Kazhes pierakstu burtnīca

Каждый день — одно и тоже. Будильник в семь тридцать, чашка кисловатого дешёвого кофе из Китая в семь сорок пять. Десять минут ругани с женой параллельно с кофем и чёрствым бутербродом, на котором никакого «бутера» и в помине нету, а всего лишь опять же китайский маргарин, а вместо копчёной колбасы — сарделька марки «Достоинство Шаньси». Уже другая ругань в десять минут девятого на автобусной остановке, крики, а то и рукопашная, и чаще всего первым в набитый как бордели Шэньяна автобус садится этот подонок Жи-ши Чи-ши, а мне иногда приходится ждать следующего.

Astotais Jethro Tull studijas ieraksts diezgan labi atbilst savam nosaukumam - tajā patiešām gana labi var just Andersona aizraušanos ar viduslaikiem raksturīgiem mūzikas elementiem un arī gluži tradicionālu angļu folkmūziku. Diemžēl tas nedara šo albumu par sevišķi aizraujošu ierakstu. Sākas gan tas ļoti veiksmīgi - tituldziesma "Minstrel in the Gallery" no kādas trešās-ceturtās klausīšanās reizes mani pamatīgi pavilka un tajā ļoti veiksmīgi savienojas mierīgais un atslābinātais akustiskās ģitāras + flautas ievads ar mežonīgo Barres un Bārlova plosīšanos dziesmas turpinājumā. Taču tālāk nekur sevišķi šis ieraksts neved - sekojošās dziesmas balstās gandrīz tikai uz atmosfēras, nospļaujoties uz tādu elementu kā melodija. Kaut cik interesanta vēl ir "Cold Wind to Walhalla", bet tai sekojošās ""Black Satin Dancer", "Requiem" un "One white duck" ir jau pārmērīgi no dzīvīguma brīvas - atkal jau te nevar teikt, ka kaut kas būtu aizvainojoši slikts, bet ar saviem agrākajiem ierakstiem JT mani bija pieradinājuši gaidīt no sevis vairāk nekā šī minimālistiskā strinkšķināšana spēj sniegt. Ieraksta otrās puses lielāko daļu aizņem kārtējā episkā kompozīcija - "Baker St. Muse", kas nevar gluži stāties vienā līmenī ar "Thick as a brick", bet pati par sevi nav slikta, taču atkal jau melodiski ne pārmērīgi atmiņā paliekoša.

Patiesībā jau "War Child" iesāk to Jethro Tull darbības fāzi, bez kuras ierakstu dzirdēšanas tu emocionāli nabagāks nekļūsi - lielie šedevri ir aiz muguras un arī ambiciozākie projekti ir pagātnē (pat ja "A Passion Play" nebija ļoti labs ieraksts, tas tomēr bija kaut kas ļoti LIELS), un no šī brīža Jethro Tull kļuva tāda kā vienkāršāka grupa. Sākotnēji "War Child" laikam bija paredzēts kā audio pavadījums kādai melnajai komēdijai, taču filma tā arī netapa un rezultātā šis ieraksts droši vien zaudēja daļu no savas koncepcijas un daļu no savas vitalitātes. Tajā tomēr atrodas vairākas ļoti labas dziesmas, kas bieži gan vairāk pieder standarta rokmūzikai un nevis progrokam - kaut vai lieliskā "Bungle in the Jungle", "Sealion" ar kārtējo lielisko flautas ievadu no Andersona puses un arī ierakstu ievadošā "War Child". Šis ieraksts nav revolucionārs, tas nav fenomenāls, tā kompozīcijas ir relatīvi vienkāršas un tradicionālas, taču vienlaikus - tas ir viegli uztverams un viegli pieņemams, un, protams, daudz labāks par veselu virkni vēlāku šīs grupas veikumu. Es neteiktu, ka tavā ierakstu kolekcijā šim albumam obligāti vajadzētu atrasties, bet tas nenozīmē arī ka ja tas tajā tomēr būtu nokļuvis, tam tur nebūtu vietas.

