniem plāniem tieši attiecīgās dienas vakarā man vajadzēja šo filmu noskatīties. Tiesa, tas neizdevās, jo izrādījās, ka man filma bija kaut kādā viltotā versijā, kur tikai pirmās piecas minūtes bija autentiskas, bet tālāk bija vienkārši samiksēti daži tās fragmenti. Atgriezies Rīgā, "iehavoju" šo filmu normālā versijā, taču līdz tās skatīšanai netiku, tad pagājušonedēļ pieminēju šo filmu vēl vienam polim - šoreiz tas bija mūsu kaučsērferis Kžištofs. Uzzināju, ka "Laipni lūdzam pie št`iešiem" Francijā kļuva par fenomenālu kases grāvēju, bet pati kā filma tā esot ok, bet ne daudz vairāk.

Eh, nerakstās man kaut kā šīs grāmatas apraksts. Pašu romānu izlasīju jau pirms trim nedēļām, bet par to uzrakstīt tā arī neesmu saņēmies. Slikti, vai ne? Turklāt vēl ar šo grāmatu man saistās viena muļķīga izgāšanās. Patiesībā gan ne tāda, ka daudzi to varētu būt piefiksēkuši, un tomēr. Kad pirms gadiem pieciem ar Normi kopā veidojām virtuālo grupu Textūra - neeksistējošu Latgales geju ansambli - vienam no tās dalībniekiem kā mīļāko grāmatu norādīju "Angļu pacientu" (ap to laiku pie mums kino izrādīja pēc šīs grāmatas uzņemto filmu). Kur tad izgāšanās? Faktiski - tajā, ka tobrīd es pat nenojautu, ka "Angļu pacients" patiešām ir ievērojams romāns (biju domājis, ka tas ir tikai ticis novelizēts pēc filmas iznākšanas) un pat vēl vairāk - ka šis romāns pat saņēmis Bukera prēmiju.

Jau kopš šī gada sākuma man īsti nav mierīgas dzīves - esmu apveltīts ar četriem soda punktiem par stulbo situāciju, kas radās geokešojot.

Nikolo Makjavelli traktāts "Valdnieks" droši vien ir viena no visu laiku ievērojamākajām "pašpalīdzības" grāmatām - tās kategorijas literārajiem veikumiem, kas paredzēti, lai palīdzētu to lasītājam kļūt bagātam, laimīgam, nepārspējamam seksā un vēl arī interesantam sarunu biedram. Tomēr tajos senajos Renesanses laikos, kad dzīvoja Makjavelli, plašo tautas masu lasītprasme bija zem jebkādas kritikas un līdz ar to viņam nebija iespējas pašam kļūt slavenam un bagātam, tirgojot rokasgrāmatu "Notīri dubļus no savas sejas un pārstāj seksuāli izmantot kazas". Šajā laikā filozofiski literārā mērķauditorija bija gaužām šaura, taču no tās tāpat varēja dabūt pietiekami labu maizes riecienu. Un tālab, lai pieglaimotos Florences valdniekam un saņemtu no viņa kādu treknāku zupas šķīvi, Makjavelli uzrakstīja šo rokasgrāmatu, kas dod labas pārvaldības principa ievērošanas padomus valdniekiem. Protams, es īsti neesmu painteresējies, vai Makjavelli motīvus šīs grāmatas tapšanai esmu uzminējis pareizi, bet tas jau arī nav gluži tik būtiski.

Apstākļi, kuros es vakar skatījos šo filmu, pilnīgi noteikti nebija īsti šai filmai piemēroti. Pirmkārt, visu iepriekšējo dienu (un daļu nakts) bijām pavadījuši mūsu visai maniakālajā braucienā uz IKEA. Otrkārt, paralēli filmas skatīšanās procesam nodarbojos ar mēbeļu montāžu. Principā apvienot filmas (vai televīzijas) skatīšanos ar kādu darbu ir iespējams - vēl skolas laikos mēdzu skatīties tramplīnlēkšanu, paralēli gludinot veļu, bet 2002.gadā - Olimpiskās spēles, paralēli pāršujot bikses. Taču šādos apstākļos diezgan svarīgi ir, lai skatāmais materiāls nebūtu grūti uztverams, un šī konkrētā filma diez vai labi atbilst šādam kritērijam. Pirmkārt, tā ir franču valodā un līdz ar to es šo filmu skatījos ar angļu subtitriem. Otrkārt, filmas saturs prasa iedziļināšanos filmā.

Ir diezgan dīvaini novērot, kā Džūdas Apatova iespaidā mainījusies gan kritiķu, gan publikas attieksme pret vulgārām komēdijām. Kad pirms desmit gadiem Tods Filipss laida klajā "Road Trip" (tolaik man šī filma šķita ļoti smieklīga - bet jāņem vērā arī mans vecums un dzīves pieredze attiecīgajā laikā), diez ko daudz slavas vārdu šī filma neizpelnījās. Un vai daudz labākas atsauksmes bija par, piemēram, Denija Līnera "Dude, where`s my car"? Taču tad nāca Apatovs, un pēkšņi mainījās arī izpratne par šīm filmām.

Šodien ir lieliski skaists rīts, bet es pavisam sev neraksturīgā veidā uz darbu aizbraucu ar auto, nevis ar velosipēdu. Kaut kā šodien ir pavisam draņķīgi ar pašsajūtu, pa nakti galīgi negulējās, tagad sāp visas maliņas. Un rītdien jābrauc uz Varšavu. Tālab šovakar plānos ir nedarīt pilnīgi neko, lai vismaz kaut cik atgūtu enerģiju, kura laikam jau tika iztērēta, izklaidējot kaučsērferus.

Teju jau pusgadu Baraks Obama ir ASV prezidents. Miljonu sapņi piepildījās, visas pasaules gandrīz nedalīti nīstais Bušs ir prom. Bet gribētos zināt - vai kāds var nosaukt tās grandiozās pārmaiņas, kurām pasaulē vajadzēja ieviesties līdz ar jauno ASV prezidentu? Mūsu CS viesis no Itālijas apgalvoja, ka Obama esot tikai skaists pozitīvais tēls, kas gan praksē turpina to pašu iekš- un ārpolitiku, kas bija Buša administrācijai, cita starpā Obama esot arī pagarinājis bēdīgi slavenā Patriot Act darbības termiņu. Pēdējam apgalvojumam apstiprinājumu neatradu - lai arī vienlaikus nekur nemana runas, ka būtu domas no šī ne pārāk demokrātiskā instrumenta atbrīvoties. Tāpat gan jau ne bez ASV valdības atbalsta sākās protesti pēc prezidenta vēlēšanām Irānā un ir dzirdētas baumas, ka šo nemieru gala rezultāts varētu būt invāzija Irānā (un šoreiz - ar visu ANO atbalstu). Neņemos šādus apgalvojumus nedz apstiprināt, nedz noliegt. Vispār jau Obamas administrācija nav pagaidām publiski runājusi par šāda kara iespējamību, bet ne jau vienmēr kā tas bija Buša gadījumā kara plāni tiek publiski izziņoti sešus mēnešus iepriekš.