Par Grema Grīna pēdējo romānu - "Kapteinis un naidnieks" - man ir ļoti grūti saprast vienu - vai tā ir vai nav domāta kā grāmata jauniešiem. No vienas puses, virkne elementu tajā ir diezgan tipiski šāda stila literatūrai, no otras - grāmatas morāle ir tradicionāli Grīnam netradicionāla - cilvēku tikumus viņš nevērtē gluži pēc vispārpieņemtajiem kanoniem, un līdz ar to nav brīnums, ka šīs grāmatas galvenais pozitīvais varonis ir diezgan izteikts blēdis. Lai gan viņš sevi sauc par kapteini (vismaz grāmatas sākumā), viņa patiesais rangs armijā ir bijis zemāks nekā paša sev piedēvētais, viņam ir desmitiem vārdu, visu mūžu viņš iespēju robežās izvairās no maksāšanas par vienalga ko un faktiski viņš ir ļoti tipisks avantūrists. Taču viņa dzīvē ir vieta ļoti īpatnējai mīlestībai - mīlestībai pret par sevi jaunāku sievieti, kura dzīvo pastāvīgās bailēs un kura vairāk par visu vēlas būt māte, taču pateicoties sava bijušā mīļākā "gādībai" par tādu nekad kļūt nevarēs. Viņas bijušais mīļākais ir personāžs, ko parasti šajā grāmatā sauc par "Sātanu" - grāmatas galvenā varoņa Viktora (Džima) tēvs. Jā, es līdz šim nepieminēju, ka galvenais varonis - tas, no kura skatpunkta grāmata ir veidota - nav vis Kapteinis, bet gan zēns, kuru viņš vinnē no tā tēva triktraka spēlē (vai šahā - abu iesaistīto personu viedokļi šajā jautājumā dalās). Rezultātā puisī ir gan sava tiesa no Kapteiņa, gan no tā principiālākā ienaidnieka - jau pieminētā Sātana, kas arī ir puikas tēvs. Man pat ir diezgan grūti šo grāmatu klasificēt - tā nav īsti piedzīvojumu romāns, tā nav īsti pamācoša, vispār grūti teikt, kas tā ir un kas tā nav, taču laba tā ir - te nu man jāsaka, ka Grīns laikam patiešām bija teju vai izcils rakstnieks, visu cieņu viņam. Šis nav labākais viņa romāns, ko līdz šim esmu lasījis, tomēr katrā viņa grāmatā var atrast daudz, ja tikai meklē.

Fantāzijas filmu festivāla ietvaros noskatījāmies "Tokyo!" - trīs īsfilmu apkopojumu, kuru katru veidojis patiešām ļoti respektabls režisors. Dīvaini bija skatīties Japānas kino ar latvisku tulkojumu - vispār pēdējos gados tik maz ir sanācis skatīties filmas, kas tulkotas latviski, un tik ļoti pierasts pie tā, ka jebkuras man nezināmas valodas filmas ir jāskatās oriģinālā ar angļu subtitriem, ka pirmās minūtes man pat bija grūti pierast pie jaunajiem apstākļiem (ja kas - pārmērīgi labu uztveri traucēja arī apstāklis, ka tulkojums šķiet tapa "live" apstākļos, kas nozīmēja, ka brīžiem tulkojums bija par ātru, brīžiem - par lēnu, un brīžiem tā nebija vispār).

Romantiskā komēdija "Dedication" sava žanra ietvaros var lepoties ar virkni asprātīgu gājienu un par spīti diezgan negatīvajai attieksmei, ko tā saņēma no kritikas puses, tā nav slikta filma. Bet vienlaikus tā būtu varējusi būt daudz labāka filma. Filmas sākumā mēs iepazīstamies ar Henriju Rotu un Artūru Plenku - diviem dažādām paaudzēm piederošiem vīriešiem, kuri ir ļoti labi draugi un kuri abi neizceļas ar pārmērīgi simpātiskiem raksturiem. Tā kā viņi abi ir diezgan draņķīgos finansiālos apstākļos, viņi izlemj radīt grāmatu bērniem, jo šajā literatūras novirzienā, kā zināms ir visvairāk naudas (vai arī nav - whatever). Kinoteātrī skatoties kādu porno filmu, viņiem rodas arī apgaismība par to, kas tad būs viņu grāmatas galvenais varonis - protams, ka tas būs bebrs, kuru nosauc par Mārtiju. Kāpēc bebrs - droši vien skaidrs. Grāmata izdodas patiešām veiksmīga, taču tad Rūdijs - vecākais no diviem vīriešiem - nomirst. Rots to diezgan smagi pārdzīvo, jo Rūdijs bija vienīgais cilvēks, ar kuru viņš kaut kā varēja sadzīvot - jo pats Rots ir viens sasodīti nejauks tipāžs, kuram nav ķeselē ilgi jāmeklē kāda riebīga frāze, ko izspert, lai izvestu savu sarunu biedru no pacietības. Un tad sākās romantiskā komēdija - stāstā iesaistās jaunā ilustratore Lūsija, kurai vajadzētu aizstāt Rūdiju grāmatas par Mārtiju turpinājumā - jo Rots grāmatai tikai rakstīja tekstus, kamēr ilustrācijas veidoja Rūdijs. Un tālākais ir diezgan paredzams, un lielā mērā filma zaudē savu sākotnējo šarmu. Nav jau brīnums - kamēr mirušo Rūdiju spēlēja lieliskais Toms Vilkinsons, Lūsija = Mendija Mūra. Ja tu pēkšņi nevari atcerēties, kādās filmās tu šo aktrisi būsi iepriekš redzējis, varu pieminēt divas svaigākās - "Licence to Wed" un "Because I Said So". Tīri informācijai - abas šīs filmas novērtēju zem 4.0 - un tas neko labu neliecina. Turklāt Mūra ir zināma arī kā dziedātāja (arīdzan - ne sevišķi laba), līdz ar to ir tikai dabiski, ka viņa arī šo filmu nedaudz uz leju novelk, un uz beigām filma kļūst diezgan klišejiska un tradicionāla. Bet tai tāpat ir pāris lielu plusu - pirmkārt, atraktīvā maniere, kādā tā tiek pasniegta. Tempu maiņas, nedaudz šīzīgi kadri un galvenais varonis, kas sarunājas ar savu mirušo draugu dažādās absurdās vietās un situācijās - tas viss kopumā dara "Dedication" par diezgan interesantu filmu, turklāt tai ir patiešām ļoti labs skaņu celiņš, par ko parūpējušies indīrokeri no "Deerhoof".

Same same, but different. Tā varētu īsumā raksturot "A Passion Play" attiecībā pret iepriekšējo JT veikumu - "Thick as a Brick". Sekojot iepriekšējā ieraksta veiksmīgajai formulai, arī A Passion Play saturēja savu tiesu mistifikācijas - tikai šoreiz viltoto avīzi aizstāja viltota teātra programmiņa un ieraksta tēma bija veltīta vairāk vai mazāk teātrim, lai gan droši vien domu tur ir daudz vairāk, nekā es spēju uztvert. Atkal jau ieraksts sastāv no viena vienota skaņdarba, kuram pa vidu gan ir iestarpināts visai dīvains komisks stāsts par zaķi, kas pazaudējis savas brilles. Šis stāsts pats par sevi ir gana smieklīgs, taču īsti kādas ir tā funkcijas albumā - velns viņu zina, vismaz muzikāli tas nekādi iesaistīts nav. Kas attiecas uz paša ieraksta skaņas pusi, jāatzīst, ka lai arī tehniski tas droši vien ir sarežģītāks par "Thick as a brick", melodiskajā ziņā tas ir daudz mazāk baudāms - šoreiz Andersons un kompānija pārāk aizrāvušies ar eksperimentēšanu ar skaņu kaut kā piemirsa par to, kas darīja "Thick as a Brick" par tik fenomenālu ierakstu, kāds tas bija - milzīgais daudzums superīgu melodiju. Nav jau tā, ka "A Passion Play" tādu nemaz nebūtu, bet par pārāk aizraujošu šo ierakstu noteikti nenosauksi. Jā, kur gan ir problēma ar tādiem albumiem kā JT vienskaņdarba eposi - tajos ir grūti izcelt sev tuvākās daļas, jo tās visas ir daļa no viena lielā, un teikt, ka "riktīgi labas ir 13.-15.minūtes, nešķiet diži labi). Vispār šī ieraksta trūkums ir arī tajā, ka tas ir ne sevišķi roķīgs salīdzinoši ar saviem priekštečiem - brīžiem tas vairāk līdzinās mūziklam (lai arī progroka mūziklam, un tomēr). Kopumā - labs, bet ne perfekts veikums.

Vienu Irānas filmu biju jau iepriekš noskatījies, tā ka sevišķi nekas mani nespieda otro reizi ielūkoties šīs valsts kinematogrāfā, taču Movielens prognozēja, ka man šī filma varētu patikt, tālab izlēmu - kāpēc ne?

Man nepavisam nav grūti izvēlēties, kurš Jethro Tull man ir vistuvākais. "Aqualung" un "Stand Up", protams, ir ļoti labi, bet "Thick as a Brick" esamība tiem vienkārši neļauj saukties par šīs grupas labākajiem veikumiem. Viss tā sakarā ir īpašs, un nav brīnums, ka daudzi to uzskata par vienu no progroka izcilākajiem veikumiem.

Pēc vakardienas spēles emocijas ir dalītas. No vienas puses - pirmajos divos periodos izjutu tādu draivu kā reti kad. Milzīgs paldies vakardienas spēles organizētājiem - patiešām bija sajūta, ka mēs bijām klāt svētkos. Himnas kora dziedājums, fanu krekli un galvenais - Rīgas Dinamo spēle - deva tādu enerģijas lādiņu, ka vai baisi. Bet diemžēl trešajā periodā tas viss kaut kur izkūpēja - un es joprojām uzskatu, ka sauklis "sudja - pidaras" bija vietā. Sākot jau ar sīkajām detaļām: